LSDSP vēsture

Sociāldemokrātiskā kustība mūsdienu Latvijas teritorijā sākās līdz ar latviešu kā politiskas nācijas veidošanās uzplaukumu, intensīvo industrializāciju un rūpniecības attīstību, izteikto sabiedrības noslāņošanos labklājības ziņā, Jaunās strāvas rašanos Rīgā un pirmo nelegālo marksistisko grupu izveidošanos 19. gadsimta 90. gadu sākumā latviešu politiskās emigrācijas apstākļos Rietumeiropā. Kā mītisks atskaites punkts literatūrā bieži tiek minēts 1893. gads, "kad Rainis ar divām ceļasomām nelegāli ieveda Latvijā vācu sociāldemokrātu literatūru".

1899. gadā nodibināja Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju, no 1901. līdz 1903. gadam Liepājas, Jelgavas, Ventspils un Talsu sociāldemokrātiskās organizācijas. 1904. gada 20. jūnijā atsevišķās sociāldemokrātiskās organizācijas un to līderi apvienojās un izveidoja vēsturē trešo^[1] latviešu politisko partiju — Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP) — nolemjot būt patstāvīga nacionāla partija, bet attiecības ar cittautu sociāldemokrātiskajām organizācijām veidot uz federālisma pamatiem. Tā kā Krievijas Impērijas likumi nepieļāva politisko partiju izveidošanu un darbību, tās pastāvēšana un darbība bija nelegāla. Partijas ideju propagandēšanai tika izveidoti partijas preses izdevumi: avīze "Cīņa" un Šveicē iznākošais laikraksts "Sociāldemokrāts", kurus nelegāli veda uz Krievijas Impērijas latviešu apdzīvotajām guberņām. Visai īsā laikā tā izvērtās par klasisku masu partiju — 1905. gada beigās LSDSP bija vairāk nekā 10 000 biedru. 1905. gada jūnijā partijas 2. kongresā tika pieņemta pastāvīga programma.

Partija veidojās kā visai mononacionāla, apvienojoties latviešu sociālistu grupām, taču visai ciešā sadarbībā ar sociālistisko kustību Vācijas Impērijā. Tas bija tautiskā romantisma uzplūdu laiks latviešu pilsonības un inteliģences aprindās, ar ko sociālisma ideoloģija nonāca neizbēgamā konfliktā: sociāldemokrāti nespēja pieņemt pilsonisko nacionālistu aprindu aicinājumus būt lojāliem pret Krievijas troni, jo tas vēršoties pret baltvācu dominanti, nostājās pret varas īstenoto pārkrievošanas politiku. Arī aicinājumi norobežoties no citu tautību strādniekiem, pieciest algas samazinājumus, virsstundas bez atlīdzības, nepamatotu atlaišanu tikai tāpēc, ka uzņēmuma īpašnieks arī bija latvietis, nepiedalīties streikā un nepieprasīt taisnīgu darba algu tikai tāpēc, ka prasību iniciatori var nebūt latvieši, bet gan vācu, ebreju vai krievu strādnieki tajā pašā rūpnīcā, sociāldemokrātiem šķita nepieņemami. Attiecīgi partijas programmā veseli 4 punkti formulēja latviešu sociāldemokrātu viedokli nacionālajā jautājumā: tika prasītas pašnoteikšanās tiesības visām Krievijas tautām, provincēm, plašu politisku un saimniecisku pašvaldību (autonomiju), vienlīdzīgas tiesības visām valodām gan sabiedriskajā dzīvē, skolās, tiesās, valdības un pašvaldības iestādēs, kā arī visu pilsoņu pilnīgu vienlīdzību, nelūkojot uz to dzimumu, ticību un tautību.

1905. gada 24. septembrī laikraksts "Cīņa" sāka izplatīt aicinājumu strādniekus dibināt arodbiedrības. Jau oktobrī tika izveidots Rīgas arodbiedrību centrālbirojs, kura vadībā bija sociāldemokrāti J. Tomsons-Brauns, J. Ozols, J. Asars, V. Derpāns un A. Buševics un kas apvienoja 22 strādnieku un 3 kalpotāju arodbiedrības ar 25 000 biedriem. Novembrī arodbiedrību centrālbirojs uzsāka sarunas ar rūpniekiem par kolektīvo līgumu noslēgšanu veselu ražošanas nozaru strādnieku interesēs. Svarīgu vietu šo arodbiedrību darbībā ieņēma rūpes par bezdarbnieku stāvokļa uzlabošanu: pirmo reizi sāka vākt līdzekļus no darba atlaisto pabalstīšanai. 1906. gadā Grāmatrūpniecības strādnieku arodbiedrība noslēdza Latvijas vēsturē pirmo kolektīvo darba līgumu ar uzņēmējiem. 1913. gadā sociāldemokrātu ierosinātajā ģenerālstreikā Latvijā kopumā piedalījās apmēram 120 000 strādnieku, kas uzskatāmi liecina par sociāldemokrātijas ietekmi strādniecībā.^[2]

