Krievijas Impērija

1711. gadā Pēteris I nodibināja Senātu, kura funkcijas laika gaitā mainījās. Sākotnēji tas kontrolēja valsts administrāciju un tiesas. Aleksandra I laikā šīs divas funkcijas skaidrāk nodalīja vienu no otras. Nikolaja I laikā Senāts saglabāja tikai augstākās tiesas funkcijas.^[1]

Imperators iecēla nozaru ministrus, taču tie nestrādāja kopā un nenoturēja kopīgas sēdes. Nepastāvēja premjera postenis, jo ministru darbu vadīja imperators personīgi. Tas bieži radīja situācijas, kad ministri darbojās nesaskaņoti, pieņemot savstarpēji traucējošus lēmumus. 1810. gadā Aleksandrs I nodibināja Valsts Padomi, kurai bija jāsagatavo un jāizsaka savs viedoklis par likumprojektiem. Padomes locekļus iecēla imperators, un to skaits svārstījās no 35 līdz 60. Imperatoriem nebija pienākuma ņemt vērā Padomes viedokli, un to bieži ignorēja.

Tiešā imperatora padotībā darbojās viņa personīgā kanceleja, kas bija sadalīta vairākās sekcijās. Pirmā sekcija nodarbojās ar cara personīgajiem dokumentiem. Otrā sekcija nodarbojās ar likumu kodifikāciju. 1826. gadā izveidotā Trešā sekcija kontrolēja politisko policiju un žandarmēriju. Trešo sekciju Aleksandra II varas beigās pievienoja policijas departamentam.^[1] Trešajā sekcijā 1826. gadā strādāja 16 cilvēki. 1873. gadā 58, un tās likvidēšanas brīdī, 1880. gada 6. augustā — 72 cilvēki. Tikmēr žandarmu skaits 1826. gadā bija ap 4200, bet 1914. gadā ap 15 000.^[2]

Politiski neuzticamos arestēja, vai izsūtīja administratīvajā trimdā. Trimdiniekiem bija aizliegts pamest izsūtījuma reģionu, bet citādi viņu privātās un ekonomiskās brīvības netika ierobežotas.^[1] Trimdas režīms bija tik maigs, ka politieslodzītie regulāri bēga uz ārzemēm, un pat pēc atkārtotiem arestiem, atkal bēga.^[2]

Pretēji vēlākajam uzskatam par asiņaino cara režīmu, nāvessodus impērijā līdz pat 20. gadsimta sākuma revolucionārajiem nemieriem piesprieda reti. Elizabetes laikā, no 1742. līdz 1754. gadam, nāvessods bija atcelts. Katrīna pirmos nāvessodus apstiprināja 1776. gadā, kad tika sodīti seši Pugačova sacelšanās vadoņi. Nākamo reizi nāvessodus piesprieda 1826. gadā, kad sodīja piecus dekabristu vadoņus. 1812. gadā Aleksandrs I nolēma, ka nāvessods piespriežams tikai par militārās disciplīnas pārkāpumiem, bet nav attiecināms uz civilajiem noziegumiem, pat slepkavību un izvarošanu gadījumos. Aprēķināts, ka Aleksandra I varas laikā nāvessodu izpildīja 24 reizes, Nikolaja I laikā 41 reizi, Aleksandra II laikā 31 reizi, Aleksandra III laikā 33 reizes (no kuriem 14 bija politiskie teroristi). Ārpus šiem skaitļiem paliek vismaz 1500 nāvessodi, kurus izpildīja Polijā, apspiežot dumpiniekus.^[2]

 

 

Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas caram Pēterim I izdevās īsā laikā ar nežēlīgu varu reformēt daudzas Krievijas sabiedrības uzvedības normas, ekonomiku, izveidot impērijas armiju, kā arī paplašināt valsts robežas Baltijas jūras piekrastē un pasludināt sevi par imperatoru. Pētera I reformu un iekarojumu ceļu turpināja viņa sieva Katrīna I, brāļa meita Anna I un meita Elizabete I.

Annas I varas laikā Krievija iesaistījās Polijas mantojuma karā (1733—1735) un karā pret Osmaņu impēriju. Polijas mantojuma karu izraisīja Francijas, Zviedrijas un Osmaņu impērijas atbalstītā Staņislava Leščiņska vēlme atgūt varu Polijas-Lietuvas ūnijā. Savienībā ar Austriju Krievija panāca, ka troni ieguva mirušā karaļa dēls, Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Augusts II. 1741. gadā sākās karš ar Zviedriju, kas beidzās 1743. gadā ar Krievijas uzvaru un Somijas sadalīšanu. Galvenā Krievijas sabiedrotā Eiropā bija Austrijas erchercogiste, tādēļ 1745. gadā Krievija atbalstīja Austriju karā par Austrijas mantojumu ar Prūsijas Karalisti, tad koalīcijā ar Austriju un Franciju iesaistījās Septiņgadu karā pret Prūsiju. Krievijas Impērijas karaspēks okupēja Kēnigsbergu un anektēja Austrumprūsijas teritoriju, kā arī uz dažām dienām iegāja Prūsijas galvaspilsētā Berlīnē. Elizabete I mira pirms miera noslēgšanas un viņas mantinieks Pēteris III atteicās no šiem Krievijas iekarojumiem.

Katrīnas II valdīšanas laikā Krievijas Impērija ieguva vēl nebijušu starptautisko autoritāti un ietekmi. Impērija paplašināja savas teritorijas, ietverot Azovas jūras reģionu, Ukrainu uz rietumiem no Dņepras un Krimu. Krievu-turku kara beigās 1774. gadā tā guva svarīgas uzvaras pār osmaņu karaspēku, kas ļāva krievu flotei brīvi kuģot Melnajā un Vidusjūrā. Krievijas Impērija līdz ar Prūsiju un Austriju piedalījās trīs Polijas dalīšanās, pēc kurām Kurzemes hercogiste, Lietuva un Polija vairāk kā gadsimtu pārstāja eksistēt kā patstāvīgas valstis.

Pāvils I iesaistījās karā pret Francijas republiku, nosūtot uz Vidusjūru admirāļa Ušakova karafloti. Krievu armija kopā ar britiem iebruka Holandē, bet Suvorova komandētais karaspēks karoja Itālijas ziemeļos un Šveicē.

Maskavas caristē pastāvēja tradicionālā kārtība, troni mantojot kādam no valdnieka dēliem. 17. gadsimta beigās par troni sāka cīnīties Nariškinu un Miloslavsku dzimtu pārstāvji.^[3] Pa Miloslavsku līniju tronī kāpa Fjodors III, Ivans V, Anna I, Ivans VI. Pa Nariškinu līniju Pēteris I, Pēteris II, Pēteris III, Pāvils I. Cariem Mihailam, Aleksejam un Pēterim I sievas (visiem tās bija vairākas) nāca no šīm ietekmīgajām dzimtām. Pēc otrā Romanovu dinastijas cara Alekseja nāves troni mantoja viņa dēls no Miloslavsku dzimtas, Fjodors III. Pēc viņa nāves 1682. gadā, nespējot vienoties par vienu kandidātu, par līdzvaldniekiem iecēla pusbrāļus Ivanu V (no Miloslavsku dzimtas sievas) un Pēteri I (no Nariškinu dzimtas sievas), par reģenti ieceļot Sofiju Romanovu, cara Alekseja meitu no laulības ar Mariju Miloslavsku. 1689. gadā Sofiju padzina no varas, 1694. gadā mira Ivans V.

1718. gadā Pēterim I radās konflikts ar troņmantinieku Alekseju (dēlu no pirmās laulības), kuru slepeni notiesāja un nogalināja. Radās jautājums par Pētera I mantinieku. 1722. gada 5. februārī Pēteris I izdeva likumu par troņa mantošanu, ar kuru noteica, ka valdnieks pēc savas izvēles par troņmantinieku var iecelt jebkuru cilvēku, tā izbeidzot dinastiskās mantošanas principu. Taču šis modelis nedarbojās. Varu parasti ieguva galma apvērsumu rezultātā.

Pētera I varu mantoja viņa sieva, Katrīna I, kas bija karagūstekne no Vidzemes. 1727. gadā, nākamajā dienā pēc viņas nāves, parādījās viltots testaments, kurā troņa mantošanu noteica pa cara Alekseja I sievas Natālijas Nariškinas (Pētera I mātes) līniju, troni mantojot Pēterim II. Jaunais imperators mira 1730. gada janvārī, un troni mantoja Ivana V meita Anna I, kas par mantinieku iecēla zīdaini Ivanu VI, kura vietā valdīja viņa māte, reģente Anna Leopoldovna. 1741. gada 1. novembrī viņa izveidoja komisiju, kurai bija jāizstrādā troņa mantošanas sistēma. Komisija vienojās, ka Pētera I likums atceļams un jāizveido stabila dinastiskās mantošanas kārtība, kas ietu pa Annas Leopoldovnas vectēva Ivana V Miloslavsku pēcnācēju līniju. Jau pāris nedēļas vēlāk notika apvērsums, kurā varu ieguva Nariškinu līnijas pārstāve, Pētera I meita Elizabete I. Viņas izvēlēto mantinieku Kārli Pēteri Ulrihu (Pēteri III) gāza galma apvērsumā, kurā varu ieguva viņa sieva Sofija Frederika Augusta (Katrīna II). Lai arī viņiem bija 8 gadus vecs dēls Pāvils, Katrīna valdīja nevis kā dēla reģente, bet neatkarīga valdniece.^[3]

Katrīna II 1766., 1785. un 1787. gados pievērsās troņa mantošanas problēmai, personīgi sagatavojot likumu uzmetumus. Tajos viņa plānoja atjaunot troņa mantošanu pa vecākā dēlu līniju. Gadījumā, ja vīriešu līnija izmirtu, troni mantotu vecākā meita. Likumprojektos bija paredzēts, ka troni nevar ieņemt cilvēki, kas nepieder pareizticībai, kas jau ir kādas citas valsts valdnieki, ir precēti ar kādu, kas nepieder pareizticībai. 1780. gadā pēdējos Miloslavsku pārstāvjus, Ivana VI brāļus Alekseju, Pēteri un māsu Karīnu pēc ilgstoša ieslodzījuma nosūtīta uz Dāniju pie radiniekiem. Katrīna II viņiem piešķīra mūža pensiju.

Katrīna II esot apsvērusi iespēju troni nodot nevis dēlam Pāvilam, ar kuru viņi bija sliktas attiecības, bet mazdēlam Aleksandram I. 1797. gada 5. aprīlī Pāvils I izdeva jaunu troņa mantošanas likumu, kas noteica dinastisku troņa mantošanas kārtību. Likums arī regulēja situācijas, kad izmirstot vīriešu kārtas pēcnācējam, varu var mantot arī sieviete. Tika noteikta reģentūras kārtība un valdnieka pilngadības vecums. Šis likums saglabāja spēku līdz impērijas beigām.^[3]

 

Pāvilu I 1801. gadā nogalināja galma apvērsumā, un tronī kāpa Aleksandrs I, kurš turpināja dalību Napoleona karos. Krievu-persiešu karu rezultātā ap 1805. gadu Krievija ieguva kontroli pār Gruzijas zemēm un Azerbaidžānas ziemeļiem, ko apliecināja Gulistānas miera līgums. 1809. gadā Krievijas Impērija iekaroja Somijas lielhercogisti, pēc Krievu—turku kara 1813. gadā ieguva Besarābiju.

1812. gada kara laikā Krievija atsita Francijas Pirmās impērijas iebrukumu. Kara rezultātā Francijas armija zaudēja lielāko daļu karavīru. Austrijas Impērija un Prūsijas Karaliste nostājās pret Napoleonu un sākās Sestās koalīcijas karš, kurš beidzās ar Napoleona sakāvi. 1814. gada martā Barklaja de Tolli vadītā Krievijas Impērijas armija ieņēma Parīzi. Pēc kara sasauktā Vīnes kongresa laikā izveidojās Svētā Savienība starp Krieviju, Prūsiju un Austriju, kuras mērķis bija nodrošināt konservatīvu monarhiju stabilitāti Eiropā.

Nepārtrauktie kari prasīja milzīgus budžeta tēriņus, un izraisīja inflāciju. 1804. gadā Kara ministrija patērēja 40% no budžeta, bet 1808. gadā 93%, vēlāk nokrītot uz aptuveni 60%. Valdība pastiprināti drukāja papīra naudu, kas izraisīja inflāciju. Lai palielinātu ienākumus, Aleksandrs I ieviesa jaunus nodokļus, kas galvenokārt skāra zemniekus. 1810. gada budžets paredzēja 125 miljonus ienākumos, 230 miljonus izdevumos un 577 miljonus parādos.^[4] 1810. gada 2. februāra pavēle izbeidza jaunas papīra naudas drukāšanu. Krievijas Impērija izstājās no Napoleona Kontinentālās blokādes pret Lielbritāniju. Budžeta problēmas pastiprināja kari ar Osmaņu impēriju un Persiju, vienlaikus, Aleksandrs I gatavojās neizbēgamajam karam ar Franciju. Beidzoties Napoleona kariem, Eiropas lielvalstis strauji samazināja savas armijas līdz aptuveni 200 000 kareivju, un ieviesa rezerves kareivju sistēmu. Krievijā rezerves sistēmu neieviesa, kas nozīmēja, ka valsts turpināja uzturēt gandrīz 800 000 kareivju lielu armiju. Ap 1825. gadu milzīgās militārās izmaksas draudēja valstij ar bankrotu.

