Brāļu draudze

Brāļu draudze jeb hernhūtieši (latīņu: Unitas Fratrum, vācu: Herrnhuter Brüdergemeine, Erneuerte Brüder-Unität, angļu: Moravian Church) ir uz piētisma pamatiem balstīts kristīgā protestantisma novirziens, kas deva spēcīgu impulsu arī latviešu garīgajai un politiskajai attīstībai jeb pirmajai tautiskajai atmodai.

Brāļu draudzes priekšgājēji bija sena reliģiska kustība, kas tagadējās Čehijas teritorijā pastāvēja kopš 14. gadsimta. Pēc Jana Husa sadedzināšanas uz sārta un husītu sacelšanās apspiešanas viņa reliģiskie sekotāji 1457. gadā Kunvaldē nodibināja neatkarīgu draudzi, ko dēvēja par "Bohēmijas brāļiem" (čehiski: Čeští bratři) jeb "Brāļu savienību" (latīniski: Unitas Fratrum). Pēc pirmo kristiešu parauga viņi viens otru sauca par brāļiem un māsām, tomēr pieņēma katoļu sakramentus un pakļāvās savam bīskapam. Trīsdesmitgadu kara un kontrreformācijas dēļ pēc 1620. gada vairums brāļu savienības locekļu bīskapa Jana Amosa Komenska vadībā bija spiesti emigrēt uz citām Eiropas valstīm.

Brāļu draudzes atdzimšana sākās pēc Lielā Ziemeļu kara beigām 1722. gadā, kad grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs savos zemes īpašumos Saksijas austrumos atļāva apmesties vajātajiem brāļu draudzes locekļiem no dažādām zemēm un nodibināt Hernhūtes koloniju. Nosaukums Herrnhut cēlies no vārdu savienojuma Herrn Hut, kas nozīmē "Dieva (tā Kunga) aizsardzība". Pats grāfs ar ģimeni dzīvoja netālajā Bertelsdorfas pilī un aktīvi iesaistījās kopienas dzīvē. Pārvarot uzskatu pretišķības, Cincendorfam līdz 1727. gadam izdevās saliedēt bēgļus vienotā draudzē ar iekšējās un ārējās dzīves statūtiem, kas balstījās idejā par draudzi kā lielu ģimeni. No Hernhūtes brāļu draudzes locekļi sāka doties sludināšanas misijās. Pirmā misija 1729. gadā bija uz Vidzemi, kur vēlāk tika uzcelts lūgšanu nams Valmiermuižas Jēra kalnā. 1732. gadā brāļi devās uz Barbadosu salu Karību jūras salās, 1733. gadā — uz Grenlandi, 1734. gadā — uz Ziemeļameriku, kur Pensilvānijā tika izveidota Bētlemes kolonija, 1735. gadā — uz Surinamu Dienvidamerikā, 1736. gadā — uz Dienvidāfriku.^[1]

Neraugoties uz īpatnējo iekšējo disciplīnu un dievkalpojumu kārtību, ko viņi uzskatīja par senās brāļu draudzes rituālu atjaunošanu, Hernhūtes draudze piederēja Saksijas luterāņu baznīcai. Attiecības ar luterāņu baznīcu pasliktinājās un 1735. gadā Hernhūtes brāļu draudze kļuva neatkarīga un tika ievēlēts savs bīskaps. Grāfs Cincendorfs 1736. gadā tika izraidīts no Saksijas un 1737. gadā Berlīnē tika iesvētīts par atjaunotās brāļu draudzes bīskapu. Brāļu draudzes locekļi izceļoja no Hernhūtes un dibināja jaunas brāļu draudzes Prūsijas teritorijā, kur brāļu draudzes tika oficiāli atzītas 1742. gadā un Anglijā, kur tās tika atzītas 1749. gadā.^[2]

Pēc Cincendorfa nāves brāļu draudzes 1764. gadā saņēma mantojumā Bertelsdorfas pili un muižu. Tika izstrādāta brāļu draudzu satversme un 1779. gadā nokārtotas attiecības ar evaņģēliski luterisko baznīcu.

