Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika

Šis raksts ir par Padomju Latviju no 1918. līdz 1920. gadam. Par vēlāko PSRS sastāvdaļu skatīt rakstu Latvijas PSR.

Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika Padomju Krievijas satelītvalsts ←   ← 1918 – 1920 → LSPR karogs LSPR ģerbonis Devīze Visu zemju proletārieši, savienojieties! Pārvaldes centrs Rīga (1919. gada janvārī-maijā), Rēzekne (1919. gada maijā - 1920. gada janvārī) Valoda(s) latviešu, latgaliešu, krievu Valdība proletariāta diktatūra Latvijas Padomju Valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka Vēsture  - Dibināta 1918. gada 17. decembrī  - Likvidēta 1920. gada 13. janvārī Nauda rublis

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls s d l

Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR), sākotnēji Latvijas Padomju Republika^[1] bija Sarkanās armijas okupētajā Latvijas daļā (izņemot Kurzemes dienvidrietumu daļu) izveidota komunistu valsts, kas 1918.—1920. gada Latvijas brīvības cīņu laikā pastāvēja vienlaikus ar Tautas padomes izveidoto Latvijas Pagaidu valdību un provācisko Niedras valdību.

Pēc tam, kad 1918. gadā Vācijas Impērija noslēdza 11. novembra Kompjeņas pamieru ar Rietumu Antantes valstīm, 13. novembrī Padomju Krievija lauza 1918. gada marta Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju, un sāka iebrukumu Vācijas kontrolē nodotajās Krievijas Impērijas rietumu zemēs. Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja 13. novembrī pieņēma lēmumu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. "Atjaunošanas" konceptu vēlāk plaši izmantoja Latvijas PSR vēsturnieki, pamatojot, ka Krievijas revolūcijas laikā Latvijas iedzīvotāji brīvprātīgi izveidoja Iskolatstrela republiku, kurai pēc dažiem vācu okupācijas mēnešiem sekoja Latvijas PSR un 1940. gadā, pēc padomju varas "atjaunošanas", izveidojās Latvijas PSR, apgalvojot, ka Latvijas Republika bijis mākslīgs veidojums, kas ar angļu un vācu atbalstu tikai uz 20 gadiem pārtraukusi padomju varu.

Pēc Novembra revolūcijas Vācijā 1918. gada novembrī strādnieki un bezzemnieki visā Latvijā sāka organizēt padomes, un organizēt kaujas grupas, pieprasot padomju varas izveidošanu. 15. novembrī nodibināja Liepājas strādnieku padomi, Rīgā notika strādnieku mītiņi. Latvijas Sociāldemokrātijas lielinieku frakcijas 1918. gada 18.-19. novembra 17. konference Rīgā pieņēma rezolūciju, kurā bija minēts, ka "Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa." Tā aicināja gatavot revolucionāru sacelšanos, izveidojot Revolucionārās kara padomes. Sacelšanās organizēšanai izveido Revolucionāro kara padomi, kurā darbojas Jānis Šilfs, J. Zukovskis, J. Mirāms, O. Dzenis un J. Zariņš.^[2]

Ar 11. novembra Kompjeņas pamiera noteikumiem Antante paredzēja, ka Vācijas karaspēks paliks okupētajās agrākās Krievijas Impērijas teritorijās, aizsargājot tās no boļševikiem. Baltijas guberņās atradās 75 000 stiprā Vācijas 8. armija, taču tās kareivji nedomāja par cīņu ar boļševikiem, bet par atgriešanos mājās aiz Latvijas-Vācijas robežas. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Vācijas ģenerālpilnvarotais pārstāvis Augusts Vinnigs ar 25. un 26. novembra Vinniga notām atzina Pagaidu valdības pilnvaras un vācu okupācijas iestādes sāka finansiāli atbalstīt Latvijas Pagaidu valdību. Latviešu sociāldemokrātu mērenais mazinieku spārns, lai arī ar regulārām iebildēm, tomēr piedalījās Tautas padomes darbā un atbalstīja Pagaidu valdību līdz 1918. gada decembra beigām. Vācu okupācijas iestādes dažreiz izklīdināja lielinieku sapulces un kongresus, taču kopumā viņi turpināja legāli darboties.

1918. gada 4. decembrī Krievijā izveidoja Latvijas Padomju valdību, kas 17. decembrī izplatīja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā izziņoja Latvijas Pagaidu valdību un vācu okupācijas varu par gāztu, pasludināja savas darbības pamatmērķus, atceļot privātīpašumu un ieviešot 8 stundu darbadienu. 21. decembrī Stučkas valdība no Pleskavas iebrauca Valkā. 22. decembrī Padomju Krievija oficiāli atzina Padomju Latvijas neatkarību un tās augstāko varas orgānu — Latvijas strādnieku, zemnieku un strēlnieku valdību Pētera Stučkas vadībā. 1918. gada 29. decembrī Jelgavā notika Kurzemes Strādnieku un bezzemnieku deputātu 1. kongress, ko sasauca mazinieki, taču deputāti nostājās lielinieku pusē, ievēlot padomi ar 12 lieliniekiem un 3 maziniekiem.^[3]

