[go: up one dir, main page]
Pāriet uz saturu

Latvieši

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latvietis)
«Latvietis» pāradresējas uz šejieni. Citas nozīmes skatīt lapā Latvietis (nozīmju atdalīšana).
Latvieši

2008. gada Dziesmu un Deju svētku kopkoris latviešu tautas tērpos
Visi iedzīvotāji
aptuveni 1,5 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Valodas
latviešu
Reliģijas
luterticība, katoļticība
Radnieciskas etniskas grupas
lietuvieši, prūši
Etnogrāfiskās grupas
latgalieši, suiti, kursenieki

Latvieši (lībiešu: lețlizt, latgaliešu: latvīši) ir Eiropas valsts nācija un Latvijas pamatiedzīvotāji, kas pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem veidoja vairākumu (62,1%, 1,284 miljoni)[14] no kopējā Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Gandrīz visiem latviešiem dzimtā valoda ir pie indoeiropiešu valodu baltu valodu grupas piederošā latviešu valoda. Mūsdienu latviešu tauta pakāpeniski izveidojās viduslaiku Livonijas vidus un dienvidu daļā, latgaļiem saplūstot ar citiem baltu etnosiem (zemgaļiem, sēļiem un kuršiem), kā arī Baltijas somiem (lībiešiem un vendiem). Plašākā nozīmē pie latviešu politiskās nācijas pieder arī citas etniskās izcelsmes Latvijas pilsoņi. Tiek lēsts, ka gandrīz 300 tūkstoši jeb aptuveni piektā daļa etnisko latviešu un viņu pēcnācēju patlaban dzīvo ārpus Latvijas, galvenokārt ASV, Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Austrālijā, Krievijā un Kanādā.

Nosaukuma izcelsme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds „latvietis” kļuva izplatīts 19. gadsimtā, izspiežot no aprites jau vismaz kopš 16. gadsimta sastopamo apzīmējumu „latvis” (latīņu: Lotavis),[15] ko vēlāk no dzejas atkal ieviesa latviešu literārās valodas aktīvajā vārdu krājumā, lielākoties kā apzīmējumu senlatviešiem. Vārds „latvietis” darināts no vārda „latvis”, pievienojot tam izskaņu „-ietis”. Vārda „latvis” izcelsme ir senāka un neskaidrāka. Iespējams, tas radies no senākām vārda formām *latuvis vai *latavis, kas savukārt atvasinātas no īpašvārdiem *Latuva vai *Latava (salīdzinājumā ar mūsdienu upju nosaukumiem Lietuvā — Latavà, Latuvà, kā arī Lãtupis). Arī vārdā „latgalis” esošā sakne „lat-”, iespējams, cēlusies no kādas vecas upes *Latas nosaukuma, kura izcelsme varētu būt meklējama baltu pirmvalodas saknē „lat-”, kas savukārt nākušas no indoeiropiešu pirmvalodas *lat-, *let-, *lot- ('tecēt'). Vārdi ar līdzīgu sakni sastopami arī citās valodās, piemēram, sengrieķu λάταξ (látaks — 'pile'), senīru laith ('šķidrums, purvs'), (< *lati), lathach ('nogulumi, dubļi') (< *latàkā), sennorvēģu leþja ('māls; atliekas, gļotas') un vecaugšvācu letto ('māls'). No vārda „latvis” cēlies arī latviešu tautas nosaukums citās valodās, piemēram, lietuviešu lãtvis, krievu латыш, poļu lotysz, vācu Lette, angļu Lett, igauņu läti un somu lätti.[16]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskā izcelsme 13.—16. gadsimtā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltu cilšu aptuveni apdzīvotās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu

Sākotnēji krustneši par „latvjiem” lībiešu valodas ietekmē sauca vienīgi lībiešu kaimiņu cilti letgaļus (lībiešu: lett, igauņu: läti; latīņu: Lethi, vācu: die Letten). Livonijas krusta karu laikā kristītie letgaļi bija uzticami krustnešu sabiedrotie, tādēļ viņu valoda kļuva par starptautu saziņas valodu (lingua franca) mūsdienu Latvijas teritorijā.[17] Tā Indriķa hronikas 1206. gada notikumu aprakstā minēts, ka „letiem jeb letgaļiem, kas gan vēl bija pagāni, kristiešu dzīves veids bija pa prātam (vitam christianorum approbantes)” un „viņus arī ar krievu dāvanām nevarēja piedabūt, lai vāciešiem nodara ļaunu”.[18] Romas pāvesta Honorija III legāts Vilhelms no Modenas 1225. gadā Cēsīs sapulcējušos latviešus un vendus „uzslavēja par to uzticību un nelokāmību, jo tie no brīvas gribas un bez kādām kara jukām pirmie bija pieņēmuši kristīgo ticību un pēc tam nekad nebija aptraipījuši kristības sakramentus kā līvi un igauņi; viņš uzteica letu pazemību un pacietību, kuri Kunga Jēzus Kristus vārdu bija priecīgi nesuši pie igauņiem un citām pagāntautām un daudzus savas tautas piederīgos, kas tikuši nogalināti tās pašas kristīgās ticības dēļ, aizsūtījuši uz mocekļu saimi”.[19]

Voldemāra Vimbas 1930. gada glezna „Senlatvieši”

Latviešu etnoģenēzē būtiska loma bija kara un bada gadu izraisītajai iedzīvotāju izceļošanai. Kopumā Livonijas periods uzskatāms par labvēlīgu posmu latviešu tautas attīstībā. Ja 13. gadsimta vidū kopējais iedzīvotāju skaits tagadējās Latvijas teritorijā tiek lēsts ap 300 000, tad 16. gadsimta vidū Livonijas Konfederācija bija samērā blīvi apdzīvota zeme. Tā kā par vienu tautu šajā laikā runāt nevar, literatūrā tiek lietots visām šīm maztautām kopīgs apzīmējums „senlatvieši”.[20] Senākais iespiestais teksts latviešu valodā ir 1507. gadā Leipcigā iespiestā t.s. Gisberta tēvreize.[21] Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka jau Lutera dzīves laikā Rīgas latviešu draudze lietojusi 1525. gadā latviski pārtulkoto luterāņu katķismu, bet tas nav saglabājies. Simona Grūnava „Prūšu hronikā” (1526) atrodama tēvreize, kas visticamāk rakstīta kuršu valodā.[22] Pirmā rakstos pieminētā latviešu skola 16. gadsimta otrajā pusē Rīgā bija Sv. Jēkaba baznīcas skola, kas no gadsimta beigām darbojās Sv. Jāņa baznīcas pārziņā.