Patlaban kopējo brāļu draudzes locekļu skaitu 19 patstāvīgās baznīcās lēš uz 825 000, no kuriem lielākā daļa ir Āfrikā (ap 600 000), bet arī Ziemeļamerikā (Pensilvānijas un Ziemeļkarolīnas štatos) un Dienvidamerikā. Eiropā ir tikai 22 500 brāļu draudzes locekļu.^[3] Starptautiskie centri atrodas Hernhūtē un Badbolā Vācijā. Katrus septiņus gadus notiek brāļu draudzes baznīcu sinode.

Atjaunotās brāļu draudzes vēsture Latvijas teritorijā aizsākās 1729. gadā, kad Lielā Ziemeļu kara un mēra izpostītajā Vidzemē izplatījās piētisma uzskati. Halles Universitātē studējušais Krimuldas luterāņu mācītājs Johans Grīners 1728. gadā bija sastapies ar grāfu Cincendorfu un aicinājis no Hernhūtes uz Vidzemi brāļu draudzes misionārus. 1729. gada novembrī Rīgā no Hernhūtes ieradās brāļu draudzes vadītājs namdaris Kristiāns Dāvids (1690—1751) un divi audēji — Timotejs Fīdlers un J.Grasmanis, kas pēc ģenerāļa fon Hallarta atraitnes Magdalēnas Elizabetes Hallartes aicinājuma devās uz Valmiermuižu, lai veidotu kopienu pēc Hernhūtes draudzes paraugiem. Pirmo brāļu draudzi Rīgā dibināja un līdz savai nāvei 1734. gadā vadīja mastu šķirotāju amata vecākais Matīss Šteinhauers, draudzes saieti notika viņa mājā. 1735. gadā M. E. fon Hallarte sūtīja vēstuli Cincendorfam un aicināja sūtīt no Hernhūtes papildus brāļus evaņģēlija sludināšanai. No Saksijas izraidītais grāfs Cincendorfs izlēma pats doties uz Valmieru. 1736. gada septembrī viņš ieradās Rīgā un ar lieliem panākumiem sprediķoja gan Rīgas, gan Valmieras un Tallinas baznīcās, gūstot daudz draugu un atbalstītāju, ieskaitot Vidzemes ģenerālsuperintendentu Fišeru. Viņš ieguva atļauju sūtīt uz Vidzemi brāļus un māsas, kas varētu darīt labu iespaidu uz tautas tikumību. Valmiermuižā notika plašākas apspriedes par mācību iestādes dibināšanu. Vidzemē otrreiz ieradās Kristiāns Dāvids ar apmēram 50 brāļiem amatniekiem, kas sadalījās pa muižām latviešu un igauņu daļā.

1738. gadā ar Vidzemes ģenerālsuperintendenta Johana Benjamina Fišera (1684—1744) atļauju M. E. fon Hallarte ar Vidzemes landrāta Johana Baltazara fon Kampenhauzena atbalstu Valmierā atvēra skolotāju sagatavošanas skolu. Tika uzcelta jauna māja Valmieras draudzes palīgmācītāju diakonāta vajadzībām. Tā tika uzcelta plašāka, lai varētu būt telpas ne tikai mācītāja dzīvoklim, bet arī semināram. Par semināra vadītāju izraudzījās Magnusu Fridrichu Buntebartu (1717—1750), kurš ātri apguva latviešu valodu. 1739. gadā seminārā bija 15 audzēkņu, bet 1740. gada rudenī jau bija ap 100, nākamajos gados skaits vēl pieauga. Semināram bija liela piekrišana, un tas kļuva par jaunās atmodas kustības viduspunktu. Semināra pirmie beidzēji bijuši Šķesteru Pēteris, Ķīšu Pēteris un citi, kas veidoja jaunas brāļu draudzes grupas un organizējās draudzes dažādos novados. Brāļu draudze izdeva otro latviešu Bībeles izdevumu un dziesmu grāmatu. 1741. gadā Rīgas namnieks un brāļu draudzes vadītājs Jānis Šteinhauers vadīja ap 50 brāļu lielās draudzes saietus savā Zasulauka muižiņā. Viņš atjaunoja Zāļu vakara svinēšanu, kas kļuva par vienu no Rīgas tradīcijām.

