Pirmais Latgales latviešu kongress

Pirmais Latgales latviešu kongress (latgaliešu: Pyrmais Latgolys latvīšu kongress) 1917. gada 26.—27. aprīlī (pēc jaunā stila 9.—10. maijā) Rēzeknē bija pirmā demokrātiski ievēlētā Latgales latviešu pārstāvju sanāksme, kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē.^[1] Šis notikums ir viens no stūrakmeņiem Latvijas valsts izveidē un latviešu nācijas konsolidācijā.^[2]

Kongresa lēmums 1917. gada 24. decembrī (1918. gada 6. janvārī jaunā stilā) Valkā pastiprināja Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja (Iskolats), kas pieņēma deklarāciju par Latvijas kā Padomju Krievijas daļas pašnoteikšanos un izsniedza lūgumu Padomju Krievijas Tautas komisāru padomei nodot Latvijai Vitebskas guberņas Latgales apriņķus, un šis lūgums tika apmierināts. 31. decembrī tika apstiprināta Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošana Iskolata pārvaldē esošajai Vidzemes guberņas daļai.

1917. gada Latgales kongress bija nozīmīgs ar to, ka Latgales latviešiem (latgaliešiem) bija svarīgi pateikt, ka Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņās dzīvojošie latvieši ir viena tauta. Vēsturisko notikumu rezultātā līdz pat Latvijas Republikas proklamēšanai 1918. gada 18. novembrī latgaliešu un pārējo latviešu apdzīvotās teritorijas bija administratīvi šķirtas. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Latgalē, kas tolaik bija Vitebskas guberņas ziemeļaustrumu daļa, kultūras, politiskā, saimnieciskā un garīgā dzīve ritēja būtiski atšķirīgi no pārējiem latviešu apdzīvotajiem novadiem.

Administratīvi Latgale no pārējiem latviešu apdzīvotajiem kultūrvēsturiskajiem novadiem bija šķirta jau kopš 17. gadsimta sākuma (pēc Altmarkas pamiera noslēgšanas 1629. gadā tā palika Polijas-Lietuvas valsts atkarībā, kļūdama par Poļu Livoniju). Latgales muižniecība pārpoļošanās rezultātā kļuva katoliska — būtiski mainījās konfesionālais aspekts un reliģiskā politika. 16. gadsimtā Latgalē ieradās jezuīti un dominikāņi, kuri nodarbojās ne tikai ar katolicisma izplatīšanu, bet arī veica būtisku ieguldījumu Poļu Livonijas iedzīvotāju izglītošanā. 1629. gadā jezuītu ordenis izveidoja pastāvīgu mītni ar jezuītu skolu Daugavpilī, kurā 1636. gadā mācījās 40 skolēnu. Jezuītiem ir liels nopelns latgaliešu rakstu valodas izveidē un pirmo izdevumu iespiešanā un izplatīšanā. No 1757. līdz 1842. gadam Krāslavā darbojās katoļu seminārs.

Pēc pirmās Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgali iekļāva Pleskavas guberņā, bet no 1802. gada — Vitebskas guberņā. Ja Kurzemes un Vidzemes guberņās spēkā bija Baltijas provinču tiesības, tad Latgalei atrodoties Pleskavas guberņā (vēlāk Vitebskas) bija Krievijas likumi. Nošķirtība no pārējām latviešu apdzīvotajām zemēm Baltijas provincēs būtiski ietekmēja Latgales attīstību. Šādu, ārējo faktoru ietekmē, saimnieciskie un kultūras procesi Latgalē aizkavējās par pus gadsimtu. Šīs atšķirības sāka izzusti tikai 1930. gados, bet ir manāmas vēl mūsdienās. Vēlās dzimtbūšanas atcelšanas dēļ tika kavēta Latgales saimnieciskā attīstība. Latgales kultūrainavā, līdzīgi kā Krievijā, bija raksturīgas sādžas, kamēr Vidzemē un Kurzemē — viensētu saimniecības, un salīdzinoši ilgi saglabājās tradīcija zemi dalīt šņorēs. Līdz ar to lauku īpašumi tika sadalīti aizvien mazākās daļās un samniekošana kļuva aizvien neefektīvāka. Lielās dzimstības dēļ, Latgalē ar laiku sāka pietrūkt zemes, kādēļ latgalieši sāka doties darba meklējumos uz Vidzemes un Kurzemes guberņām. Ar laiku Latgalē sāka apmesties citu tautību un konfesiju piederīgie (no reliģiskās vajāšanas bēgošie vecticībnieki, pilsētās apmetās ebreji, bet pārkrievošanas politikas rezultātā, pastiprināja pareizticības lomu, kas sekmēja krievu zemnieku apmešanos laukos) un Latgale kļuva arvien daudznacionālāka.