Latviešu tautasdziesmas „Mana balta māmulīt” pieraksts no Frīdriha Mēnija Syntagma de origine Livonorum (1632)

Pirmais plaši zināmais rakstu piemineklis kopīgas latviešu valodas esamībai ir ceļojošā literāta Hāzentētera (Hasentödter) Rīgas apkaimēs pierakstītā tēvreize, kas 1550. gadā publicēta Sebastjana Minstera „Kosmogrāfijā” Bāzelē[23]:



Taves mus kas tu es ekschan bebbessie
Schwetits tows waarz
enack mums towe warstibe
tows praats bus ka ekschan Debbes
ta wursan semmes. Musse benische Manse buth mums schodeen
pammate mums muse grake ka mes pammat muse parrabucken
Ne webbe mums loune babeckle
pett passarge mums nu wusse loune Amen[24]

Oriģinālā latviešu tēvreize varēja būt skanējusi šādi:[nepieciešama atsauce]

„Tāvs mūs, kas tu esi iekšā debesī,
švētīts tovs vārds,
ienāk mums tove valstībe
tovs prāts būs kā iekšā Debess
tā virsam zemes. Mūsu dienišķo Maizi dod mums šodien
pamet mums mūsu grēku kā mēs pamet mūsu parādukiem
Neved mūs ļaunā badeklē (=badīgumā)
bet pasargā mūs no visa ļauna Āmen.”

1584. gada burvestību apsūdzībā Rīgas sālspūtēju pūšamo vārdu pierakstā bija publicēta kāda latviešu tautasdziesma,[25] bet 1632./1635. gadā Tērbatas Universitātes profesors Frīdrihs Mēnijs izdeva „Sacerējumu par livoniešu izcelsmi” (Syntagma de origine Livonorum), kurā latviešu tautasdziesma „Mana balta māmulīt” bija iespiesta ar visām notīm.[26]

Tautiskās identitātes un rakstības izveidošanās 16.—18. gadsimtā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Livonijas sieviešu tērpi 16. gadsimtā. Pamanāma pilsētnieku (augšējā panelī) un laucinieku tērpu (apakšējā panelī) savstarpējā ietekmēšanās (Ābrams de Bruins, 1577)
Kurzemes latviešu pāris (no 1747. gada kartes vinjetes)

Lielo karu dēļ 16.—17. gadsimtā iedzīvotāju skaits atkal samazinājās. Pēc vēsturnieka Edgara Dunsdorfa veiktajām aplēsēm, ap 1700. gadu Latvijas teritorijā dzīvoja tikai 465 000 iedzīvotāju (Kurzemes un Zemgales hercogistē — 209 000, Zviedru Vidzemē — 153 000, Latgalē — 103 000),[27] no kuriem absolūtais vairākums bija latvieši. Kurzemes mācītājs Pauls Einhorns savos darbos Reformatio gentis Letticae in Ducatu Curlandiae (1636) un Historia Lettica („Latviešu vēsture”) (1649) ar vārdu gentis Lettica jau apzīmēja visus Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, Vidzemē un Latgalē dzīvojošos zemniekus kā „latviešu nāciju” (Lettische Nation).[28] Latviešu tautas konsolidēšanos būtiski ietekmēja Kokneses prāvesta Ernesta Glika veiktie Jaunās Derības (1685), Vecās Derības (1689) un Lutera mazā katehisma (1699)[29] tulkojumi latviešu valodā.

1692. gadā vācu dabaspētnieku akadēmija "Leopoldina" publicēja Lentilija apcerējumu par hercoga Jēkaba laika Kurzemes un Zemgales hercogistes ģeogrāfiju un etnogrāfiju "Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi" (latīņu: Curlandiae quedam notabilia). Tajā atrodams šāds latviešu apraksts:[30]

Kamēr viņi strādā, tie nepārtraukti dzied un tiem ir paradums garāmgājējus no galvas līdz kājām apdziedāt ar turpat uz vietas izdomātu dziesmu. Viņu valodu, kura aiz vietas dažādības ir dažāda, tā jūrmalas iedzīvotāji lieto igauņu, citi atkal citu, sauc par latviešu un lai gan viņu skaita par loti barbarisku un tai nav gandrīz nekā kopēja ar kādu citu valodu un runā viņu arī noteiktā Kurzemes un Vidzemes daļā, tā tad ļoti šaurās robežās, tomēr apbrīnojami, cik piemērotas regulas viņu saista un cik reti viņā atronamas nepareizības. [..] Viņu apģērbs ir diezgan neparasts un daudz dažādāks nekā citā kādā Eiropas novadā. Tai ziņā abēju dzimuma latvieši dara vienādi, ka valkā no lūkiem pītus apavus, kurus sauc par pastalām. Sievietēm gandrīz visā Kurzemē ir tas kopējs, ka viņas nes platas misiņa jostas ar 3 vai 4 rindām baltu, gludu akmentiņu, kurus sauc par čūsku galvām un atrod gar jūrmalu; citas apmet ap pleciem baltu villaini, saspraustu uz krūtīm ar platu, apaļu alvas vai misiņa ripiņu, ko sauc par brēci; villaines galos skan zvārgulīši, tā ka viņu tuvošanos jau iztālēm dzird. Tikdaudz par latviešu raksturu, valodu un apģērbu.[..] Kas vēl atliekas teikt, ir tas, ka kurzemnieki ļoti reti iet kājām, ari zemnieki vai nu jāj vai brauc ratos, kurus paši prot izgatavot tīri no koka, tā ka pie visiem ratiem kopā ar riteņiem neatrasi ne drusciņas dzelzs, vai ziemas laikā brauc kamanās. Arī tie, kas dzīvo pilsētās un baznīcai kaimiņos, tomēr labāk vēlas turp braukt, nekā iet kājām. No dabas viņi ir stipri, muskuļaini un veselīga izskata, taču drusku aukstas sirds.