Lai arī savas varas pēdējos gados aizvien konservatīvāks, Aleksandrs I bija gatavs liberāliem eksperimentiem. 1809. gadā Somijas lielhercogiste saņēma konstitūciju, 1815. gadā tai sekoja iekarotās Polijas Karalistes konstitūcija. Aleksandrs I apstiprināja Krievijas Impērijas konstitūcijas projekta izstrādi. Konstitūcija būtu radījusi divpalātu parlamentu, ierobežotas vēlēšanu tiesības turīgajām šķirām, un pamatbrīvību garantijas (runas, ticības, preses). Impēriju pārveidotu par 12 reģionu federāciju, katrā no kuriem būtu savs parlaments.^[5] 1816. — 1819. gadā tika atcelta dzimtbūšana Baltijas provincēs, kas būtu kalpojusi par modeli arī pārējai Krievijai. Šīs idejas saskārās ar Krievijas aristokrātijas pretestību, kuru turība balstījās dzimtbūšanas saglabāšanā.

Sākot valdīt, Aleksandrs I apsvēra iespēju atcelt dzimtbūšanu, pieņemt konstitūciju un izveidot vēlētu parlamentu. Lai nostiprinātu centrālo valdību, Pētera I izveidoto 12 kolēģiju vietā 1802. gadā Aleksandrs I izveido astoņas ministrijas: kara, flotes, ārlietu, iekšlietu, komercijas, finanšu, izglītības un tieslietu, taču arī tajās turpinājās neefektīvais birokrātijas darba stils. Reformu īstenošanai traucēja imperatora aizņemtība ar karu Eiropā. 1809. gadā Valsts sekretārs Speranskis sagatavoja jaunu politiskās sistēmas modeli, ko veidotu likumdevējs, izpildvara un tiesas, kuru vadītāji apvienotos Valsts Padomē, kuras locekļus ieceltu imperators. Tiktu izveidota vēlēta Valsts dome, kas izvērtētu likumus un kontrolētu ministru darbu. Likumi būtu jāapstiprina Valsts padomei un Valsts domei, gala apstiprinājumu atstājot imperatoram. Domes vēlēšanas tiesības balstītos īpašuma un finanšu cenzā, zemniekiem un strādniekiem tās neparedzot. Plānu sāka īstenot 1810. gadā, kad izveidoja Valsts padomi. Tālāku progresu apturēja muižnieku pretestība, kas nebija gatavi dod dzimtcilvēkiem lielākas tiesības. Tuvojoties karam ar Napoleonu, Aleksandrs I neriskēja atklāti sanaidoties ar muižniekiem, tāpēc 1812. gada martā Speranski arestēja un izsūtīja uz Ņižņijnovgorodu. Pēc Napoleona sakāves, Aleksandrs I atgriezās pie reformu idejām. Polijas Karalistei tiek piešķirta viena no liberālākajām konstitūcijām Eiropā un imperators pavēl sākt darbu pie Krievijas konstitūcijas veidošanas. Balstoties Speranska projektā un Polijas konstitūcijā, impērijas konstitūcijas projekts 1821. gadā tika pabeigts. Valsts tiktu sadalīta 12 reģionos, katrā no kuriem būtu savs parlaments. Impērijas parlamentu veidotu pārstāvju palāta un Senāts. Pārstāvju palātas deputātus ievēlētu reģionu parlamenti, bet Senāta locekļus ieceltu imperators. Taču Aleksandra I interese apsīka un konstitūcijas projektu tālāk nevirzīja. Daļā augstākās aristokrātijas un virsniecības izveidojās atbalsts konstitucionālas monarhijas idejām, kas izpaudās 1825. gada dekabristu dumpī.^[6]

Aleksandrs I mira 1825. gadā, slepenā testamentā troni atstājot savam brālim Nikolajam I, taču sākotnēji troni piedāvāja arī viņa otram brālim Konstantīnam, kurš, zinot Aleksandra testamentu, no troņa atteicās. Neskaidrību troņa mantošanā izmantoja liberālie virsnieki, lai uzticības zvērēšanas laikā Pēterburgā sarīkotu dekabristu sacelšanos. Dumpinieki protestēja arī pret to, ka Romanovu dinastija bija pilnībā pārvācojusies (dinastisko laulību rezultātā), un ka iekarotajai Polijai 1815. gadā bija piešķirta konstitūcija, kamēr Krievijā tādas joprojām nebija.

Nikolajs I aizstāvēja absolūtās monarhijas principu, un savu varu balstīja armijā un valsts birokrātijā. Visas iedzīvotāju aktivitātes tika stingri regulētas. Ierēdņu skaits pieauga no aptuveni 15 tūkstošiem 19. gadsimta sākumā līdz 61 500 ierēdņiem 1847. gadā un 86 000 ierēdņiem 1857. gadā. Šai ierēdniecībai, kas baudīja savu varu, nebija intereses par konstitucionālas monarhijas izveidošanu. Tā vietā tika īstenots darbs pie likumu kodificēšanas un Krievijas Impērijas likumu krājuma izveidošanas. 1832. gadā tas bija sagatavots un 1835. gada 1. janvārī stājās spēkā. Drīz pēc tam veica valsts zemnieku sistēmas reformu un naudas reformu. Tas viss nostiprināja Nikolaja I varu. Lai arī imperators bija apsvēris iespēju atcelt dzimtbūšanu, viņš baidījās no izmaiņām sabiedrībā, ko šāds lēmums izraisītu. Līdz ar 1848. gada revolūciju vilni Eiropā, jebkādas tālākas izmaiņas impērijā tika apturētas.^[6]

1822. un 1824. gados tika pakļauta kazahu Vidējā un Mazā orda, bet 1847. gadā Vecākā orda. Ar 1828. gada Turkmenčajas miera līgumu Krievija ieguva Erevānas un Nahčivanas hanistes. 1831. gadā Nikolajs I pavēlēja apspiest Novembra sacelšanos Polijas Karalistē. Grieķu neatkarības kara laikā Krievija kopā ar Lielbritāniju 1827. gadā sakāva turkus Navarino jūras kaujā. 1830. gadā Osmaņu impērija atzina grieķu neatkarību un 1832. gadā izveidojās Grieķijas Karaliste. Osmaņi arī atzina savu pareizticīgo provinču - Serbijas kņazistes, Moldāvijas un Valahijas kņazistes autonomiju. 1848. gadā Krievija nosūtīja karaspēku uz Austrijas Impēriju, kur apspieda ungāru sacelšanos. 1853. gadā sākās jauns krievu-turku karš, krieviem sakaujot turku karafloti un iebrūkot Moldāvijā un Valahijā. Tā kā Lielbritānija un Francijas Otrā impērija nevēlējās pieļaut Krievijas ietekmes pieaugumu Vidusjūras reģionā, sākās Krimas karš ar Franciju, Lielbritāniju, Sardīnijas Karalisti un Osmaņu impēriju.

 

 

1855. gadā tronī kāpa Aleksandrs II, kurš izbeidza Krimas karu un sāka reformu politiku. Krimas karš parādīja Krievijas vājumu un atpalicību no Eiropas lielvarām. Sistēmas reformas vairs nevarēja atlikt, un Aleksandra II laikā tās tiek veiktas. Šajā laikā arī muižniecība, nogurusi no birokrātijas varas, sāka aicināt imperatoru sasaukt vēlētu zemes sapulci, lai lemtu par konstitūcijas pieņemšanu. Lai arī personīgi Aleksandrs II nebija pret tālākām reformām, viņš sāka uztraukties, ka tālākas politiskās reformas varētu izraisīt valsts sabrukumu. Tikmēr sabiedrības neapmierinātība ar reformu lēno gaitu izraisīja radikālo teroristu organizāciju veidošanās.^[6]

Pēc zaudējuma Krimas karā Krievijas militārā ekspansija vērsās pret pārējām impērijas robežvalstīm. 1858. gadā tā anektēja Amūras reģionu un 1860. gadā Piejūras novadu no Ķīnas Cjinu dinastijas. Šeit nodibināja Vladivostokas pilsētu. 1861. gadā Aleksandrs II atcēla dzimtbūšanu gandrīz visā Krievijas Impērijas teritorijā. 1862. gadā pirmo reizi publiskoja valsts budžetu. 1863. gada Janvāra sacelšanās laikā Prūsija slēdza savu robežu poļu bēgļiem, un Krievija netraucēja Prūsijai veikt Vācijas apvienošanu uz Austrijas rēķina. Pēc Bismarka ierosinājuma 1872. gadā Vācija, Austroungārija un Krievija noslēdza aliansi, ko 1873. gadā Vācija un Krievija pastiprināja, noslēdzot savstarpējās militārās palīdzības līgumu.^[7] 1864. gadā izveidoja zemes sapulču sistēmu, kurām nodeva daļēju kontroli pār pašvaldības funkcijām un skolu dibināšanu. 1864. gadā veica tiesu reformu, pēc Francijas un Vācijas parauga tiesās ieviesa piesēdētājus un advokātus, izbeidza spīdzināšanu un miesassodus.

1867. gadā Krievija pārdeva Krievijas Ameriku ASV un pievērsās Turkestānas iekarošanai, saasinot Lielo spēli ar Lielbritāniju. Pēc vienošanās ar Japānu 1875. gadā anektēja Sahalīnas dienviddaļu. 1870. gadā ieviesa vēlētas pilsētu domes. Pēc 1870. gada franču-prūšu kara, kas demonstrēja modernās armijas pārākumu, 1874. gadā notika armijas reforma, ar kuru izbeidza 25 gadus ilgā karadienesta sistēmu, un ieviesa vispārējo iesaukumu. 1876. gadā sākās bulgāru sacelšanās pret Osmaņu impēriju. Krievija piedāvāja Austrijai kopīgu karu pret turkiem. Kad Austrija atteicās, sākās krievu-turku karš, kas beidzās ar Krievijas Impērijas karaspēka nonākšanu Konstantinopoles pievārtē. Satrauktas par Krievijas Impērijas dominanci Balkānos un Turcijā, Eiropas lielvalstis Berlīnes kongresā pieņēma Krievijai neizdevīgus lēmumus.

19. gadsimta vidū Krievijas Impērijā sāka veidoties dažādas revolucionāru grupas, kas sāka teroristiskus uzbrukumus ierēdņiem. 1878. gada 24. janvārī Vera Zasuļiča šāva uz Sanktpēterburgas gubernatoru, ģenerāli Trepovu, kurš bija Nikolaja I ārlaulības dēls. Tiesas piesēdētāji Zasuļiču attaisnoja. 1878. gada 4. augustā nodūra žandarmērijas priekšnieku Mezencevu. 1879. gada 19. novembrī bumbas sprādzienā cieta ķeizara vilciens.