Partijai bija nozīmīga loma 1905. gada revolūcijā, kā arī ievērojami cieta varas īstenotajās represālijās, revolūciju apspiežot. Lielākā daļa tās līderu tika vai nu ieslodzīti, vai nošauti, vai paglābās politiskajā emigrācijā — partija praktiski tika sagrauta.

1906. gadā LSDSP paliekas iekļāvās Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) sastāvā kā autonoma Latvijas Sociāldemokrātija (LSD).^{[P 1]}

1907. gadā Štutgartes kongresā LSD tika uzņemta Sociālistiskajā internacionālē.

No 1909. gada Briselē un no 1914. gada arī Londonā darbojās LSD Ārzemju komiteja, kūrējot latviešu sociāldemokrātu kustību politiskajā emigrācijā, ko 1912. gada vasarā pārveidoja par LSD Ārzemju grupu (kuras darbojās Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Beļģijā, Dānijā u.c.) biroju. ASV darbojās Amerikas Sociālistiskās partijas sastāvā ietilpstošā Latviešu sociāldemokrātu koporganizācija, bet Rietumeiropā — Vakareiropas Latviešu sociāldemokrātu koporganizācija, kas ietilpa LSD sastāvā, apvienojot grupas un pulciņus Rietumeiropā.

1912. gada jūnijā pagrīdes apstākļos sasauca 4. LSD kongress, kurā centrālkomitejas un “Cīņas” redakcijas sastāvā ievēlēja tikai lieliniekus, kā rezultātā abas sociāldemokrātu pamatplūsmas — lielinieki un mazinieki,^{[P 2]} — sāka darboties visai autonomi viena no otras. Tomēr LSD, atšķirībā no KSDSP, šajā periodā bija vēl nesašķēlusies partija, kurā pastāvēja līderu dažādās ideoloģiskās nostādnes, diskusijas, strīdi, taču uz ārpusi visas frakcijas uzstājās kopīgi.^[3]

1917. gada augustā LSD Vācijas Impērijas karaspēka neokupētajā Vidzemē nodibināja padomju varu (t.s. Iskolatu) — pirmo latviešu pēc 13. gadsimta izveidoto valstisko veidojumu mūsdienu Latvijas teritorijā.

Šajā laikā LSD lielinieku frakcijas vadībā izvirzījās tādas spēcīgas personības kā Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Jūlijs Kārlis Daniševskis, kuri ieguva visai lielu ietekmi partijā. Tieši šo personu iespaidā sociāldemokrāti, balsojot 1918. gada maijā XVI konferencē, izslēdza no savām rindām mazinieku līderus Frici Menderu un Paulu Kalniņu, kā arī nolēma pārtraukt sakarus ar Rīgas 6. apakšrajonu un Jaunatnes savienību. Mazinieki uz aizmugurisko LSD vadības lēmumu atbildēja ar uzsaukumu visiem partijas biedriem.^[4] 17. jūnijā viņi sasauca Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pirmo nelegālo konferenci, kurā paziņoja par atdalīšanos no lielinieciskās Latvijas sociāldemokrātijas un par savu mērķi izvirzīja Latvijas neatkarību. Skaitliski nelielās partijas centrālajā komitejā ievēlēja Paulu un Bruno Kalniņus, Frici Menderu, Kārli Kurševicu un P. Reišalu.^[5] Tādējādi partija sašķēlās divās savstarpēji nu vairs nesaistītās partijās: Latvijas Sociāldemokrātijā (lielinieki) un Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partijā (mazinieki). LSD VI kongresā pieņēma lēmumu LSD pārdēvēt par Latvijas Komunistisko partiju (LKP), līdz ar to LSPR aizliegtā un vajātā Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija palika vienīgā sociāldemokrātijas ideju uzturētāja Latvijas teritorijā. Tā pastāvēja pagrīdes apstākļos, jo bija aizliegta gan Vācijas armijas okupācijas zonā, gan vēlāk Stučkas režīma kontrolētajā teritorijā.