Milzīgus iedzīvotāju dzīvā spēka zaudējumus izraisīja 1710.—1711. gada Lielais mēris, kurā nomira apmēram puse Latvijas tālaika iedzīvotāju. Izmirušo novadu iedzīvotāju atjaunošanās notika gan dabiskā pieauguma, gan migrācijas rezultātā. Piemēram, grāfs Šeremetjevs savās Piebalgas novada muižās nometinājis demobilizētos krievu karavīrus, bet Mežotnes muižā 1738. gadā nometināti tatāru gūstekņi. Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II rīkojuma 1766.—1769. gadā Vidzemē Iršu pagastā nometināja 320 vācu zemniekus ar ģimenēm. Latgalē ieceļoja krievu un baltkrievu zemnieki. Lielākā daļa šo ieceļotāju turpmākajos gadsimtos pārlatviskojās, vienīgi pierobežas rajonos Latgalē, Sēlijā un Kurzemē izveidojās stabilas krievu, baltkrievu, lietuviešu un vācu kolonijas. Šajā laikā pārlatviskojās vai pārvācojās lielākā daļa līvu. Sākot no 1729. gada, spēcīgu grūdienu latviešu tautiskās pašapziņas un garīguma attīstībā deva Vidzemes brāļu draudžu kustība, kas tiek uzskatīta par latviešu pirmo tautisko atmodu.[31] Pirmo latviešu valodā rakstīto vēstures apcerējumu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” 1753. gadā publicēja Vidzemes luterāņu mācītājs Blaufūss.

Izglītotākie un spējīgākie zemnieki, kuriem radās iespēja pamest zemkopību un pārcelties uz dzīvi pilsētās, pārvācojās. 18. gadsimta un 19. gadsimta mijā Rīgā dzīvoja apmēram 10 000 latviešu.[32] Sargājot viduslaikos iegūtās īpašās korporatīvās privilēģijas nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, Rīgas rāte nepielaida šai jomā no laukiem ieceļojušos latviešus, taču preču pārvadāšana, šķirošana, svēršana, uzglabāšana bija latviešu kompetencē. Šajā laukā darbojās ap 400 ģimeņu pārstāvji, kas bija organizēti tirdzniecības palīgamatos, kuriem vienīgajiem bija tiesības veikt minētos tirdzniecības palīgdarbus.[33]

Apgaismības laikmeta ideju ietekmē palielinājās interese par latviešu vēsturi, kas reizumis tika idealizēta. Garlībs Merķelis savā 1799. gadā izdotajā darbā „Vidzemes senatne” par „veco latviešu” izskatu 12. gadsimtā rakstīja šādi[34]:

Vecie latvieši bij lieli augumā, viņiem bij stiprs miesas sastāvs, sārtbrūna seja krāsa, zilas acis, gludi brūni mati, kuŗi nokārās zemu uz viņu pleciem, viņi audzēja bārdu, cik gaŗa tā auga: viņiem tā bij, kā vēl tagad pie daudz zemākām krievu šķirām, vīrišķības un piedzīvojumu zīme, un uz tās viņi lika lielu svaru.

1800. gadā kopējais iedzīvotāju skaits sasniedza 720 000 (Kurzemē un Zemgalē 307 000, Vidzemē 261 000, Latgalē 152 000).[35] Vienotas literārās latviešu valodas (par pamatu ņemot Vidzemes izloksnes) tapšanas pamatus lika Gothards Frīdrihs Stenders (1714—1796), kura kapakmeni Sunākstes kapos rotā uzraksts „Latwis”.[36] Viņš savos sacerējumos jau kopš 1754. gada lietoja apzīmējumu „Latweeschi”. Ārpus Livonijas „latvieši” kā tautības apzīmējums pirmo reizi parādījās tikai Leipcigā izdotajā 1790. gada Hībnera „Leksikonā”.[37]

Aizkraukles latvieši tautastērpos (Frīdrihs Krūze, 1842)

Sadzīvē ar vārdu „latvieši” šajā laikā apzīmēja nevis tautību, bet gan piederību zemnieku šķirai, neatkarīgi no mājās lietotās valodas — „latvietis” nozīmēja to pašu ko „zemnieks”.[38]

Nācijas veidošanās 19. gadsimtā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1859. gada „Latviešu zemes karte” (Kurzemes un Vidzemes, bet ne Vitebskas guberņas latviešu daļa) ar tālaika vietvārdu rakstību
Jaunlatviešu kustības galvenais dalībnieks — Krišjānis Valdemārs

Situācija krasi mainījās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817. gadā Kurzemes guberņas un 1819. gadā Vidzemes guberņas teritorijā, īpaši pēc zemes reformas, ar kurām Kurzemē 1867. gadā, bet Vidzemē 1868. gadā ar likumu aizliedza klaušas. 1856. gadā Tērbatas Universitātē studējošie latvieši, tai skaitā Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns nodibināja jaunlatviešu kustību, kas aizsāka latviešu tautas pirmo atmodu. Jaunlatviešu galvenais darbības lauks bija publicistika, Krišjāņa Valdemāra Pēterburgā izdotajām „Pēterburgas Avīzēm” bija liela loma latviešu valodas attīstībā un nācijas vienošanā.[39] No Rietumeiropas ienāca literatūra, kas izplatīja modernā nacionālisma idejas. Tās aizrāva daudzus latviešus. Izveidojās turīgo latviešu lauksaimnieku slānis, kuru pēcnācēji ieguva labu izglītību, daļai saglabājot latvisko identitāti. Līdz ar dzimtcilvēku brīvlaišanu pastiprinājās iedzīvotāju migrācija, nostiprinājās kopīga latviešu valoda, literatūra, kopēja pārnovadu kultūra. Daļa latviešu labākas dzīves meklējumos šajā laikā atstāja Latviju un pārcēlās uz dzīvi Sibīrijā un citās Krievijas guberņās. Līdz 1914. gadam Krievijā izveidojās apmēram 600 lielākas un mazākas latviešu kolonijas.[40]

Latvijas lielajās ostas un rūpniecības pilsētās savukārt no kaimiņu guberņām ieceļoja daudz krievu, ebreju, poļu, baltkrievu, lietuviešu un igauņu, kas samazināja kopējo latviešu īpatsvaru, tomēr pilsētās tas pieauga iekšējās migrācijas dēļ. Ap 1890. gadu latvieši baltvāciešu vietā kļuva par lielāko nacionālo grupu Rīgā un 1897. gadā jau veidoja 45,0% no strauji augošās lielpilsētas iedzīvotājiem.[41] Pirmo reizi vēsturē latviešu kultūrā izveidojās pilsētnieciskais dzīvesveids ar plašu pasaules redzējumu. Sociāldemokrātiski orientētā Jaunā strāva ar savu laikrakstu „Dienas Lapa” sekmēja sabiedriskās pašapziņas veidošanos un sieviešu emancipāciju.[42]

Valsts veidošanās 20. gadsimtā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1905. gada revolūcija — cilnis Brīvības piemineklī

Latviešu politiskās nācijas tapšanu ļoti ietekmēja 1905. gada revolūcija un turpmākie saimnieciskā uzplaukuma gadi, kad latvieši, līdztekus baltvāciešiem un krieviem, dalīja saimniecisko un politisko varu Vidzemes un Kurzemes guberņās.

