Kolhozs

Kolhozs (krievu: колхо́з, akronīms no коллективное хозяйство — ‘kolektīva saimniecība’) jeb kopsaimniecība bija kopēja saimniekošanas forma laukos Padomju Savienībā un citās Austrumu bloka valstīs 20. gadsimtā, kuru individuālo saimniecību (Latvijā, piemēram, viensētu) vietā organizēja sociālistiskajā lauksaimniecībā un zvejniecībā.^[1] Kolhozos ražošanas līdzekļi (zeme, iekārtas, lopi, sēklas u.c.) bija kopsaimniecības paju īpašnieku kopīpašums. Ienākumi no saimniekošanas tika sadalīti saskaņā ar dalībnieku kopēju lēmumu.

Kolhozi tika izveidoti, apvienojoties lauksaimniekiem, tos vadīja priekšsēdētāji (atšķirība no sovhoziem, kurus izveidoja valsts un kurus vadīja direktori).^[2]

Saistībā ar kolhoziem tika lietoti tādi jēdzieni kā kolhozu demokrātija un kolhozu tiesības.^[3]

Pirmie kolhozi Padomju Krievijā sāka veidoties 1918. gadā. Pamatā bija triju veidu kopsaimniecības:

• Lauksaimniecības komūnas, kurās kopīpašums bija pilnīgi visi ražošanas līdzekļi. Komūnas locekļiem nebija savu piemājas saimniecību. Komūnas locekļu patēriņš un sadzīves pakalpojumi pilnībā tika nodrošināti ar kolektīvo saimniekošanu. Materiālo labumu sadale notika pēc izlīdzināšanas principa — nevis pēc ieguldītā darba, bet pēc nepieciešamības. Komūnas parasti organizēja bijušajos muižnieku un klosteru īpašumos.
• Lauksaimniecības arteļi, kuros kopīpašumā bija zeme un ražošanas pamatlīdzekļi (darba lopi,vaislas lopi, tehnika, iekārtas, saimnieciskās būves). Arteļu dalībnieku personīgajā īpašumā palika dzīvojamās mājas un piemājas saimniecība (tai skaitā lopi). Šo īpašumu apjomus parasti noteica arteļa nolikums. Ienākumi tika sadalīti atkarībā no ieguldītā darba. Pēc šī principa 1940. gadu otrajā pusē tika organizēti pirmie kolhozi Latvijā.
• Kopējas zemes apstrādes biedrības, kuros tika kolektivizēts zemes lietojums un darbs. Ražošanas līdzekļi palika biedrības locekļu privātīpašumā. Ienākumi tika dalīti atkarībā no ieguldītā darba un ražošanas līdzekļiem.^[4]

1929. gadā, pirms masveida piespiedu kolektivizācijas, Krievijā no visiem kolhoziem 6,1% bija komūnas, 60,2% — biedrības un 33,6% — arteļi.

1934. gadā Maskavā notika Vissavienības 1. kolhoznieku trieciennieku kongress (kolhoza darba uzlabošanas jautājumi), 2. notika 1935. gadā (lauksaimniecības arteļa paraugstatūtu pieņemšana).

Par kolhoza biedru varēja kļūt no 16 gadu vecuma ar kolhoznieku kopsapulces lēmumu. Kolhoza biedru tiesības un pienākumus noteica kolhoza iekšējās kārtības noteikumi, kurus izstrādāja kolhoza valde un apstiprināja kopsapulce. Kolhoza biedru kopsapulce bija augstākais kolhoza pārvaldes orgāns, tā tika sasaukta ne retāk kā 4 reizes gadā; kolhoza valde un priekšsēdētājs tika ievēlēti uz 3 gadiem. Kolhoza brigāžu / posmu vadītājus iecēla vai ievēlēja konkrēto ražošanas vienību sapulcēs. Kolhozu amatpersonu darbu kontrolēja uz 3 gadiem ievēlēta revīzijas komisija, kuru ievēlēja kopsapulce. Pastāvēja Vissavienības 3. kolhoznieku kongresa (1969) pieņemti kolhoza pamatstatūti, uz kuriem balstoties, katrs kolhozs izstrādāja savus statūtus.

