[go: up one dir, main page]

Pāriet uz saturu

Sanmarīno

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Sanmarīno nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Gaišā Sanmarīno Republika
Serenissima Repubblica di San Marino
Sanmarīno karogs Sanmarīno ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze
latīņu: Libertas
("Brīvība")
Himna
Inno Nazionale della Repubblica

Location of San Marino
Location of San Marino
GalvaspilsētaSanmarīno
43°56′N 12°27′E / 43.933°N 12.450°E / 43.933; 12.450
Lielākā pilsēta Dogana
Valsts valodas itāļu valoda
Valdība Parlamentāra republika
 -  Valsts vadītāji kapteiņi — reģenti nomainās ik pēc 6 mēnešiem
Neatkarība no Romas impērijas 
 -  Deklarēta 301. gada 3. septembrī (tradicionāli) 
Platība
 -  Kopā 61,2 km² (227.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2020. gadā. gadā 33 627[1] (225.)
 -  Blīvums 546,20/km² 
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $1170 miljoni 
 -  Uz iedzīvotāju $35 928 
TAI (2013) 0.875 
Valūta Eiro (€) (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .sm
ISO 3166-1 kods 674 / SMR / SM
Tālsarunu kods +378

Gaišā Sanmarīno Republika (itāļu: Serenissima Repubblica di San Marino) ir valsts Dienvideiropā, kuru no visām pusēm ierobežo Itālija. Sanmarīno ir anklāvs. Tā atrodas starp diviem Itālijas reģioniem — starp Emīliju-Romanju un Marki. Netālu no valsts atrodas Itālijas pilsēta Rimini, kas atrodas Adrijas jūras krastā. Sanmarīno ir vecākā joprojām eksistējošā republika pasaulē.[2] Tradicionāli uzskata, ka tā dibināta 301. gada 3. septembrī.

Platības ziņā Sanmarīno ir trešā mazākā valsts Eiropā. Administratīvi sīkāk Sanmarīno dalās deviņās pašvaldībās. Valsts ienesīgākā saimniecības nozare ir tūrisms.

Saskaņā ar leģendu 301. gadā kristietis Marino, kurš bēdzis no imperatora Diokletiāna vajāšanām, nodibināja no imperatora un pāvesta neatkarīgu reliģisku kopienu. Vēlāk no tās izveidojās republika, kas nosaukta viņa dzīves laikā kanonizētā dibinātāja vārdā, Sanmarīno (San Marino) — "Svētais Martins".[3]

Pamatraksts: Sanmarīno vēsture
Kalnu tornis uz Titano kalna.

Saskaņā ar leģendu, svētais Marins atstāja Rabas salu Horvātijā un kopā ar savu draugu Leo devās uz Rimini kā brīvmūrnieki. Kristīgās pārliecības dēļ viņš tika smagi vajāts un bēga netālu no Titāno kalna, kur uzcēla nelielu baznīcu un nodibināja moderno Sanmarīno pilsētu un valsti. Pilsētas un valsts oficiālais dibināšanas datums ir 301. gada 3. septembris.

Līdz 5. gadsimta vidum izveidojās neliela kopiena, kurai, pateicoties vietas nepieejamībai un tās nabadzībai, izdevās saglabāt mūsdienu Sanmarīno Republikas teritorijas neatkarību. 1631. gadā Romas pāvests atzina Sanmarīno neatkarību.

Itālijas apvienošanās sākumposmā 19. gadsimtā Sanmarīno kalpoja kā galamērķis bēgļiem, kas tika izraidīti viņu centienos apvienot Itāliju. Tādējādi Džuzepe Garibaldi pieņēma Sanmarīno vēlmi nebūt daļai no vienotās Itālijas. Arī Napoleons Bonaparts atteicās uzņemt Sanmarīno un uz jautājumu, kāpēc viņš neieņēma Sanmarīno, atbildēja: "Kāpēc?" Jo tas ir republikas paraugs.

