Bosnijas krīze

Ar Berlīnes kongresa lēmumu Austroungārijai piešķīra tiesības okupēt un pārvaldīt Bosniju un Hercegovinu kā arī blakus esošo Novi Pazaras sandžaku, juridiski atstājot to kā Osmaņu impērijas sastāvdaļu. Austroungārija to saņēma kā atlīdzību no Krievijas un Lielbritānijas par uzvedību krievu-turku karā. Lai arī provinces iedzīvotāju lielu daļu veidoja serbi un Serbijas kņaziste vēlējās iegūt šo teritoriju, tās protestus kongresa laikā ignorēja. Ja Austroungārija plānoja šo teritoriju agrāk vai vēlāk anektēt, Serbija turpināja cerēt, ka tā kādreiz iegūs daļu Bosnijas-Hercegovinas.

Ārpolitiski Austroungārija nebija aktīva kopš 1878. gada Berlīnes kongresa un 1882. gadā noslēgtās Trejsavienības. Iekšēji sašķeltajai un vājajai impērijai nebija koloniālu ambīciju, un tā koncentrējās uz ietekmes saglabāšanu Balkānos, aizvien vairāk kļūstot atkarīga no Vācijas Impērijas.

Pēc 1908. gada jūlija Jauno turku revolūcijas, Austroungārijā radās bažas, ka jaunā reformistu valdība varētu pieprasīt atdot varu pār šim provincēm. Jaunie turki sāka organizēt parlamenta vēlēšanas, un plānoja tās veikt arī Bosnijā un Hercegovinā. Tas jau nozīmēja reālu risku zaudēt varu pār provinci. Austroungārija pieņēma lēmumu provinci anektēt.

Līdz 1903. gada valsts apvērsumam Serbijas Karalistei bija labas ekonomiskās un politiskās attiecības ar Austroungāriju. Pēc apvērsuma par Serbijas aizstāvi kļuva Krievija, bet Austroungārija sāka domāt par Serbijas iznīcināšanu, un izvēlējās Bulgārijas Karalisti par savu jauno sabiedroto. Tieši tāpēc, ka Bosnija un Hercegovina bija serbiem tik svarīga, tās aneksija varēja izraisīt karu, kura rezultātā Serbija beigtu pastāvēt un to sadalītu starp Bulgāriju un Austroungāriju.

Papildus problēmas radīja dubultmonarhijas iekšpolitika. Lai panāktu ungāru nacionālistu piekrišanu vācu valodas saglabāšanai armijā, impērijas valdība ierobežoja serbu cūku importu, lai aizsargātu ungāru cūkaudzētājus. Abu valstu tirdzniecības līgumu lauza pēc tam, kad Serbija atteicās iepirkt ieročus no Škodas. Serbija sāka iepirkt ieročus no Francijas un cūkas eksportēja caur osmaņu Saloniku ostu. Tirdzniecības karš tikai saasināja serbu naidu pret Austroungāriju. Impērijas iekšienē dienvidu slāvi sāka skatīties uz Serbiju kā savu atbalstītāju.^[2]

Kamēr impērijas ārlietu ministrs Aloīzs Erentāls un ģenerālštāba priekšnieks Francs Konrāds fon Hecendorfs sāka domāt par Serbijas sagrāvi un dienvidu slāvu apvienošanu impērijas robežās, tam asi iebilda ungāri, kas nevēlējās zaudēt savu priviliģēto stāvokli impērijā. Šo iebildumu dēļ, 1909. gada sākumā Austroungārija bija gatava aprobežoties tikai ar Belgradas okupāciju un pieprasīt kompensācijas izmaksāšanu.

