1905. gada revolūcija

Nemieri Krievijas Impērijā bija reta parādība līdz pat 1905. gadam. Politiskā neapmierinātība pieauga kopš strīdīgās 1861. gada Aleksandra II dzimtcilvēku atbrīvošanas. Dzimtbūšanas atcelšana bija bīstami nepilnīga. Zeme un mājas joprojām piederēja muižniecībai, un zemniekiem tās bija jāizpērk. Cilvēku brīvība bija visai ierobežota un bieži vien — formāla, un viņu tiesības — pakļautas virknei būtībā šķiriski noteiktu pienākumu un noteikumu.

Dzimtbūšanas atcelšana bija tikai daļa no valstiskās, legālās, sociālās un ekonomiskās izmaiņu virknes, kas aizsākās 1860. gadā, kad valsts lēnām pārgāja no feodālā absolūtisma uz tirgus vadītu kapitālismu. Kaut gan šīs reformas bija devušas zināmas brīvības ekonomiskās, sociālās un kulturālās struktūrās, politiskā sistēma bija atstāta praktiski nemainīta. Monarhija un birokrātija bargi pretojās reformu mēģinājumiem. Valsts atļautās reformas bija ierobežotas — piemēram, pat piecdesmit gadu pēc likumdošanas pieņemšanas tikai mazāk nekā četrdesmit provincēs bija ierīkotas zemstes (lauku padomes — pašvaldības). Lēnais reformu ātrums galu galā radīja sabiedrībā vilšanās sajūtu, kas arī bija viens no nemieru cēloņiem. Nemiernieki juta, ka "zemes un brīvības" nepieciešamību var apmierināt tikai ar revolūcijas palīdzību.

Gandrīz visi aktīvie revolucionāri tajā laikā nāca no liberāli noskaņotās inteliģences (krievu: интеллигенция). Šai kustībai radās nosaukums narodničestvo (народничество, krievu народ 'tauta'). Tā nebija viendabīga vai vienota grupa, bet gan uzskatu ziņā radikāli atšķirīgu grupu spektrs. Revolucionāru agrīnās ideoloģiskās saknes meklējamas aristokrāta Aleksandra Hercena darbos, kuri tika rakstīti vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas, un viņa ieteiktajā Eiropas sociālisma un slāvu zemnieku kolektīvisma sintēze. Hercens, balstoties uz to, ka tajā laikā valstī vēl nebija industriāla proletariāta slāņa, uzskatīja, ka Krievijas sabiedrība joprojām atrodas pirmsindustriālā attīstības periodā. Tieši šī tēze bija pamatā idealizētam viedoklim, kurā narod un obščina (община, burtiski 'kopiena', šajā gadījumā — zemnieku komūna) ir tie sabiedrības slāņi, kuriem jākļūst par galveno revolucionāro spēku.

Citi ideologi uzskatīja, ka Krievijas zemnieku slānis ir pārāk konservatīvs spēks, kas paliks uzticīgs savai saimniecībai, ciemam vai kopienai un nevienam citam. Šie ideologi uzskatīja, ka zemniekiem svarīga ir tikai viņu zeme un ka viņi pretosies demokrātijai un rietumu liberālismam. Vēlāk krievu ideologi attīstīja ideju par vadošo revolucionāru „eliti” — jēdzienu, kas vēlāk tika pielietots rīcībā 1917. gadā.

1881. gada 1. martā Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs II tika nogalināts bumbas sprādzienā, kuru sarīkoja revolucionārā organizācija Narodnaja Voļa (Народная Воля — 'Tautas griba'), kas bija izveidojusies, sašķeļoties organizācijai Zemļja i Voļa (Земля и воля, — 'Zeme un griba'). Aleksandru II nomainīja Aleksandrs III, ļoti konservatīvs valdnieks, kurš atradās valstsvīra, autokrātiskas valdības pielūdzēja Konstantīna Pobedonosceva ietekmē.

Aleksandra III vadībā ļoti efektīvi darbojās t.s. ohranka (Охранное отделение) — Krievijas politiskā policija, kas vērsās gan pret revolucionāriem, gan jaundemokrātiskās kustības pārstāvjiem visā valstī. Tā vērsās arī pret valsts iedzīvotājiem, kas nebija krievi, un pret cilvēkiem, kas nebija pareizticīgie, to tiesības tika ierobežotas arī juridiski. Īpaši tika izcelta ebreju kopiena. Bieži, lai izvairīties no vajāšanas, intelektuāļi, ebreji un citu tautību pārstāvji emigrēja. Tieši šī masveida izceļošana uz Rietumeiropu izraisīja krievu ideologu pirmo kontaktu ar marksismu. Pirmā Krievijas marksistu grupa bija izveidota 1883. gadā, taču tā nesasniedza nozīmīgus izmērus līdz pat 1898. gadam.

1894. gadā pie varas nāca Nikolajs II. Līdzīgi saviem priekštečiem, viņš pretojās jebkādām politiskām reformām.