Pirmā pasaules kara laikā, kad Itālija pieteica karu Austroungārijai, Sanmarīno arī to izdarīja 1915. gada 3. jūnijā.[4]

Otrā pasaules kara laikā Sanmarīno pieteica karu Lielbritānijai.[5] Vēlāk, kad Itālija aplenca Sanmarīno, Sanmarīno pasludināja neitralitāti, bet 1944. gada 21. septembrī Sanmarīno pieteica karu Vācijai.[6]

Līdz 1968. gadam, kad Nauru pasludināja neatkarību, Sanmarīno bija mazākā republika pasaulē.

Sanmarīno ir Eiropas Padomes dalībvalsts, bet nav Eiropas Savienības dalībvalsts.

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sanmarīno administratīvo iedalījumu veido 9 pilis (itāļu: castelli):

Lielākā pilsēta Sanmarīno ir Doganas pilsēta, kas nav atsevišķa pašvaldība, bet pieder Serravalle pašvaldībai. Katrai pašvaldībai ir galvaspilsēta, ko vietējie sauc par "kapoluogo" (capoluogo).

Sanmarīno bazilika (pa kreisi) un Svētā Pētera baznīca (pa labi) Sanmarīno.

Valsts iedzīvotāju skaits ir 34 159 cilvēki (2022. gada jūnijs).[7]

Vairāk nekā 16% valsts iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem, 67% — no 15 līdz 64 gadiem. Republikas iedzīvotāju vidējais vecums ir 39,6 gadi. Iedzīvotāju skaita pieaugums 2003. gadā bija gandrīz par 1,4%, dzimstība — 10,49 uz 1000 cilvēkiem, mirstība — 7,86 uz 1000 cilvēkiem, zīdaiņu mirstība — 5,97 uz 1000 jaundzimušajiem. Vidējais paredzamais dzīves ilgums ir 81,43 gadi.

Sanmarīno vienīgā oficiālā valoda ir itāļu valoda, bet vietējā valoda ir arī romanjolu valoda. Daudziem iedzīvotājiem angļu valoda ir kā otrā valoda un franču valoda ir kā trešā.[8]

93% iedzīvotāju pieder Romas Katoļu baznīcai.

Apdzīvotās vietas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sanmarīno ir vairāk nekā 30 apdzīvotās vietas. Lielākā apdzīvotā vieta ir Serravalle (10 773 iedzīvotāji).[9] Visās pārējās apdzīvotās vietās iedzīvotāju skaits nepārsniedz 5000 cilvēku.

Valsts galvaspilsēta Sanmarīno atrodas Titano kalna rietumu nogāzē tieši zem tās virsotnes, galvaspilsētā dzīvo 4037 iedzīvotāji.[9] Pilsētā atrodas valdības ēkas, arhitektūras pieminekļi un muzeji. Uzņēmējdarbība galvenokārt tiek veikta Borgo Madžorē, kas atrodas 185 m zem galvaspilsētas.

Lai gan Sanmarīno nav ES dalībvalsts , tā kā savu valūtu izmanto eiro un tai ir tiesības uz eiro monētām izvietot savus valsts simbolus. Pirms eiro ieviešanas valstī tika izmantota Sanmarīno lira kopā ar Itālijas liru.

Apmēram 50% no Sanmarīno attīstības ir balstīta uz tūrismu. Sanmarīno ir daudz ārvalstu tūristu apmeklējumu, tāpēc tikai 1997. gadā valsti apmeklēja vairāk nekā 3,3 miljoni tūristu. Citas galvenās ekonomikas nozares ir banku darbība un keramika. Galvenie lauksaimniecības produkti ir vīns un siers.

Sanmarīno pastmarkas tiek izmantotas un derīgas tikai valstī. Pēc dzīves līmeņa Sanmarīno atrodas vienā līmenī ar Itāliju.