Lai arī Krievijas Impērijas teritorija paplašinājās, un dzelzceļu kopējais garums palielinājās no 1000 kilometriem 1860. gadā līdz 22 865 kilometriem 1880. gadā, tā joprojām bija industriāli mazattīstīta valsts ar nabadzīgiem iedzīvotājiem. Šajā laikā uzplauka krievu literatūra (Fjodors Dostojevskis, Ļevs Tolstojs, Ivans Turgeņevs, Antons Čehovs) un mūzika (Modests Musorgskis, Nikolajs Rimskis-Korsakovs, Pjotrs Čaikovskis).^[7]

1880. gada 5. februārī notika sprādziens Ziemas pilī, bojā gāja gandrīz 70 cilvēki. Pēc sešiem atentāta mēģinājumiem, teroristiem 1881. gada martā izdevās nogalināt imperatoru Aleksandru II. Neilgi pirms nogalināšanas Aleksandrs II bija apstiprinājis konstitūcijas projektu, kas izveidotu vēlētu pārstāvju palātu. Projekts apstājās līdz ar imperatora nogalināšanu. 1881. gada 14. augustā Aleksandrs III apstiprināja likumu par miera un kārtības saglabāšanu valstī, ar kuru drošības iestādēm piešķīra plašas aresta tiesības, atviegloja ārkārtas stāvokļa ieviešanu reģionos, kā arī ļāva režīma politiskos pretiniekus nodot kara tiesām.^[8]

1881. gadā tronī kāpa Aleksandrs III, kas tajā pašā gadā pagarināja aliansi ar Vāciju un Austroungāriju, bet 1887. gadā noslēdza jaunu militāro līgumu ar Vāciju. Aleksandrs III ieviesa policejisku režīmu, pastiprināja Iekšlietu ministrijas, policijas un Ohrankas kontroli pār sabiedrību. Pastiprinājās pārkrievošanas politika, aktīvi cēla pareizticīgo baznīcas. Sākās Nometinājuma joslā ierobežoto ebreju masveida emigrācija uz ASV. 1882. gadā ieviesa pirmo industriālā darba kodeksu, kas paredzēja darba inspekcijas, kā arī sieviešu un bērnu darba ierobežošanu. Tika ierobežoti valsts tēriņi un samazināts nodokļu slogs zemniekiem. Krievijas laukos zeme piederēja zemnieku kopienām, kas, pieaugot cilvēku skaitam, to sadalīja aizvien mazākos laukos. Krītoties graudu cenām, laukos bieži plosījās bads, sākās darba meklētāju pārvietošanās uz industriālajiem centriem. Valdība veicināja zemnieku pārcelšanos uz mazapdzīvotajām Centrālāzijas un Sibīrijas zemēm, kur tiem piešķīra lauksaimniecības zemi.^[9]

Aleksandrs III atjaunoja kārtību, apturot jebkādas tālākas reformas un atgriežoties pie Nikolaja I birokrātiskā pārvaldes modeļa. Politisko stagnāciju imperators kompensēja ar masīvu smagās rūpniecības attīstību. Vadošo lomu šeit spēlē finanšu ministrs Sergejs Vitte. Dzimtbūšanas atcelšana neatrisināja zemes jautājumu. Sākoties industrializācijai, miljoniem zemnieku plūdu uz pilsētām un industriālajiem rajoniem, veidojot strādnieku šķiru, kas ātri radikalizējās.^[6]

1891. gadā Vācijas Impērijas ķeizars Vilhelms II izlēma nepagarināt militāro savienību ar Krievijas Impēriju. Aleksandrs III drīz noslēdza aliansi ar Francijas Trešo republiku, kas sāka finansēt Krievijas industrializāciju un dzelzceļu būvi. 1891. gadā sākās Transsibīrijas dzelzceļa celtniecība.

 

 

 

 

 

1894. gadā tronī kāpa Nikolajs II, kas līdz savas varas beigām gan centās saglabāt tēva autokrātisko valdības stilu un absolūto monarhiju, gan arī veicināt industrializāciju. Ja 1892. gadā Krievijas Impērijā ieguva 6,9 miljonus tonnas ogļu, tad 1905. gadā jau 18,7 miljonus tonnu. Palielinājās lauksaimniecībā izmantotās zemes teritorija un pārtikas pamatproduktu ražas.^[10] 1898. gadā pagrīdē nodibināja Krievijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju, bet 1900. gadā sāka veidoties Sociālistu revolucionāru partija.

Pie impērijas Tālo Austrumu robežām notika Pirmais Japānas-Ķīnas karš, kurā Japāna ieguva kontroli pār Mandžūrijas piekrasti. Francijas, Vācijas un Krievijas spiediena rezultātā Japāna bija spiesta jauniegūtās teritorijas pamest, ko izmantoja Eiropas valstis, lai pašas iegūtu teritorijas Ķīnas piekrastē. Krievijas invāzijas Mandžūrijā rezultātā Krievija ieguva Portartūras ostu, kur izbūvēja cietoksni. Šajā laikā sākās Krievijas un Japānas konflikts par kontroli Korejā, kas pierima, abām valstīm militāri iesaistoties Bokseru sacelšanās apspiešanā.

1904. gadā Japāna uzbruka Portarturai, sākot Krievijas—Japānas karu. Pēc sakāvēm Japānas-Krievijas karā impērijā sākās 1905. gada revolūcija, pēc kuras atsākās straujāka ekonomiskā izaugsme. 1908. gada Jaunturku revolūcija iesāka Osmaņu impērijas galīgā sabrukuma posmu, atjaunojās Krievijas cerības iegūt Konstantinopoli un Dardaneļus.

1910. gada krievu armijas plāns paredzēja Osmaņu impērijas kristiešu tautu sacelšanos, slepeno aģentu aizsāktu ugunsgrēku koka ēku pilnajā Konstantinopolē, un krievu desantu Osmaņu impērijas galvaspilsētā. Vienlaikus armijas štābam bija skaidrs, ka vismaz 300 000 kareivju desants pāri Melnajai jūrai nebija Krievijas iespēju robežās.^[11]

1910. gada Plāns 19 karam ar Vāciju paredzēja aizsardzības cietokšņu nojaukšanu un vācu armijas ievilināšanu dziļāk Krievijā, kur to varētu vieglāk sakaut. Vienlaikus tika palielināti krievu armijas spēki Kaukāzā pie Turcijas robežas.

1912. gadā Japāna atzina Krievijas ietekmes zonu Mandžūrijas ziemeļos un jaunā Ķīnas Republika akceptēja Ārējās Mongolijas autonomiju spēcīgā Krievijas ietekmē. 1914. gadā briti atzina krievu kontroli pār Harbinu. Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme izpletās Persijas ziemeļos, īpaši Persijas Azerbaidžānā un Gīlānā. Lai nodrošinātu satiksmi ar Vladivostoku un Tālajiem Austrumiem, Transsibīrijas dzelzceļam tika būvēts otrais sliežu ceļš.

Laikā no 1908. līdz 1912. gadam impērijas militārie tēriņi pieauga no 608,1 miljoniem līdz 814,5 miljoniem rubļu. Šajā laikā gandrīz dubultojās kara flotes budžets, kas bija nepieciešams, lai segtu lielos flotes zaudējumus Japānas-Krievijas karā. 1910. gadā pieņēma militārās modernizācijas programmu, kuras ietvaros 1911. un 1912. gados apstiprināja modernizāciju Melnās un Baltijas jūras flotēs. Krievijas Impērija karakuģus izlēma būvēt pati, kas nozīmēja, ka tie maksāja par 60% dārgāk un divreiz ilgāk, nekā ja tie būtu pirkti no Lielbritānijas. Uz Pirmā pasaules kara sākumu tikai daži kuģi bija pabeigti un gatavi karam.^[12]

Par spīti straujajai modernizācijai, Krievijas Impērijas armija atpalika no Centrālajām valstīm artilērijā un īpaši lielkalibra artilērijā. 1914. gadā Vācijai bija 575 lielkalibra lielgabali, Francijai 180 un Krievijai 240. Aizsardzības cietokšņi Polijā bija morāli un fiziski novecojuši. Modernā artilērija tos varēja apšaudīt no attāluma, kas pārsniedza novecojušo cietokšņu lielgabalu šaušanas attālumu. 1909. gadā Suhomļinovs, tajā laikā vēl Ģenerālštāba priekšnieks, vēlējās nojaukt un slēgt daudzus cietokšņus Baltijā un Polijā, neredzot jēgu tērēt naudu to modernizācijai. Pēc spēcīgas pretestības valdībā 1910. gadā viņš pieņēma lēmumu dažus no cietokšņiem Polijā saglabāt un iekonservēt.

1909. gadā par Kara ministru ieceltais Suhomļinovs palielināja armijas miera laika izmēru no 31 armijas korpusa līdz 37 korpusiem, 27 no kuriem bija izvietoti Krievijas Impērijas Eiropas daļā. Sākoties karam, no rezervistiem būtu jāizveido 35 divīzijas. Viņš palielināja artilērijas un sapieru vienību skaitu, cenšoties armiju padarīt tehniski modernāku. Kopumā Krievijas armijas skaitliskais sastāvs pieauga līdz 3,258 miljoniem kareivju. Mobilizācijas sistēma tika izmainīta tā, lai rezervisti ātri sasniegtu un pievienotos vienībām savā mītnes reģionā, nevis dotos uz frontes vienībām Polijas pierobežā. Tādējādi uz fronti varētu nosūtīt jau pilnībā sagatavotas vienības.

1913. un 1914. gadā Krievijas Impērija izstrādāja jaunu armijas spēju palielināšanas programmu, kas bija jāpabeidz līdz 1917. gadam. Miera laika armijas sastāvs palielinātos par 800 000. Ievērojami palielinātos artilērijas vienību skaits un daudzums, kuras atbalstītu kara aviācija. Rietumu pierobežas cietokšņi Kauņā, Grodņā, Brestļitovskā un Novo Georgijevskā saņēma kājnieku un kavalērijas papildinājumus.^[12]

Pēdējais mobilizācijas plāns paredzēja, ka 15 dienu laikā Krievija varēs iesaistīties karā ar 27 divīzijām, kuras astoņu dienu laikā papildinās vēl 25 divīzijas. Divus mēnešus pēc kara sākuma Polijā būtu 90 divīzijas un 20 divīzijas Kaukāza frontē pret Osmaņu impēriju.^[13]

 

Sākoties Jūlija krīzei Austroungārijas un Serbijas attiecībās, Krievijas Impērija veica daļēju savu spēku mobilizāciju. 30. jūlijā 18:00 sākās vispārējā mobilizācija. 1,42 miljoniem kareivju drīz pievienojās gandrīz 4 miljoni rezervistu. Krievija uzsāka sava Plāna 19 īstenošanu. Tomēr 1914. gada augustā-septembrī Tannenbergas un Pirmajā Mazūrijas ezeru kaujā Austrumprūsijā Krievijas Impērijas armijas cieta smagu sakāvi. 1915. gada jūlijā sākās Lielā atkāpšanās, kuras laikā tika zaudēta Polija, Galīcija, Lietuva un Kurzeme. Militārās neveiksmes piespieda Nikolaju II atkal sasaukt Valsts domi, kurā liberālo Oktobristu un Konstitucionālo demokrātu partiju deputāti apvienojās Progresīvajā blokā, pieprasot domei atbildīgas valdības izveidošanu, ko imperators noraidīja un atkal pārtrauca Domes darbu. No 1915. gada jūlijam līdz 1917. gada februārim Krievijai bija četri premjerministri, seši iekšlietu ministri, trīs ārlietu ministri, četri kara ministri, četri tieslietu ministri. Straujo ministru maiņu iemesls bija tas, ka Nikolajs II ilgstoši uzturējās armijas štābā Mohiļevā, varu Petrogradā atstājot savai sievai, kas bija nonākusi Rasputina ietekmē.

No kara sākuma līdz 1915. gada beigām Krievijas armijā bija iesaukti 11,6 miljoni cilvēku no kuriem 4 miljoni jau bija krituši vai sagūstīti. Lielie zaudējumi nozīmēja, ka uz fronti nosūtīja aizvien sliktāk apmācītus kareivjus, un samazinājās profesionālu virsnieku skaits. Vienlaikus strauji uzlabojās armijas apgāde ar ieročiem un munīciju.^[14]

1916. gada martā Krievijas karaspēks sāka neveiksmīgu uzbrukumu Narača ezera apkārtnē, zaudējot 110 000 kareivju pret vāciešu zaudētajiem 20 000. Lai papildinātu armijas rindas, 1916. gada jūnijā armijas darba vienībās pirmo reizi pavēlēja iesaukt 400 000 musulmaņu no Turkestānas, kas līdz tam bija atbrīvoti no karadienesta. Tas izsauca plašu 1916. gada sacelšanos, kuru armija brutāli apspieda, nogalinot tūkstošiem kazahu, turkmēņu un kirgīzu, daudzi no viņiem aizbēga uz Ķīnu. 1916. gada vasarā Austrumu frontē veiksmīgi izvērtās Brusilova pārrāvums un jaunu ofensīvu plānoja uz 1917. gada maiju.

 

 

No 1710. līdz 1815. gadam Krievijas Impērija ieguva plašas teritorijas rietumos – Somijas lielhercogisti, Igaunijas guberņu, Livonijas guberņu, Kurzemes un Zemgales hercogisti, Polijas-Lietuvas ūnijas zemes, Besarābiju.