Pēc 1890. gada, kad tika pabeigta Transsibīrijas dzelzceļa līnija, Krievijas Impērijā aizsākās straujāka industrijas attīstība un modernizācija. Ekonomisko attīstību veicināja arī t.s. "Vittes sistēma". Sergejs Vitte, kurš 1892. gadā kļuva par finanšu ministru, saskārās ar pastāvīgu budžeta deficīta problēmu. Viņš centās palielināt valsts ienākumus, palielinot līdzekļu ekonomiju un cenšoties piesaistīt ārzemju investīcijas. 1897. gadā viņš pielīdzināja rubli zelta standartam. Ekonomiskā izaugsme koncentrējās Maskavā, Sanktpēterburgā, Baltijā, Polijā, Somijā, Ukrainā un Baku. Apmēram puse no investētā kapitāla bija ārzemju, ļoti liela nozīme bija arī ārzemju ekspertiem un privātuzņēmējiem.

Līdz 1905. gadam dažādas revolucionāras kustības, kuru darbība tika apspiesta astoņdesmitajos gados, atjaunoja savu darbību. 1903. gadā sadalījās 1898. gadā izveidotā Krievijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku Partija (KSDSP), veidojot meņševiku (mazinieku — sociāldemokrātu) un boļševiku (lielinieku — komunistu) virzienus. 1902. gadā Vladimirs Ļeņins publicēja savu politisko pamfletu "Kas ir jādara?" (Что делать?). 1900. gadā Harkivā tika izvietota Sociālistu revolucionāru partija (SR, eseri) un tās "Kaujas organizācija" noslepkavoja daudzas prominentas politiskās figūras, ieskaitot divus iekšlietu ministrus, Dmitriju Sipjaginu 1902. gadā un viņa pēcteci Vjačeslavu Plēvi 1904. gadā. Šīs slepkavības lika valdībai piešķirt policijai vēl lielākas pilnvaras.

Karš ar Japānu, kaut arī tautā sākumā bija radis atsaucību, neskaitāmo militāro izgāšanos un neskaidro kara mērķu dēļ vairoja sabiedrības neapmierinātību.

 

1905. gada 9. (22. pēc Jūlija kalendāra) janvārī, dienā, kas ir pazīstama ar nosaukumu "Asiņainā svētdiena", Sanktpēterburgā notika protesta gājiens, kuru apspieda bruņotie spēki. Gājiena dalībnieku mērķis bija iesniegt petīciju Nikolajam II. Bija vairāk nekā 1000 ievainoto un bojā gājušo. Šajā svētdienā streikojošie strādnieki un viņu ģimenes sapulcējās sešos pilsētas punktos. Apkampdami svētbildes un dziedot himnas, viņi virzījās virzienā uz imperatora Ziemas pili. Armijas posteņi pie pils izšāva brīdinājuma šāvienus un tad šāva tieši uz pūli — ar mērķi izklīdināt to. Nogalināto daudzums ir nenoteikts. Pretvalstiskie avoti pretendēja uz skaitļiem, kuri pārsniedza 4 000. Mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, ka kopā bija ap 130 nogalināto un 350 ievainoto. Pilsētā izplatoties ziņām par notikušo, nekavējoties sākās nemieri un laupīšanas.

Tieši šos notikumus uzskata par 1905. gada revolūcijas sākumu.

Asiņainā svētdiena ierosināja daudzas Krievijas Impērijas sabiedrības grupas uz aktīvu rīcību. Katrai grupai bija savi nolūki. Galvenie protestētāji bija zemnieki, strādnieki, inteliģence un liberāļi, bruņoto spēku pārstāvji un nacionālo minoritāšu pārstāvji.

Zemnieku ekonomiskā situācija bija ļoti slikta, taču katra revolucionārā grupa tiecās īstenot savus mērķus bez vienotas vadības. Nemieri notika visa gada garumā, sasniedzot apogeju vasarā, rudenī un kulminējot novembrī. Īrnieki gribēja zemākas īres, algotņi gribēja labākas algas, un zemju īpašnieki gribēja lielākus zemes gabalus. Aktivitātes, ieskaitot zemes sagrābšanu, dažreiz ar vardarbību un dedzināšanu, lielu īpašumu aplaupīšanu, nelegālu medīšanu un mežu izciršanu, bija tieši saistītas ar zemnieku stāvokli. Zemnieku nemieri turpinājās līdz pat 1908. gadam.

Uzreiz pēc Asiņainās svētdienas Sanktpēterburgā notika milzīgi streiki, kuros līdz pat janvārā beigām piedalījās vairāk nekā 400 000 strādnieku. Nemieri no Krievijas ātri pārsviedās uz industriālajiem centriem Polijā, Somijā un Baltijā. Rīgā 13. janvārī nogalināja vairāk nekā 70 protestētāju un Varšavā pilsētas ielās dažas dienas vēlāk nošāva pāri par 100 streikotāju. Februārī streiki nonāca līdz Kaukāzam un aprīlī līdz Urāliem. Martā visas augstākās akadēmiskās institūcijas piespiedu kārtā tika slēgtas, līdz pat gada beigām pievienojot aktīvos studentus streikojošajiem strādniekiem. Oktobrī īslaicīgi pastāvējusī Sanktpēterburgas Strādnieku deputātu padome (meņševiku grupa) organizēja vairāk nekā 200 fabriku streiku, sauktu par "Oktobra ģenerālstreiku".