Pirmais demokrātiskais periods, kurš ilga no 1918. gada līdz 1934. gadam, LSDSP darbībā kopumā izpaudās kā pozitīvs, taču arī kā pretrunu pilns periods, kuram raksturīgi bija līderu konflikti un to dažādās nostādnes. Dažādo ideoloģisko nostāju pamatā būtisku lomu nospēlēja revolūcija Krievijā un tās boļševiku partijas ilgstošā ietekme uz LSDSP. Tieši partijas līderu dažādās nostādnes un pretrunīgā rīcība ir radījušas dzīvus, vēl joprojām eksistējošus stereotipus. Tomēr, neskatoties uz līderu konfliktiem un regulāro organizācijas iekšējo šķelšanos dažādās nometnēs, LSDSP pirmajā parlamentārajā periodā bija parlamentārisma aizstāve un varēja sekmīgi funkcionēt, jo pārstāvēja ideoloģiju, kura bija galvenais lielākais noteiktas sabiedrības šķiras vienojošais elements. LSDSP kopā ar citām demokrātiskajām partijām dibināja Latvijas Tautas padomi (dibināšanas brīdī bija 40 locekļu: LSDSP — 10, Zemnieku savienībai — 13 vietas, Demokrātiskai partijai — 5; Radikāldemokrātiskai partijai — 5, Revolucionāro sociālistu partijai — 3, Nacionāldemokrātiskai partijai — 2, Republikāņu partijai un Neatkarības partijai pa 1 vietai) un 1918. gada 18. novembrī piedalījās Latvijas valsts proklamēšanā.

Šajā laikā LSDSP centās atjaunot un izveidot savas organizācijas Vidzemē un Kurzemē, kamēr Zemgalē un Latgalē tas vēl nebija iespējams, jo šie apgabali vēl atradās vācu un padomju varā. Partijas centrā avīze "Sociāldemokrats" atkal iznāca Rīgā, to rediģēja F. Menders, K. Eliass un B. Kalniņš. Liepājā turpināja iznākt "Strādnieku Avīze" A. Rudevica un K. Ozoliņa vadībā.

1919. gadā partijas vadība jūnija vidū sūtīja savu emisāru J. Celmu pāri frontei uz Ziemeļlatviju, kur Valkā jau darbojās sociāldemokratu nodaļa ar vēlāko Saeimas deputātu K. Gulbi un skolotāju J. Ivertu vadībā, lai aktīvi veicinātu Ziemeļlatvijas brigādes veidošanu un ar savu ietekmi atbalstītu tās rindu papildināšanos un cīņas ar Golca un landesvēra spēkiem. J. Celms piedalījās kā virsnieks Cēsu kaujās.

LSDSP šajā laikā nonāca konfliktā ar pilsoniskajām partijām, jo nostājās krasi pret 3. jūlija Strazdumuižas pamieru, uz kura pamata Golcs un landesvērs tika glābti no sakāves, bet vācieši varēja brīvi rīkoties Kurzemē, tikai 20 km aiz Rīgas. Bez tam sabiedroto pārstāvji sarunās ar K. Ulmani Liepājā panāca, ka viņš piespieda atkāpties četrus ministrus, kas landesvēra vadībai nebija pieņemami, un pārveidoja valdību par latviešu—vācbaltiešu koalīcijas valdību. Vācbaltiešu pārstāvjus uzņēma arī Tautas padomē, kur viņu skaitā iekļuva arī viens no 16. aprīļa apvērsuma organizētājiem H. fon Brimmers. LSDSP šo pilsonisko partiju izlīgumu ar Latvijas valsts naidniekiem uzskatīja par kļūmīgu un nepieļaujamu, protestējot pret to Tautas Padomē, taču palika mazākumā. Arī šis konflikts padziļināja plaisu starp LSDSP un pilsoniskajām partijām, sociāldemokrātiem nākot pie atziņas, ka pilsoniskajām partijām nacionālisms ir tikai līdzeklis tautas mobilizēšanai.

Sociāldemokrāti saņēma no saviem biedriem Jelgavā informāciju par to, ka gatavojas jauns uzbrukums Rīgai. Par to vairākkārtīgi rakstīja brīdinošus rakstus "Sociāldemokrats", bet septembrī sociāldemokratu frakcija iesniedza Tautas Padomē interpelāciju valdībai, jautājot, kādus soļus valdība domā spert, lai novērstu draudošās briesmas. Nepaļaujoties uz K. Ulmaņa valdības mierinājumiem, partijas centrālkomiteja septembrī deleģēja uz Berlīni un Veimāru J. Celmu, kurš panāca, ka Veimāras Republikas sociāldemokrātu prese un Reihstāga deputāti asi vērsās pret Kara ministrijas atbalstu bermontiešiem.