Pēc 1897. gada Krievijas Impērijas tautas skaitīšanas datiem Vitebskas guberņas Latgales daļas apriņķos bija šāds etniskais sastāvs:^[3]

1897. gadā Latgalē (Rēzeknes, Ludzas un Daugavpils apriņķos) no 501 623 iedzīvotājiem 50,6% bija latvieši un dominēja katoļticība (357 309 ticīgo), tādēļ Latgale būtiski atšķīrās no pārējās Vitebskas guberņas. Vienīgais, kas Latgales apriņķus saistīja ar visu Vitebskas guberņu, bija administratīvā teritorija un pārvaldes institūcijas un vienotā likumdošana. Latgales latviešiem bija izveidojusies arī sava rakstība. Atrašanās atšķirīgās administratīvajās teritorijās radīja situāciju, ka Latgales latvieši rakstīja latīņu burtiem, bet Kurzemes un Vidzemes latvieši izmantoja gotu burtus. Izglītību un kultūru Latgalē uz 40 gadiem aizkavēja Krievijas Impērijas valdības īstenotais drukas aizliegums, kas pastāvēja līdz pat 1904. gadam, liedzot iespiest grāmatas latīņu burtiem (tas netika liegts Vidzemes un Kurzemes guberņās, jo tur lietoja gotu burtus). Drukas aizlieguma gados Latgalē attīstījās rokraksta grāmatniecība. Zināmākais grāmatu pārrakstītājs bija Andrivs Jūrdžs. Bērni mācījās lasīt no lūgšanu grāmatām. Visi minētiētie procesi kavēja ne tikai Latgales attīstību, bet arī nacionālo atmodu. Arī kultūras un izglītības līmenis Latgalē bija zemāks nekā pārējā Latvijā. Mācības skolā notika krievu valodā un skolēniem tika liegts sarunāties savā starpā latviski.

Par Latgales latviešu inteliģences centru kļuva Sanktpēterburga. Uz turieni devās gan rūpnīcu strādnieki, gan studenti, izglītoties. Galvenokārt pēc Pēterburgas Latgales latviešu inteliģences iniciatīvas sāka iznākt latgaliešu laikraksti, piemēram, pirmā latgaliešu avīze "Gaisma", tikai veidotas teātra izrādes, laicīgā un garīgā literatūra. Līdz ar to, 20. gadsimta sākumā latgaliešos nostiprinājās nacionālā pašapziņa, kas Baltijas guberņās jau parādījās pirms vairākām desmitgadēm, ka "Mēs esam latvieši".

Drīz pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 12. martā Latgaliešu kara upuru palīdzības biedrības (Latgalīšu bīdreibas paleiga kara upurem) telpās Pēterburgā notika plaša Latgales inteliģences, strādnieku un karavīru apspriede, kurā tika debatēts par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes un Kurzemes latviešu apdzīvotajai teritorijai. Vairums klātesošo delegātu balsoja par apvienošanos (par 43, pret 23), tādēļ tika ievēlēta organizācijas komisija apvienošanās kongresa sasaukšanai. 6.—7. aprīlī Rēzeknē notika Latgales sabiedrisko darbinieku apspriede, kas nosūta telegrammu Krievijas Valsts domniekam Jānim Goldmanim, prasot visas latviešu zemes apvienot vienā autonomā apgabalā. Sapulcē pieņēma lēmumu Rēzeknē sasaukt tautas kongresu, kura delegāti izvēlami pa divi no katra pagasta vai draudzes, pa 2—4 no strēlnieku bataljoniem, pa vienam no latgaliešu organizētām kolonijām un no sabiedriskiem darbiniekiem, ko liks priekšā kongresa organizācijas komisija. Par kongresa organizācijas priekšsēdētāju ievēlēja Nikodemu Rancānu. Kongresa apsardzei uz Rēzekni tika atvesti ap 40 latviešu strēlnieku Jāņa Rubuļa vadībā.^[4]