1710. gadā Igaunijas un Livonijas bruņniecība pārgāja Krievijas pakļautībā, pretī saņemot virkni privilēģiju. Pēteris I Baltijas provincēm garantēja plašu autonomiju un pašpārvaldes tiesības, atzina luterāņu baznīcas tiesības, atdeva muižniekiem zemes, kas bija pārgājušas Zviedrijas kroņa īpašumā. Vācu valoda palika pārvaldes un vietējo tiesu valoda, saglabājās Igaunijas un Vidzemes landtāgi un pilsētu rātes. Pēteris I gan šīs privilēģijas piešķīra ar atrunu, ka tās ir spēkā tikai uz viņa varas laiku. Abas jaunās provinces arī nesaņēma savu augstāko tiesu, bet bija pakļautas impērijas tiesai un Senātam. Atšķirībā no Ukrainas kazakiem, kuru autonomiju un tiesības Pēteris I strauji likvidēja, vācbaltiešu aristokrātija labi iekļāvās jaunās impērijas pārvaldes modelī. Katrīnas II varas laikā Igaunijā un Livonijā pastiprinājās centieni ieviest pārējā impērijā pastāvošos likumus un pārvaldes kārtību.^[15]

No Polijas-Lietuvas iegūtajā Baltkrievijas guberņā iepriekš pastāvošo poļu un lietuviešu administratīvo sistēmu ātri aizvietoja ar impērijas pārvaldes sistēmu, vienlaikus saglabājot poļu-lietuviešu civillikumus. Poļu-lietuviešu augstmaņi saglabāja otrā līmeņa amatus. Pretrunas starp vecajiem likumiem un jaunajiem impērijas likumiem izraisīja problēmas. Pāvils I 1796. gadā nolēma neturpināt pilnīgo pārvaldes sistēmas vienādošanu rietumu provincēs. Aleksandrs I apstiprināja Igaunijas un Livonijas privilēģijas, ar atrunu, ka tās ir spēkā tiktāl, cik tās nav pretrunā ar impērijas likumiem. Dzimtbūšanu, kas Somijā nekad nebija pastāvējusi, Igaunijā, Livonijā un Kurzemē atcēla laikā no 1816. līdz 1819. gadam, ar aktīvu Krievijas ķeizara Aleksandra I līdzdalību. Taču zemnieku pārvietošanās un īpašuma tiesības kādu laiku bija ierobežotas.^[15]

1802. gadā Aleksandrs I veica izglītības reformu, izveidojot sešus – Tērbatas, Kazaņas, Harkivas, Maskavas, Pēterburgas un Viļņas skolas apgabalus. Tērbatas skolas apgabalā galvenā izglītības valoda bija vācu, bet Viļņas apgabalā poļu. Šo tautību pārstāvji dominēja profesūrā, kurai bija tiesības izvēlēties mācību grāmatas. Somijas lielhercogistes izglītības sistēmā dominēja zviedru valoda. Tādējādi izglītības sistēma veicināja vietējās valdošās šķiras atsevišķās identitātes saglabāšanos. Ja Somijas un Baltijas zviedru un vācu aristokrāti bija lojāli imperatoram, tad bijušās Polijas-Lietuvas ūnijas zemēs tā nebija. Poļi šeit turpināja kontrolēt izglītības sistēmu līdz 1830.-1831. gada Novembra sacelšanās apspiešanai. Studentu nemieri jau 1823. gadā noveda pie stingrākas krievu ierēdņu kontroles Viļņas Universitātē. 1824. gadā Mogiļevas un Vitebskas guberņu izglītības sistēmas atdalīja no Viļņas skolu apgabala un nodeva Pēterburgas apgabala pakļautībā, bet 1829. gadā izveidoja atsevišķu Baltkrievijas skolu apgabalu.^[15]

Lai arī Polijas Karalistei bija dota plaša autonomija, Aleksandrs I par Polijas armijas komandieri iecēla savu brāli Konstantīnu, bet par savu pārstāvi karalistē Novosiļcevu, kas pretēji konstitūcijai, piedalījās Valsts padomes sēdēs. Krievu iejaukšanās izraisīja poļu pretestību, kas sākot ar 1819. gadu noveda pie dažādu ierobežojumu ieviešanas karalistē. Nikolajs I bija vēl skeptiskāks pret poļiem, un pilnībā noraidīja idejas par poļu un lietuviešu zemju apvienošanu. Sekojot brāļa Konstantīna padomam, Nikolajs I 1829. gadā ieradās Varšavā, kur kronējās par Polijas karali un zvērēja saglabāt Polijas konstitūciju. Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas, Polija vairāk atgādināja okupētu teritoriju, kurā varu nodrošināja armija, kamēr poļi savu dzīvi centās organizēt neatkarīgi no krieviem.

Nikolaja I varas laikā visā impērijā pieauga administratīvā centralizācija. Taču tieši šajā laikā Baltijas provincēs zemniekiem piešķīra plašākas personīgās brīvības un īpašumtiesības, vienlaikus saglabājot valdošās vācbaltu aristokrātijas varu. 1849. gadā krievu intereses aizstāvošo Rīgas ģenerālgubernatoru Golovinu nomainīja vāciešiem simpatizējošais Aleksandrs Suvorovs. Viņa ietekmē 1850. gada likums, kas paredzēja Baltijas provinču administrācijā lietot tikai krievu valodu, tika ignorēts vēl gandrīz 20 gadus. Tērbatas Universitāte saglabājās kā vāciskuma bastions.

Aleksandra II laika reformas saglabāja rietumu apgabalu atšķirību no pārējās impērijas. Uzskatot, ka daudzās impērijas problēmās vainojama Nikolaja I pārmērīgā centralizācijas politika, gubernatori atkal saņēma lielāku brīvību un bija vairāk gatavi ieklausīties vietējās problēmās. Suvorovam sekojošais ģenerālgubernators Vilhelms fon Līvens panāca to, ka daudzas no Aleksandra II reformām Baltijas provincēs netika ieviestas. Tikai 1870. gada administratīvās pārvaldes un 1874. gada militārā reforma tika īstenotas laicīgi, kamēr citi likumi sāka darboties tikai 1888.-1889. gadā, izraisot sašutumu par pēkšņo rusifikāciju. Zemes pārdošanu latviešu un igauņu zemniekiem joprojām kontrolēja vācbaltu muižnieki, nevis Krievijas ierēdņi. Civilās ierēdniecības vietā lielu lomu turpināja spēlēt landstāgi. Latviešu un igauņu nacionālā atmoda noritēja laikā, kad vācbaltiešu aristokrātija veiksmīgi bloķēja daudzus centrālās varas lēmumus. Rusifikācijas sākums vairs nevarēja apturēt šo nāciju veidošanos.^[15]

Pēc Nikolaja I laikā arestēto ukraiņu kultūras darbinieku atbrīvošanas sākās ukraiņu kultūras atmoda. Aleksandra II varas pirmos gadus iezīmēja maigāka attieksme pret poļiem. 1862. gadā poļi atkal kontrolēja civildienestu un izglītību karalistē. Lai arī Janvāra sacelšanās rezultātā daudz kas tika zaudēts, no poļu muižnieku apspiešanas ieguvēji bija parastie poļu zemnieki, kuru sociālekonomiskais stāvoklis uzlabojās. Visa poliskā apspiešana pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās noveda arī pie ukraiņu kultūras un valodas ierobežošanas, kas turpinājās līdz 1905. gadam. Poļi zaudēja savu ietekmi un īpašumus Mogiļevas un Vitebskas guberņās, viņu vietā nākot krievu garīdzniekiem, muižniekiem un ierēdņiem. Kijivas, Podolijas un Volīnijas guberņās poļu stāvokli apdraudēja ukraiņi, bet Kauņas un Viļņas – lietuvieši. Poļu apspiešana pavēra iespēju lietuviešu atmodai, lietuviešiem sākot atgūt savu nacionālo identitāti, taču arī viņi cieta no rusifikācijas, kas ilgst līdz 20. gadsimta sākumam. Pretestība rusifikācijai vēl vairāk apvienoja lietuviešu aktīvistus.^[15]

Somijas aristokrāti Aleksandram II lūdza sasaukt Somijas parlamentu, kas nebija sanācis kopš 1809. gada. Imperators sākotnēji to nevēlējās darīt, baidoties, ka tas mudinās arī poļus pieprasīt sava Sejma darbības atjaunošanu. Atšķirībā no poļiem, kas vēlējās atgūt neatkarību, Somijas zviedru aristokrāti uzskatīja Krievijas varu par sev izdevīgu. Arī krievu administrācija vēlējās novērst iespēju, ka neapmierinātie Somijas zviedri sagribētu atgriezties Zviedrijas pakļautībā. Somijas parlamentu sasauca 1863. gadā, poļu sacelšanās laikā, un turpmāk tas sanāca regulāri, izdodot likumus, kas veicināja lielkņazistes atšķirīgo stāvokli impērijā.^[15]

Impērijas politika bija pietiekami svārstīga, lai neskatoties uz krievu valodas, pareizticības un likumdošanas ieviešanu, rietumu provinces lielā mērā saglabātu savu individuālo un atšķirīgo raksturu līdz pat impērijas sabrukumam.^[15]

 

 

Skatīt arī: Kaukāza karš un Gruzija Krievijas Impērijas sastāvā

Ziemeļkaukāzs, ar ko saprot zemes uz ziemeļiem no Kaukāza kalnu grēdas, iekļāva Nogaju stepi un Kalmiku stepi, kas robežojās ar Kubaņas un Kumas upēm. Terekas upe iezīmē robežu starp stepju līdzenumiem un Kaukāza kalniem. Šeit nepastāvēja senas kristiešu karalistes, kā Aizkaukāzā, un gandrīz visi iedzīvotāji bija musulmaņu nomadi, kas gadsimtiem ilgi atradās nominālā Osmaņu vai Sefevīdu Persijas valdnieku pakļautībā. Lielākās tautības bija kabardieši, kumiki, nogaji. Kumiki runāja tjurku saimes valodā, kamēr kabardu valoda piederēja Kaukāza valodu grupas Abhāzu-adigu valodas zaram.

Ziemeļrietumu un centrālo Kaukāzu apdzīvoja adigi, kurus sauca arī par čerkesiem. Kabardieši bija lielākā no adigu tautībām, kuri dzīvoja Lielajā un Mazajā Kabardijā. Austrumos no viņiem dzīvoja čečenu grupas, kamēr dienvidaustrumos inguši, osetīni un balkāri. Kabardu augstmaņi un sabiedrība bija stingri iedalīti dažādās šķirās, kamēr čečeni, adigeji un abadzehi veidoja brīvas klanu kopienas. Ja krievu kolonizatoriem parasti izdevās iegūt aristokrātu uzticību šķiriski dalītajās tautās, tad klanu kopienas izrādījās visgrūtāk pakļaujamas.^[16]

Plaši izplatīta bija čerkesu un adigu pārdošana verdzībā uz osmaņu zemēm. Dagestānas ziemeļos atradās Endirejas vergu tirgus, kur slāvu un gruzīnu vergus pārdeva uz Persiju un Centrālāziju. Krievijas varas izplešanās noveda pie vergu tirdzniecības beigām.

18. gadsimta vidū reģionā agresīvi sāka izplesties Krievijas Impērija. Tika izveidota Mozdokas nocietinātā līnija. Vietējo augstmaņu bērni tika ņemti ķīlniekos un sūtīti uz skolām, lai pievērstu tos krievu kultūrai un pareizticībai. Tika celtas krievu militārās apmetnes, kurās dzīvoja kazaki, veicināta pāriešana pareizticībā, kas daudziem vietējiem iedzīvotājiem lika spēcīgāk pieturēties pie tradicionālajām kalniešu paražām un islāma, ko uzskatīja par pretestības reliģiju. Islāms Dagestānā ienāca jau 7.-8. gadsimtā un tas bija vistradicionālākais musulmaņu reģions. Tikmēr čečenu, kabardu, osetīnu un ingušu vidū islāma ietekme sāka nostiprināties tikai 19. gadsimta laikā.

Aizkaukāzā Sefevīdu Persijas varai vājinoties, 18. gadsimta pirmajā pusē vietējie provinču pārvaldnieki kļuva par pusneatkarīgiem valdniekiem. Lai novērstu osmaņu varas izplešanos Kaukāza un Kaspijas jūras reģionā, Pēteris I 1722. gada jūlijā sāka karagājienu uz Kaspijas piekrasti (mūsdienu Azerbaidžānu) un iekaroja zemes no Derbentas līdz Gīlānai. Pēc 1724. gada vienošanās ar Krieviju osmaņi ieņēma lielu daļu Aizkaukāza zemju. Krievijas izplešanās reģionā atsākās 1783. gadā, kad Kartli-Kahetijas Karaliste parakstīja Georgijevskas līgumu, kļūstot par Krievijas protektorātu. 1799. gadā tika pabeigts Gruzijas kara ceļš, kas veicināja Gruzijas centrālo apgabalu iekļaušanu impērijas sastāvā 1801. gadā.

Krievijas armija 1770. gados cīnījās ar kabardiešu, čečenu un nogaju nemieriem. 1780. gados tika apspiesta šeiha Mansura sacelšanās (1785.-91.). 1790. gados dumpojās adigi. No 1829. līdz 1859. gadam ilga karš ar Šamila vadītajiem kalniešiem.

Kaukāza pakļaušana ilga līdz 19. gadsimta 60. gadiem. 1840. gados Kaukāza karam tika tērēta 1/6 daļa impērijas budžeta. Kaukāza kara laikā Krievija zaudēja ap 100 000 kritušo un 900 000 mirušo no slimībām. Var pieņemt, ka kalniešu vidū mirstība bija līdzīga. Kopējais kalniešu iedzīvotāju skaits šajā laikā tiek lēsts ap 4 miljoniem cilvēku.^[16]

1860. gadā abadzehu, ubihu un šapsugu pārstāvji izveidoja čerkesu savienību, lai pretotos Krievijas ultimātam - pārcelties uz Kubaņas līdzenumiem vai doties uz Osmaņu impērijas zemēm. Čerkesi nosūtīja delegāciju ar palīdzības lūgumiem uz Stambulu, Parīzi, Lodonu. Nesaņemot atbalstu, 1863.-65. gados vairāki simti tūkstoši čerkesu un adigu pārcēlās uz Osmaņu impēriju, kur to pēcnācēji veidoja lielas kopienas mūsdienu Turcijā, Izraēlā un Jordānijā.