Pamatraksts: Latvijas brīvības cīņas

Pie Baltijas robežām atradās padomju Sarkanās armijas 7. armija un Rietumu armija, kas sāka uzbrukumu sabrūkošās vācu armijas vienībām, kas atkāpās bez ievērojamas pretestības. 25. novembrī 7. armija ieņēma Pleskavu, 28. novembrī Narvu, 1. decembrī Rēzekni, 9. decembrī Daugavpili, 18. decembrī Valku, 22. decembrī Valmieru, 23. decembrī Cēsis un pietuvojās Rīgai.^[4]

13. novembrī Padomju Krievijas Revolucionārā kara padome nolēma Latvijas atbrīvošanā iesaistīt latviešu sarkano strēlnieku pulkus. No Krievijas pilsoņu kara Austrumu frontes cauri Maskavai uz Pleskavu nosūtīja 1., 4. un 6. pulku, tā pastiprinot ziņu par to, ka notiek Latvijas atbrīvošana, nevis iekarošana. 30. novembrī 1. pulks pa dzelzceļu ieradās Pleskavā, kur to (ar 4. un 6. pulku) iekļāva 7. armijas sastāvā. Strēlnieku viena kolonna virzījās pa Pleskavas — Valkas dzelzceļa līniju, bet otra virzījās uz Vecgulbeni un Pļaviņām. 8. decembrī Sarkanā armija izveidoja Padomju Latvijas armijas grupu, kurā iekļāva 1. un 3. strēlnieku brigādes un Sevišķās Internacionālās divīzijas daļas. 15. decembrī 2. brigāde saņēma pavēli ieņemt Valku, ko pēc vāciešu atkāpšanās ieņēma 18. decembrī. Valmieru bez pretestības ieņēma 22. decembrī un Cēsis 23. decembrī.

Cīņai pret boļševikiem Latvijas Pagaidu valdība 7. un 29. decembrī noslēdza līgumus ar kuriem sāka veidoties Landesvērs un Dzelzsbrigāde, taču šīs nelielās vienības nopietnu pretestību nevarēja izrādīt. Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu neaizstāvēs, un pēc zaudētās Inčukalna kaujas, kad neizdevās noturēt labi izveidoto aizsardzības līniju, 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu okupācijas iestāžu Rīgu pameta. 2. janvārī plkst. 7.00 Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota vilcienā devās uz Jelgavu. Pēdējie latviešu landesvēra kareivji (ap 220) pulkveža Oskara Kalpaka vadībā Rīgu atstāja 3. janvāra rītausmā. 4. janvāra rītā ar bruņuvilcienu Rīgā iebrauca Stučkas valdība. 9. janvārī ieņēma Jelgavu un Panevēžu Lietuvā, 10. janvārī Bausku un Tukumu.

Padomju vēsturnieki aprakstīja rūpīgi gatavotu sacelšanos Rīgā, kas sākās 3. janvāra rītā sacelšanās operatīvā štāba vadībā (J. Zukovskis, Jānis Šilfs O. Dzenis). Pie Rīgas pilsētas 2. teātra, dzelzceļa tilta, elevatora un dzelzceļa stacijas sākušās kaujas pret landesvēru un Dzelzsbrigādi, esot izdevies sagrābt telegrāfu un policijas iecirkņus. Sekojot kavalērijas avangardam, Sarkano strēlnieku 6. pulks pa Gaisa tiltu ienācis pilsētā, tam drīz sekoja 1. un 4. pulks. 3. janvāra vakarā Revolucionārā kara komiteja paziņoja Pagaidu valdību par gāztu.

1. Padomju Latvijas divīzijas rindās ātri iestājās ap 5000 brīvprātīgo. Problēmas sagādāja 2. divīzijas formēšana, tāpēc sākās mobilizācijas. Kā atsevišķu vienību saglabāja Valmieras brīvprātīgo bataljonu. Mobilizāciju rezultātā armijā iesauca ap 25 000 vīriešu. Tā kā kara laikā lieliniekus atbalstošais pilsētu proletariāts bija skaitliski ļoti sarucis, daudzi mobilizētie nāca no laukiem. Armijā tika izveidotas politiskās daļas, kas nodarbojās ar kareivju ideoloģisko apstrādāšanu. Iznāca laikraksti “Sarkanais Strēlnieks”, “Latvijas Komūnas Strēlnieks”, “Cīņa” u.c. No vācvalodīgajiem iedzīvotājiem martā izveidoja Lībknehta internacionālo leģionu. Abas divīzijas veidoja 18 strēlnieku pulkus. Tos papildināja jātnieku vienības, artilērijas vienības, trīs aviovienības, 2—3 bruņuvilcieni, dažas bruņumašīnas.^[5] Benzīna trūkuma dēļ aviācija un bruņutehnika parasti atradās dīkstāvē.

Igaunijas brīvības cīņu laikā uz Tartu nosūtītais 6. strēlnieku pulks nespēja pretoties Igaunijas armijas uzbrukumam un 14. janvārī atkāpās no pilsētas, 19. janvārī igauņi ieņēma Narvu. Pēc zaudētās Paju kaujas 1. Padomju Latvijas divīzijas papildspēki 1. februārī atkāpās no Valkas un igauņu rokās nonāca Valkas-Pečoru dzelzceļa līnija, pārraujot svarīgu satiksmes līniju ar Padomju Krieviju. Problēmas Igaunijas frontē palēnināja uzbrukuma Kurzemes frontē. Uzbrukumu Kurzemē turpināja ar mazākiem spēkiem, tam apsīkstot gar Ventas līniju no Skrundas līdz Mažeiķiem, lai arī dažās vietās upi izdevās šķērsot.