Krievijas-Japānas kara laikā armijas rezervju apakšvienībās sākās nemieri. 1905. gada februārī Krievijas Impērijas armija tika pieveikta pie Mukdenas, kur tā zaudēja gandrīz 90 000 cilvēku. Maijā tā zaudēja Portarturu un Krievijas Impērijas Baltijas flote tika iznīcināta Cusimas kaujā. Vitte steidzīgi noslēdza pamieru, 1905. gada 5. septembrī tika parakstīts Portsmutas miers. 1905. gadā pie Sevastopoles, Vladivostokas un Kronštates notika jūrnieku sacelšanās, ar kulmināciju jūnijā ar sacelšanos uz kaujas kuģa "Potjomkins" — daži avoti ziņo, ka šajos nemieros gāja bojā vairāk nekā 2 000 jūrnieku. Sacelšanās bija neorganizētas un tika ātri apspiestas. Bruņotie spēki bija pārsvarā apolitiski un palika lojāli, pat ja bija neapmierināti. Valdība tos plaši izmantoja, lai kontrolētu 1905. gada nemierus.

Krievijas Impērijai piederošajās Polijas, Somijas un Baltijas zemēs saasinājās neapmierinātība ar pārkrievošanas kampaņām un pastiprinājās prasības pēc autonomijas un nacionālas neatkarības, lai izmantotu savas valodas un attīstītu nacionālās kultūras.

1905. gada augustā notika Pirmais Musulmaņu vienotības kongress, tomēr dažas radikālas musulmaņu grupas uzsāka savstarpējo izrēķināšanos. Krievijā un Ukrainā notika ebreju grautiņi, kuri, iespējams, tika veikti ar valdības palīdzību.

1905. gada 18. februārī Nikolajs II parakstīja trīs deklarācijas, svarīgākā no kurām bija par Valsts Domes izveidošanu. 14. oktobrī Vitte un A. Obeļenskis izstrādāja t.s Oktobra manifestu un prezentēja to caram. Manifests atbilda septembrī notikušajā Zemšu kongresā izvirzītajām prasībām, dodot pilsoņiem vienkāršākās pilsoniskās tiesības, legalizējot politiskās partijas, ieviešot ko līdzīgu vispārējām vēlēšanu tiesībām un pasludinot Valsts Domi par centrālo likumdevēju. Nikolajs II parakstīja manifestu 17. oktobrī, jo vēlējās izvairīties no asinsizliešanas un saprata, ka viņam nav pieejama pietiekami liela militārā spēka, lai rīkotos pretēji. Kad manifests tika izsludināts, notika spontānas atbalsta demonstrācijas visās lielākajās pilsētās. Streiki Sanktpēterburgā un arī citur vai nu oficiāli beidzās vai arī ātri pārgāja. Tika piedāvāta arī politiskā amnestija. Tajā pašā laikā joprojām agresīvi tika apspiesti dažādi nemieri. Starp 5. un 7. decembri Maskavas boļševiku komiteja uzspieda pilsētai vispārējo streiku, draudot ar fizisku izrēķināšanos pret tiem, kas strādāja. Valdība izsūtīja karaspēku un 7. decembrī pilsētā sākās vardarbīgas ielas kaujas. Nedēļu vēlāk, izmantojot artilēriju, apšaudot strādnieku rajonus, izdevās demonstrācijas apspiest. 1905. gada decembrī tika izsludināts vēlēšanu likums. Balsstiesības bija vīriešiem, kas bija vecāki par 25 gadiem. Pirmās Valsts domes vēlēšanas notika 1906. gada martā un tās boikotēja sociālisti — eseri un boļševiki. 1906. gada aprīlī Krievijas Impērijas valdība pieņēma konstitūciju. Imperators tika apstiprināts kā absolūtais līderis, ar pilnīgu kontroli pār izpildvaru, ārlietām, baznīcu un bruņotajiem spēkiem. Valsts domes funkcijas bija visai ierobežotas. 1906. gada jūlijā Nikolajs II atlaida Pirmo Valsts domi. Pēc atentāta pret valdības vadītāju Pjotru Stolipinu 1906. gada 25. augustā izveidoja lauka kara tiesas. Nākamo 8 mēnešu laikā vairāk nekā tūkstoš cilvēku tika pakārti — bendes cilpa ieguva iesauku "Stolipina kaklasaite".

Valsts domes ievešana un represijas izkliedēja revolucionāru grupas, to līderi tika ieslodzīti vai izsūtīti no valsts. Šķelšanās un iekšējās dalīšanās padarīja radikāli domājošos neorganizētus un rīkoties nespējīgus līdz pat Pirmajam pasaules karam.

• 1905. gada revolūcija Latvijā

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: 1905. gada revolūcija.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)