Skatīt arī: Krievijas Amerika

 

 

1700. gadā Sibīrijā bija ap 300 000 ieceļotāju no Krievijas. 1800. gadā viņu bija 900 000. 1850. gadā skaits pieauga līdz 2,7 miljoniem un 1911. gadā Sibīrijā dzīvoja gandrīz 8 miljoni ieceļotāju no Krievijas. 1914. gadā kopējais Sibīrijas iedzīvotāju skaits sasniedza 10 miljonus.^[17]

Centrālāzijas kazahu klaniem bija trīs lielas grupas. Lielā (Vecākā) orda aizņēma zemes starp Irtišas upi un Tjanšana kalniem. Vidējā orda aizņēma zemes uz rietumiem, līdz Arāla jūrai. Mazā (Jaunākā) orda aizņēma zemes no Arāla jūras līdz Urālas upei. 17. gadsimtā kazahus sāka apdraudēt augošā oiratu valsts Džungārijā. 18. gadsimta sākumā Lielā orda atzina sevi par oiratu vasali, kamēr Vidējā un Jaunākā orda bēga uz ziemeļrietumiem, 1717. gadā lūdzot aizsardzību Pēterim I. Šajā laikā Krievija nosūtīja militāru ekspedīciju uz Irtišas apkārtni, lai meklētu zeltu. Tiek uzcelti forti Omska, Pavlodara, Semipalatinska, Ustjkamenogorska. 1732. gadā Jaunākā orda zvērēja uzticību imperatorei Annai I. 1734. gadā to izdarīja arī Vidējā orda. Turpmākajos gados Krievija kazahu stepēs uzbūvēja aizsardzības fortu līniju.^[18] Aizbildinoties ar musulmaņu sacelšanos, 1871. gadā Krievijas karaspēks iegāja Ili ielejā, kuru atstāja tikai 1881. gadā.

Ķīnas un Krievijas starpā 1689. gadā bija noslēgts Nerčinskas līgums un 1727. gadā Kjahtas līgums, kas primāri regulēja abu valstu ekonomiskos sakarus un ietekmes sfēras. 1756. gadā Cjinu dinastijas Ķīna iznīcināja oiratu valsti, Džungārijā nogalinot vismaz miljonu vietējo iedzīvotāju. Tas deva iespēju Krievijai nostiprināties reģionā, 1756. gadā anektējot Altaja reģionu, kuru Ķīna uzskatīja par sev pakļautu teritoriju, veicot vairākus militārus reidus. Vismaz 15 000 altajiešu bēga uz Krievijas teritoriju, Bijskas apkārtni. Krievija galīgi nostiprināja savas tiesības uz Altaju ar 1864. gada Čugučakas protokolu, kas noteica Krievijas-Ķīnas robežu.^[18] Pirms Krievijas varas nodibināšanas reģionā, Argunas – Amūras upju apgabala iedzīvotāji atradās vasaļatkarībā no jurčeniem.

Atšķirībā no Rietumvalstīm, kuru intereses Ķīnā parasti bija komerciālas, ekonomiski vājā Krievijas Impērija mērķtiecīgi sagrāba Cjinu robežapgabalus. 1855. gada septembrī Krievija oficiāli informēja Ķīnu par savām pretenzijām uz Amūras un Usūrijas zemēm. Ignorējot ķīniešu protestus, 1855., 1856., un 1857. gadā Krievijas ekspedīcijas kuģoja pa Amūru. 1856. gada decembrī Krievija anektēja zemes starp Amūru un Usūriju. 1858. gadā nodibināja Amūras kompāniju, kurai uzticēja tirdzniecību reģionā, bet savu tiesību nostiprināšanai, uz reģionu sāka nosūtīt kazaku ģimenes.^[19] Izmantojot dumpju plosītās Cjinu impērijas vājumu, ar 1858. gada Aigunas un 1860. gada Pekinas līgumiem Krievija sagrāba Piejūras provinci, Amūras upes ziemeļu krasta teritorijas un Usūrijas apkārtni. Pēdējās savas pastāvēšanas desmitgadēs Krievijas Impērija izpletās Mandžūrijā un panāca mūsdienu Mongolijas teritorijas atdalīšanu no Ķīnas Republikas.

1711. gadā Kuriļu salu pamatiedzīvotāji aini nonāca Krievijas pakļautībā. 1792. gadā Katrīna II mēģināja izveidot attiecības ar Japānu. Tas beidzās bez rezultātiem, un tikai vienam krievu kuģim ļāva ierasties Nagasaki ostā, lai tirgotos. Otrā delegācija uz Japānu devās 1803.-1806. gados, Aleksandra I varas laikā, taču japāņi atsacījās no sarunām un liedza krievu kuģiem ierasties Nagasaki ostā. 1855. gadā Krievija un Japāna noslēdza Šimodas līgumu, nodibinot diplomātiskās un tirdzniecības attiecības. Krievijas ekspansija Korejā un Mandžūrijā, ko Japāna uzskatīja par savas ietekmes zonām, japāņos radīja pārliecību, ka Krievija ir viņu lielākais sāncensis reģionā. Krievijas ambīcijas auga straujāk par atbalstošās infrastruktūras iespējām, ko demonstrēja 1904.-1905. gada krievu-japāņu karš, kad impērijas armijai bija jākaro grūti sasniedzamā reģionā.^[20]

Transsibīrijas dzelzceļa celtniecība, Krievijas invāzija Mandžūrijā un flotes bāzu iegūšana neveicināja cerēto tirdzniecības pieaugumu ar Ķīnu. 1895. gadā Krievija uz Ķīnu eksportēja preces 5 miljonu rubļu vērtībā. 1900. gadā eksports sasniedza 6,7 miljonus. Tikmēr no Ķīnas eksports uz Krieviju pieauga no 41,5 miljoniem rubļu 1895. gadā uz 56,5 miljoniem 1903. gadā.^[21]

•  
  Impērija 1745. gadā
•  
  Impērija 1792. gadā
•  
  Impērija 1827. gadā
•  
  Impērijas Āzijas daļa, 1827
•  
  Impērijas Eiropas daļa, 1855
•  
  Impērijas Āzijas daļa, 1895
•  
  Administratīvā karte, 1914

Impērijas politiku Melnās jūras reģionā un naidīgās attiecības ar Osmaņu impēriju ietekmēja sapnis par pareizticīgās Bizantijas impērijas atjaunošanu. Krievija regulāri karo šajā reģionā, iegūstot aizvien lielāku kontroli pār Melnās jūras piekrastes zemēm. Pēc 1774. gada Kučuk-Kainardžas līguma Krievijai bija pretenzijas uz visu Osmaņu pakļautībā esošo pareizticīgo iedzīvotāju aizsardzību. Katrīnas II Grieķu projekts paredzēja Balkānu iekarošanu kopā ar Svētās Romas impērijas imperatoru Jozefu II, izveidojot grieķu karalisti, kurā valdītu viņas mazdēls Konstantīns.^[22]

19. gadsimta sākumā imperators Aleksandrs I pieļāva stratēģisku kļūdu, atsakoties palīdzēt grieķiem neatkarības karā. Grieķiem palīdzēja briti un franči, kas ieguva ietekmi jaunajā valstī. Rietumvalstis arī sāka pretoties Krievijas Impērijas ambīcijām reģionā, un aizstāvēja novājināto Osmaņu impēriju no sabrukuma. Tas noveda pie 1853.-1856. gada Krimas kara. 20 gadus vēlāk Berlīnes kongress neļāva Krievijas Impērijai pilnībā izmantot uzvaru 1877.-1878. gada krievu-turku karā, atkal nostājoties Osmaņu pusē un bloķējot Balkānos dominējošas Bulgārijas kņazistes izveidošanu. Krievijas ambīcijas tagad sadūrās ar Grieķijas Karalistes ambīcijām, kas sevi uzskatīja par vienīgo dabīgo Bizantijas impērijas mantinieci un pareizticīgo grieķu apdzīvoto zemju apvienotāju.

Pēc Berlīnes kongresa Krievija uzturēja saspīlētas attiecības ar seno sabiedroto Austroungāriju Balkānos, un Lielbritāniju Centrālāzijā. Dažu gadu laikā tika zaudēta politiskā ietekme jaunizveidotajā Bulgārijā. Aleksandrs III noraidīja idejas par militāru iebrukumu Bulgārijā, lai gāztu neatkarīgu politiku veidojošo Aleksandu I. Tāda rīcība pret Krieviju apvienotu visas Eiropas lielvaras. Gandrīz bankrotējusī impērija nevarēja riskēt. Krievijas organizēts militārs apvērsums 1886. gadā noveda pie Aleksandra I gāšanas pie varas. Taču 1887. gada jūnijā Bulgārijas Nacionālā sapulce par jauno valdnieku ievēlēja Ferdinandu I. Sarūgtinātā Krievija viņu diplomātiski neatzina nākamos desmit gadus.^[21]

Pēc Krimas kara jaunais valdnieks Aleksandrs II pareizticīgajā reliģijā bāzēto ārpolitiku aizvietoja ar panslāvu slavofīliju, kurā uzsvars tika likts uz apspiesto Balkānu slāvu aizstāvību. Pēc Berlīnes kongresa neveiksmes panslāvisms apsīka, taču Krievija jorpojām saglabāja interesi par Balkāniem un Svēto zemi (Palestīnu). 1882. gadā nodibina imperiālo Palestīnas biedrību, kas nodarbojas ar Palestīnas un Sīrijas pareizticīgo iedzīvotāju atbalstu, Svētās zemes izpēti un svētceļojumu organizēšanu. 1894. gadā Konstantinopolē izveidoja Krievijas arheoloģisko institūtu, kas arī iesaistījās dažādās pareizticīgo aktivitātēs.

Nikolajs II bija Maskavijas tradīciju un absolūtisma piekritējs, uzskatot, ka Krievijai jāizvairās no aliansēm un jāvadās tikai pēc savām interesēm. Kā viens no galvenajiem mērķiem bija Bosfora un Dardaneļu iegūšana. Kad 1908.-1909. gada Bosnijas krīze beidzās ar Krievijas diplomātijas zaudējumu, 1909. gada aprīlī krievu diplomāts un Tuvo Austrumu eksperts Mansurovs publicēja rakstu, kurā definēja Krievijas mērķus - aizstāvēt Balkānus un Mazāziju no Vācijas Impērijas ietekmes. Panslāvisms ārpolitikai esot traucējis, atgrūžot pareizticīgo bet neslāvisko Rumānijas Karalisti, un lielāka uzmanība atkal jāpievērš visu pareizticīgo apvienošanai.^[23]

 

19. gadsimta laikā Balkāni kļuva par nebeidzamu konfliktu avotu. Te saskārās vietējo tautu vēlmes pēc nacionālās neatkarības un Eiropas lielvaru konfliktējošās intereses. Pēc Krievijas sakāves Krimas karā, Balkānu tautas un Tuvo Austrumu kristieši sāka meklēt aizstāvību pie citām Eiropas lielvarām. Krievijas Impērija centās atjaunot savu prestižu, un 1870. gadā paziņoja, ka lauž 1856. gada Parīzes miera līguma saistības. 1871. gadā Londonas konference apstiprināja Krievijas lēmumu. Balkānos Krievijas Impērijas mērķis bija lielas bulgāru valsts izveidošana, kas atrastos Krievijas- impērijas ietekmē. Šo ideju aizstāvēja grāfs Ignatjevs, Krievijas vēstnieks Konstantinopolē no 1864. līdz 1877. gadam, un Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs II. Pēc ilgstošiem centieniem atrisināt Balkānu valstu konfliktu sarunu ceļā, 1877. gada 12. aprīlī Aleksandrs II pieteica karu Osmaņu impērijai. Aleksandrs II un ārlietu ministrs Gorčakovs piekrita citu lielvaru prasībām par to, ka Krievija neokupēs Konstantinopoli un neveiks robežu izmaiņas, taču vienlaikus plānoja jauno valstu robežas Balkānos, kā arī Besarābijas dienvidu un Batumi ostas aneksiju. 1878. gada janvārī Krievijas armija bija gatava iebrukt Konstantinopolē, taču Marmora jūrā ieradās britu karaflote, un 1878. gada 19. februārī tika parakstīts Sanstefano pamiers ar osmaņiem. Lai novērstu no Krievijas atkarīgas Bulgārijas izveidošanu, 1878. gada vasarā notika Berlīnes kongress, kas izveidoja jaunu politisko kārtību Balkānos, samazinot Krievijas ietekmi, saglabājot Osmaņu varu un apmierinot Austroungārijas prasības. Bulgārijas kņaziste ātri atbrīvojās no Krievijas ietekmes un vienīgi nelielā Melnkalnes kņaziste palikta tās uzticīga sabiedrotā. Sabrūkot panslāvu konfederācijas idejām, Krievijas plāni reģionā saistījās ar Dardaneļu un Konstantinopoles iegūšanu. Tam pretojās Lielbritānija, kuras karaflote kontrolēja Vidusjūru. Šī iemesla dēļ Krievija uzturēja labs attiecības ar Vācijas un Austroungārijas impērijām, 1881. gadā atjaunojot Trīs imperatoru savienību.^[24]