Lielākās problēmas Padomju Latvijas armijai sagādāja pārtikas trūkums, kas noveda pie slimībām un bada. Pusbadā esošos sarkanarmiešus mocīja slimības. 6. strēlnieku pulka ierindu 1919. gada pirmajos 2,5 mēnešos atstāja 393 kareivji, 251 no tiem slimības dēļ. Lielas cerības lika uz graudu piegādi no Krievijas, kas pati atradās tuvu badam. 13. februārī pieņēma lēmumu uz Ukrainu pēc graudiem nosūtīt LSPR pārtikas komisāru Robertu Eihi, taču graudu trūkums un dzelzceļa sistēmas sabrukums nedeva iespēju tos piegādāt nepieciešamā daudzumā. 12. aprīlī Daugavpilī pienāca 28 vagoni ar graudiem.

Šajā laikā strauji pieauga dažādās vāciešu militārās vienības vācu okupācijas pārvaldes kontrolētajā Kurzemes daļā. Dzelzsbrigādē sākumā bija 450 kareivji, Landesvērā vācbaltiešu un latviešu kareivju skaits bija ap 1200. Liepājā bija 1500 vīrus liels Vācijas armijas garnizons. Vācijā izvērsās algotņu vervēšanas biroja "Baltenland" darbība, un janvārī/februārī Liepājā ar dzelzceļu un kuģiem sāka ierasties tūkstošiem jaunu karotāju, kas veidoja pusautonomus brīvkorpusus (Freikorps), kurus iekļāva Dzelzdivīzijā. No Vācijas uz Liepāju pārvietoja arī 1. gvardes rezerves divīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla fon der Golcu.^[6] Naktī uz 13. februārī landesvērs atbrīvo Kuldīgu, 24. februārī Ventspili.

1919. gada sākumā mežos patvērušies padomju režīma pretinieki sāka veidot kaujas vienības un sāka uzbrukt padomju vienībām. 10. martā zaļie partizāni uzbruka Balvu stacijai. 14. maijā Artūra Veckalniņa vadītie partizāni uzbruka Cēsu cietumam, atbrīvojot ap 200 apcietināto. Partizānos sāka iet arī cittautieši, sākas dezertēšana no Sarkanās armijas un dažās vietās notika zemnieku sacelšanās.

Padomju Latvijas armijas lielākā daļa joprojām atradās Ziemeļlatvijā pret igauņiem. 1919. gada 1. martā, frontē no Ainažiem līdz Alūksnei atradās 9466 kareivji, 711 jātnieki, 126 ložmetēji, 37 lielgabali, 2 bruņuvilcieni, 2 bruņumašīnas un 8 lidmašīnas, kopā — 14 062 sarkanarmieši. Kurzemes un Ziemeļlietuvas frontē no Popes, Šauļiem un Panevēžai atradās 3836 kareivji, 285 jātnieki, 100 ložmetēji, 15 lielgabali, 6 lidmašīnas, kopā — 7859 sarkanarmieši.^[7]

1919. marta sākumā Sarkanā armija plānoja uzbrukumu Liepājai, kam vajadzēja sākties pēc Kuldīgas atgūšanas. Taču fon der Golca uzsāktā uzbrukuma dēļ, Padomju Latvija zaudēja Kurzemi un Zemgali līdz Lielupei, arī uzbrukums igauņu spēkiem Ziemeļlatvijā izgāzās. 10. martā Jelgavā ieradās 8. strēlnieku pulks, kas 11. martā atguva Žagari. Ventspils un Kuldīgas apvidū aizsardzību veica nesen saformētais un nepietiekami apmācītais 16. strēlnieku pulks. Armijas vadībai pazuda sakari ar daudzām vienībām, tā nespēja kontrolēt situāciju frontē. Pēc Tukuma ieņemšanas landesvērs atspieda sarkanos uz Slokas un Kalnciema apkārtni. Sajukumu frontē demonstrēja tas, ka Jelgava bija atstāta bez aizsardzības. Pēc tās zaudēšanas 18. martā, sarkanie atkāpās uz Olaines dzelzceļa staciju. Rīgā drudžaini sākās 1. un 2. Rīgas strādnieku pulku formēšana, kurus uzreiz nosūtīja uz fronti. 3. strēlnieku pulka komandieris Kirils Stucka ierosināja pretuzbrukumā atgūt Jelgavu, taču bija spiests vadīt sarkano atkāpšanos uz Bausku, par ko tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.^[8]

Marta beigās apsīka neveiksmīgais Padomju Latvijas armijas pretuzbrukums Igaunijas pierobežā. Neveiksmēm Kurzemē un Vidzemē pievienojās nepieciešamība pārņemt daļu frontes Lietuvā. Poļiem pilnībā iznīcinot Padomju Lietuvas armiju, Padomju Latvijas karaspēkam nācās nosegt arī frontes līniju Lietuvā līdz pat Švenčoņiem. 19.-21. aprīlī poļi ieņēma Viļņu, Padomju Lietuvas armija sabruka un atkāpās uz Minsku. Pārpalikušos 50-80 lietuviešu divīzijas kareivjus iekļāva Padomju Latvijas armijas sastāvā. Izveidojās stratēģiski neizdevīga situācija ar apdraudētiem flangiem.