Pirmais pasaules karš un lielas daļas Kurzemes iedzīvotāju došanās trimdā uz Krieviju 1915. gadā radīja nopietnus draudus latviešu nācijas tālākai pastāvēšanai. Tautas skaitīšanu dati liecina, ka 1914.—1920. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no 2 552 000 līdz 1 596 100,[43] tātad bojā gājušo vai Latviju pametušo iedzīvotāju skaits bija gandrīz 1 miljons. Kara izraisītais posts un slimības, kā arī sekojošās Brīvības cīņas un kreisi orientēto latviešu izceļošana uz PSRS stipri samazināja latviešu skaitu Latvijā, tomēr pēc neatkarīgas valsts izveidošanas 1918. gada 18. novembrī latviešu skaits atkal strauji pieauga.

Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī

Līdz 1925. gadam no bēgļu gaitām atgriezās 218 000 iedzīvotāju,[44] no kuriem lielākā daļa bija latvieši. Krievijā palikušie latvieši spēja izveidot aktīvu diasporu un daudzi no viņiem ieņēma augstus amatus PSRS pārvaldes struktūrās, tomēr 1937. un 1938. gadā daļu no viņiem NKVD „Latviešu operācijā” sodīja ar nāvi, pamatojoties uz apsūdzībām par piedalīšanos „Latviešu fašistu organizācijā RKKA” un vadoties no t.s. „Latviešu sarakstiem”. 1926. gada tautas skaitīšanā PSRS bija saskaitīti 151 410 latvieši, bet 1939. gada tautas skaitīšanā — 128 345 latvieši.[45]

Liela nozīme latviešu nācijas tālākā attīstībā bija Latgales atkalapvienošanās ar pārējām latviešu apdzīvotajām teritorijām 1917.—1920. gadā. Latgaliešu laukstrādnieki pārceļoja uz pārējo Latvijas daļu, saimnieciskā uzplaukuma periodā pēc 1935. gada valstī ieradās arī vismaz 5 tūkstoši laukstrādnieku no Polijas un Lietuvas, no kuriem daļa apmetās uz pastāvīgu dzīvi un strauji pārlatviskojās. Tomēr šajā laika posmā bija arī nozīmīgi Latvijas iedzīvotāju zaudējumi.

Vilciena vagoni ar deportējamiem 1941. gada 14. jūnijā

Aptuveni 20—30 tūkstoši latviešu šajā laikā reliģisku apsvērumu dēļ emigrēja uz Brazīliju.[46] Baltvāciešu iekļaušanos latviešu nācijā pārtrauca 1939.—1940. gada piespiedu izceļošana uz Vācijas okupētajiem Polijas apgabaliem, kopējais izceļotāju skaits bija 66 000. Savukārt lielu daļu no Latvijas ebrejiem iznīcināja nacistu okupācijas laikā 1941.—1943. gadā.[47]

Otrais pasaules karš un neatkarīgas valsts zaudēšana nopietni iedragāja latviešu tautas attīstību. Liela daļa latviešu gāja bojā karadarbības dēļ vai arī pameta valsti 1944.—1945. gadā (ap 250 000), izveidojot spēcīgu diasporu. Tiek lēsts, ka 1945. gadā Latvijā bija palikuši tikai aptuveni 1 600 000 iedzīvotāju.[44] Atkārtotas turīgāko un izglītotāko Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas 1941. gadā (15 000 cilvēku) un 1949. gadā (53 000 cilvēku) un vienotas padomju tautas (pārkrievošanas) doktrīna iedragāja latviešu tautisko identitāti. Latvijā līdz 1959. gadam uz patstāvīgu dzīvi apmetās ap 410 000 kolonistu no Padomju Savienības, bet līdz 1989. gadam vēl papildu 348 000 ieceļotāju. Latviešu īpatsvars Latvijā samazinājās līdz 52% 1980. gadu beigās.[48] 1989. gada 23. augustā Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Igaunijas PSR Tautas frontes organizēja Baltijas ceļu — demonstrācija pret Molotova—Ribentropa paktu un tā sekām. 1990. gada 18. martā notika pirmās daļēji demokrātiskās Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvarēja Tautas fronte. 4. maijā LPSR AP deklarēja Latvijas Republikas atjaunošanu. Pēc 1990. gada ap 158 000 no nesenajiem ieceļotājiem atkal pameta Latviju.[44] Neatkarības atgūšana 1990.—1991. gadā atjaunoja latviešu valodas un kultūras dominējošo stāvokli, tomēr kā viens no svarīgākajiem tālākās valstsnācijas attīstības uzdevumiem tika pasludināta cittautiešu integrācija un iekļaušanās kopējā Eiropas kultūras un ekonomikas telpā.

Skaita izmaiņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā (kopš 1979. gada)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ikgadējās skaita izmaiņas
Gads Kopējais skaits[49] Dzimušo skaits[50] Mirušo skaits[51] Dabiskais pieaugums
1979 1 344 105
1980 17 918 20 107 -2189
1985 20 354 20 537 -183
1986 21 613 18 682 2931
1987 21 617 19 448 2169
1988 21 354 18 962 2392
1989 1 387 757 20 964 18 784 2180
1990 21 438 19 892 1546
1991 20 107 19 797 310
1992 19 418 20 002 -584
1993 17 256 21 685 -4429
1994 15 729 22 683 -6954
1995 13 763 21 493 -7730
1996 12 542 19 160 -6618
Ikgadējās skaita izmaiņas
Gads Kopējais skaits[49] Dzimušo skaits[50] Mirušo skaits[51] Dabiskais pieaugums
1997 11 991 18 752 -6761
1998 11 563 19 129 -7566
1999 12 159 18 256 -6097
2000 1 370 703 12 831 17 648 -4817
2001 1 368 994 12 525 17 932 -5407
2002 12 793 17 866 -5072
2003 1 362 666 13 594 17 777 -4183
2004 13 202 17 632 -4430
2005 1 357 099 14 635 17 713 -3078
2006 14 837 17 864 -3027
2007 1 346 686 15 465 18 203 -2738
2008 15 856 17 125 -1269
2009 1 340 143 14 267 16 576 -2309
2010 12 616 16 486 -3870
Ikgadējās skaita izmaiņas
Gads Kopējais skaits[49] Dzimušo skaits[50] Mirušo skaits[51] Dabiskais pieaugums Imigrējušo skaits[52] Emigrējušo skaits[52] Migrācijas saldo
2011 1 255 785 12 020 15 763 -3743 4965 11 823 -6858
2012 1 245 246 12 862 15 860 -2998 6280 11 106 -4826
2013 1 237 463 14 936 15 766 -830 3080 10 794 -7717
2014 1 229 067 15 837 15 597 240 3882 9655 -5773
2015 1 223 650 15 830 15 763 67 3012 10 319 -7307
2016 1 216 443 16 065 15 906 159 3081 10 379 -7298
2017 1 209 401 15 524 15 924 -400 3039 9381 -6342
2018 1 202 781 14 351 16 014 -1663 2888 7538 -4650
2019 1 196 578 14 247 15 619 -1372 3078 6073 -2995
2020 1 192 333 13 416 16 019 -2603 2849 4820 -1971
2021 1 187 891 13 599 18 883 -5284 4069 5389 -1320
2022 1 181 534 12 398 16 859 -4461 5214 6584 -1370
2023 1 175 902 11 407 15 662 -4255 4664 5435 -771
2024 1 171 070