19. gadsimta beigās Osmaņu impērijā pieauga Vācijas ekonomiskā un militārā ietekme, kas izraisīja satraukumu ne tikai Krievijā, bet arī Francijā un Lielbritānijā. Tikmēr Austroungārija turpināja palielināt savu ekonomisko ietekmi Balkānos, apdraudot Krievijas intereses. Saspīlējumu Balkānos radīja Maķedonijas reģions, kuru Berlīnes kongress bija atstājis osmaņu kontrolē, bet kuru iegūt vēlējās Grieķijas Karaliste, Bulgārijas kņaziste un Serbijas Karaliste. Maķedonijas slāvi bija etniski un lingvistiski tuvi bulgāriem. Par Maķedonijas kontroli cīnījās arī jaunizveidotā Bulgārijas pareizticīgā baznīca un Konstantinopoles grieķu patriarhāts. Starp dažādo pušu piekritējiem sākās partizānu cīņas un terora uzbrukumi. 1896. gadā normalizējās Krievijas attiecības ar Bulgāriju, kuras galvenais partneris joprojām palika Austroungārija. Pēc 1903. gada apvērsuma Serbija ātri kļuva par ciešu Krievijas sabiedroto. 1896. gadā Nikolajs II apmeklē Vīni, iezīmējot Austroungārijas un Krievijas Impērijas attiecību uzlabošanos. 1897. gadā tās noslēdza līgumu uz desmit gadiem, apņemoties nemainīt esošo stāvokli Balkānos. Austroungārija brīdināja, ka krīzes gadījumā anektēs Bosniju-Hercegovinu. Lai arī 19. gadsimta pēdējos un 20. gadsimta pirmajos gados Krievija bija aizņemta ar invāziju Mandžūrijā, 1902. gadā impērija parakstīja militāru vienošanos ar Bulgāriju. 1903. gadā Maķedonijas slāvi sāka neveiksmīgu sacelšanos. 1903. gadā Austroungārijas un Krievijas imperatori tikās Murcštegā (Mürzsteg), vienojoties, ka Maķedonijā jāievieš abu lielvaru kontrole. Pēc Lielbritānijas iejaukšanās uz provinci nosūtīja četrus (Krievijas, Austroungārijas, Lielbritānijas, Francijas) inspektorus, kuru uzdevums bija veicināt pārvaldes reformas. Lielvaru cīņa par vienādu ietekmi saasināja savstarpējos lielvaru konfliktus. 1907. gadā Austroungārija atteicās atbalstīt tiesu reformu un 1909. gada maijā sultāns lūdza izbeigt starptautisko inspektoru darbu. Tikmēr Austroungārija, redzot Krievijas aizņemtību Tālajos Austrumos, un krievu-japāņu kara sākšanos, sāka apsvērt iespēju anektēt Bosniju-Hercegovinu, apmaiņā piedāvājot neiebilst pret Krievijas vēlmi okupēt Dardaneļus.^[24]

1908. gada jūlija Jaunturku revolūcija Osmaņu impērijā iezīmēja Bosnijas krīzes sākšanos, un Krievijas diplomātijas zaudējumu Balkānos. 1909. gadā Krievija atteicās no tālāka konflikta ar Japānu un teritoriālām pretenzijām Indijas virzienā, atkal pievēršoties Balkāniem, kur tā vēlējās mazināt Austroungārijas un Vācijas ietekmi. 1909. gada aprīlī tiekas Bulgārijas un Serbijas karaļi. 1910. gada februārī Krievijā ieradās Bulgārijas karalis, 1912. gada aprīlī Bulgārijas delegācija, bet 1912. gada maija beigās Bulgārija parakstīja līgumu ar Grieķijas Karalisti. Vienlaikus Krievija baidījās, ka Balkānu kara sākšanās varētu novest pie Austroungārijas un Vācijas militāra iebrukuma reģionā, tāpēc 1912. gada rudenī publiski brīdināja Balkānu valstu valdības izvairīties no agresīvas politikas. 9. oktobrī Melnkalnes Karaliste pieteica karu Osmaņu impērijai, iesākot Balkānu karus. Kad Bulgārijas armija atradās 45 kilometru attālumā no Konstantinopoles, Krievija lūdza Francijas un Lielbritānijas atbalstu, lai apturētu tālāku uzbrukumu Dardaneļu virzienā. Austroungārija aizstāvēja neatkarīgas Albānijas izveidošanu, lai tā veidotu pretsvaru Serbijai. Krievija cerēja izveidot Balkānu pareizticīgo valstu federāciju, kurā iekļautos arī Rumānijas Karaliste. Bulgārijas pārmērīgās ambīcijas noveda pie Otrā Balkānu kara, kas beidzās ar tās sakāvi.^[24]

Skatīt arī: Pirmais Balkānu karš un Otrais Balkānu karš

Nikolaja II varas laikā regulāri tika apskatīti plāni par Dardaneļu, Konstantinopoles un armēņu teritoriju okupāciju. Vilhelmam II draudzīgā sultāna gāšana Jaunturku revolūcija laikā, noveda pie vācu-osmaņu attiecību atvēsināšanās. Sākoties Pirmajam Balkānu karam, Vācija paziņoja, ka saglabās neitralitāti un osmaņiem nepalīdzēs. Tas spieda arī Austroungāriju palikt neitrālai, un pieņemt to, ka Serbija okupē Adrijas jūras piekrasti, kuru pati bija sen vēlējusies iegūt. Uz risku, ka ambiciozā Bulgārija varētu iekarot Konstantinopoli, Krievija reaģēja, 1912. gada novembrī izsludinot daļēju mobilizāciju Polijā, un apsverot iespēju veikt daļēju mobilizāciju citos rietumu pierobežas apgabalos. Nikolaja II vadīta valdības un armijas apspriede nonāca pie slēdziena, ka šāda mobilizācija novestu pie Austroungārijas mobilizācijas, kam sekotu Vācijas mobilizācija un vispārējs Eiropas karš – tieši kā 1914. gada vasarā. Krievija saglabāja iespēju uz apdraudēto Konstantinopoli nosūtīt Melnās jūras karafloti, lai aizsargātu to no bulgāriem, un lai nodrošinātu kristiešu drošību no iespējamās turku izrēķināšanās.^[25]

Osmaņu kari ar itāļiem un Balkānu valstīm apdraudēja kuģošanu pa Dardaneļiem, kas smagi ietekmēja Ukrainas reģionu ekonomiku un Krievijas kopējo eksportu, kas 1913. gadā bija 20% zemāks par 1911. gada līmeni. Krievijas svarigākais eksports bija graudi, kuru lielāko daļu eksportēja pa Dardaneļiem. Eksporta ienākumu samazinājums apdraudēja Krievijas izaugsmi. 1913. gada novembrī pienāca ziņas, ka Vācijas virsnieki Limana fon Zandersa vadībā pārņems Dardaneļu krasta aizsardzības spēku vadību. Krievijai tas nozīmēja risku, ka tās ienaidniece Vācija jebkurā brīdi var bloķēt visu Melnās jūras eksporta tirdzniecību, kā arī iznīcināt Krievijas sapni par Dardaneļu sagrābšanu. Krievijas ministri 1913. gada beigās un 1914. gada sākumā izvērtēja stratēģiskos riskus, ko Dardaneļu zaudēšana Vācijai radītu Balkānos, Melnajā jūrā un Mazāzijā. Rodas ideja par Osmaņu impērijas galīgu sadalīšanu kopā ar Franciju un Lielbritāniju. Tas novestu pie Eiropas kara, kuru valdības un armijas vadītāji uzskatīja par uzvarāmu. 1914. gada 8. februārī notiek armijas un flotes vadības tikšanās, kas izskata Konstantinopoles okupēšanas plānus. Martā Valsts dome piešķir 102 miljonus rubļu Melnās jūras karaflotes vajadzībām. Vienlaikus, Krievija saprata, ka reāli Konstantinopoles okupācijas operāciju varētu veikt tikai pēc vairākiem gadiem.^[25]

 

 

 

 

Krievijas Impērijas likumu krājums noteica, ka impērijā valdošā ir "kristietiski pareizticīgā katoliskā austrumu rita ticība". Imperators bija ne tikai ticības aizstāvis, bet arī pareizticīgās baznīcas vadītājs. Ikdienas baznīcas vadību veica Svētā Sinode, kuru nodibināja 1721. gadā, kad Pēteris I izbeidza Maskavas patriarhāta pastāvēšanu. Reliģijas zaimošana bija krimināli sodāms pārkāpums, par kuru varēja ieslodzīt cietumā vai izsūtīt uz Sibīriju. 1810. gadā izveidoja Ārvalstu ticību galveno pārvaldi, ko vēlāk pārveidoja par Iekšlietu ministrijas departamentu.^[26]

Pētera I laikā sākās vardarbīga pareizticības uzspiešana Sibīrijas hantiem un mansiem. Notika vietējo elkdievību skulptūru meklēšana un iznīcināšana. Daudzas ciltis pareizticību pieņēma formāli, lai iegūtu nodokļu atlaides un izvairītos no vajāšanām. Sibīrijas tatāri dzīvoja Tjumeņā, Jalutorovskā, Toboļskā, ķeizarienes Elizabetes varas laikā Toboļskas tatārus mēģināja piespiest pāriet pareizticībā, bet viņi izvēlējās pamest pilsētu..^[17]

Pēc Pirmās Polijas dalīšanas Krievijas Impērija ieguva katoļu apdzīvotas teritorijas. No 1772. gada visas pāvesta bullas vai citus katoļu baznīcas vēstījumus publiskoja tikai pēc ģenerālgubernatora atļaujas saņemšanas. 1773. gadā Katrīna II iecēla Viļņas kanoniķi Sestrenceviču par Baltās Krievijas katoļu bīskapu ar rezidenci Mogiļevā. Mogiļevas metropolija vēlāk aptvēra 12 katoļu eparhijas, kas pakļāvās Mogiļevas arhibīskapam. Katoļu bīskapus, saskaņojot ar Romas pāvestu, iecēla imperators. Zemāka līmeņa garīdznieku iecelšanu saskaņoja Iekšlietu ministrija. Klosterus pakļāva vietējam bīskapam, nevis ordeņa vadītājam. Jezuītiem ierašanās un darbošanās impērijā bija aizliegta. No 1847. līdz 1866. gadam starp Krievijas Impēriju un Romas pāvestu pastāvēja konkordāts, abām pusēm apmainoties vēstniekiem. Romas atbalsts poļu sacelšanās dalībniekiem noveda pie konkordāta laušanas 1866. gadā.

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts pilnīgas iznīcināšanas no 1794.-1796. gadam liela daļa uniātu pārgāja pareizticībā. 1805. gadā grieķu-uniātu kontroles departamentu izdalīja no katoļu departamenta. 1828. gadā nodibināja no katoļiem neatkarīgu grieķu-uniātu garīgo kolēģiju, uniātu dievkalpojumus attīrīja no katoļu ietekmes. 1835. gadā uniātu semināros lika izmantot vienīgi pareizticīgo tekstus, uniātu kontroli nodod pareizticīgo Svētajai Sinodei. Galīgā uniātu baznīcas pievienošana pareizticīgajai notika 1839. gadā.

Nikolaja I laikā izveidoja Luterāņu un reformātu protestantu lietu komiteju. Protestantu baznīcas veidoja piecus konsistoriju apgabalus, kas pakļāvās ģenerālkonsistorijai. Tās locekļus iecēla imperators. Par mācītājiem nedrīkstēja kļūt ārvalstu pilsoņi.

Armēņu apustuliskās baznīcas sekotāji impērijā līdz 1828. gadam atradās Astrahaņas arhibīskapa pakļautībā. 1826.-1828. gada Krievu-persiešu kara rezultātā Krievijas Impērija ieguva armēņu zemes, kurās atradās Ečmiadzina ar armēņu katolikosa katedrāli. 1836. gadā apstiprināja armēņu baznīcas garīgo lietu pārvaldi. Sešas armēņu eparhijas ievēlēja divus katolikosa kandidātus, no kuriem uzvarētāju izvēlējās imperators. Katolikoss pēc tam zvērēja uzticību Krievijas valstij.

Līdz ar Polijas-Lietuvas zemju sadalīšanu Krievijas Impērijas sastāvā nonāca milzīgs ebreju skaits. Jūdaismu impērijas varas iestādes neierobežoja, taču ebrejiem dzīvošanai noteica nometinājuma joslu, kuru tie nedrīkstēja pamest. Ebreju kopienas katrus trīs gadus ievēlēja savus rabīnus. Ebreji arī nedrīkstēja mainīt uzvārdus, arī pārejot kristietībā bija jāsaglabā ebrejiskais uzvārds.