13. maijā Nikolajs Judeņičs uzsāka uzbrukumu Petrogradai, un padomju 7. armija visus spēkus veltīja pilsētas aizsardzībai, pārmetot vienības no Pleskavas uz Petrogradu, tā vēl vairāk samazinot Sarkanās armijas spēkus reģionā.

Pēdējās dienās pirms Rīgas zaudēšanas 22. maijā, Sarkanā armija centās likvidēt Kalnciema placdarmu un atgūt Bausku. Boļševiki pirms atkāpšanās Jelgavā un Rīgā veica ķīlnieku apšaušanas, savukārt, kad 22. maijā A. Niedras valdībai pakļautās armijas daļas ieņēma Rīgu, landesvēra un Dzelzsdivīzijas karavīri nežēlīgi izrēķinājās ar Rīgā palikušajiem civiliedzīvotājiem.

1919. gada 22. maijā Stučkas valdība atkāpās uz Rēzekni, bet 2. jūnijā pameta Latvijas teritoriju, pārceļoties uz Veļikije Luki pilsētu Krievijā. Pēc frontes stabilizēšanās jūlijā tā pārcēlās atpakaļ uz Rēzekni. 1. jūnijā tika pieņemts Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas dekrēts par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Baltkrievijas un Krimas padomju republiku ciešāku apvienošanu, kura rezultātā svarīgākās Padomju Latvijas valdības funkcijas tika nodotas Padomju Krievijas centrālo iestāžu rokās.

Rīgas zaudēšanai sekoja Pleskavas zaudējums igauņiem 25. maijā un aizvien lielāki poļu draudi Daugavpilij. Padomu Latvijas armija atkāpās no Vidzemes ar minimālu pretestību, zaudējot daudzus dezertierus, un izveidojot jaunu aizsardzības līniju Latgalē, lielāko uzmanību veltot cīņām pret poļiem ap Daugavpili. Sarkanā armija augustā atsita poļu uzbrukumus Daugavpili, novembrī atsita igauņu uzbrukumus Pitalovai.

1919. gada 7. jūnijā Daniševskis ziņoja, ka armijai pārtikas pietiekot vēl 1,5 dienām. Padomju Latvijas armiju 1919. gada jūnijā pārdēvēja par Padomju Krievijas 15. armiju, no divām nepilnajām divīzijām izveidoja vienu. Augustā šo divīziju nosūtīja uz Baltkrieviju, un tālāk uz Dienvidu fronti pret Deņikinu.^[9]

Kad Poļu—padomju kara laikā Polijas karaspēks 1919. gada augusta beigās sasniedza Daugavu pie Grīvas pilsētas, 11. septembrī Krievijas valdība slepeni piedāvāja Latvijas valdībai “sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm”. Pēc uzvarām Bermontiādes laikā 8. decembrī Latvijas delegācija Tartu miera sarunās saņēma Krievijas piedāvāto pamiera projektu, bet 16. decembrī Latvijas delegācija iesniedza savus noteikumus — sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievija izsaka gatavību atstāt Latgali un likvidēt Stučkas valdību; sarunām jābūt slepenām un jānotiek Sarkanā Krusta delegācijas piesegā. 24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi.

Latgales atbrīvošanas operācijas laikā Padomju Latvijas valdība no Rēzeknes atkāpās uz Veļikije Lukiem, kur to izformēja 1920. gada 13. janvārī. Latvijas Bruņotie spēki ieņēma Rēzekni atbrīvošanas operācijas laikā no 1920. gada 20. janvārī.

• 
  Sarkanās armijas ieņemtā teritorija
• 
  Situācija 1919. gada martā
• 
  Rīgas zaudēšana un atkāpšanās uz Latgali
• 
  Austrumu fronte

• 
  Kr. Barona (toreiz Suvorova) un Ģertrūdes ielu stūrī
• 
  Kr. Barona (toreiz Suvorova) un Bruņinieku ielu stūrī
• 
  Kr. Barona (toreiz Suvorova) un Matīsa ielu stūrī (vadītāji)
• 
  Kr. Barona (toreiz Suvorova) un Matīsa ielu stūrī
• 
  Kr. Barona (toreiz Suvorova) un Matīsa ielu stūrī
• 
  Kr. Barona (toreiz Suvorova) un Matīsa ielu stūrī
• 
  Matīsa un Kr. Barona (toreiz Suvorova) ielu stūrī
• 
  Matīsa un A. Čaka (toreiz Marijas) ielu stūrī