Savukārt 1917. gada 8. aprīlī (26. martā pēc VS) Latgaliešu Tautas komitejas (Letgalīšu tautas komitets) pārstāvji Andrivs Boriss (Borisovs), Jezups Kangars, Francis Kemps, Viktors Silandžs un Andrīvs Zvīdriņš ieradā vizītē pie Krievijas Pagaidu valdības vadītāja Georgija Ļvova un izvirzīja jautājumu par pašpārvaldes tiesību piešķiršanai latgaliešiem. Kņazs Ļvovs izteicies, ka šo jautājumu Krievijā jākārto kopā ar citu tautu jautājumiem.^[5] Taču 1917. gada 12. aprīlī (30. martā pēc VS) Krievijas pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Vidzemes guberņas igauņu apdzīvoto apriņķu atdalīšanu no Vidzemes guberņas un pievienošanu Autonomajai Igaunijas guberņai.

1917. gada 9. maijā (26. aprīlī pēc VS) kongresa organizācijas komisijas pulcētajā manifestācijas gājienā piedalījās ap 3000 cilvēku ar lozungiem, starp kuriem bija arī kongresam naidīgi noskaņoti protestētāji. Rēzeknes Vissv. Jēzus sirds baznīcā dekāns Nikodems Rancāns noturēja svinīgu Svēto Misi. Kongresā piedalījās 232 delegāti un vairāk nekā simts viesu, starp tiem arī politiķi Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Zālītis, u.c. Kongresā tika plaši pārstāvēta garīdzniecība — katoļu priesteri (latviešu, poļu un lietuviešu tautības) — tiem bija vislielākā sabiedrības uzticība. Pirmās dienas sanāksmes notika kinoteātra "Diāna" telpās. Kongresa priekšsēdētāja amatam izvirzīja F. Trasuna un F. Kempa kandidatūras. Balsošanas rezultātā par kongresu vadīju tika iecelts Francis Trasuns. Jāatzīmē, ka F. Kemps un 38 viņa atbalstītāji atstāja kongresa telpas. Ir vairākas versijas par to, kāpēc F. Kemps tā rīkojies. Viena no versijām ir tāda, ka F. Kemps neesot bijis mierā ar to, ka viņam neļauj otrreiz izteikties no tribīnes (kongresa ievaddaļā tika nolemts, ka runāt no trībines var tikai vienu reizi, bet daži delegāti bija uzstājušies divas reizes), otra versija — F. Kemps esot pametis kongresu, jo ticis noraidīts viņa priekšlikums sākumā Latgalē izveidot stipru pašvaldību, un tikai tad, uz kopīgiem noteikumiem apvienoties ar pārējiem topošās Latvijas novadiem. Ticis noraidīts arī viņa lūgums parakstīt dokumentu, kurā garantētu baltiešu neiejaukšanos Latgales valodas, reliģijas un skolu lietās. Ja F. Kemps izteica ierosinājumu par autonomu Latgali Krievijas Impērijas sastāvā, tad F. Trasuna un viņa idejas atbalstītāju vīzija bija daudz drosmīgāka — Latgale apvienota ar pārējiem latviešu novadiem, kas īstenībā bija pieslēgšanās toreizējās latviešu inteliģences sabiedriskajai domai par neatkarīgu Latvijas valsti.

Pēc apsveikumiem sekoja divu galveno jautājumu izskatīšana:

1. Atdalīties no Vitebskas guberņas un apvienoties Vidzemes un Kurzemes latviešiem;
2. Latgales Zemes padomes ievēlēšana.

Jāzeps Rancāns un Juris Pabērzs nolasīja referātus, kuros iestājās par Latgales apvienošanos ar pārējiem latviešu novadiem. J. Rancāns izklāstīja faktus par latgaliešu stāvokli Krievijā un attiecībām ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem. Sekojošās debatēs atbalstīja viedokli, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta.