Latvijā un Rīgā (1867—2000)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1867 1881 1897 1913 1917 1919 1920 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000
Latvijā
(īpatsvars) 		nav datu nav datu 1 318 617
(68,3%)[53] 		nav datu nav datu nav datu 1 161 404
(72,8%) 		1 394 957
(73,4%) 		1 467 035
(77,0%) 		1 297 881
(62,0%) 		1 341 805
(56,8%) 		1 344 105
(53,7%) 		1 387 757
(52,0%) 		1 370 703
(57,7%)
Rīgā
(īpatsvars) 		24 199*
(23,6%) 		49 974*
(29,5%) 		127 046*
(45,0%) 		218 097*
(42,2%) 		114 379
(54,3%) 		109 660
(51,5%) 		99 580
(54,9%) 		227 842
(60,3%) 		242 731
(63,0%) 		258 528
(44,5%) 		299 072
(40,9%) 		317 546
(38,3%) 		331 934
(36,5%) 		313 368
(41,0%)

Piezīme: * Uzskaite pēc ikdienas valodas
Avots: Tautas skaitīšanu dati[54][55]

Latvijā un Rīgā pēc 2000. gada

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2001 2003 2005 2007 2009 2011 2013 2015 2017 2019 2021 2023
Latvijā
(īpatsvars) 		1 368 994
(57,9%) 		1 362 666
(58,5%) 		1 357 099
(58,8%) 		1 346 686
(59,0%) 		1 340 143
(59,3%) 		1 255 785
(60,5%) 		1 237 463
(61,1%) 		1 223 650
(61,6%) 		1 209 401
(62,0%) 		1 196 578
(62,3%) 		1 187 891
(62,7%) 		1 175 902
(62,4%)
Rīgā
(īpatsvars) 		311 609
(41,2%) 		308 623
(41,7%) 		309 386
(42,3%) 		305 691
(42,3%) 		301 823
(42,3%) 		295 084
(44,7%) 		291 359
(45,3%) 		294 335
(45,9%) 		300 423
(46,8%) 		292 273
(46,7%) 		289 937
(47,2%) 		284 218
(46,6%)

Avots: Centrālā Statistikas biroja datubāze.[1]

Bijušajā PSRS teritorijā (1926—2011)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1926 1939 1959 1970 1979 1989 2001* 2011*
Krievijas Federācija 125 104 105 803 74 932 59 695 67 267 46 829 28 520 18 979
Baltkrievija 14 080 8117 2631 2660 2617 2658 2239 1549
Ukraina 9131 7912 6919 7421 7167 7142 5079
Kazahstāna 1103 3693 4588 4269 4318 3373 1816 1123
Uzbekistāna 717 946 950 1199 1464 1131 140 1600
Turkmenistāna 234 284 199 935 355 559 243
Kirgizstāna 70 312 358 544 812 392 195 82
Tadžikistāna 20 178 243 499 351 310 104 9
Azerbaidžāna 569 609 519 550 1099 324 ~50
Gruzija 363 468 606 828 601 530 ~100
Armēnija 12 23 58 754 118 145 ~50
Moldova 449 336 446 472 ~200
Lietuva 6318 5063 4354 4229 2955 2300
Latvija 1 297 881 1 341 805 1 344 105 1 387 757 1 370 703 1 285 136
Igaunija 2888 3286 3963 3135 2330 2171
Kopā 151 410 128 345 1 399 539 1 429 844 1 439 037 1 458 986 ~1 414 724
  • Katrā valstī tautas skaitīšanu gadi bija nedaudz atšķirīgi.

Kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1848. gada otrajā pusē Grobiņas apriņķa Rucavas pagasta „Vecķērvēs” celta dzīvojamā māja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Latvijā tradicionāli tika celtas baļķu mājas, kuru novietojums bija atkarīgs no reģiona. Rietumlatvijā tās parasti tika celtas atsevišķi vai lokveidā apkārt centrālajam laukumam.[nepieciešama atsauce] 18. un 19. gadsimtā Kurzemē valdošais zemnieku apmetņu tips bija viensētas. Ciemos liela nozīme bija viensētu tradīcijai, atsevišķu sētu uzbūve un iekārtojums Kurzemē bija balstīts uz savrupības principa, proti katrai saimniecības vajadzībai bija paredzēta atsevišķa ēka.[56]

Zemgale

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemgalē izplatītākais apmetņu veids 18. un 19. gadsimtā bija guļbūves tehnikā no stūros savienotiem aptēstiem baļķiem celtas viensētas, bet Rīgas līča piekrastē un gar Lietuvas robežu tās bija koncentrētākas un veidoja ciemus. Materiālās kultūras ziņā vērojama pāreja no Rietumlatvijas uz Austrumlatvijas arhitektūras iezīmēm, pārsvarā gan saglabājot Rietumlatvijai, precīzāk Kurzemei un Rietumvidzemei, radniecīgus elementus. Viensētu ēku izvietojums bija brīvāks un bija sastopamas dažādas tā variācijas. Dzīvojamā māja varēja atrasties pašā sētas centrā un ap to bija dārzs. Dzīvojamai mājai vienā pusē bija novietotas kūtis un klētis, kas kopā veidoja savā ziņā noslēgtu pagalmu. Mazliet tālāk atradās rija. Pirts atradās nostāk, parasti aiz kūtīm.[57]

