Norvēģija

Norvēģijas Karaliste Kongeriket Norge Kongeriket Noreg
Karogs Ģerbonis
Himna: Ja, vi elsker dette landet
Galvaspilsēta		Oslo
Valsts valodas		norvēģu valoda (būkmols un jaunnorvēģu valoda), dažās pašvaldībās sāmu valoda
Valdība		Unitāra parlamentāra konstitucionālā monarhija
-	Karalis	Haralds V
-	Premjerministrs	Jūnass Gārs Stēre
Dibināšana
-	no Zviedrijas	1905. gada 7. jūnijā
Platība
-	Kopā	385 207[1] km²
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2024. gadā	5 550 203[2]
-	Blīvums	14,40/km²
Valūta		Norvēģijas krona (NOK)
Laika josla		CET (UTC+1)
Interneta domēns		.no, .sj un .bv
Tālsarunu kods		+47

Norvēģija (būkmolā: Norge, jaunnorvēģu: Noreg), oficiāli Norvēģijas Karaliste, ir valsts Ziemeļeiropā, kura aizņem Skandināvijas rietumu daļu. Visgarākā robeža ir ar Zviedriju austrumos (1619 km), bet pašos ziemeļos tā robežojas arī ar Somiju (727 km) un Krieviju (196 km). Dienvidos to apskalo Ziemeļjūra, rietumos — Norvēģu jūra, bet ziemeļos — Barenca jūra. Norvēģijai arī pieder Svalbāra un Jana Majena sala Arktikā, kā arī Buvē sala, Pētera I sala un Karalienes Modas Zeme Antarktikā.

Norvēģija ir Eiropas piektā lielākā valsts ar 386 958 km² lielu platību. Nosaukums nozīmē "ziemeļu ceļš". Valsts valoda ir norvēģu valoda, kurai ir divi rakstu valodas paveidi — būkmols (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (Nynorsk). Valsts svētki ir 17. maijā, kad norvēģi svin savu konstitūciju. Administratīvi Norvēģija ir iedalīta 15 filkēs.

Norvēģija ir viena no turīgākajām valstīm pasaulē pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. 2009. gadā tā bija pasaulē ceturtā lielākā naftas eksportētājvalsts,^[3] naftas ieguves nozare rada aptuveni ceturto daļu no visa iekšzemes kopprodukta.^[4] Tomēr 99% enerģijas Norvēģija iegūst no HES.^[5] Norvēģijas krona ir viena no stabilākajām valūtām.

Pamatraksts: Norvēģijas vēsture

Jau kopš 6. gadsimta p.m.ē. mūsdienu Norvēģija ir bijusi apdzīvota. Norvēģiju 872. gadā pēc kaujas pie Hafrsforda apvienoja ķēniņš Haralds Skaistmatis (Harald Hårfagre). Pēc tam sākās tā sauktais "Vikingu laikmets". 1319. gadā Norvēģija apvienojās personālūnijā ar Zviedriju un 1397. gadā iestājās Kalmāras ūnijā, kurā bija arī Dānija. 1521. gadā, kad Zviedrija izstājās no ūnijas, Norvēģija palika Dānijas pakļautībā. Vēlāk norvēģi nonāca Zviedrijas pakļautībā, bet neatkarību viņi ieguva 1905. gadā, kad pēc 586 gadiem par pirmo Norvēģijas karali kļuva Hokons VII. Otrā pasaules kara laikā 1940. gada 9. aprīlī Norvēģiju okupēja nacistiskā Vācija. Pēckara laikā Norvēģija piedzīvoja strauju ekonomisku izaugsmi, galvenokārt pateicoties naftas atradnēm, kuras atklāja 1970. gadu sākumā.