Sākoties Bermontiādei, Tautas Padomes un Rīgas pilsētas domes 9. oktobrī sēdēs partijas runātāji kopā ar citām frakcijām aicināja tautu uz cīņu. Rīgas pilsētas dome ievēlēja Rīgas Aizsardzības komiteju sakariem ar armiju (tajā LSDSP pārstāvēja B. Kalniņš). Tajā pašā dienā "Sociāldemokrats" iespieda ievadrakstu, aicinot latviešu strādniekus un bezzemniekus doties cīņā pret Latvijas brīvības naidniekiem. "Sociāldemokratu" pirmo nedēļu pēc uzbrukuma sākuma iespieda Iekšrīgā, tikai dažus simtus metru no frontes. 13. oktobrī LSDSP Rīgas komiteja izlaida savu pazīstamo uzsaukumu "Pie ieročiem!" un aicināja visus Rīgas strādniekus, kas spēj nest ieročus, nekavējotis stāties armijas rindās. "Sociāldemokrata" redakciju oktobrī evakuēja uz Cēsīm, kur atradās arī Tautas Padome. Virkne partijas aktīvistu iestājās armijā: A. Veckalns, J. Višņa, J. Celms, B. Kalniņš, R. Lauris (visi vēlākie Saeimas deputāti) u.c. Veckalnu un Celmu vēlāk apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Cīņās pie Liepājas krita partijas komitejas darbinieks virsleitnants J. Radziņš. Jau 1919. gada maijā un jūnijā no sociāldemokrātiem saformētās rotas cīnījās 8. Daugavpils (3. rota) un 9. Rēzeknes (5. rota) kājnieku pulkos.

Pēc bermontiešu sakaušanas 1919. gada 27.—31. decembrī Raiņa klubā Rīgā sanāca LSDSP 15. kongress.

LSDSP ņēma aktīvu līdzdalību jaunās Latvijas iekš- un ārpolitikā. 1919. gada Latvijas miera delegācijā Parīzē piedalījās F. Cielēns. 1920. gada 1. februārī Latvijas Republika noslēdza pamieru ar Padomju Krieviju, bet 1920. gada augustā arī miera līgumu. Mēnesi iepriekš Berlīnē Latvija parakstīja miera līgumu ar Vāciju. Abās Latvijas miera delegācijās bija pārstāvēti arī LSDSP (A. Buševics un F. Menders).

1920. gada aprīlī, piedaloties gandrīz 85% balsstiesīgo iedzīvotāju, šā uzdevuma risināšanai pirmo reizi visā Latvijas teritorijā tika demokrātiski ievēlēta tautas pārstāvniecības institūcija — Satversmes sapulce. Tajā bija paredzētas 150 (vēlāk 152) deputātu vietas. Lielāko tautas atbalstu šajās vēlēšanās guva LSDSP, par kuriem nobalsoja 39% vēlētāju. Par Satversmes projekta izstrādāšanas komisijas (26 deputāti, no kuriem 9 bija sociāldemokrāti) priekšsēdētāju tika ievēlēts sociāldemokrāts M. Skujenieks.

Šajā laikā sākās LSDSP pretstāve labējām partijām, vispirms jau jautājumos par valsts iekārtu un vadību. Sociāldemokrāti izvirzīja priekšlikumu valsts galvas funkcijas, tāpat kā Satversmes sapulces laikā, uzticēt Saeimas priekšsēdētājam, kura tiesībām būtu nomināls raksturs. Labējā spārna partijas piedāvāja tautas vēlētu prezidentu, dodot viņam plašas pilnvaras, ieskaitot parlamenta atlaišanu. LSDSP iestājās par demokrātisku Satversmi, par radikālu agrāro reformu un izrādīja lielāku nacionālismu par t.s. "nacionālistiem", jo pieprasīja zemes reformu bez kompensācijām vācbaltiešu muižniekiem. Sociāldemokrāti savu viedokli pamatoja ar to, ka parlamentārā republikā prezidentam galvenokārt jāveicot reprezentācijas funkcijas, lai neradītu apstākļus varas uzurpācijai un diktatūras nodibināšanai, taču, paliekot mazākumā, nācās piekāpties pilsonisko partiju izvirzītajam variantam.