1908. gada 2. jūlijā Krievijas Ārlietu ministrs Aleksandrs Izvoļskis nosūtīja vēstuli Austroungārijas Ārlietu ministram Aloīzam Erentālam ar piedāvājumu pārskatīt Berlīnes kongresa lēmumus. Vasarā Krievijas un Austroungārijas starpā notika sarunas par abu valstu attiecībām un interesēm Balkānos. Septembrī Krievijas un Austroungārijas ārlietu ministri tikās Morāvijā, un lai arī oficiālu tikšanās protokolu nav, Krievija principā piekrita Bosnijas un Hercegovinas aneksijai, taču vēlējās, lai to apstiprina lielvaru konference, kurā apstiprinātu arī Bosfora un Dardaneļu atvēršanu Krievijas karakuģiem. Austroungārija vēlējās paturēt sev gala lēmumu par provinces aneksiju, taču piekrita atbalstīt Krievijas intereses jūras šaurumu jautājumā.

30. septembrī Austroungārija informēja Krieviju ka anektēs Bosniju-Hercegovinu 7. oktobrī. Revolucionārie nemieri Osmaņu impērijā arī pamudināja faktiski neatkarīgo Bulgāriju 6. oktobrī (22. septembrī pēc vecā stila) pasludināt pilnīgu neatkarību.

1908. gada 6. oktobrī Austroungārija informēja osmaņus, ka oficiāli anektē Bosniju un Hercegovinu, un vienlaikus, izved savu karaspēku no Novi Pazar sandžaka, atdodot to osmaņiem. Nedz aneksija, nedz Bulgārijas neatkarība nebija paredzēta Berlīnes kongresa lēmumos, un izraisīja satraukumu lielvaru galvaspilsētās. Osmaņi aktīvāk protestēja par Bulgārijas neatkarību nekā Bosnijas un Hercegovinas aneksiju.

Pēc aneksijas pasludināšanas, Serbijas Karaliste 7. oktobrī veica daļēju mobilizāciju un iesniedza protestu visām Eiropas lielvarām ar prasību vai nu atjaunot stāvokli pirms aneksijas, vai arī piešķirt tai daļu šo zemju, kas tai sniegtu pieeju Adrijas jūrai. Austroungārija atteicās pieņemt Serbijas protestu.^[3] Serbija, kas vēlējās apvienot visas dienvidu slāvu apdzīvotās zemes, nespēja samierināties ar to, ka lielākā daļa etnisko serbu un etnisko dienvidu slāvu tagad atrodas Austroungārijas pakļautībā.

Itālijas Karaliste balstoties uz Berlīnes kongresa lēmumiem, un Trejsavienības līgumu, vēlējās saņemt teritoriālas kompensācijas no Austroungārijas. To nesaņemšana bija viens no iemesliem, kāpēc 1915. gadā tā pārgāja Antantes pusē.

Jūras lielvalstij Lielbritānijai aneksija bija mazsvarīga, taču tā nepiekrita pārskatīt jautājumu par jūras šaurumu atvēršanu Krievijai, tādējādi atstājot Krieviju bez nekādiem ieguvumiem.

Krievijā sākās preses histērija ar atbalstu Serbijai un slāvu brāļiem, kas nonākuši vācu pakļautībā. Lai arī Krievija sākotnēji neplānoja neko vairāk par diplomātiska protesta izteikšanu, tā 1909. gada sākumā sāka atbalstīt osmaņu prasību pēc jaunas lielvaru konferences, kas izskatītu šos Berlīnes kongresa lēmumu pārkāpumus. Šo ideju aktīvi atbalstīja arī Lielbritānija un Itālija, kamēr Francija centās palikt neitrāla. Austroungārija bija gatava konferencei, taču uzstāja, ka konferencē nedrīkst apspriest aneksijas leģitimitāti, bet tikai risināt tās izraisītās sekas. Krievija iesniedza konferences programmu, kurā paredzēja teritoriālas kompensācijas Serbijai un Melnkalnei. Austroungārija uzstāja, ka kompensācijas var būt tikai finansiālas. Konfliktam saasinoties, Vācija pilnīgi nostājās Austroungārijas pusē, pat ierosinot publiskot 1908. gada ārlietu ministru slepenās sarunas, kas nostādīja Krieviju neērtā stāvoklī. Daļu šo sarunu austroungāri nopludināja presei.