Norvēģu dabai raksturīgi fjordi, kas ir gari, šauri jūras līči. Garākais ir Sognefjords, kas stiepjas 205 km iekšzemē. Ir plakankalnes, augsti kalni un meži. Augstākais kalns ir Galhēpigens (2469 m), kas ir arī augstākā virsotne Skandināvijā. Lielākais ledājs ir Justedālsbēens (platība 485 km²). Garākā upe ir Glomma (621 km). Jūrā tuvu krastam atrodas daudz lielu un simtiem sīku klinšainu salu, ko sauc par šērām.^[6] Trešdaļa no valsts platības atrodas aiz Polārā loka. Norvēģijai pieder lielas jūras platības, kas atrodas valsts ekonomiskajā zonā  — 2,24 miljoni km2.^[7] Valsts teritorijā atrodas galējais Eiropas ziemeļu punkts Nordkaps.^[8] Norvēģijas teritorija stiepjas 2650 kilometrus gar jūru, bet krasta līnija ir ļoti izrobota, un tās garums ir 21 347 km. Norvēģija platākajā vietā ir 430 km, bet šaurākajā 6 km. Lielākais ezers ir Mjēsas ezers (363 km²). Valstī ir ap 440 000 ezeru, kuru platība ir lielāka par 500 m². 1242 ezeri kuru platība ir lielāka par 1 km². 18 ezeri lielāki par 50 km².^[9]

Lai gan Norvēģijas teritorija iestiepjas tālu ziemeļos, rietumu daļu būtiski ietekmē siltā Ziemeļatlantijas straume, kura sasilda piekrasti un ziemas ir siltākas nekā Ziemeļamerikā tajos pašos platuma grādos.  Vidējā gaisa temperatūra janvārī dienviddaļā ir +5 °C, vidusdaļā un ziemeļdaļā -5 °C, jūlijā + 13 °C visā teritorijā.^[8]

Norvēģijas valsts iekārta ir konstitucionālā monarhija, kurā valsts vadītājs ir karalis un troņmantnieks — kroņprincis. Valdības vadītājs — premjerministrs; valdība — Valsts padome, ko ieceļ monarhs ar parlamenta akceptu. Likumdevēja vara pieder pārveidotam vienpalātas parlamentam — Stortingam, kas vairāku iemeslu dēļ iedalīts divās palātās: kopumā ar 165 deputātu vietām (tiek ievēlēti uz četru gadu termiņu tiešās un vispārējās vēlēšanās pēc proporcionālās sistēmas). Noteiktos gadījumos Stortingu var sadalīt divās palātās un ceturtdaļu deputātu ievēlēt augšpalātā — Lāgtingā.Tiesu varu pārvalda Augstākā tiesa, kuras tiesnešus ieceļ monarhs.^[10]

Norvēģija ir NATO dibinātājvalsts, tā nav pievienojusies ES, bet ir Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts. Tai ir relatīvi brīva tirdzniecība ar ES, izņemot lauksaimniecības produktus un zivis. Dažos starptautiskajos konfliktos Norvēģijai ir bijusi vidutāja loma, spilgtākais piemērs tam ir tā sauktais Oslo miera process 1990. gadu sākumā starp izraēliešiem un palestīniešiem.^[11]

Norvēģi cēlušies no ģermāņu valodās runājošām ciltīm, kas 2. gadu tūkstotī  p. m. ē. ienāca Norvēģijā un sajaucās ar senajām somu un sāmu valodās runājošajām ciltīm. 2022. gadā Norvēģijā bija vairāk nekā 5,4 miljoni iedzīvotāju. Norvēģu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu grupas.

Jau vairākus gadu tūkstošus Norvēģijas teritorijā dzīvo arī sāmi jeb lapi. Pašreiz pasaulē dzīvo 80 – 100 tūkstoši sāmu,^[12] no kuriem 37 – 60 tūkstoši dzīvo Norvēģijā.^[13]

Norvēģijā dzīvo arī ap 980 tūkstoši^[14] ārzemnieku, kuri Norvēģijā ieceļojuši pēc Otrā pasaules kara darba meklējumos no Apvienotās Karalistes, Islandes, ASV. kā arī vēlākajos gados no Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas. Lielākā daļa ārzemnieku dzīvo pilsētās.^[7]

Pēc Norvēģijas Centrālā statistikas biroja datiem imigrantu skaits no 2015. līdz 2023. gadam strauji pieauga:^[15]