Pamatraksts: Padomju Latvijas armija

Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota 1918. gada 8. decembrī pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„— 436/ш) direktīvas. Tajā iekļāva 1. un 3. strēlnieku brigādes un Sevišķās Internacionālās divīzijas daļas. Savukārt pēc 539. (в„— 539/ш) direktīvas 1918. gada 29. decembrī Latvijas armijas grupa tika pakļauta Ziemeļu frontē dislocētajai 7. armijai. Pēc Rīgas ieņemšanas ar Padomju Krievijas Republikas revolucionārās kara padomes lēmumu Latvijas armijas grupa tika pārveidota par Padomju Latvijas armiju (PLA) un pēc virspavēlniecības 606. (в„— 606/ш) direktīvas 1919. gada 5. janvārī tā tika tieši pakļauta virspavēlniecībai. Ar Krievijas Revolucionārās kara padomes 1919. gada 4. janvāra lēmumu izveidoja Padomju Latvijas armiju divu divīziju sastāvā, kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis.^[10] To veidoja sarkano latviešu strēlnieku pulki un citas Sarkanās armijas daļas, taču otro divīziju pilnā sastāvā tā arī neizdevās izveidot.

Pēc Igaunijas valdībai pakļauto spēku pretuzbrukuma sākuma ar 771./578. operatīvo direktīvu (в„— 578/оп 771/ш) 1919. gada 6. februārī Padomju Latvijas armija operatīvā ziņā atkal tika pakļauta Ziemeļu frontes vadībai, bet no 1919. gada 12. februāra tika iekļauta atjaunotās Rietumu frontes sastāvā. Šajā laikā PLA Vidzemes grupas rīcībā atradās vairāk kā 10 200 karavīru, bet Kurzemes frontē — 9100.^[11]

1919. gada 25. februārī tika uzsākta plaša mobilizācija visā lielinieku ieņemtajā Latvijas teritorijā. Pēc mobilizācijas pabeigšanas marta beigās — aprīļa sākumā armijas sastāvs bija palielinājies vismaz par 25 000 cilvēku, kas vairs nebija tik dedzīgi revolucionāri, kā sarkanie strēlnieki.^[12] Daudzi no mobilizētajiem vēlāk izmantoja iespējas dezertēt un pāriet Pagaidu valdības spēku pusē. Plaši tika iesaukti mazākumtautību pārstāvji. No vāciešiem izveidoja Lībknehta internacionālo leģionu.

Pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja 1919. gada 1. jūnijā izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu". Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens tika atcelts no amata. Pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„— 2188/оп) 1919. gada 7. jūnijā likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī.

Pulkvedis Pēteris Slavens pēc Bermontiādes kauju sākuma 1919. gada novembrī padevās Latvijas Bruņotajiem spēkiem.

• Padomju Latvijas armijas 1. strēlnieku divīzija (1-я стрелковая дивизия)
• Padomju Latvijas armijas 2. strēlnieku divīzija, līdz 1919. gada 12. februārim — "Sevišķā internacionālā divīzija" (Особая интернациональная дивизия)
• 2. Novgorodas strēlnieku divīzija (2-я Новгородская стрелковая дивизия)
• Lietuviešu strēlnieku divīzija (Литовская стрелковая дивизия) no 1919. gada maija
• Alūksnes karaspēka grupa (Алуксненская группа войск, arī Мариенбургская группа войск) no 1919. gada maija

Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas sociāldemokrātijas (LSD) centrālkomiteja uzsāka Maskavā pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē 1918. gada 23. novembrī, jo "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos". Ārkārtas sēdes laikā tika izveidots Latvijas revolucionārās Pagaidu valdības sastāvs, kurā ietilpa Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Oto Kārkliņš, Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Rūdolfs Endrups, Jānis Krūmiņš (Pilāts), Roberts Bauze, Dāvids Beika, Jānis Šilfs (Jaunzems), Kārlis Krastiņš (Viktors), Kārlis Pečaks.^[13]

1919. gada 13.—15. janvārī Rīgā notika 1. Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju apvienotais kongress, kas pasludināja Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošanu, proletariāta diktatūras nodibināšanu, un ievēlēja Latvijas Centrālo izpildkomiteju (LCIK) ar 60 locekļiem un 20 kandidātiem. LCIK izraudzījās 11 Padomju Latvijas valdības jeb Komisāru padomes locekļus:

• Priekšsēdētājs — Pēteris Stučka,
• Priekšsēdētāja biedri — Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Oto Kārkliņš,
• Iekšlietu tautas komisārs — Jānis Lencmanis,
• Tieslietu komisārs — Pēteris Stučka, Frīdrihs Linde
• Kara komisārs — Kārlis Pētersons,
• Zemkopības komisārs — Fricis Roziņš,
• Finanšu (pārtikas) komisārs —Rūdolfs Endrups,
• Rūpniecības komisārs — Dāvids Beika (vietnieks Kārlis Pečaks),
• Valdības sekretārs — Jānis Šilfs (Jaunzems),
• Būvju un sabiedrisko darbu komisārs — Eduards Zandreiters.