Blakus diakonātam Valmieras Jēra kalnā uzcēla mazāku saiešanas namu atmodināto latviešu sapulcēm, pēc tam pēc Hernhūtes parauga lielāku ar divām lielām zālēm sapulcēm vācu un latviešu valodās. Kopā ar saimniecības ēkām un netālo riju izveidojās vesels ēku puduris pakalnā upes krastā, ko nosauca par Jēra kalnu. Valmieras saiešanas nams noderēja par paraugu citiem saiešanas namiem jeb kambariem Latvijā. Plaša, gaiša telpa — zāle ar vienkāršiem koka soliem un ar sacītāju galdiem priekšā. Gar sienām — zaru lukturi, pie griestiem — kroņlukturi. Vīrieši sēdēja vienā telpas pusē un sievietes — otrā. Sacītāju sols atradās priekšā aiz sacītāju galda, kas stāvēja pret plašāku, nereti arī saulainu logu. Jēra kalnā strādāja abi Valmieras mācītāji un septiņi brāļu draudzes locekļi.

1742. gadā tika izdota brāļu draudzes dziesmu grāmata ar 234 dziesmām. Līdz 1742. gada vasarai pēc Valmieras draudzes parauga tika nodibinātas vēl trīs brāļu draudzes Straupē, Liepā un Mārsnēnos. 1743. gadā Valmierā bija 700, Straupē — 800, Liepā — 800, Mārsnēnos — 400 brāļu draudzes locekļu. Vēlāk draudzes tika izveidotas Smiltenē un Trikātā.^[4]

Visas Vidzemes brāļu draudzes priekšgalā bija prezbiters, tautā saukts "lielais tētiņš" ar 12 palīgiem diakoniem jeb "sacītāju tētiņiem". Katrai draudzei bija savi ievēlēti vecākie, darbinieki un palīgi, tajās noturēja mācības stundas, Bībeles stundas, draudzes stundas, kārtu jeb koru stundas. Liela loma bija nelielajām grupām jeb pulciņiem, kas noturēja pārrunas ar katru grupas dalībnieku atsevišķi, tā sauktās “caurrunas”. Brāļu draudzes ietekmē mazinājās žūpība, māņticība un noziedzība, tomēr brāļu draudzēs sāka arvien vairāk parādīties arī parādību redzēšana un nonākšana ekstāzē. Līdztekus mazinājās luterāņu baznīcu apmeklēšana un zemnieki ieguva nacionālo pašapziņu.

1743. gadā Vidzemes landtāga rosināta evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorija izveidoja izmeklēšanas komisiju hernhūtiešu brāļu draudzes lietā. Muižnieku un mācītāju sūdzību rezultātā 1743. gada 16. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt lūgšanu namus un aizliedza sapulces Krievijas Impērijā. Laikmets no 1744. gada līdz 1770. gadam pazīstams kā brāļu draudzes "klusais gājiens". Tika slēgts un aizzīmogts Jērakalns u. c. brāļu draudzes saiešanu vietas, atņemtas grāmatas, vajāti nepakļāvīgie. 1744. gada pavasarī grāfiene Cincendorfa personīgi ieradās Pēterburgā un bez panākumiem centās pārliecināt ķeizarieni atcelt rīkojumu. 1744. gada decembrī Rīgā ieradies arī grāfs Cincendorfs, taču ticis ieslodzīts Rīgas citadeles cietumā un izraidīts no Vidzemes.

1744. gadā slēdza Valmieras diakoniju, tomēr tā audzēkņi turpināja darboties Vidzemē un Igaunijā. 1745. gadā no Krievijas Impērijas tika izraidīti visi hernhūtiešu vācbrāļi. Tiem līdzi devās arī nedaudz latviešu, kas apmetās uz dzīvi Eiropas un Ziemeļamerikas brāļu draudzēs. Izveidojās nelegālo brāļu draudzes sarakste ar Eiropas brāļiem un tika stimulēta pašizglītība. 1746. gadā brāļu draudžu sinodē Holandē tiks nolemts, ka latviešiem un igauņiem pašiem jāuzņemas savu draudžu vadība. 1747. gadā Rīgas brāļu draudzes vadītājs Jānis Šteinhauers iesniedza prasību Rīgas rātei atcelt diskriminējošos Lielās ģildes statūtus, kas aizliedza dzimtcilvēku izcelsmes latviešiem iegādāties īpašumus un nodarboties ar tirdzniecību. Pēc šīs prasības noraidīšanas viņš vērsās pie Vidzemes ģenerālgubernatora Dolgorukija un 1757. gadā piespieda Lielo ģildi atcelt iepriekšējos ierobežojumus. Jānis Šteinhauers 1754. gadā nopirka 4000 akru zemes Ziemeļamerikā, lai tur nodibinātu Vahovijas brāļu draudzi (tagad Vinstona-Salema Ziemeļkarolīnas štatā).^[5]