Dzimšanas valsts:	2015	2020	2021	2022	2023
Kopējais iedzīvotāju skaits	5 165 802	5 367 580	5 391 369	5 415 166	5 488 984
Ārvalstīs dzimušo un viņu pēcteču skaits:	804 964	979 254	997 942	1 025 175	1 091 038
Polija	99 424	115 416	117 331	121 406	124 025
Lietuva	39 305	47 304	48 564	49 703	50 406
Somālija	37 631	43 273	43 593	43 616	43 595
Sīrija	6 436	36 026	37 581	39 897	42 397
Pakistāna	35 192	38 674	39 257	40 028	41 110
Zviedrija	39 116	38 854	39 031	39 378	39 805
Ukraina	4 623	6 939	7 240	7 555	38 057
Irāka	30 660	34 268	34 671	35 047	35 377
Eritreja	17 134	29 102	30 213	31 740	32 838
Vācija	27 163	28 258	28 639	29 424	30 047
Filipīnas	21 098	26 334	26 337	26 319	27 655
Irāna	20 320	23 331	23 765	24 498	25 311
Afganistāna	16 320	21 942	22 361	23 470	24 823
Krievija	19 414	22 191	22 561	22 895	24 790
Vjetnama	22 061	23 655	23 811	23 886	24 119
Taizeme	17 314	22 194	22 707	23 007	23 590
Indija	14 087	19 135	19 282	19 879	21 982
Turcija	17 608	20 075	20 679	21 218	21 892
Dānija	21 736	21 010	20 833	20 760	20 711
Rumānija	13 156	17 653	18 291	18 877	19 669
Bosnija un Hercegovina	17 161	18 542	18 738	18 876	19 049
Apvienotā Karaliste	15 123	16 154	16 583	17 081	17 327
Kosova	14 715	16 357	16 615	16 850	17 285
Šrilanka	15 032	15 737	15 818	15 939	16 109
Latvija	10 332	12 318	12 864	13 461	14 216
Etiopija	8 555	12 036	12 380	12 855	13 325
Ķīna	9 984	11 856	11 774	11 758	12 206
Maroka	9 396	10 738	10 914	11 082	11 301
ASV	8 732	10 213	10 341	10 719	11 214
Serbija	4 853	8 874	9 286	9 769	10 375
Nīderlande	8 418	8 974	9 097	9 342	9 571
Spānija	5 625	7 342	7 605	8 236	8 766
Bulgārija	6 078	8 212	8 432	8 451	8 607
Čīle	7 956	7 983	8 003	7 998	8 026
Islande	8 660	8 001	7 926	7 755	7 668
Somija	6 894	7 373	7 365	7 387	7 454
Francija	5 656	6 389	6 617	7 076	7 252
Sudāna	3 679	6 164	6 345	6 631	6 899
Horvātija	4 066	6 109	6 320	6 637	6 870
Brazīlija	4 378	5 871	6 112	6 346	6 759
Itālija	3 699	5 162	5 400	5 766	6 112
Kongo Demokrātiskā Republika		4 300	4 521	5 119	5 782
Igaunija	5 418	5 233	5 247	5 099	5 031
Ungārija				4 864	5 010

Pamatraksts: Norvēģu valoda

Norvēģu valoda pēc izrunas ir tuva zviedru valodai, bet rakstu veids būkmols ir tuvāks dāņu valodas rakstībai.

Norvēģu pašvaldībām jānodrošina skolēniem, kam dzimtā valoda nav norvēģu vai sāmu valoda, dzimtās valodas nodarbības, divvalodīgas stundas (kur tiek izmantota gan dzimtā, gan norvēģu valoda) un papildu norvēģu valodas nodarbības/norvēģu valoda kā otra valoda līdz brīdim, kad viņiem ir pietiekamas norvēģu valodas prasmes, lai varētu sekot līdzi stundās ar norvēģu vai sāmu bērniem. No šiem trim veidiem par galveno tiek uzskatīta norvēģu valoda kā otrā valoda. Dzimtās valodas stundas var notikt citā skolā nekā tajā, kuru skolēns parasti apmeklē. Ja attiecīgajā pašvaldībā nav skolotāju, kas varētu mācīt skolēniem dzimto valodu, pašvaldībai pēc iespējas jāpiedāvā cita apmācība, kas ir pielāgota skolēniem. Dzimtās valodas stundas notiek papildus pamatskolas parastajām stundām. Pašvaldībām ir pienākums noskaidrot attiecīgo skolēnu vajadzības. Šādas tiesības neattiecas uz skolēniem, kam dzimtā valoda ir kāda cita skandināvu valoda, respektīvi dāņu vai zviedru valoda. Nevienā norvēģu skolā nevar mācīties zviedru vai dāņu valodu. Vēl pašvaldības var piedāvāt dzimto valodu kā papildu priekšmetu skolās. Protams, ir skaidrs, ka maza pašvaldība nevar skolēniem piedāvāt vairākus simtus valodu stundu. Trūkst gan skolotāju, gan resursu. Taču jebkura valoda teorētiski var kļūt par priekšmetu gan pamatskolās, gan vidusskolās. Ja skolēnam dzimtā valoda nav norvēģu valoda, viņš var tikt atbrīvots no eksāmena vienā no rakstu valodām, t.i., ja skolas rakstu valoda ir būkmols, skolēnam nav jāliek jaunnorvēģu valodas eksāmens un otrādi. Norvēģu skolēniem jāliek rakstveida eksāmens abās rakstu valodās.