Latgale

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgalē slāvu kultūras ietekmē,[58] viensētas bija retāk sastopamas un cilvēki vairāk dzīvoja mazāku māju kopumos — sādžās (latgaliešu: dzeraune) ar sīkām saimniecībām.[59] Izplatītākie apmetņu veidi bija rindu sādžas un izklaidu sādžas, kurām bija vairāki ēku izvietojuma plānojumi:

  • taisnstūrveida pagalms, ap kuru cēla visas ēkas un, kuru veidoja divas pret ielu vērstas un viena līdztekus ielai būvēta celtne;
  • divpagalmu princips — visas ar galiem pret ielu vērstās ēkas izvietoja šādi: centrā dzīvojamā māja, uz vienu pusi no tās kūts, uz otru — klēts;
  • kūts un dzīvojamā ēka novietotas līdztekus un tik tuvu kopā, ka saskaras jumtu slīpes, starp ēkām atrodas slēgts aploks, klēts u.c. ēkas atrodas attālāk; u.c. plānojumi.

Latgales arhitektūru ietekmēja ne tikai tradīcijas un zemes trūkums. 19. gadsimta pirmajā pusē Krievijas Impērijas valdība izdeva celtniecības norādes. Dzīvojamās mājas bija jābūvē ar logotajiem istabu galiem paralēli mājai vienā vai abās tās pusēs, kamēr izveidojušies regulārie pagalmi jānoslēdz ar žogiem un vārtiem. Saimniekiem parasti bija tikai viena vai dažas rijas un akas uz visu sādžu. Pirtis ierīkoja aiz katras sētas dārziem, gar upes vai ezera malu. 19. gadsimta otrajā pusē lielākajai daļai sētu bija tikai no 5 līdz 10 ha zemes, ko tālāk sadalīja daudzos starpgabalos — kopējos tīrumos.[60]

Sabiedrība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viensēta Vidzemē

Senie latvieši dzīvoja saimēs, kas bija viensētas apdzīvojošu cilvēku kopums. Pie tās sākotnēji piederēja sētas īpašnieka ģimenes locekļi, taču laika gaitā tajā iekļāvās arī kalpi un kalpones, kas bija vai nu brīvi cilvēki bez īpašumiem vai arī nebrīvi cilvēki kā dreļļi (karagūstekņi) vai cilvēki, kuri brīvību ir zaudējuši uz laiku, nespējot atmaksāt parādu. Senākais ģimenes veidošanas veids varētu būt bijusi sievas zagšana. Arnolds Spekke savā darbā „Latvieši un Livonija 16.gs.” par sievas zagšanu rakstīja šādi:

Ja kādam zemniekam ir dēls, kas jau diezgan liels, lai ņemtu sev sievu, (dēls) izraugās sev kādu no kalponēm, kas viņam patīk, un dodas ar saviem draugiem, kurus sev sadabūjis, apslēpjas kaut kur mājas tuvumā, kur atrodas jaunava, un, uzmanījuši brīdi, kad tā iznāk laukā, to ar varu sagrābj, iesviež minētam nolūkam sagatavotās kamanās un steigšus dodas mājup. Kad nu līgavas tuvinieki izdzird kliedzienus, viņi metas laukā, apbruņojušies pīķiem un šķēpiem, lai atņemtu līgavu uzbrucējiem. Kad viņi tos panāk, abu pulku starpā norisinās nikns kautiņš, un kas tad izrādās par stiprāku, tas patur līgavu.[61]

Ar laiku zagšanas vietā ieviesās pirkšana un vedēji varēja arī vienoties ar saimes tēvu par samaksu, līdz ar to jaunava kļuva par preci (no tā arī cēlies vārds „precēt”). Šādos gadījumos dots līdzi arī pūrs — pašas meitas darinātais — adījumi, audumi, tērpi, rotas, kā arī lopi.[62] Pēc Latvijas okupācijas 1946. gadā Latvijas PSR varas iestādes sāka kolektivizāciju, no viensētām cilvēkus pārceļot uz kolhozu centros jaunveidotajiem pilsētciemiem. Līdz 1965. gadam no viensētām pārvietoja 22 000 ģimenes, t.i. 11% lauksaimniecībā nodarbināto.[nepieciešama atsauce] Mūsdienās Latvijā turpinās jau 18. gadsimtā sākusies urbanizācija un 2009. gadā pilsētās dzīvoja 68% Latvijas iedzīvotāju.[63]

Ģenētiskie pētījumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dominējošās Y hromosomu haplogrupas Eiropas vīriešiem. Redzams, ka Latvijas iedzīvotājiem visbiežāk atrodami haplotipi N un R1a.

Latviešu etnoģenēzē pierādāmi vairāki slāņi, kuri atspoguļo secīgus migrācijas un asimilācijas viļņus daudzu tūkstošu gadu garumā. Vissenākie Latvijas mezolīta perioda iedzīvotāti ģenētiski bija līdzīgi Eiropas senākajiem iedzīvotājiem jeb Rietumu medniekiem-vācējiem, agrā neolīta periodā apmēram 3900. gadus p.m.ē. notika pirmiedzīvotāju sajaukšanās ar Austrumu medniekiem-vācējiem, izveidojot Narvas kultūru. Vēlā neolīta peridā apmēram 2800. gadus p.m.ē. ieceļoja Rietumu stepju lopkopji, kas runāja indoeiropiešu valodās un izveidoja Auklas keramikas kultūru. Akmens laikmetā Latvijas pirmiedzīvotāju genētiskajā materiālā nav atrodams Agrīno Eiropas zemkopju genoma piejaukums.[64]

Y-hromosomas izpēte parādījusi, ka mūsdienu latviešu vīriešiem dominē N1с1[65] un R1a[66] haplogrupas. N1c1 haplogrupa ir izplatīta Ziemeļeiropā (somiem, sāmiem, igauņiem, lietuviešiem, krieviem, zviedriem) un Sibīrijā, bet R1a ir izplatīta ungāriem, poļiem, baltkrieviem, mariešiem, ukraiņiem, krieviem, mordviešiem, slovēņiem, igauņiem, čehiem, lietuviešiem, komiešiem, norvēģiem, kirgīziem, kā arī daļā Indijas iedzīvotāju.