Sanmarīno ir vieni no mazākajiem bruņotiem spēkiem pasaulē. Valsts aizsardzība pret ārējiem agresoriem ir Itālijas armijas atbildība. Sanmarīno militārpersonām ir uzdots veikt ceremoniālos pienākumus, patrulēt uz robežas, apsargāt valdības iekārtas un palīdzēt policijai izmeklēt lielus noziegumus.

Sanmarīno vēsturiskais centrs un Titano kalns kopš 2008. gada jūlija ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[10]

Kopš 1985. gada Sanmarīno darbojas Universitāte.

Kopš 1983. gada Sanmarīno ir atvērta Starptautiskā Sanmarīno Zinātņu akadēmija — starptautiska zinātnes un izglītības organizācija, kuras galvenā mītne atrodas Slovākijas pilsētā Komārno. Akadēmijas darba valodas ir itāļu, vācu, angļu, franču un esperanto.

Sanmarīno nav Boloņas procesa dalībniece.

Sanmarīno, tāpat kā Itālijā, populārākais sporta veids ir futbols, lai gan tās futbola izlase allaž starptautiskajā arēnā tiek uzskatīta par "pastarīti". Arī futbola klubi UEFA Čempionu līgas sacensības sāk ar kvalifikācijas 1. kārtu, ar kuru parasti to dalība arī apstājas. Visbiežāk par Sanmarīno čempioniem ir kļuvis futbola klubs S.P. Tre Fiori. Futbola klubs San Marino Calcio ar īpašu atļauju piedalījās Itālijas futbola čempionātos.

Populāri ir arī citi sporta veidi, kā basketbols un volejbols. Līdz 2006. gadam Formula 1 tika rīkots Sanmarīno Grand Prix, lai gan tas notika Imolas trasē, kas atrodas aptuveni 100 km attālumā no Sanmarīno.

Olimpiskajās spēlēs Sanmarīno sportisti izcīnījuši divas olimpiskās medaļas šaušanā. 2021. gadā Tokijas olimpiskās spēles šāvēja Alesandra Perilli izcīnīja bronzu tranšejā šaušanā ar bisi,[11] bet jaukto pāru sacensībās tranšejas stendā kopā ar Džanmarko Berti izcīnīja sudraba medaļu.[12]

  1. Demografic balance (movement of the resident population) 2020. https://www.statistica.sm/contents/instance15/files/document/14122371pop_bilancio_dem.pdf.
  2. «Pasaulē vecākā republika stāvas klints virsotnē» (latviski). Diena. Skatīts: 2014. gada 13. novembrī.
  3. «Географические названия мира. Топонимический словарь (Поспелов Е.М.)». www.phantastike.com. Skatīts: 2022-09-01.
  4. «First World War.com - Feature Articles - Who Declared War and When». www.firstworldwar.com. Skatīts: 2022-09-03.
  5. «SOUTHERN THEATRE: San Marino In - TIME». web.archive.org. 2013-08-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-08-10. Skatīts: 2022-09-03.
  6. «The World at War - Diplomatic Timeline 1939-1945». worldatwar.net. Skatīts: 2022-09-03.
  7. «Popolazione Residente per Castello». web.archive.org. 2016-09-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-09-11. Skatīts: 2022-09-01.
  8. «Ethnicity, Language, & Religion of San Marino». web.archive.org. 2019-08-27. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-08-27. Skatīts: 2022-09-10.
  9. 9,0 9,1 «Wayback Machine». web.archive.org. 2016-09-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-09-11. Skatīts: 2022-09-05.
  10. «San Marino Historic Centre and Mount Titano - UNESCO World Heritage Centre». web.archive.org. 2017-07-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-07-11. Skatīts: 2022-09-10.
  11. «Pārsteigums Tokijā: Perili šaušanā izcīna pirmo medaļu Sanmarīno OS vēsturē». Sportacentrs.com (latviešu). 2021-07-29. Skatīts: 2021-08-02.
  12. «Spānijas šāvēji uzvar tranšejas stendā, Sanmarīno otrā Tokijas OS medaļa». Sportacentrs.com (latviešu). 2021-07-31. Skatīts: 2021-08-02.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]