Par LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieku 1919. gada aprīlī iecēla Baltijas kara flotes revolucionārās kara padomes locekli Kārli Ziediņu. Jānis Bērziņš (Ziemelis) bija Izglītības komisārs,^[14] bet Augusts Sukuts bija valsts kontroles komisārs.^[15] Visi valdības locekļi ietilpa arī LCIK prezidijā un LSD (vēlāk — Latvijas Komunistiskās partijas) centrālkomitejā. Rezultātā politiskā vara Padomju Latvijā tika koncentrēta šaura cilvēku loka rokās. Astoņus ar ekonomiku saistītos komisariātus apvienoja Tautas saimniecības padomē, bet kara, iekšlietu un tieslietu komisariātus apvienoja Revolucionārās cīņas padomē.^[16]

LSPR valdībā nebija neviena minoritāšu pārstāvja, tomēr pēc valdības 1919. gada 8. marta dekrēta iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs bija latviešu, latgaliešu vai krievu valoda, bet bija jāpieņem arī vāciski, ebrejiski, lietuviski un igauniski rakstīti iesniegumi.^[17]

Jau 3. janvārī "revolucionārajam proletariātam" izsniedza ieročus, sākās pilsētā palikušo Pagaidu valdības atbalstītāju aresti, slēdza lielāko daļu laikrakstu.

LSPR valdība mēģināja radīt perfektu lielinieku partijas diktatūru. Savos pirmajos manifestos Stučka piesaka sociālisma un komunisma celtniecības sākšanu. “Mēs tūliņ uzņemam ceļu uz sociālismu”. Balstoties Marksā, viņš paredz ilgstošu proletariāta diktatūras posmu, pēc kura iestāsies sociālisms. Stučka plāno Daugavas HES celšanu, kūdras izmantošanu elektroenerģijas ieguvei. Padomju vara bez atlīdzības nacionalizē visas muižu zemes ar inventāru un nodeva tās bezzemnieku padomju rīcībā. Baznīcu atdalīja no valsts. Sekojot Ļeņina politikai Krievijā, Stučka uzņem kursu uz kara komunisma ieviešanu.^[18]

Pilsētās bez darba bija tūkstošiem strādnieku. Rīgas iedzīvotāju skaits bija krities no 507 tūkstošiem 1913. gadā uz 212 tūkstošiem 1919. gadā. Ražošanas un produktu aprites kontrolei izveidoja Tautas saimniecības padomi. Pustukšajās fabrikās izveidojās strādnieku padomes, kas mēģināja atsākt ražošanu, galvenokārt nodarbojoties ar izpostīto ēku un iekārtu atjaunošanu. Uz Iekškrieviju sūtīja delegātus, lai mēģinātu atgūt 1915. gadā evakuētās iekārtas. Ražošanas atjaunošanu traucēja arī “buržuāzisko” speciālistu trūkums. No 305 ražošanas uzņēmumiem Rīgā strādāja tikai 62. Dzelzceļa līnijās veica sliežu maiņu no vācu platuma uz krievu platumu. No 245 lokomotīvēm darbojās 91.^[19] Karadarbības dēļ 30-45% lauku bija neapstrādāti. Galveno uzmanību pievērsa lauksaimniecības inventāra atjaunošanai, lai varētu veikt pavasara sēju.

Stučkas valdība atcēla visus iepriekšējo valdību likumus un 1919. gada 8. janvārī pasludināja, ka Latvijā darbojas visi Padomju Krievijas valdības izdotie dekrēti. Tika paziņots, kā tā kā Padomju Latvijas valdība ir strādnieku šķiras valdība, vēlēšanās var piedalīties tikai strādnieki. 15. janvārī pieņēma LSPR Satversmi, kas kopēja Padomju Krievijas konstitūcijas pamatnoteikumus, izveidoja padomju pārvaldes modeli valstī un apstiprināja valsts simbolus.^[20]

1919. gada 31. janvārī pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras" un visām personām un iestādēm bija jāiesniedz paziņojumi par saviem ienākumiem. 1919. gada 18. februārī izdeva dekrētu par banku nacionalizāciju un visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 tūkstošus rubļu, tika konfiscēti. Bez atlīdzības nacionalizēja visus īpašumus un uzņēmumus virs 10 000 rubļu vērtības. Mazāku uzņēmumu īpašniekiem izmaksāja niecīgas kompensācijas. Iedzīvotājiem izsniedza darba grāmatiņas, kas ļāva viņiem saņemt pārtikas kartītes un pārvietoties. Pēc oficiālajiem Statistikas pārvaldes datiem Rīgā bada un sērgu dēļ nomira 8590 iedzīvotāji.^[21] Šim skaitlim jāpievieno arī pārējā padomju teritorijā mirušie.

13. februārī Padomju Latvijas pārtikas rezerves bija izsīkušas. Trūkstot pārtikai, kareivji veica zemnieku noliktavu pārmeklēšanas, Rīgā sākās bads. Pārtikas komisāru Eihi nosūtīja uz Ukrainu iepirkt graudus. Aprīļa sākumā izveidoja Apgādības padomi, izveidojot apriņķu pārtikas sagādes komitejas.^[22]

Pārtikas trūkums noteica arī stingru valdības kontroli pār pārtiku. Ieviesa valsts monopolus labībai, miltiem, putraimiem, kartupeļiem, cukuram, sālim, alkoholam. Pārējiem produktiem noteica valsts regulētas cenas. Pārtikas tirdzniecībā un izdalē ieteica ņemt vērā iedzīvotāju šķiru, “buržujiem” piešķirot mazākas normas. Pārtikas situācijai pasliktinoties, 3. aprīlī valsts monopolam nepakļauto pārtiku atļāva tirgot par tirgus cenām.