Izplatītas svešvalodas pēc angļu valodas tradicionāli ir vācu un franču valoda. Mūsdienās arvien populārāka kļūst arī spāņu valoda. Trešā svešvaloda var būt, piemēram, itāliešu, latīņu, krievu, japāņu valoda.

Katoļticību Norvēģijā ieviesa 10. gadsimtā. Kad 16. gadsimtā Dānijā notika baznīcas reformācija, šī kustība skāra arī tolaik Dānijas pakļautībā esošo Norvēģiju. Mūsdienās lielākā daļa no ticīgajiem jeb 97 % ir luterāņi, ir arī katoļi.^[7]

1970. gados Ziemeļu un Norvēģu jūras šelfā atklāja naftas un gāzes atradnes. Lielākās atradnes ir Ekofiska, Stātfjorda un Friga. Aptuveni pusi iegūtās naftas izved.^[7] Naftas nozare veido aptuveni 40% no Norvēģijas eksporta un 14% no tās iekšzemes kopprodukta.^[16]

Kalnos un plakankalnēs ir daudz derīgo izrakteņu — dzelzs, vara, cinka, svina, molibdēna, niķeļa, niobija, urāna, kobalta, sudraba, polimetālu rūdas, ilmenīta un pirīta. Mūsdienās lielākās dzelzsrūdas atradnes ir Finmarkā, Nūrlanē, Nūrtrendelāgā, lielākās pirīta atradnes ir Sertrendelāgā, Nūrlanē, vienas no lielākajām ilmenīta atradnēm Eiropā — Rūgalanē. Norvēģija ir viena no lielākajām ilmenīta eksportētājām pasaulē. Lielākās vara un niķeļa rūdu atradnes ir dienvidu daļā. Norvēģijas dienvidos atrodas arī vienas no pasaules lielākajām molibdēna rūdas raktuvēm.

Tā kā Norvēģijai ir ļoti gara jūras robeža, svarīgākā pārtikas rūpniecības nozare, kas ražo preces ne tikai Norvēģijas vajadzībām, bet arī eksportam, ir zivjrūpniecība. Jūrā zvejo siļķes, mencas, makreles, moivas, agrāk medīja vaļus un roņus. 4/5 šīs nozares produkcijas eksportē. 99 % elektroenerģijas ražo hidroelektrostacijās. Elektroenerģijas ražošanā uz 1 iedzīvotāju Norvēģija ir 1. vietā pasaulē.

Visvecākā rūpniecības nozare Norvēģijā ir mežrūpniecība. Norvēģija bija pirmā Skandināvijas valsts, kura sāka kokmateriālu eksportu uz Rietumeiropu. Mūsdienās Norvēģija eksportē papīru, celulozi, kartonu.^[7]

Gan agrāk, gan tagad galvenā loma valsts iekšējos un ārējos sakaros ir jūras transportam. Pa jūru pārvadā vairāk nekā pusi no iekšējo kravu pārvadājumiem un 9/10 no ārējo kravu pārvadājumiem. Novēģijai pieder viena no lielākajām tirdzniecības flotēm pasaulē. Lielākā daļa Norvēģijas kuģu atrodas ārzemju ostās, jo kuģu izmantošana Norvēģijai dod valūtas ienākumus. Lielākās Norvēģijas ostas ir Narvīka, Oslo, Bergena, Stavangera un dzelzsrūdas izvedosta Kirkenesa.