Tā kā musulmaņu teritorijas impērijā atradās vairākos reģionos, to garīgajai pārvaldei izveidoja vairākas organizācijas. 1788. gadā Ufā nodibināja Orenburgas musulmaņu sanāksmi, kas kontrolēja baškīru un kazahu musulmaņus. Tās pirmo muftiju apstiprināja Katrīna II. 1794. gadā nodibināja Taurijas (Krimas) musulmaņu garīgo pārvaldi. 1831. gadā tai apstiprināja jaunu iekārtu un tā bija atbildīga par musulmaņiem arī Viļņas, Volīnijas, Grodņas, Kauņas, Kurzemes un Minskas guberņās. 1872. gadā izveidoja Aizkaukāza musulmaņu sunnītu un šiītu pārvaldes. Abu pārvalžu centri atradās Tiflisā, un tās kontrolēja Baku, Elizabetpoles, Tiflisas un Erivaņas guberņu musulmaņus.

Kalmikijas budistiem 1828. gadā nodrošināja lamaisma brīvību. Ticības jautājumus kontrolēja ievēlētais lama kopā ar Astrahaņas un Stavropoles guberņu vadību. Varasiestādēm nepatika pieaugošais burjatu lamu skaits. Kā garīdznieki, viņi bija atbrīvoti no nodokļu maksāšanas un karadienesta. 19. gadsimta vidū noteica, ka burjatiem drīkst būt 255 lamas, un aizliedza jaunu budistu klosteru celtniecību.^[18]

Līdz ar Nikolaja I kāpšanu tronī, sākās darbs pie kristīgo konfesiju un citu reliģiju statūtu izveides. 1831. gadā iepriekšējos rīkojumus par Krimas musulmaņu reliģisko iekārtu aizvietoja ar jauniem statūtiem. 1832. gadā pabeidza luterāņu statūtus, 1836. gadā pieņēma armēņu apustuliskās baznīcas statūtus. 1835. gadā pieņēma ebreju statūtus, 1837. gadā Krimas un Odesas karaītu statūtus. 1834. gadā pieņēma kalmiku budistu statūtus, kurus papildināja 1847. gadā. Sākās darbs pie Aizkaukāza šiītu un Sibīrijas budistu statūtiem. Problēmas statūtu izstrādē radīja tas, ka autoratīvi garīdznieki, kuru lēmumiem pakļautos ticīgie, atradās ārpus valsts robežām – katoļiem pāvests Romā, šiītu garīdznieki Persijā un budistu mūki Mongolijā. Musulmaņu statūtu izstrāde apsīka, nespējot nodalīt musulmaņu dzīves garīgos un civilos aspektus tā, lai statūtus neuztvertu par valsts iejaukšanos reliģijā.^[27]

Sanktpēterburgā uz galvenajām ielām atradās citu konfesiju un reliģiju dievnami. 1893. gadā atvēra horālo sinagogu. 1910. gadā sākās Eiropas lielākās mošejas celtniecība (pabeigta 1921.g.), bet 1909. gadā sākās budistu tempļa celtniecība, ko pabeidza 1915. gadā.

Likumdevēja vara Krievijas Impērijā piederēja valdniekam. Valsts pastāvēšanas laikā ilgstoši tika strādāts pie vienota likumu krājuma vai likumu kodeksa izveidošanas. Tas vainagojās ar Krievijas Impērijas likumu krājuma izveidošanu 1832. gadā.

1649. gadā Krievijas caristē bija pieņemts likumu kodekss, taču Pētera I straujo reformu laikā tika izdoti simtiem jaunu likumu un pavēļu. Tās bieži bija pretrunīgas un konfliktēja ar citiem likumiem, tāpēc jau 1700. gada 18. februārī Pēteris I pieņēma lēmumu izveidot komisiju, kas apkopotu likumus, kas izdoti no 1649. līdz 1700. gadam. Komisija ātri sagatavoja jauno likumu apkopojumu, taču Pēteris I to tā arī neapstiprināja. 1714. gadā Pēteris I atgriezās pie nepieciešamības apkopot un atjaunināt likumu krājumu ar visiem jaunajiem likumiem. Senātam uzdeva izskatīt likumus un likvidēt pretrunas ar 1649. gada likumu krājumu. 1717. gada rudenī šo darbu pabeidza, taču Pēteris I mainīja domas. 1718. gada 9. maijā viņš izdeva pavēli par Zviedrijas likumu krājuma pārtulkošanu un Krievijas likumu pielāgošanu zviedru paraugam. 1719. gada 9. decembrī viņš izdeva pavēli 10 mēnešu laikā izveidot likumu kodeksu, kurā Krievijas likumiem būtu jābūt veidotiem pēc Zviedrijas, Igaunijas un Livonijas likumu paraugiem. 1720. gadā Senāts šim darbam izveidoja jaunu komisiju, kurai līdz imperatora nāvei 1725. gadā bija izdevies izstrādāt daļu jauno likumu. 1727. gadā komisijas darbu izbeidza.

1728. gada 14. jūnijā Senāts izdeva pavēli par komisijas izveidošanu, kurai būtu jāizveido likumu apkopojums. To bija jāveido pa pieciem vēlētiem virsniecības un muižniecības pārstāvjiem no katras guberņas (izņemot Igauniju, Livoniju un Sibīriju, kur darbojās savi likumi). Paredzētajā vēlētās komisijas darba pirmajā dienā, 1728. gada 1. septembrī Maskavā neieradās neviens delegāts. Senāts izdarīja spiedienu uz gubernatoriem, kas ar draudu un īpašumu konfiskāciju palīdzību panāca, ka Maskavā decembra beigās bija ieradušies 38 delegāti. Likumu apkopošanas darbā viņus tā arī neiesaistīja, jo viņi tam bija pilnīgi nepiemēroti. 1729. gada 16. maijā vēlētos delegātus atlaida uz mājām, un guberņām uzdeva un Maskavu nosūtīt vietējos pārstāvjus, kas būtu spējīgi strādāt ar likumiem. Pētera II agrās nāves dēļ 1730. gadā komisija tā arī nesāka darbu.

Anna I 1730. gada 1. jūnijā pavēlēja atsākt darbu pie likumu apkopojuma veidošanas. Atkal pieņēma lēmumu par vēlētiem delegātiem, šoreiz kandidātu lokā iekļaujot arī garīdzniecības un tirgotāju pārstāvjus. Negaidot delegātu ierašanos, Senāts izveidoja savu darba grupu, un tos dažus delegātus, kas tomēr ieradās Maskavā, nosūtīja uz mājām. Komisijas darbs vilkās lēnām, un pēc Annas I nāves 1740. gadā tā bez rezultāta beidza pastāvēt 1741. gadā.

1754. gadā Elizabete I paziņoja, ka valstī nepieciešami skaidri likumi. 1754. gada 24. augustā Senāts pieņēma plānu par jauna likumu kodeksa izveidošanu. To veidotu četras daļas – tiesu iekārta, kārtu tiesības, īpašumtiesības, krimināllikums. Darbs vilkās lēni. 1760. gadā komisijai iecēla jaunus vadītājus. 1761. gada 1. martā komisija lūdza Senātam veikt augstmaņu, virsnieku, garīdznieku, pilsētnieku un tirgotāju delegātu vēlēšanas, lai tie varētu iesaistīties likumu veidošanā. 1762. gadā notika aktīvs darbs, taču Krievijā notika varas maiņa. Pēc vīra gāšanas, Katrīna II izlēma delegātus atbrīvot līdz laikam, kad komisija būs sagatavojusi pilnu tekstu, ko nodotu delegātu apspriešanai. Darbs turpinājās līdz 1767. gadam un beidzās bez rezultāta.

1766. gada 14. decembrī Katrīna II pavēlēja ievēlēt jaunu vēlēto delegātu komisiju, kas Maskavā strādātu pie jauna likumu kodeksa. Vēlēto delegātu loku šoreiz papildināja brīvie zemnieki un mazākumtautību pārstāvji, kā arī galveno valsts iestāžu pārstāvji. Komisijas sastāvs pieauga līdz 564 delegātiem, no kuriem 28 bija valsts ierēdņi, 161 augstmanis, 208 pilsētnieki, 54 kazaki, 79 zemnieki, 34 mazākumtautību pārstāvji. Delegātus sadalīja apakškomisijās, kas koncentrējās uz specifiskām likumprojektu jomām. Komisijas darbu svinīgi atklāja 1767. gada 30. jūlijā Maskavā. Vēlāk tā pārcēlās uz Sanktpēterburgu. Darbs veicās nesekmīgi. 1768. gada 18. decembrī imperatore pavēlēja delegātiem-militārpersonām doties uz karu pret turkiem, bet pārējiem dotiem mājās. Komisiju formāli nelikvidēja visu Katrīnas II varas laiku, taču pēc 1768. gada tā vairs nekad nesanāca pilnā sastāvā. Dažas apakškomisijas darbu turpināja vēl piecus gadus, sagatavojot vairāku likumu projektus, taču arī tās likvidēja ar 1774. gada 4. decembra pavēli.

Drīz pēc kāpšanas tronī, 1796. gada 16. decembrī Pāvils I pavēlēja apkopot visus spēkā esošos likumus, un sadalīt tos krimināllikumos, civillikumos un valsts iestāžu likumos. 1796. gada 30. decembrī izveidoja Krievijas Impērijas likumu veidošanas komisiju. Likumu apkopošanas procesā atklājās daudzās pretrunas, kas pastāv esošajos likumos. Par tām ziņoja Pāvilam I. 1798. gada 27. novembrī imperators uzdeva komisijai ņemt vērā tos likumprojektus ko bija izstrādājusi Katrīnas II izveidotā komisija. Likumu apkopošanas vietā sākās likumu veidošanas darbs. Komisijas darbam traucēja regulārā tās vadītāju maiņa, taču darbs turpinājās līdz pat galma apvērsumam, kurā Pāvilu I nogalināja.

 

 

Pāvila I izveidotajai komisijai 1801. gada vasarā uzdeva sistematizēt jau esošos likumus, apvienojot tos skaidrās grupās. Komisija turpināja neauglīgu darbu, tai bieži mainīja vadītājus. 1804. gada 28. februārī tai uzdeva izveidot "vispārējo likumu grāmatu" ar sešām daļām:

• likumi par imperatora un augstāko valsts iestāžu varu
• vispārējo likumu bāzi
• civillikumi
• kriminālie un policijas likumi
• likumi par tiesu sistēmu
• dažādi likumi, tai skaitā par reliģiju un mazākumtautībām un tirdzniecības regulējumi.

Komisijas vadītājs piedāvāju darbu veikt divos posmos. Vispirms apkopot un klasificēt kopš 1649. gada pieņemtos likumus, noskaidrojot, kuri no tiem vēl ir spēkā. Otrajā posmā esošos likumus mainītu atbilstoši esošās situācijas vajadzībām. Komisijas darbs bija neauglīgs, ko pastiprināja tas, ka tās vadītājs, vācbaltu aristokrāts Rozenkampfs vāji mācēja krievu valodu, tādēļ visus materiālus nācās tulkot krievu un franču valodās. Lai paātrinātu darbu, 1808. gada 8. augustā Aleksandrs I komisijā iekļāva Mihailu Speranski. 1808. gada 29. decembrī komisija ziņoja imperatoram, ka darbs jāveic pa daļām, pakāpeniski izstrādājot atsevišķas sadaļas. 1809. gada oktobrī bija gatavs civillikuma projekts, ko lielā mērā ietekmēja Napoleona kodekss. 1810. gada 1. janvārī komisiju nodeva Valsts padomes pakļautībā, bet Speranski iecēla par tās vadītāju un valsts kancelejas vadītāju. Pēc Speranska atbrīvošanas 1812. gada sākumā komisija turpināja darbu, 1813. gadā iesniedzot izskatīšanai kriminālkodeksa projektu, un 1814. gadā visas civillikuma trīs daļas. Valsts padome, izskatot projektus, ieteica arī apkopot un publicēt valstī esošo likumu apkopojumu, lai būtu skaidrs, uz kā pamata veidojas jaunais likumu kodekss. No 1815. līdz 1822. gadam komisija izveidoja un publicēja impērijā spēkā esošo likumu apkopojumu. 1821. gadā Speranski atjaunoja komisijas sastāvā. Civillikuma projektu Valsts padome no 1821. līdz 1822. gadam izskatīja 49 reizes. 1823. gadā Aleksandrs I pavēlēja Speranskim sagatavot likumus, kas regulētu tirdzniecību, procesuālās tiesības un bankrotus, atstājot civillikumu novārtā. 1824. gadā Valsts padome sāka kriminālkodeksa projekta izskatīšanu. Tālāku darbu pārtrauca Aleksandra I nāve 1825. gadā.