Latviešu vairākumam ļoti svarīgā agrārā jautājuma risināšanai Stučkas valdība piedāvāja muižnieku zemes konfiskāciju un muižnieku kā šķiras iznīcināšanu, tomēr tā konfiscēto muižu zemi nenodeva zemniekiem. Nav skaidrs, vai nacionalizētās zemes bija paredzēts sadalīt zemnieku sīksaimniecībās, vai veidot komūnas. Par 111 hektāriem lielākos zemes īpašumos ierīkoja padomju saimniecības. Pārējās saimniecības tikai uz vienu gadu izīrēja to bijušajiem īpašniekiem vai īrniekiem. Šis agrārais jautājums sākotnēji radīja apmierinātību, bet pēc tam vilšanos.

Patērētāju biedrības tika pārveidotas par sava veida pašvaldību tirdzniecības institūcijām, kurām jāapgādā iedzīvotājus ar patēriņa precēm (pēc LSPR krišanas no 75 biedrībam, kas darbojās pirms kara, bija palikušas vairs tikai 12). Centrālā savienība “Konzums” un Latviešu patērētāju biedrību savienība tika apvienotas jaunā savienībā — "Proletāriskās kooperācijas savienībā". Veica visu kredītiestāžu nacionalizāciju, ko paredzēja valdības dekrēts Nr.3. Kreditēšanas operācijas tika pasludinātas par valsts monopolu, visas privātās kredītiestādes tika pievienotas jaundibinātajai Tautas bankai (izveidota ar valdības dekrētu Nr.6.). Banku likvidācijas kārtību noteica tautas finanšu komisārs, par primāro pasludinot sīko noguldītāju un darbaļaužu intereses. Noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļu, tika konfiscēti (saglabājot noguldītāja rīcībā tikai šo neaizskaramo pamatsummu). Noguldītāji, kuru noguldījumu kopsumma nepārsniedza 10 tūkstošus rubļu, varēja katru mēnesi izņemt 400 rubļu savas eksistences nodrošināšanai. Noguldījumi, kas veikti pēc 1919. gada 7. janvāra, nekādiem ierobežojumiem netika pakļauti. Visas kredītiestādes lielinieki pārņemt nepaspēja, bet nacionalizēto iestāžu vērtspapīrus, ieķīlātās obligācijas un citus aktīvus aizveda uz padomju Krieviju.

No 1. līdz 6. martam Rīgā notika Komunistiskās partijas 6. kongress. Tajā izveidoja komjaunatni. Komunistu skaits 1917. gadā bija 300, 1918. gadā 900, bet Stučkas varas laikā tas strauji pieauga līdz 8000.^[23]

Neatņemama Pētera Stučkas priekšstatu daļa par komunismu bija revolucionārais terors: pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē. Latvijā “čekas” vietā izveidoja Politisko nodaļu ar politiskajām apakšnodaļām katrā apriņķī, kas pakļāvās Iekšlietu komisariātam. Jaunās republikas konstitūcija izveidoja proletariāta diktatūru, buržuāzijai, kā šķirai pat atņemot vēlēšanas tiesības. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Gulbenē nošāva vairākus simtus cilvēku. Rīgā nošaušanas veica Biķernieku mežā. Rīgā nošāva vismaz 1549 un pārējā Latvijā 2083 cilvēkus, kopā 3632. Kopējo nošauto skaitu lēš tuvu 5000.

19. februārī LSPR valdība apstiprināja Iekšlietu komisāra Jāņa Lencmaņa iesniegto projektu par koncentrācijas nometnēm, kurā bija plānots izveidot trīs nometnes Svētē, Kalna muižā un Stukmaņu stikla fabrikā. Paguva izveidot vienīgi Stukmaņu koncentrācijas nometni (tautā sauktu par "zvēru dārzu"), kurā jau 6. martā Stukmaņu ievietoja pirmos 50 ieslodzītos. Nedēļas laikā ieslodzīto skaits pieauga līdz 800, pēc tam vēl divtik. Aprīļa sākumā nometne bija pārpildīta. Jaunu ieslodzīto uzņemšanu nācās pārtraukt, jo steigā būvētajā “zvēru dārzā” sāka plosīties gripas un tīfa epidēmijas. 1919. gada marta beigās uz nometnēm Zaķusalā un Sarkandaugavā pārvietoja vairākus tūkstošus Rīgas centra iedzīvotāju.^[24] Tika izveidotas arī mazākas koncentrācijas nometnes Gulbenē un netālu no Valmieras Neilanda mācītājmuižā. Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem.

1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vācbaltiešu izraidīšanu uz Sibīriju. Zaķusalā izveidoja koncentrācijas nometni vāciešiem, mācītājiem un turīgo šķiru pārstāvjiem. No vācu iedzīvotāju vidus ņēma ķīlniekus. Izveidoja vairākas koncentrācijas nometnes buržuāzijai un vāciešiem, no kurām, padomju varai krītot, atbrīvoja 18 000 ieslodzīto.^[25] Stukmaņu nometnes 127 ieslodzītos kā ķīlniekus 1919. gada 30. maijā ar vilcienu pārveda uz Rēzekni un tālāk uz Krieviju.