Latviešu diaspora

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valsts Reģistrētais skaits
1. Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
96 070[2]
 9. Karogs: Norvēģija Norvēģija
10 503[67]
 15. Karogs: Francija Francija
956[68]
2. Karogs: Īrija Īrija
45 836[69] (20 593)[70]
 8. Karogs: Vācija Vācija
9775[68]
 16. Karogs: Venecuēla Venecuēla
300[71]
3. Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
36 000[68]
 10. Karogs: Zviedrija Zviedrija
4116[68]
 17. Karogs: Argentīna Argentīna
200[68]
4. Karogs: Krievija Krievija
28 520[72]
 11. Ukraina
4800[73]
 18. Karogs: Gruzija Gruzija
200[68]
5. Karogs: Kanāda Kanāda
27 870[74]
 12. Karogs: Lietuva Lietuva
2400[75]
 19. Karogs: Čīle Čīle
100[68]
6. Karogs: Brazīlija Brazīlija
25 000[76]
 13. Karogs: Igaunija Igaunija
2177[77]
7. Karogs: Austrālija Austrālija
18 938[78]
 14. Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
1549
 KOPĀ
vairāk nekā 220 000

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 ISG08. Latviešu skaits Latvijā un Rīgā gada sākumā (dati par 2011-2017)[novecojusi saite] apmeklēts 2017. gada 24. septembrī
  2. ↑ 2,0 2,1 ASV tautas skaitīšanas birojs. «2010. gada dati par ASV dzīvojošo cilvēku izcelsmi» (angliski). American FactFinder. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  3. ↑ Population by country of birth and nationality, Annual Population Survey, Office of National Statistics, 2010 (angliski)
  4. ↑ «Latviešu skaits Īrijā un AK, 3. daļa» (angliski). Latvian Abroad. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  5. ↑ Sandra Bondarevska. «Nekā personīga pret Lubānu, Latvijas vēstnieku Īrijā vai latviešu biedrībām». Baltic Ireland. Skatīts: 2016. gada 7. aprīlī.
  6. ↑ Iedzīvotāju nacionālais sastāvs Arhivēts 2016. gada 29. februārī, Wayback Machine vietnē. (krieviski) Krievijas Federācijas Statistikas pārvalde
  7. ↑ Sadalījums pēc mācētajām valodām (izņemot krievu) Arhivēts 2011. gada 3. septembrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski) Krievijas Federācijas Statistikas pārvalde
  8. ↑ Iedzīvotāju nacionālā pārliecība Arhivēts 2017. gada 16. janvārī, Wayback Machine vietnē. (krieviski) Krievijas Federācijas Statistikas pārvalde
  9. ↑ «2006 Census of Canada: Topic-based tabulations | Ethnic Origin (247), Single and Multiple Ethnic Origin Responses (3) and Sex (3) for the Population of Canada, Provinces, Territories, Census Metropolitan Areas and Census Agglomerations, 2006 Census - 20% Sample Data». Statistics Canada. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2012. gada 22. jūlijā.
  10. ↑ Revista Época Ediēćo 214 24/06/2002 Arhivēts 2013. gada 3. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (spāņu)
  11. ↑ «Latviešu diasporas atbalsta programma 2004 - 2009» (angliski). Latvians Online. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 20. februārī. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  12. ↑ Corrigendum Australian Census Analytic Program Australians' Ancestories (angliski)
  13. ↑ Foreign population by average-age and average duration of residence Arhivēts 2012. gada 22. februārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  14. ↑ Tautas skaitīšanas dati: Latvijā dzīvo 2 067 887 cilvēki Arhivēts 2015. gada 13. februārī, Wayback Machine vietnē. tvnet.lv 2012. gada 18. janvārī
  15. ↑ Moscovia Antonijs Posevino, 1586 (latīniski)
  16. ↑ Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 2001. ISBN 9984-700-12-7.
  17. ↑ Vilis Biļķins. Livonijas Indriķa chronika vidus laiku gara gaismā. Rīga : Latvijas vidusskolu skolotāju kooperatīvs, 1931. 109. lpp.
  18. ↑ «Indriķa hronika X, 3.». historia.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. maijā. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  19. ↑ «Indriķa hronika XXIX, 3.». historia.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. februārī. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  20. ↑ «Senlatvieši». Tēzaurs. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  21. ↑ «Veclatviešu rakstības senākais posms, 1525. - 1631. gads». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 19. decembrī. Skatīts: 2011. gada 19. decembrī.
  22. ↑ Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga, 2009. — 105., 111. lpp.
  23. ↑ Kārlis Draviņš. Das Hasentotersche lettische Vaterunser. — Studi Baltici, N. S., 1952, vol. 1 (9), с. 211—230
  24. ↑ «Blese E. Latviešu literatūras vēsture. Vidējais un vecākais posms. No XVI gs. vidus līdz XIX gs. vidum. Gaismas pils, 1947.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 1. aprīlī.
  25. ↑ Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. — 164 lpp.
  26. ↑ «Fredericus Menius. Syntagma de origine Livonorum». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2013. gada 8. septembrī.
  27. ↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600-1710. Stokholma, 1962; 181 lpp.
  28. ↑ «Latviešu valodas saknes». Latviešu valodas aģentūra. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  29. ↑ Swehta Behrnu Mahziba ta deewa kalpa Luterus, ar dauds Jautaschanahm un atbildeschanahm teem Wid-Semmes Latweescheem par labbu wairota im isspohschata. Rīga, 1699. un 1700.
  30. ↑ Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi latviskais tulkojums ar A. Tenteļa ievadu no LU rakstu XI sējuma 1924. gadā 31.—73. lpp.
  31. ↑ Ceļā uz nacionālu valsti. Gvido Straubes priekšlasījums starptautiskā konferencē "Informācija, revolūcija, reakcija 1905.-2005."[novecojusi saite]
  32. ↑ Rita Brambe. Rīgas iedzīvotāji feodālisma perioda beigās. Rīga : Zinātne, 1982. 88. 129. lpp.
  33. ↑ Melita Svarāne Par ko parakstījās Rīgas latvieši 18. gadsimtā un 19. gadsimta pirmajā pusē[novecojusi saite] "Latvijas Arhīvi" 2001.3., 36. lpp.
  34. ↑ Latviešu apgaismība, apģērbs un veselība (latviski)