Taču LSDSP vadība bija tā pārņemta ar sevi, ka nepamanīja, ka situācija mainījusies un viņi vairs nav dominējošā masu partija. Bezzemnieki bija dabūjuši zemi, tie vairs par LSDSP nebalsoja — veidojās arī citas sīkzemnieku partijas, kas arī atņēma balsis. Latvijas sabiedrība mainījās, bet LSDSP spītīgi turējās pie savām gadsimtu mijas ideoloģiskām nostādnēm, kuras, ņemot vērā reālo situāciju, jau varētu saukt par dogmu. F. Mendera ideja ieiet valdībā tikai vieniem pašiem izgāza iespēju sociāldemokrātiem sastādīt valdību 1920. gada maijā.^[6] Partijas vadība ietiepīgi nevēlējās veidot koalīcijas valdības ar pilsoniskām partijām un aizstāvēja līdzšinējās ideoloģijas līniju par spīti tam, ka reālā dzīve mainījās un fakti liecināja, ka LSDSP vairs viena pati negūs tik daudz balsu, lai veidotu vairākumu Saeimā.^[7] Šī politika tika attaisnota ar cīņu pret labējo partiju nedemokrātiskajām tendencēm.

Tikai uz īsu brīdi no 1923. gada janvāra LSDSP izveidoja koalīciju ar Zemnieku savienību un piedalījās J. Pauļuka valdībā, pie kam ieguva vairākus svarīgu ministru posteņus: A. Buševics — finanšu, K. Dēķens — izglītības, F. Cielēns — ārlietu, K. Lorencs — darba ministra vietu.^[8] P. Kalniņš veiksmīgi darbojās kā Saeimas priekšsēdis. Jau pēc pusgada LSDSP līderu iekšēju nesaskaņu dēļ partija atsauca savus ministrus un izstājās no koalīcijas, tādejādi gāžot šo kabinetu.^{[P 3]} Kā valdības gāzēji LSDSP sastādīja jaunu valdību (jaunā kabineta sastādītāji bija F. Cielēns, V. Bastjānis, A. Rudēvics), taču, šajā — 1924. gada Zāmuela ministru kabinetā partija taktisku iemeslu dēļ atkal nepiedalījās, tā mazinot savu ietekmi.

Neveiksmīgas labējo spēku politikas rezultātā 1926. gadā krita Alberinga ministru kabinets un kā pretreakcija Zemnieku savienībai 19. decembrī nodibinājās kreisā valdība, no kuras ministriem 5, ieskaitot ministru prezidentu M. Skujenieku (mazinieku), bija LSDSP biedri. Ārlietu ministrs bija F. Cielēns, finanšu — V. Bastjānis, darba ministrs — A. Rudēvics un izglītības ministrs — Rainis. Šajā otrās Saeimas laikā (1925—1928) LSDSP vēl joprojām mēģināja nepieļaut valdību, kurā piedalītos LZS un nemēģināja veidot koalīcijas. Partijas popularitāti mazināja arī ārlietu ministra F. Cielēna parakstītais neizdevīgais tirdzniecības līgums, kas grāva Latvijas prestižu rietumos un izraisīja neapmierinātību gan sabiedrībā, gan citās partijās.^[9] Finanšu ministrs V. Bastjānis mēģināja apkarot korupciju un atteica K. Ulmanim atlaist LZS vadošo biedru parādus bankām, kas vēl vairāk saasināja attiecības ar LZS un K. Ulmani.^[10] Partijas līderu neveiksmīgās rīcības un pastāvīgā konflikta ar LZS dēļ trešajā Saeimā K. Ulmaņa kabinets apzināti pieļāva neatkarīgo sociālistu (komunistu) ienākšanu Saeimā,^{[P 4]} tādejādi vēl vairāk mazinot LSDSP ietekmi.

Rezultātā LSDSP tikai divas reizes piedalījās koalīcijas veidošanā, bet ar katrām Saeimas vēlēšanām zaudēja arvien vairāk vēlētāju, tas ir, visu parlamentāro periodu LSDSP neveidoja koalīcijas un darbojās kā opozīcija pret visiem labējiem ministru kabinetiem. Tomēr līdz pat 1934. gadam LSDSP bija visvairāk pārstāvētais politiskais spēks Saeimā. Sociāldemokrātu ietekmē atradās absolūtais vairums arodorganizāciju, partija bija pārstāvēta un vadīja daudzas pašvaldības. Lai gan LSDSP gandrīz visu laiku parlamentā atradās opozīcijā, tā bija labi organizēts un nopietns spēks.

No sasniegumiem jāmin, ka sociāldemokrāti panāca likumu par slimokasēm, par algotu darbinieku apdrošināšanu nelaimes un arodslimību gadījumos, noteikumus par kolektīvajiem līgumiem, demokrātisku īres likumu.