1919. gada 22. maijā Rīgas Centrālcietuma pagalmā nošāva 32 ieslodzītos, viņu vidū bija arī jaunā dziedātāja Mariona fon Klota. Zināms, ka lielinieku valdīšanas un brīvības cīņu laikā Latvijā un Igaunijā gāja bojā 40 luterāņu mācītāji:^[26]

Līdztekus Krievijas Impērijas rubļiem kā norēķinu līdzeklis Latvijas SPR kalpoja Rīgas strādnieku deputātu padomes maiņas zīmes:

• 
  1 rublis
• 
  1 rublis
• 
  3 rubļi
• 
  5 rubļi
• 
  5 rubļi
• 
  10 rubļi
• 
  10 rubļi

Latgales atbrīvošanas operācijas laikā Padomju Latvijas valdība atkāpās uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos tika likvidēta un publicēja paziņojumu par savas darbības izbeigšanu:^[20]

Iz Latvijas Komunistiskās partijas rokām ar apvienotās Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku deputātu kongresa apstiprinājumu Latvijas Padomju valdība gadu atpakaļ saņēma savu varu. Viņa apvienoja Latvijā Vidzemi, Kurzemi un Latgali un nodibināja apvienotajā Latvijā proletariāta diktatūru kā pārejas pakāpi uz Latvijas darba tautas galīgu atbrīvošanu komunismā. Viņa sadragāja muižniecības politisko un saimniecisko varu, bez maksas atņemdama viņas muižas un uz mūžīgiem laikiem izraidīdama iz Latvijas robežām muižniecības cilšu piederīgos. Viņa salauza kapitālisma varu, nacionalizēdama darba tautas vadībā Latvijas rūpniecības uzņēmumus un kapitālistu šķiras pārējās bagātības. Visgrūtākajos pilsoņu kara apstākļos Latvijas Padomju valdība ķērās pie Latvijas saimnieciskās jaunuzcelšanas. Un lai Latvijas darba tauta pati spriež, cik tāli viņa Padomju Latvijā šo darbu veikusi! Bet militārs pārspēks, kuru Latvijas pārdevīgā buržuāzija un nodevīgā sociāldemokrātija (mazinieki) vienā un tai pašā laikā aicināja no Vācijas un Antantes, izspieda mūs iz Latvijas sirds, un tagad jau vairāk kā pusgadu Padomju valdība sašaurinātā veidā un sastāvā turpina savu darbību tikai pārpalikušajās Latvijas daļiņās. Bet laiks iet uz priekšu. Komunistiskā partija Latvijas centrā (Kurzemē un Vidzemē), gan apakšzemes, no jauna izaugusi lielumā, un viņas rokās patlaban pāriet visas Latvijas darba tautas politiskās dzīves vadība. Kā zināms, Latvijas Padomju valdība bija Komunistiskās partijas kā apzinīgā proletariāta partijas valdība un reizē Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja. Tātad no kongresa vēlētā Centrālā Komiteja nodod savus mandātus Latvijas Komunistiskās partijas konferences rokās, kura izvēl jaunu apakšzemes Centrālo Komiteju. Uz šo jauno Centrālo Komiteju pāriet Latvijas proletariāta politiskā vadība. Tādēļ reizē ar to arī Latvijas Padomju valdība noliek Latvijas Komunistiskās partijas rokās to varu, ko viņa saņēmusi vispirms no Komunistiskās partijas CK ar 13. janvāra Latvijas Padomju kongresa un Latvijas Komunistiskās partijas VI kongresa apstiprinājumu. Latvijas Padomju valdība nodod ar šo jaunajai Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejai savas varas funkcijas pilnā mērā līdz jaunam Latvijas Komunistiskās partijas un līdz nākamajam Latvijas Padomju kongresam. Līdz tam laikam Komunistiskās partijas Centrālkomiteja ir vienīgā suverēnā vara Latvijā uz ciešiem revolūcijas likuma pamatiem. Lai dzīvo Latvijas Komunistiskā partija! Lai dzīvo proletāriskā revolūcija Latvijā un visā pasaulē! Lai dzīvo jauna Padomju Latvija! Lai dzīvo Komunistiskā Internacionāle!

— Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības priekšsēdētājs: P. Stučka,
Priekšsēdētāja biedri: J. Daniševskis, J. Lencmans,
Sekretārs: K. Kauliņš

• Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900

• Somijas Sociālistiskā Strādnieku Republika
• Igaunijas darba komūna
• Lietuvas Padomju Republika
• Lietuvas—Baltkrievijas PSR

• Dokumentu krājums, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (1918—1919)
• Padomju Latvijas militārā un politiskā attīstība
• Rīgas cietumi un lielinieku terors, 1919. gada janvāris-maijs Arhivēts 2021. gada 31. augustā, Wayback Machine vietnē.
• Padomju Latvijas represīvo iestāžu darbinieku konflikts Nītaurē 1919. gadā^{[novecojusi saite]}
• Lielinieku varas laika bads Latvijā 1919. gadā Arhivēts 2012. gada 17. februārī, Wayback Machine vietnē.
• “Tabu tēma” vēsturē — 1919. gada padomju Latvija. Saruna ar Jāni Šiliņu