  35. ↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca X. sējuma 20 426 sleja, Rīga, 1933.-1934.
  36. ↑ «Gothards Frīdrihs Stenders (saukts par Veco Stenderu)». Letonika.lv. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  37. ↑ Reales Staats- und Zeitungs-Lexicon: ...; Nebst einem zweyfachen Register und Vorrede Herrn Johann Hübners, Rectoris des Fürstl. Gymnasii zu Merseburg.
  38. ↑ Artūrs Boruks. Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā. Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 1995. 400. lpp. ISBN 9984596680.
  39. ↑ Jaunlatvieši un latviešu valodas attīstība (latviski)
  40. ↑ Mēs esam savējie. Latviešu likteņi Krievijā Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. (latviski). Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka.
  41. ↑ 1897. gada Krievijas Tautskaites dati Rīgā (krieviski) Демоскоп Weekly
  42. ↑ Iveta Tunne (2005. gada 10. septembris). "Vardarbības freims 1905. gada notikumu atspoguļojumā laikrakstā „Dienas Lapa”". „Latvijas Arhīvi” (4). (latviski)
  43. ↑ Pastāvīgo iedzīvotāju skaits pēc tautas skaitīšanu datiem Arhivēts 2011. gada 14. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
  44. ↑ 44,0 44,1 44,2 Pārsla Eglīte. A Brief Overview of the 20th Century Latvian Migration Studies. // Folia Geographica / Ģeogrāfiski raksti Vol. 14. Ed. G.Rudzītis. — Rīga: Latvian Geographical Society, 2008.[novecojusi saite]
  45. ↑ Aivars Bieka. «Latvieši Padomju Savienībā — komunistiskā genocīda upuri». Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  46. ↑ «Latvieši Brazīlijā». Latvijas Universitātes akadēmiskā bibliotēka. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.[novecojusi saite]
  47. ↑ Latvijas ebreju valsts darbinieku likteņi Otrā pasaules kara laikā Arhivēts 2008. gada 26. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (latviski)
  48. ↑ Iedzīvotāju skaita un struktūras dinamika (latviski) Demogrāfijas centrs
  49. ↑ 49,0 49,1 49,2 IRG069. Pastāvīgie iedzīvotāji pēc tautības gada sākumā Arhivēts 2020. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē. csb.gov.lv, apmeklēts 2020. gada 22. jūlijā
  50. ↑ 50,0 50,1 50,2 IDG120. Dzīvi dzimušie pēc tautības[novecojusi saite] csb.gov.lv, apmeklēts 2020. gada 22. jūlijā
  51. ↑ 51,0 51,1 51,2 IMG050. Mirušie pēc tautības Arhivēts 2020. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē. csb.gov.lv, apmeklēts 2020. gada 22. jūlijā
  52. ↑ 52,0 52,1 IBG041. Starptautisko ilgtermiņa migrantu etniskais sastāvs Arhivēts 2020. gada 24. jūlijā, Wayback Machine vietnē. csb.gov.lv, apmeklēts 2020. gada 23. jūlijā
  53. ↑ «1897. gada Krievijas Tautskaites dati Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņās» (krieviski). Демоскоп Weekly. Skatīts: 2012. gada 27. jūlijā.
  54. ↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca X. sējuma 20 441 sleja, Rīga, 1933.—1934.
  55. ↑ Central Statistical Bureau of Latvia, 2009[novecojusi saite] (angliski)
  56. ↑ Kurzemes lauku sēta (latviski)
  57. ↑ «Zemgales novada uztura ieradumi un viesmīlības tradīcijas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 19. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 19. oktobrī.
  58. ↑ Latgales lauku sēta (latviski)
  59. ↑ Latviešu viensēta (latviski)
  60. ↑ Latgales lauku sēta (latviski)
  61. ↑ Arnolds Spekke. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga : Zinātne, 1995. 196. lpp. ISBN 9785796611128.
  62. ↑ Vedības (latviski)
  63. ↑ Iedzīvotāju dinamika (latviski). Demogrāfijas centrs.
  64. ↑ The Neolithic transition in the Baltic was not driven by admixture with early European farmers. Jones ER, Zarina G, Moiseyev V, Lightfoot E, Nigst PR, Manica A, Pinhasi R, Bradley DG. Curr Biol CB. 2017;27:576–582
  65. ↑ Laitinen et al. (2002. gada decembris). "Y-Chromosomal Diversity Suggests that Baltic Males Share Common Finno-Ugric-Speaking Forefathers". Human Heredity 53 (2). (angliski)
  66. ↑ Rosser et al. (2000. gada 1. decembris). "Y-Chromosomal Diversity in Europe Is Clinal and Influenced Primarily by Geography, Rather than by Language". The American Journal of Human Genetics 67 (6). (angliski)
  67. ↑ Befolkningen etter innvandringskategori og landbakgrunn Iedzīvotāji pēc imigrācijas kategorijas un izcelsmes valsts 2015. gada 1. janvārī (norvēģiski)
  68. ↑ 68,0 68,1 68,2 68,3 68,4 68,5 68,6 Population by country of birth and nationality, Annual Population Survey, Office of National Statistics, 2010
  69. ↑ Īrijā 2010. gadā reģistrēti 3,134 imigranti no Latvijas un 4,353 no Lietuvas (angliski)
  70. ↑ 2011. gada Īrijas tautskaitē reģistrēto latviešu skaits
  71. ↑ «Latvijas Republikas un Venecuēlas Bolivāra Republikas attiecības». Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Skatīts: 2014. gada 5. jūlijā.
  72. ↑ 2002. gada Krievijas tautas skaitīšanas dati Arhivēts 2011. gada 3. septembrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  73. ↑ ↑ Joshua Project — Ethnic People Groups of Ukraine (angliski)
  74. ↑ Detailed Mother Tongue (103), Knowledge of Official Languages (5), Age Groups (17A) and Sex (3) for the Population of Canada, Provinces, Territories, Census Divisions and Census Subdivisions, 2006 Census — 20% Sample Data (angliski)
  75. ↑ Gyventojų skaičius metų pradžioje. Požymiai: tautybė — Rodiklių duomenų bazėje Arhivēts 2012. gada 6. septembrī, Wayback Machine vietnē. (lietuviski)
  76. ↑ Ediēćo 214 24/06/2002 Arhivēts 2013. gada 3. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (portugāliski)
  77. ↑ Igaunijas iedzīvotāju statistika pa gadiem pēc tautības Arhivēts 2019. gada 7. janvārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  78. ↑ Corrigendum Australia Census Analytic Program Anustralians's Ancestories (angliski)

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Audiovizuālās norādes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvieši&oldid=4168567"