1750. gadā pēc M.E. fon Hallartes nāves Jēra kalna ēkas nonāca citu īpašnieku rokās un 1753. gada 14. martā sākās ēku nojaukšana. No 1755. gada sākās regulāras bērnu saiešanas un mērķtiecīgs darbs ar bērnu vecākiem. No 1756. gada zināmas saiešanas slepus mežā Doles salā un citviet. 1761. gadā kā mērķis izvirzītas «caurrunas» ar katru un visiem par sevi. 1762. gada septembrī notika pirmie laulāto kārtas svētki un bērnu svētki kopā ar dziedāšanas stundām.

1770. gadā pēc Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendanta J. A. Cimmermaņa nāves mazinājās spiediens pret Brāļu draudzēm Vidzemē un Krievijas ķeizariene Katrīna II atļāva atjaunot brāļu draudžu darbību Krievijas Impērijā.

1776.—1777. gadā Vidzemes brāļu draudzes novados notika zemnieku nemieri. 1777. gada rudenī divi Vidzemes guberņas zemnieki — Žagatas Lauris un Bisnieka Pēteris — nokļuva Pēterburgā, lai iesniegtu Ķikuļu Jēkaba sacerētus lūgumrakstus Katrīnai II. Viņus apcietināja un sodīja, bet aizvestie iesniegumi ir saglabājušies, tie ir divi sūdzību raksti un divas dziesmas.

1782. gadā par Vidzemes brāļu draudzes presbitera palīgu sāka strādāt kurzemnieks Georgs Heinrihs Loskīls, kas bija beidzis Barbijas brāļu draudzes mācītāju semināru Vācijā un jaunā līmenī pacēla garīgās dziedāšanas un meditācijas kultūru. No 1785. līdz 1789. gadam viņš bija brāļu draudzes presbiters Vidzemē, bet pēc tam devās dibināt brāļu draudzi Pēterburgā. Pēc 1790. gada sākas jauns Vidzemes atmodas vilnis. 1802. gadā notika Kauguru nemieri, par to cēloni valdības izmeklēšanas komisija uzskatīja brāļu draudzei piederīgos. Pēc Vidzemes zemnieku brīvlaišanas 1817. gadā brāļu draudžu kustība sasniedza savas darbības virsotni. Kustība aptvēra vairāk nekā 30 draudzes, bija uzcelti apmēram 100 saiešanas nami un dalībnieku skaits Vidzemē sasniedza 20 000 cilvēku.^[6] 1819. gadā J. Ēvalds tika apstiprināts par pirmo Baltijas Brāļu draudzes diasporas vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzes novadā. 1827. gadā ķeizars Aleksandrs I oficiāli atzina Vidzemes guberņas un Igaunijas guberņas brāļu draudžu apvienības par patstāvīgu konfesiju. Šajā laikā šajās guberņās bija reģistrētas 144 draudzes ar 31 000 locekļu. 1830. gada 5. jūnijā iesvētīja Rīgas Brāļu draudzes namu Kalēju ielā 8. Vidzemes evaņģēliski luteriskā baznīca centās mazināt brāļu draudzes ietekmi, ko sekmēja arī dzimtbūšanas atcelšana un turīgo zemnieku slāņa veidošanās. 1839. gadā brāļu draudzei aizliedza uzņemt jaunus dalībniekus, tētiņi drīkstēja lasīt tikai mācītāju apstiprinātus tekstus, tika noteiktas atļautās dziesmas.