LSDSP kā politiskās partijas šķelšanās notika Satversmes sapulces otrās valdības sastādīšanas laikā 1921. gadā. Galvenie līderi bija F. Menders, V. Bastjānis, K. Lorencs, A. Rudevics V. Dermanis, M. Skujenieks un R. Lindiņš. Šo līderu konflikta pamatā bija trīs dažādās nostājas un nespēja vienoties, kas galarezultātā noveda pie partijas dalīšanās divās nometnēs.^[6][11] Konfliktu cēlonis pamatā bija koalīcijas ar pilsoniskajām partijām jautājums. Partijas radikālais spārns (V. Dermanis) pilnībā noraidīja sadarbību ar citām partijām. Mērenais spārns (V. Bastjānis) arī bija pret koalīciju un tikai labējais spārns (M. Skujenieks, R. Liniņš) bija par sadarbības nepieciešamību. Labējā viedokļa partijas biedri sāka noturēt atsevišķas sēdēs, līdz 1921. gadā no partijas atšķēlās 17 deputāti M. Skujenieka vadībā, izveidojot Sociāldemokrātu mazinieku partiju, kura piedalījās valdības darbā. LSDSP no 57 deputātu vietām saglabāja 40 (vēlāk liela daļa no šiem deputātiem atgriezās LSDSP rindās).^[12][13][14]

Trešās Saeimas laikā iekšējā šķelšanās turpinājās: Menders uzskatīja, ka sociāldemokrātiem nav jāatbalsta un jāsaista sevi ar LKP. Taču citās domās bija V. Lorencs un A. Bušēvics, kuri 1928. gada oktobrī vērsās pie PSRS Ārlietu tautas komisariāta, lai tas ietekmētu LKP frakciju Saeimā (Strādnieku un Zemnieku frakcija), lūdzot atbalstīt kreisas valdības ar sociāldemokrātu līdzdalību izveidošanu.^[15] F. Cielēns, B. Kalniņš un partijas lielākā daļa uzskatīja, ka par komunisma pastiprināšanos Latvijā nevar būt ne runas un sadarbībā ar komunistiem draudus LSDSP nākotnei nesaskatīja. 1931. gadā kardināli atšķirīgo pozīciju rezultātā starp partijas līderiem Cielēnu un Menderu izcēlās konflikts. Cielēns mēģināja veikt apvērsumu un dibināt jaunu LSDSP.^[12] LSDSP iekšienē nebija uzskatu vienotības, jo līderu nostājā dominēja trīs pozīcijas: mazinieki, promaskaviskais un oportūnistiskais.^[16][17]

Pēc 1934. gada apvērsuma Ulmaņa režīma laikā gandrīz visus LSDSP redzamākos biedrus apcietināja un ieslodzīja uz laiku Liepājas koncentrācijas nometnē (322 jeb 87% tur ieslodzīto). Partiju likvidēja, tās biedrus atlaida no valsts un pašvaldību dienesta. Tika slēgtas strādnieku organizācijas, to īpašumi un finanses tika konfiscēti.

1940. gada 17. jūnijā notikušo Latvijas okupāciju liela daļa sociāldemokrātu uztvēra pozitīvi, jo saskatīja tajā tikai Ulmaņa režīma gāšanu. Partijas vadītāji, uzskatot, ka PSRS kā marksistisks režīms būs labvēlīgs viņiem kā Rietumu marksistiem, izrādīja vēlmi iesaistīties jaunās valdības veidošanā. F. Menders mēģināja iestāties LKP un kļuva par konsultantu Tieslietu tautas komisariātā. A. Buševics un K. Lorencs, speciāli atgriezušies no trimdas, piedāvāja savus pakalpojumus A. Višinskim, cerot uz ministru posteņiem. A. Buševics tika iecelts par Saeimas vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju un 1940. gada novembrī par Tieslietu tautas komisariāta nodaļas vadītāju, bet 1941. gada 5. februārī — par LPSR Augstākās tiesas locekli. A. Rudēvics no trimdas atgriezās 2. jūlijā un tika iecelts par atjaunotā laikraksta "Cīņa" iekšpolitikas nodaļas redaktoru. B. Kalniņš atgriezās no trimdas un kļuva par Tautas armijas politisko vadītāju (ģenerāļa pakāpē).