Otrās dienas sanāksme notika Rēzeknes tirdzniecības skolas telpās un debašu rezultātā tika pieņemti šādi lēmumi:

1. atdalīties no Vitebskas guberņas un apvienoties ar pārējo Latvijas novadu (Vidzemes un Kurzemes) latviešiem;
2. apvienotajai Latvijai jābūt autonomijas tiesībām Krievijas valsts sastāvā;
3. Latgales latvieši savu valodu patur baznīcās, skolās un citās tautiskās lietās;
4. ticības lietās pie Latgales katoļiem tiek pievienoti arī Kurzemes un Vidzemes katoļi;
5. izveidot Latgales Pagaidu zemes padomi un ievēlēt tajā 60 pārstāvjus (36 latviešus, 12 krievus, 8 ebrejus, 3 poļus un vienu tautas pārstāvi, proporcionāli iedzīvotāju skaitam).

1917. gada 15. maijā Latgales Pagaidu zemes padome izdeva ziņojumu Nr. 1, kurš vēlāk pārpublicēts žurnālā „Sējējs”, 1936, Nr. 6.^[6] Ziņojums oriģināli rakstīts latgaliski (toreiz arī Latgales latviešu valodā) un sastāv no astoņiem punktiem:

1. Mes, Latgolas, latwiši pylnwarniki, sasapulcejuši 26—27. aprili Rēzeknē sasauktā kongresā, atzeidami latwišus, kuri dzeiwoj Witebskas gubernē, tai ari kurzemnikus un widzemnikus par winu latwišu tautu, nuspridem apsawinot ar Kurzemes un Wydzemes latwišim winā politiskā autonomā tautas organizmā Kriwijas Walsti.

2. Mes, Latgolas latwiši, apsawinodami ar Kurzemes un Wydzemes latwišim, paturēsim sowu pašwaldibu, pylnu tisibu pašnuteikšonas woludas, ticibas, baznicas, skolu un saimestibas, kai ari zemes jautojumā, boznicas dorišonos piwinojut pi Latgolas ari Kurzemes un Wydzemes katolius.

3. Mes, Latgolas latwiši, wyskorstoki welejamis paturēt wysloboku sadaribu ar cittautišim: kriwim, polim, žeidim un cytim, Latgolas rubežūs; paši makladami breiwibu sowai tautai, mes atzeistam, afstojam un pabalstisim cyttautišu breiwibas wysos ju tautyskos darišonos: ticibas, woludas, skolu izstožu un cytōs tautyskōs litōs.

4. Welešonas wysos pašwaldibas istodēs nuteik uz wisporiga, winleidziga, taisna, aizklota un proporcionāla pamata.

5. Mes, Latgolas latwiši, izweledami sowu Pagaidu Zemes Padumi, uztycam Padumei stotis sakarā ar cyttautišu izwalatom Padumem un izstrodot kupigus sadzeiwes pamatus.

6. Latgolas Pagaidu Zemies Padumei wajaga it sukarā ar Wydzemes un Kurzemes Zemes Padumem del Latwijas autonomijas aizstovvešonas un izwesšonas dzeiwē; ryupetis par Latgolas atškeršonu nu Witebskas gubernes. Latgolas latwišu kongresa 26.–27. aprili 1917. goda spridumi*

7. Sapulce atzeist par napicišamu zemniku sawinibas nudybynošonu Latgalē un izteic welešonus, lai Pagaidu Zemes Padume nu sowas puses weicynotu taidu nudybynošonu.

8. Sapulce nuspride izwelet Latgolas Pagaidu Zemes Padumi, Padumes lucekliu skaitu nuteic — 60, nu tim latwišu 36, kriwu — 12, žeidi — 8, poli — 3, cytu tautu — 1 (proporcionoli idzeiwotoju skaitam Latgolā).

Kā atbildes pasākumu Latgales latviešu kongresam tika noorganizēta Latgales krievu sanāksme Rēzeknē 2. (15.) jūlijā, kas nolēma, ka Latgales apriņķiem jāpaliek Vitebskas guberņas sastāvā.^[7] Neraugoties uz kongresā pieņemtajiem lēmumiem, Krievijas Pagaidu valdība vilcinājās pieņemt lēmumu par latviešu apdzīvoto apriņķu apvienošanu.