1840. gadā no savām mājām Madlienā izliktais sacītājs Dāvids Balodis saka sludināt Brāļu draudzes idejas sāka sludināt Rīgas Pēterburgas priekšpilsētā dzīvojošajiem strādniekiem. Kad šīs sapulces aizliedza, Rīgas pareizticīgo bīskaps Irinarhs atļāva saietus noturēt Rīgas Dievmātes patvēruma (Pokrova) kapsētas baznīcā. Kad vēlāk D. Balodim paziņoja, ka saieti vai nu japārtrauc, vai arī draudzei jāpāriet pareizticībā, viņš izvēlējās pēdējo. 1845. gada sākumā pareizticībā uzņēma veselu Rīgas brāļu draudzi. 1861. gadā lielākā daļa brāļu draudžu pievienojās luterāņu baznīcai, daļa pārgāja krievu ortodoksajā ticībā, tomēr brāļu draudzes turpināja darboties. Kurzemes guberņas teritorijā brāļu draudzi izveidot neatļāva, tomēr tās vietumis tika nodibinātas kā baptistu draudzes.

Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā par Vidzemes brāļu draudzes diakonu ("tētiņu") tika iecelts Jānis Malvess, kas pēc Latvijas Republikas dibināšanas nodeva savas pilnvaras Latvijas evaņģēliskās brāļu sadraudzības biedrībai. 1928. gadā Vidzemē vēl bija ap 50 saiešanas nami, kuros darbojās brāļu draudzes ar 3000 locekļiem^[7] Pēc Otrā pasaules kara PSRS okupācijas laikā saiešanu namus likvidēja, bet nodibinoties kolhoziem un padomju saimniecībām, tos pārveidoja par dzīvojamām mājām, bet reizēm arī cūku kūtīm vai krogiem (piemēram, Cepļu saiešanas namu Vecpiebalgas pagastā).

Brāļu draudzes sadraudzības kustība Latvijā tika atjaunota 1997. gadā, kad Straupē notika pirmā konference par Brāļu draudzes kustību Latvijā. Brāļu draudzes dienas notika arī Krimuldā, Cēsīs, Burtniekos, Smiltenē, Mūrmuižā, Cēsīs, Dalbē, Dzērbenē, Raunā, Cimzā, Grostonā un citur. Dažviet tika atjaunoti vīru vakari (parasti piektdienās), kuros notika lūgšanas, Bībeles lasījumi un dziesmu dziedāšana, kam sekoja sadraudzības mielasts. Misijas darbā tika iesaistītas divas skolas un vairākas luterāņu draudzes. Brāļu draudžu sadraudzības sinode 2006. gadā uzņēma Latvijas brāļu draudzes kontinentālās Eiropas Brāļu draudžu savienībā. 2007. gada aprīlī Valmierā notika starptautiska zinātniskā konference "Vidzeme. Baznīca. Sabiedrība." par Brāļu draudzes kustības vēsturi Vidzemē, ko organizēja Valmieras Novadpētniecības muzejs un Vidzemes augstskola sadarbībā ar Helsinku Universitāti un Valmieras pilsētas pašvaldību. 2009. gada 26.—29. maijā Hernhūtē (Vācijā) notika starptautiska zinātniskā konference "Latviešu kultūra un Hernhūtes brāļu draudze" (Lettische Kultur und Herrnhuter Brüdergemeine), kurā uzstājās arī vairāki runātāji no Latvijas.^[8]

Vecākais Vidzemes saiešanu nams kopš 1738. gada atradās Jērakalnā pie Valmieras, kur atradās arī skolotāju seminārs. Senākie latviešu zemnieku būvētie saiešanu nami bija Kauguru pagasta "Gaidēs" (1765) un Plāņu pagasta "Mežuļos" (1769). Reizēm tie saukti arī par lūgšanu namiem, saiešanas kambariem, ciemakambariem vai draudzībām. Saiešanu nami atradās uz zemnieku sētu zemes un tika saukti to vārdos, tomēr tos cēla visi draudzes locekļi, rīkojot brīvprātīgas talkas un ziedojot gan naudu, gan būvmateriālus. Celtnes bija orientētas austrumu-rietumu virzienā un ap tām stādīja ozolus un liepas.