Vienlaikus, Austroungārija veica sarunas ar osmaņiem, kas vainagojās ar vienošanos 1909. gada 26. februārī, kurā provinces musulmaņu iedzīvotājiem tika piešķirta virkne privilēģiju un Austroungārija izmaksāja kompensāciju osmaņiem. Pēc tam Austroungārija paziņoja, ka konflikts ir atrisināts un lielvaru konference nav nepieciešama.

1909. gada janvārī Vācija Austroungārijai apstiprināja, ka Krievijas mobilizācijas gadījumā tā arī veiks mobilizāciju, un pieprasīs Francijai palikt neitrālai, atteikuma gadījumā uzbrūkot tai. Februāra vidū Krievija uzzināja par Austroungārijas plāniem izvirzīt ultimātu Serbijai, kam sekotu militārs uzbrukums. Lielbritānija, Francija un Itālija vēlējās atturēt Austroungāriju, kamēr Vācija konfliktā vainoja Serbiju. Krievija piekrita izdarīt spiedienu uz Serbiju, lai tā izbeigtu konfliktu. 10. martā Serbija paziņoja, ka tā vairs neprasa teritoriālu kompensāciju no Austroungārijas, kas gan to joprojām uzskatīja par nepietiekamu piekāpšanos.

Krīzi izdevās atrisināt veidā, kas pilnībā sabojāja Krievijas un Serbijas attiecības ar Austroungāriju un spēlēja negatīvu lomu 1914. gadā.

Vācija, kura vienreiz vēlējās atrisināt ieilgušo konfliktu, 14. martā Krievijai piedāvāja risinājumu - lielvaras atzīs aneksiju, Krievija tai piekritīs un izdarīs spiedienu uz Serbiju. Pretējā gadījumā Vācija ļaus notikumiem attīstīties neņemot vērā konsekvences (kas nozīmēja karu). Kad Krievija vilcinājās ar atbildi, 21. martā Vācija pieprasīja skaidru jā vai nē. Krievijai, kas sava militārā vājumā dēļ jau bija nolēmusi situāciju tālāk nesaasināt, piekrita piedāvātajam risinājumam. Šis lēmums pazemoja Krieviju, un arī ietekmēja tās uzvedību 1914. gadā.

Nesaņēmusi Francijas atbalstu, Krievija neriskēja viena sākt karu pret Austroungāriju un Vāciju, un 1909. gada martā paziņoja, ka akceptē aneksijas faktu.

Tikmēr Serbijā turpinājās aicinājumi sākt karu. Krievija ierosināja veikt kopīgu lielvaru spiedienu pret Austroungāriju un Serbiju, lai novērstu iespējamo karu, taču pārējās valstis atteicās to atbalstīt.

Pēc tam, kad Austroungārija informēja Lielbrtāniju, ka Serbija ir gatava atzīt notikušo aneksiju, 28. martā arī briti piekrita notikušajam.

1909. gada 31. martā Serbija bija spiesta iesniegt notu Austroungārijai, ar kuru tā paziņoja, ka piekrīt Bosnijas un Hercegovinas aneksijai, izbeigs protestēt pret to kā arī demobilizēs armijas rezervistus un brīvprātīgo vienības.^[3]

Berlīnes kongresa lēmumu izmaiņas lielvalstu galvaspilsētās oficiāli parakstīja aprīļa sākumā.

Lai arī šķietama Austroungārijas uzvara, krīze neko neatrisināja. Tās anektēto dienvidu slāvu vidū un Serbijā naids pret impēriju tikai pieauga. Sāka veidoties pagrīdes nemiernieku organizācijas. Vācijas pilnīgais atbalsts Austroungārijai atkārtojās 1914. gadā, kad tā bija gatava iet uz karu pret Krieviju un Franciju.^[2]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bosnijas krīze.