Šo lēmumu realizēšanai kongress ievēlēja Latgales pagaidu zemes padomi ar 60 deputātu vietām, no tām 24 bija rezervētas poļu, krievu un ebreju minoritātēm. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Franci Trasunu. Dienu vēlāk, 28. aprīlī, tika ievēlēta LPZP padome 10 cilvēku sastāvā (starp tiem 6 latvieši — Francis Trasuns, Jāzeps Kindzulis, Jānis Grišāns, Jānis Krapoks, Pēteris Lazdāns, Eduards Kozlovskis, kā arī 4 citu tautību pārstāvji). Padomes sekretāres amatā tika ievēlēta Valērija Seile. Sākotnēji LPZP galvenā mītne atradās Rēzeknes Tirdzniecības skolā, bet vēlāk Spasskas ielā (tag. V. Seiles iela). LPZP kancelejas darba laiks bija no 10.00 — 12.00 un 17.00 — 21.00, bet piektdienās notika LPZP domes sēdes. Kopā 1917. gadā notika trīs padomes sesijas — 9. jūnijā, 20. septembrī un 26. novembrī. Lai gan LPZP mērķis bija pārņemt zemstes iestāžu funkcijas, tomēr Krievijas Pagaidu valdība neatzina šo padomi kā pašvaldības institūciju. LPZP Aleksandra Kerenska pagaidu valdībai iesniedza memorandu par Latgales atšķiršanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai, kā arī prasību izveidot atsevišķu Latgales vēlēšanu iecirkni Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, bet Krievijas valdība to neatbalstīja. 1918. gada 28. novembrī notika pēdējā LPZP sēde, kur tika nolemts izveidot latgaliešu frakciju 19 cilvēku sastāvā, pievienojoties pārējo latviešu lēmumiem un doties uz Rīgu. Šī frakcija vēlāk darbojās neatkarīgās demokrātiskās Latvijas Tautas padomē Rīgā. 1918. gada 30. novembrī LPZP savu darbību beidza.^[1]

Vairāki deputāti no LPZP (Latgales pagaidu Zemes padomes) tika ievēlēti Satversmes sapulcē (kopš 1920. gada 1. maija) — Staņislavs Kambala, Valērija Seile, Francis Trasuns, A. Velkme, J. Trasuns u.c.^[8] Daži no tiem, 1922. gada oktobrī, tika ievēlēti arī Latvijas Republikas Pirmajā Saeimā.^[9]

• 
  Latgales apvienošanās opozīcijas līderis Francis Kemps (1876—1952)
• 
  Nikodems Rancāns (1870—1933) — viens no Latgales kongresa iniciatoriem
• 
  Jānis Rubulis (1893—1960) — Latviešu strēlnieku pulka virsnieks, politiķis
• 
  Jāzeps Rancāns (1886—1969) — kongresa referants, vēlāk bīskaps, diplomāts un Latvijas prezidenta vietas izpildītājs trimdā
• 
  Antonijs Springovičs (1876—1958) — kongresa orgkomitejas supulces dalībnieks, RKB arhibīskaps
• 
  Valērija Seile (1891—1970) — Latgales izglītības un kultūras darbiniece

2017. gadā no 5. līdz 6. maijam, Rēzekne notika Latgales simtgades kongresa (Latgolys symtgadis kongress) plenārsēde, kas bija viens no Latvijas valsts simtgades svinību atklāšanas centrālajiem notikumiem. Uzrunas teica toreizējais Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, režisors, kongresa organizēšanas komitejas Goda loceklis Jānis Streičs, Latvijas Republikas Ministru prezidents Māris Kučinskis,

Referātus lasīja — rakstniece Anna Rancāne “Mans latgaliskais latviskums”, Latvijas Valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga “Latgales loma Latvijas teritoriālā vienotībā un drošībā”, vēsturniece Inese Runce “Kongress Rēzeknē: Ceļā uz Latvijas valsti”, vēlākais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits “Latgales kongresa valsttiesiskā nozīme — īss vēsturiski tiesiskais apskats” un izglītības ministre Ilga Šuplinska “Latgalieši ‘“skapī”. Plenārsēdes noslēgumā tika pieteikta kongresa rezolūcija.^[10]