Namu plašākā telpa bija Dieva vārdu zāle, kuras austrumu galā atradās sacītāja galdiņš ar soliņu, aiz kura mēdza novietot ierāmētu Svēto rakstu citātu. Zāli aizpildīja divas solu rindas, uz kuriem labajā puse sēdēja vīrieši, bet kreisajā sievietes. Sacītājtētiņa istaba atradās ēkas rietumu galā, kur atradās arī vīriešu un sieviešu priekšnami jeb "pieejas" ar vadžiem drēbju uzkāršanai. Līdz 1933. gadam Aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā bija uzņemti šādi Vidzemes brāļu draudzes saiešanu nami, kas pasargāja tos no patvaļīgas pārbūves vai nojaukšanas:^[9]

• Druvienas pagasta "Tirzieši"
• Dzērbenes pagasta "Doles" un "Jaunītes"
• Gatartas pagasta "Ješkas" un "Viļumi"
• Jaunpiebalgas pagasta "Augstāri"
• Launkalnes pagasta "Liedulieši"
• Lielstraupes pagasta "Līņi"
• Priekuļu pagasta "Pinderi"
• Sērmūkšu pagasta "Šukāti"
• Taurenes pagasta "Gulbji"
• Vecpiebalgas pagasta "Greiveri", "Cepļi" un "Prīzēni"

• Bilskas pagasta "Baltači" un "Liepiņas"
• Blomes pagasta "Riņģi"
• Plāņu pagasta "Knapes" un "Mežuļi" (tagad Brīvdabas muzejā)
• Smiltenes pagasta "Macuļi"
• Trapenes pagasta "Mikuži"
• Trikātas pagasta "Ķepīši"
• Veclaicenes pagasta "Vistiņas" un "Ādiņas"
• Vijciema pagasta "Kalējiņi"

• Brenguļu pagasta "Daudži"
• Kauguru pagasta "Gaides"

• Vecgulbenes pagasta "Spalvas"

• Skultes pagasta "Krastiņi" un "Zīvarti"

• Matīss Kaudzītis. Brāļu draudzes Vidzemē. Rīga, 1878
• Gvido Straube, Latvijas brāļu draudzes diārijs (jaunākais noraksts) jeb hernhūtiešu brāļu draudzes vēsture Latvijā. — Rīga: SIA

“N.I.M.S.”, 2000. — 317 lpp.

• Gundars Ceipe. Latvijas Brāļu draudzes vēsture 1918—1940. — LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2010. — 320. lpp.
• Ceļā uz nacionālu valsti. Gvido Straubes priekšlasījums starptautiskā konferencē "Informācija, revolūcija, reakcija 1905.-2005."^{[novecojusi saite]}
• Ludwig, Ralph. Der Herrnhuter. Wie Nikolaus von Zinzendorf die Losungen erfand. Berlin: Wichern Verlag 2009 (vāciski)
• Meyer, Dietrich. Zinzendorf und die Herrnhuter Brüdergemeine. 1700-2000. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht 2009 (vāciski)
• Richter, Hedwig. Pietismus im Sozialismus. Die Herrnhuter Brüdergemeine in der DDR. Göttingen 2009 (vāciski)

• Lelde Stumbre. Brāļu draudzes — pirmā garīgās atmodas kustība Latvijā. Apollo.lv portāls^{[novecojusi saite]}
• Liepājas brāļu draudzes mājas lapa
• Evangelische Brüder-Unität Arhivēts 2010. gada 9. februārī, Wayback Machine vietnē. (vāciski)
• Herrnhuter Brüdergemeine in der Schweiz
• Die Losungen (vāciski)
• Zur Geschichte des Schlosses des Grafen von Zinzendorf (vāciski)
• Mit Jesus an die Front, Die Zeit Nr. 52 vom 19. Dezember 2007 (vāciski)

• Brāļu draudžu kultūrvēsturiskās nozīmes īsais kurss Viss Notiek

Autoritatīvā vadība WorldCat VIAF: 172406883 LCCN: n80044769 ISNI: 0000 0001 2254 4410 GND: 2010017-6 HDS: 027804 NKC: ph303229