Auto un dzelzceļa transporta izmantošana dabas apstākļu dēļ ir ierobežota. Lielākā daļa auto un dzelzceļu atrodas Norvēģijas dienvidu daļā.^[7] Norvēģijā vairāk nekā puse jauno automašīnu ir elektromobiļi.^[16]

Lielākas Norvēģijas lidostas ir Oslo, Stavangerē, Bergenā un Būdē.^[7]

Norvēģija ir dzimtene daudziem dižiem rakstniekiem, piemēram, Henrikam Ibsenam, Knutam Hamsunam un Sigridai Unsetei. Komponists Edvards Grīgs un mākslinieks Edvards Munks arī bija norvēģi. Norvēģijā 1990. gadu sākumā radās pasaulē lielu atpazīstamību guvusī Norvēģijas melnā metāla kustība. Pasaules arhitektūras vēsturē īpašu vietu ieņem norvēģu stāvkoku baznīcas.

Norvēģu virtuves pamatā ir zivis un jūras produkti. Vispopulārākās ir mencas, pagatavotas visdažādākajos veidos, sālītas siļķes ar kartupeļu piedevām, cepti vai kūpināti laši, ceptas butes un ātes, dažādi pagatavotas foreles, vārītas garneles, kā arī vaļu gaļa. Ļoti liela nozīme ir pienam, par delikatesi uzskata kazas sieru. Plaši tiek lietoti arī gaļas produkti – dažādi steiki, cepeši, šniceles, savvaļas dzīvnieku gaļa, putnu gaļa. Populāras ir arī dažāda veida putras.^[8]

• Norvēģijas pilsētu uzskaitījums
• Ziemeļvalstis

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Norvēģija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis ar Norvēģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

s d l Eiropas valstis un atkarīgās teritorijas Valstis Albānija Andora Apvienotā Karaliste Armēnija† Austrija Azerbaidžāna† Baltkrievija Beļģija Bosnija un Hercegovina Bulgārija Čehija Dānija Francija Grieķija Gruzija† Horvātija Igaunija Īrija Islande Itālija Kazahstāna† Kipra† Kosova Krievija† Latvija Lietuva Lihtenšteina Luksemburga Malta Melnkalne Moldova Monako Nīderlande Norvēģija Polija Portugāle Rumānija Sanmarīno Serbija Slovākija Slovēnija Somija Spānija Šveice Turcija† Ukraina Ungārija Vācija Vatikāns Ziemeļmaķedonija Zviedrija Teritorijas Džērsija Fēru Salas Gērnsija Gibraltārs Menas Sala Olande Svalbāra Pašpasludinātās valstis Abhāzija (1992)† Arcaha (1991—2023)† Dienvidosetija (1991)† DTR (2014–2022) LTR (2014–2022) Ičkērija (1991–2009) Piedņestra (1990) Ziemeļkipra (1983)† † Eirāzijas valstis, kas ģeopolitiski tiek pieskaitītas Eiropai

s d l Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) Albānija Apvienotā Karaliste ASV Beļģija Bulgārija Čehija Dānija Francija Grieķija Horvātija Igaunija Islande Itālija Kanāda Latvija Lietuva Luksemburga Melnkalne Nīderlande Norvēģija Polija Portugāle Rumānija Slovākija Slovēnija Somija Spānija Turcija Ungārija Vācija Ziemeļmaķedonija Zviedrija

s d l Dānijas Karalistei piederējušās zemes Šlēzvigas hercogiste (1058—1864) Rīgene (1168—1325) Dāņu Igaunija (1219—1346) Sāmsalas-Vīkas bīskapija/Sāmsala (1560—1645) Kurzemes bīskapija (1560—1585) Norvēģija (1380—1814) Holšteinas hercogiste (1474–1866) Saksija-Lauenburga (1814–1864) Islande (1380—1944) Fēru Salas (no 1380) Grenlande (no 1380/1921)

Autoritatīvā vadība WorldCat VIAF: 155855229 LCCN: n79021528 ISNI: 0000 0001 2298 9524 GND: 4042640-3 SUDOC: 026396009 BNF: cb11865124d (data) BIBSYS: 90052905 HDS: 003365 NDL: 00568689 NKC: ge130191 BNE: XX451946 CiNii: DA06999205 KulturNav: id