Pieminot Latgales kongresa simtgadi, 1917. gada 3. maijā Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē tika atklāta kongresam veltīta izstāde "Pāri slieksnim". Tajā eksponēja arī Baltkrievijas Nacionālajā valsts vēstures arhīvā atrastu kongresa rezolūcijas krievisko variantu, ko Latgales Pagaidu zemes padome iesniedza Krievijas Pagaidu valdības vadītājam Kerenskim.^[11]

Latvijā vienīgajā F. Trasunam veltītajā muzejā "Kolnasāta", viņa dzimtajās mājās, Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, vienā no ekspozīcijām, apskatāmas garīdznieka, politiķa, literāta, kultūras un sabiedriskā darbinieka, Latgales atmodas veicinātāja mūža darbs un ieguldījums Latgales Kongresa norisē.^[12]

Par godu F. Trasuna 145 gadu jubilejas atcerei, pie toreizējās Kongresa norises vietas (Rēzeknes tirdzniecības skolas), tagadējās J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas, 2009. gadā tika atklāts tēlnieka A. Bikšes un arhitektes I. Liepiņas veidots piemineklis. Tajā attēlots F. Trasuns ar koka stādu rokās, kas simbolizē Latgali. Blakus tam atrodas jau trīs "iestādīti kociņi" — Vidzeme, Kurzeme un Zemgale. Līdz ar to skulptūru grupa simboliski aptver visu Latvijas valsti un atspoguļo notikumu, kura galvenie lēmumi tika pieņemti Latgales pirmajā kongresā, 1917. gadā. Piemineklis atliets bronzā, pamatne veidota no granīta. Piemineklis izgatavots par Rēzeknes pilsētas pašvaldības un Kultūras ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem, kā arī par tautas ziedojumiem.

Pieminekļa ideja ir Latvijas vienotība, kura atspoguļota koka stādos — ābelēs.^[13]

Kādreizējais Valsts prezidents Jānis Čakste F. Trasuna bērēs, 1926. gadā, viņu raksturojis ar šādiem vārdiem: Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni — Latgali.^[14]

Netālu no F. Trasuna pieminekļa Atbrīvošanas alejas un Brīvības ielas krustojumā 2017. gadā, klātesot valsts augstākajām amatpersonām, tika atklāts piemineklis “Latgales kongresam — 100”. Piemineklis atklāts vietā, kur savulaik atradās kinoteātris "Diāna" — kongresa pirmās dienas sanāksmes vieta. Uz pieminekļa lasāmi F.Trasuna vārdi Varai pīdar laiceiba, taisneibai — myužeiba. mazākiem burtiem — 1917. goda 26. un 27. aprelī (p. v. st.) itymā vītā kinoteatrī “Diana” nūtyka Pyrmais Latgolas kongress, kas lēme par apsavīnōšonu ar Kūrzemi un Vidzemi. Autors — Visvaldis Asaris pieminekli veidojis no trīs Latvijas laukakmeņiem, kas simbolizē vēsturiskos Kurzemes (un Zemgales), Vidzemes un Latgales novadus. Tos apjož bronzas tautiskā josta. Pieminekļa centrā no akmeņiem veidojas Latvijas kontūra, kas izvirzīta uz augšu, akcentējot, ka tikai kopā šīs trīs vienības veido Latvijas valsti. Centriskais starojums iezīmē Latgales zvaigzni, kuras stari pāriet riņķveida granīta pakāpienos, vēstot par laiku un vēsturiskajiem procesiem pirms Latgales kongresa. Granītā kalti stari ar pilsētu un apdzīvotu vietu nosaukumiem laukuma segumā rāda virzienus, no kurienes kongresā ieradās delegācijas pārstāvji.

Pieminekļa ideja parādās atainojumā, kur notiek dažādu ģeogrāfisko vietu un cilvēku vēsturiskā apvienošanās kopīgas idejas vārdā par vienotu Latvijas valsti.^[15]

• Otrais Latgales kongress
• Latgales Pagaidu zemes padome
• Latvijas Satversmes sapulce
• Pirmā atmoda