Pamatraksts: Krievijas Impērijas likumu krājums

Nikolajs I beidzot bija gatavs ieviest kārtību likumu sistēmā. 1826. gada janvārī Speranskis imperatoru informēja par komisijas darba vēsturi un piedāvājumu veiksmīgai darba noslēgšanai. Speranskis piedāvāja divos gados izveidot tematiskus esošo likumu apkopojumus, publicēt visus likumus hronoloģiskā secībā, kā arī izveidot civillikumu un krimināllikumu krājumus, kurus varētu mainīt un papildināt ar jauniem. Nikolajs I pavēlēja vispirms apkopot un sakārtot visus spēkā esošos likumus. Lai kontrolētu procesu, viņš izveidoja Imperatora kancelejas otro nodaļu, kuru, lai arī bez oficiāla amata, vadīja Speranskis. Likumi glabājās dažādos arhīvos vairākās pilsētās, bieži trūka pilnu tekstu, nebija drukātu versiju. Apkopoja 53 239 dažādus likumus, pavēles un rīkojumus. Tika veikta tekstu rediģēšana, pilno versiju sagatavošana. 1828. gada 21. maijā sākās Pilnā Krievijas Impērijas likumu apkopojuma pirmās daļas drukāšana, ko veidoja 45 sējumi. Pirmā daļa iekļāva likumus no 1649. līdz 1825. gada decembrim, otrā daļa pēc 1825. gada decembra izdotos likumus.

Paralēli Pilnajam likumu apkopojumam notika darbs pie likumu krājuma veidošanas. Likumus grupēja pa atbilstošajām jomām, sadalīja apakškategorijās, sniedza vēsturiskus izskaidrojumus. Speranskis likumus tematiski sadalīja 8 grāmatās, kas aizņēma 15 sējumus. Pēc 4 gadu caurskatīšanas un labojumiem, 1832. gada sākumā sākās likumu krājuma drukāšana 1200 eksemplāros. 1833. gada 19. janvārī Valsts padome imperatora vadībā pieņēma lēmumu tiesām turpmāk izmantot likumu apkopojumu, dodot laiku ar to iepazīties līdz 1835. gada 1. janvārim, kad tas stājās spēkā. Pirmo reizi kopš 1649. gada varas orgāniem un tiesnešiem bija pieejams pilnīgs un pārskatāms impērijas likumu krājums, kurā likumi bija iedalīti saprotamās jomās un papildināti ar paskaidrojumiem. Tika likvidēts likumu haoss, to nezināšana un dažādo likumu pretrunas. Likumi kļuva pieejami plašākam cilvēku lokam. 1835. gadā Nikolajs I nodibināja Impērijas juridisko augstskolu.

Tā kā Aleksandra II laikā impērijā tika veiktas milzīgas reformas, 1876. gadā tika sagatavots jauno likumu apkopojums, kas izmainīha apmēram 1/3 no esošā likumu krājuma. Daudzi vecie likumi zaudēja spēku, tika ieviestas pilnīgi jaunas sadaļas. Aleksandra III laikā daudzas likumu krājuma grāmatas atkal pārstrādāja, dzēšot vecos un iekļaujot jaunos likumus. Likumu krājuma daļēja pārstrādāšana un atjaunošana turpinājās arī Nikolaja II laikā, kad strauji mainījās impērijas ekonomiskā situācija, kā arī politiskā iekārta, ko regulēja 1906. gadā pieņemtie konstitucionālie likumi.

 

1724. gadā pilsētās dzīvoja 328 000 cilvēku, 1796. gadā 1,3 miljoni, bet 1851. gadā 3,48 miljoni cilvēku. 1785. gadā pilsētniekus sadalīja sešās šķirās, tika izveidotas pilsētu padomes ar sešiem locekļiem (pa vienam no katras šķiras). Tirgoņus iedalīja trīs ģildēs, ņemot vērā viņu īpašumu vērtību – zem 5000 rubļiem, zem 10 000 rubļiem un virs 10 000 rubļiem.^[1]

1750. gadā impērijā dzīvoja 17-18 miljoni cilvēku, 1850. gadā 68 miljoni un 1897. gadā 125 miljoni. Iedzīvotāju skaita pieaugumu veicināja auglīgās un zemkopībai labi piemērotās melnzemes joslas iekarošana, kas stiepās no Ukrainas, gar Melnās jūras ziemeļiem, Volgas reģionu, sasniedzot Urālus. Šeit strauji auga Harkiva, Voroņeža, Kurska, Saratova. No 1806. līdz 1887. gadam apstrādātās zemes platības palielinājās par 60%. Lai arī ražas bija zemākas nekā Eiropā, palielinoties apstrādājamās zemes platībām pieauga arī kopējais ražas lielums. Pieaugošais iedzīvotāju skaits un salīdzinoši mazattīstītā rūpniecība, kas neradīja daudz darbavietu, radīja iekšējo migrāciju – iztikas meklējumos zemnieki pārcēlās uz zemkopībai slikti piemēroto Sibīriju.^[29]

19. gadsimta vidū impērijā dzīvoja ap 60 miljoniem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 3/4 bija zemnieki. Gandrīz visi zemnieki bija dzimtcilvēki, kas bija sadalīti valsts zemniekos un muižnieku zemniekos. Valsts zemnieki dzīvoja uz valstij piederošās zemes, un to skaits tuvojās 20 miljoniem. Muižnieku zemnieki dzīvoja muižu zemēs, un to skaits nedaudz pārsniedza 20 miljonus. Vēl ap 10 miljoniem zemnieku piederēja citām dzimtcilvēku grupām, vai arī veidoja nelielu brīvo zemnieku šķiru. Urālos valstij piederēja derīgo izrakteņu šahtas un metalurģijas uzņēmumi, kuros strādāja valsts dzimtcilvēki. 1850. gadā valstī bija ap 250 000 muižnieku. Vairāk nekā pusei muižnieku piederēja mazāk par desmit vīriešiem, un pārējo muižnieku vidū ievērojami izcēlās muižnieki, kam piederēja simtiem un tūkstošiem dzimtcilvēku. Par zemes lietošanu dzimtcilvēki savam īpašniekam maksāja vai nu naudā (obrok), vai ar klaušu darbu (barščina). Ciematos pastāvēja zemnieku kopienas (obščinas), kas regulēja zemes sadalījumu starp zemniekiem, noteica, kādu labību sēt un uzturēja kārtību. Nikolajs I 1837. gadā izveidoja Valsts īpašumu ministriju un valsts zemnieku vajadzībām valsts sāka iegādāties muižnieku zemes. 1841. gadā noteica, ka dzimtcilvēkus tālāk var pārdot tikai kopā ar visu ģimeni. 1848. gadā dzimtcilvēkiem atļāva iegādāties nekustamo īpašumu.^[1]

Pastāvēja trīs veidu fabrikas – valsts dibinātās, kurās darbinieki piederēja fabrikai, nevis tās īpašniekam; muižnieku fabrikas, kurās strādāja viņu dzimtcilvēki; un fabrikas, kurās strādāja brīvi algotie strādnieki. Šo fabriku skaits strauji pieauga 19. gadsimta gaitā. 1804. gadā fabrikās bija 95 000 strādnieki, no kuriem 45 000 bija brīvi algotie darbinieki. 1825. gadā 210 000 strādnieki, no kuriem 114 000 bija algoti.^[1]

Iedzīvotāju skaits lielākajās pilsētas (1897). gadu:

Pirmā vispārējā tautas skaitīšana 1897. gadā uzrādīja 129,4 miljonus iedzīvotāju. Krievu bija ap 55 miljoniem, ukraiņu 22 miljoni, baltkrievu 6 miljoni, poļu 8 miljoni, Baltijas provincēs 4 miljoni, Kaukāzā 3,5 miljoni, tatāru 4 miljoni, vāciešu gandrīz 2 miljoni, ebreju 5 miljoni, Somijā 3 miljoni. 1897. gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka tikai 21% iedzīvotāju māk lasīt un rakstīt - 23% vīriešu, 13% sieviešu, 45% pilsētnieku, 17% laucinieku.^[30]

Impērijas maksimuma brīdī tajā dzīvoja aptuveni 140 tautu, kas viena no otras atšķīrās ar valodu, tradīcijām, dzīves veidu un izglītības līmeni. Turklāt Krievijas Impērijas iedzīvotāji atšķīrās arī pēc reliģiskās piederības (pareizticīgie, vecticībnieki, protestanti, katoļi, musulmaņi, budisti). Stipri atšķirīga bija arī Krievijas Impērijas iedzīvotāju identitāte. Ja vācieši, zviedri, somi, igauņi un vairums latviešu uzskatīja sevi par daļu no protestantiskās Eiropas, bet poļi un lietuvieši par katoliskās Eiropas daļu, tad krievi, armēņi, baltkrievi, gruzīni un vairums ukraiņu — par dažādu austrumu kristīgo tradīciju sekotājiem, savukārt azerbaidžāņi, kazahi, kirgīzi, tatāri un hakasi vairāk tiecās uz musulmanisko Centrālāziju vai Turciju, bet burjati — uz budisko Mongoliju. Par īsti eiropeiskām varēja uzskatīt tikai impērijas rietumu daļas lielās pilsētas (Varšava, Viļņa, Rīga, Rēvele, Helsingforsa) un galvaspilsētu Sanktpēterburgu.^{[nepieciešama atsauce]}

• Pēteris I Romanovs, saukts "Lielais" (Пётр I Алексеевич Романов, Великий, 1672.-1725.), valdīja kā imperators 1721.-1725.
• Katrīna I (Екатерина I, dzimusi Marta Skavronska, 1684.-1727., dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā līdzimperatore no 1724. un kā imperatore 1725.-1727.
• Pēteris II Romanovs (Пётр II Алексеевич, 1715.-1730.), valdīja kā imperators 1727.-1730.
• Anna I Romanova (Анна Иоанновна Романова, 1693.-1740.), valdīja kā imperatore 1730.-1740.
• Ernests Johans Bīrons (Ernst Johann von Biron, 1690.-1772.), valdīja kā reģents 1740. gadā no 17. oktobra līdz 8. novembrim
• Anna II (Анна Леопольдовна, 1718.-1746.), Ivana V mazmeita, valdīja kā mazgadīgā Ivana VI reģente 1740.-1741.
• Ivans VI Romanovs (Иван VI, Иоанн VI Антонович, 1740.-1764.), valdīja kā imperators 1740.-1741.
• Elizabete Petrovna (Елизавета Петровна Романова, 1709.-1761.), valdīja kā imperatore 1741.-1761.
• Pēteris III Romanovs (Пётр III Фёдорович Романов, vāc. Karl Peter Ulrich, 1728.-1762.), valdīja kā imperators 1761.-1762.
• Katrīna II (Екатерина II, Sophie Auguste Friederike von Anhalt-Zerbst-Dornburg, 1729.-1796.; dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā imperatore 1762.—1796.
• Pāvils I Romanovs (Павел I Петрович Романов, 1754.-1801.), valdīja kā imperators 1796.-1801.
• Aleksandrs I Romanovs (Александр I Павлович Романов, 1777.-1825.), valdīja kā imperators 1801.-1825.
• Nikolajs I Romanovs (Николай I Павлович Романов, 1796.-1855.), valdīja kā imperators 1825.-1855.
• Aleksandrs II Romanovs (Александр II Николаевич Романов, 1818.-1881.), valdīja kā imperators 1856.-1881.
• Aleksandrs III Romanovs (Александр III Александрович Романов, 1845.-1894.), valdīja kā imperators 1881.-1894.
• Nikolajs II Romanovs (Николай II Александрович Романов, 1868.-1918.), valdīja kā imperators 1894.-1917.

Pamatraksts: 1917. gada Krievijas revolūcija

Februāra revolūcijas dēļ Krievijas Impērijas armija zaudēja kaujasspējas un Pirmā pasaules kara Jūnija ofensīva izgāzās. Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 14. septembrī pasludināja Krievijas Republikas izveidi. Līdz 1917. gada beigām armija pilnībā sabruka, un 3. decembrī Ļeņina valdība noslēdza pamieru ar Vāciju, Austroungāriju, Osmaņu impēriju un Bulgāriju, sākot Brestļitovskas miera sarunas.

Pēc Oktobra revolūcijas Krievijā sākās Krievijas pilsoņu karš, kurā uzvarēja Padomju Krievija. Agrākās Krievijas Impērijas teritorijā izveidojās vairākas neatkarīgas valstis - Somija, Polijas Otrā republika, Igaunija, Latvija, Lietuva, kā arī īslaicīgi pastāvošās Ukrainas Tautas Republika, Baltkrievijas Tautas Republika, Moldāvijas Demokrātiskā Republika, Armēnijas Pirmā republika, Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika, Gruzijas Demokrātiskā Republika un Tālo Austrumu Republika.

• Hagen Mark von. The Russian Empire. // Karen Barkey, M. von Hagen. After Empire. Multiethnic Societies and Nation-Building. The Soviet Union, and the Russian, Оttoman and Habsburg Empires. Westvie press, 1997
• Миллер А.И. Империя и нация в воображении русского национализма. // Российская империя в сравнительной перспективе. Москва, 2004

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievijas Impērija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
• Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
• Krievijas Impērijas Senāts — vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca.
• Krievijas Impērijas Valsts padome — vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca.
• Krievijas Impērijas Valsts dome — vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca.

• Maskavija
• Krievijas cariste
• PSRS