Taču partijas biedru sajūsma par autoritārā režīma gāšanu izplēnēja jau tuvāko mēnešu laikā: partiju atjaunot neļāva, LSDSP biedri tika pakļauti vajāšanām, pie tam daudz lielākām, nekā pirms tam. Tika izsūtīti 14 vadošie sociāldemokrāti, apcietināti un notiesāti 6, nošauts 1. Uz Sibīriju izsūtīto vidū bija bijušais Saeimas priekšsēdētājs, viens no vecākajiem sociāldemokrātiem F. Vesmanis, bijušie Saeimas deputāti P. Ulpe, P. Lejiņš, N. Kalniņš, R. Lindiņš, R. Dukurs (Ulpe un Lejiņš bija arī LSDSP partijas sekretāri), J. Višņa, A. Veckalns un Miķelsons, Liepājas mērs Birznieks un citi.^[18] LSDSP bijušajiem Saeimas deputātiem N. Kalniņam, Veckalnam, Višņam, Liniņam tika inspirēta it kā pretkomunistiska darbība iepriekšējos gados Latvijā un piespriesta nošaušana. Arī vācu okupācijas laikā sociāldemokrātus represēja: ieslodzīja cietumos un koncentrācijas nometnēs, daudzus nošāva.

1942. gada februārī LSDSP atjaunoja nelegālo darbību, sludinot orientāciju uz sabiedrotajiem un vēršoties pret abām okupācijas varām. 1943. gadā sociāldemokrāti uzsāka sadarbību ar K. Čakstes vadīto centra grupu un piedalījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) dibināšanā (LCP priekšsēdētājs bija K. Čakste, vietnieks — B. Kalniņš).

1945. gadā padomju otrās okupācijas laikā Latvijā bija palikuši vairāk nekā 12 000 LSDSP biedru. Lielākā daļa viņu tika represēti. Līdz 1955. gadam tika deportēti, notiesāti spaidu darbos vai nošauti visi bijušie CK locekļi un Saeimas deputāti, izņemot 2, kuri bija smagi slimi.

Tie partijas aktīvisti, kuri izmantoja izdevību Otrā pasaules kara beigās doties uz Rietumiem, Zviedrijā izveidoja Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju Komiteju (LSDSP ĀK), kura noteica atjaunotās partijas turpmāko darbību. Līdz ar to LSDSP bija vienīgā no "pirmskara" partijām, kura nepārtrauca savu darbību, turpinot to arī politiskajā emigrācijā, kur tā spēja saglabāt savu līdzdalību Sociālistiskajā internacionālē novērotāja statusā.

1950. gada 12. aprīlī LSDSP Ārzemju komiteja apstiprināja LSDSP darbības trimdā programmu. Liela nozīme bija LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdētāja V. Zaļkalna (1947—2002) vadītajiem LSDSP preses izdevumam “Brīvība” un izdevniecībai “Memento” Stokholmā, kas izdeva ap 50 izdevumu, piemēram, Bruno Kalniņa “Latvijas sociāldemokrātijas 50 gadi”, rakstu krājums “Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940—1990”, Valentīnes Lasmanes atmiņu krājums “Pāri jūrai 1944./45.g.” u.c.

Pamatraksts: Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija

1989. gadā, mainoties iekšpolitiskajai situācijai PSRS, LTF avīzē "Atmoda" pirmo reizi parādījās doma par LSDSP darbības atjaunošanu Latvijā.^[19] LSDSP atjaunošanas posms sākās ar 1989. gada 26. jūliju, kad LSDSP Ārzemju Komiteja (ĀK) deleģēja Valdi Šteinu atjaunot partijas darbību, vispirms nodibinot Rīgas komiteju, pēc tam reģionu pilsētās izveidojot kopas un gala rezultātā 1. septembrī nodibinot koporganizāciju (tās vadībai izveidoja LSDSP Latvijas komiteju). Kā nākamo uzdevumu ĀK izvirzīja sasaukt atjaunotās LSDSP 20. kongresu. 1989. gada 2. un 3. decembrī Mellužos sanāca partijas 20. kongress, un šo brīdi var uzskatīt LSDSP atjaunošanu Latvijā. Par partijas priešsēdētāju tika apstiprināts ieceltais V. Šteins, par goda priekšsēdētāju — B. Kalniņš, kurš līdz ar ĀK vēlēšanām pildīja arī priekšsēdētāja pirmā biedra funkcijas. Par otro biedru kļuva Jānis Dinēvičs, trešo biedru — Pauls Butlers un par Centrālkomitejas sekretāru — Normunds Beļskis. Partija savas atjaunošanas periodā bija skaitliski neliela — 500 biedru, no kuriem 100 bija ĀK biedri.^[20] LSDSP neveidojās no jauna, bet atjaunojās, atsaucoties uz partijas vēsturisko pieredzi, kas nozīmē, ka partija, nosaucot sevi par Latvijas "vissenāko partiju", mantoja arī ar tās leģendāro vēsturi saistītos pozitīvos un negatīvos stereotipus, kas tautas apziņā eksistē un kurus veiksmīgi izmanto partijas politiskie oponenti arī šodien.

1. ↑ Līdz pat 1917. gada Februāra revolūcijai Krievijā LSD darbojās nelegāli, un tikai pēc revolūcijas sākās tās legālā darbība.
2. ↑ Jau 1903. gada jūlijā—augustā Londonā sanākušajā KSDSP 2. kongresā, partija sašķēlās mērenās Martova un skaitlisko vairākumu ieguvušajos radikālās Ļeņina koncepcijas piekritējos, t.i. mazinieku (krievu: меньшевики) un lielinieku (no больше — "vairāk") frakcijās (debašu laikā kongresu pameta 2 t.s. ekonomistu pārstāvji, kas atsacījās apspriest Ļeņina tēzi par proletariāta diktatūras nepieciešamību, un 5 Bunda deputāti, kā rezultātā radikāļi kongresā ieguva skaitlisku vairākumu). Šādas frakcijas izveidojās arī LSD.
3. ↑ Konflikta pamatā bija Rīgas prefekta atcelšana no amata, kur K. Lorencs bija ierosinātājs, pretēji A. Buševica un citu biedru viedoklim. — Lorencs K. Kāda cilvēka dzīve. — Zelta grauds: Rīga. 2005., 203.lpp.
4. ↑ Latvijas Komunistiskā partija guva iespēju legalizēties Saeimā, izveidojot Strādnieku un Zemnieku frakciju un atņemot kreisāk noskaņotā elektorāta balsis LSDSP.

• Augškalns-Aberbergs J. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija: Vēsturisks atskats. — Nākotnes kultūra: Rīga, 1929.
• Apine I. Latvijas sociāldemokrātija un nacionālais jautājums, 1893-1917. — Liesma: Rīga, 1974., — 318 lpp.
• Apine I. 1905.-1907. gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti. — Zelta grauds: Rīga, 2005., — 63 lpp. ISBN 978-9984-9684-7-6
• Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums: demokrātijas likteņi Latvijā. — Poligrāfists: Rīga, 1998., — 287 lpp.
• Kalniņš B. Vēl cīņa nav galā. — Memento, 1983. ISBN 0-946666-00-8
• Kalniņš B. Latvijas sociāldemokratijas piecdesmit gadi. — LSDSP Ārzemju komiteja: Stokholma, 1956., — 376 lpp.
• Kalniņš B. Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi. — Memento: Stokholma, 1993., — 247 lpp.
• Šalda V., Ūdre A. Latvijas sociāldemokrātija un Valsts dome. — Rīga, 1988.
• Ozols J. Īsa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vēsture. // Latviešu strādnieku kalendārs 1907. gadam. — Rīga, 1906.
• Rone Ņ. Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Apvienotā komiteja 1902.— 1903. gadā. // Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1983. Nr2, 92.—100. lpp.
• Ziemelis S. Ļeņinisma uzvara Latvijas strādnieku kustībā triju Krievijas revolūciju laikā. 1905.— 1917. — Rīga, 1977.
• Boge S. Latvijas valstiskuma ideja un citi nacionālā jautājuma aspekti Latviešu sociāldemokrātisku savienības laikrakstā “Proletariets” (1903—1904) // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1996. Nr.3, 73.-91. lpp.
• Butulis I. Avīze “Dienas Lapa” — strādnieku un sociāldemokrātiskās kustībasinternacionālās pieredzes propagandētāja Latvijā. // LKP vēstures partijasceltniecības jautājumi: Zinātniski darbi. — Rīga, 1981., 3.sēj., 5.-20. lpp.
• Pošeika J. Latvijas grāvēji. — Antēra: Rīga, 2009., — 157 lpp. ISBN 9984-719-58-8
• Dāvis J. Sociāldemokrātija kā žīdu privātā armija. — Autora izdevums: Rīga, 1934., — 48 lpp.
• Dauge Pauls G. Pētera Stučkas dzīve un darbs. — Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1958., — 549 lpp.
• Transehe-Roseneck, Astaf Alexander Georg von. Die lettische Revolution. — G. Reimer: Berlin, 2 bd., 1906-08,

• B. Kalniņš Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi (1904—1954)
• Sociāldemokratiskās literatūras krātuve
• Dr.Habil.Hist. Apine I. Domas par 1905. gadu.
• LSDSP trimdas programma — historia.lv
• Valters Ščerbinskis. Marksisms Latvijas Universitātē: Studentu biedrība “Klints” un tās ideoloģija (1922—1934) Arhivēts 2018. gada 9. septembrī, Wayback Machine vietnē.
• Ģērmanis U. Latviešu sociāldemokrāti 1918. gada beigās.