Katru gadu kolhoza kopsapulce noteica izdevumu un ienākumu apmērus pamatfondiem (ēkas, iekārtas, daudzgadīgie stādījumi, lopi u.c.) un apgrozāmajiem fondiem (manta, ko izlietoja vienā gadā). Ražošanas u.c. pamatfondi, sēklas fonds, lopbarības fonds, darba samaksas fonds, kultūras un sadzīves fonds, sociālās nodrošināšanas un kolhoznieku materiālās palīdzības fonds, kolhoznieku materiālās stimulēšanas fonds, rezerves fonds ietilpa kolhoza fondos. Pastāvēja no kolhozu iemaksām veidots Vissavienības centralizētais kolhoznieku sociālās apdrošināšanas fonds, no kura nodrošināja kolhozniekus vecumā un darbnespējas gadījumā, izsniedza ceļazīmes uz sanatorijām, pansionātiem, pionieru nometnēm, izmaksāja dzimšanas, apbedīšanas u.c. pabalstus. Tāpat pastāvēja no valsts budžeta līdzekļiem un kolhozu un starpkolhozu organizāciju iemaksām veidots Vissavienības kolhoznieku sociālās nodrošināšanas fonds, no kura kolhozniekiem vecuma un invaliditātes pensijas, pensijas apgādnieka zaudējuma gadījumā, grūtniecības un dzemdību pabalstus, un pabalstus bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. Pensijas piešķīra ar rajona kolhoznieku pensiju un pabalstu piešķiršanas komisijas lēmumu; kolhozos uz trim gadiem ievēlēja kolhoznieku sociālās nodrošināšanas padomi, kuras uzdevums bija kopā ar kolhoza valdi sagatavot pensijas piešķiršanai nepieciešamos dokumentus. Kolhozu padomes (Vissavienības, republikas, novada, apgabala, rajona) bija vēlēti kolhozu pārstāvības orgāni.

Kolhozu aizņemtā zeme bija valsts īpašums, kas nodots kolhoziem bezmaksas un beztermiņa lietošanā. Kolhozu īpašums bija ēkas, ražošanas iekārtas, traktori, kombaini, lauksaimniecības mašīnas, ganāmpulki, sējumi, ražotā produkcija, nauda. Tāpat kolhoziem mēdza nodot beztermiņa lietošanā mežus.

Atsevišķs tirdzniecības veids Padomju Savienībā bija kolhozu tirdzniecība, kurā kolhozi pārdeva savas produkcijas pārpalikumu pēc valsts iepirkuma plānu izpildes un kolhoznieki (arī citi iedzīvotāji) pārdeva savās palīgsaimniecībās ražoto produkciju. Kolhozu tirdzniecība norisinājās kolhozu tirgos vai komisijas tirdzniecības uzņēmumos; šajā tirdzniecībā cenas mazāk ietekmēja valsts, bet vairāk — pieprasījums un piedāvājums.

'Kolhoznieka sēta' bija apzīmējums kolhoznieka ģimenes darba apvienībai, ar to kolhoznieki izmantoja savas tiesības uz piemājas zemi un palīgsaimniecību. Piemājas zemi (līdz 0,5 ha) piešķīra kolhoznieku kopsapulce. Kolhoznieka sētā ietilpa gan darbspējīgie, gan darbnespējīgie ģimenes locekļi, kas reģistrēti ciema padomē; tās īpašumā atradās locekļu kopmanta: māja, saimniecības ēkas, lopi, putni, bites, inventārs un produkti.

1981. gadā PSRS (bez zvejnieku kolhoziem) bija gandrīz 25,9 tūkstoši kolhozu, 12, 6 miljoni kolhoznieku sētu, gada vidējais nodarbināto kolhoznieku skaits bija 13,1 miljons, lauksaimniecības kopprodukcija 1973. gada salīdzināmās cenās bija 40,1 miljards rubļu. Šajā gadā nedalāmie fondi pamatlīdzekļos un apgrozāmajos līdzekļos bija 113,5 miljardi rubļu, vidējā mēnešalga bija 122,1 rublis, lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība bija 170 miljoni ha, sējumu kopplatība bija 93,7 miljoni ha; produktīvo lopu skaits bija: 47,9 miljoni liellopu (tostarp 16,2 miljoni govju), 27,6 miljoni cūku, 44,9 miljoni aitu un kazu; traktoru bija 1063 tūkstoši, kombainu — 308 000, kravas automašīnu — 534 000.^[3]

Ar piespiedu metodēm pirmie kolhozi Latvijas PSR tika izveidoti 1946. gadā. Pirmais no tiem bija Šķibes pagastā, kur 1946. gada 30. novembrī ar vienpadsmit trūcīgiem zemniekiem tika nodibināts kolhozs „Nākotne”.^[5] Tā kā brīvprātīgās kolektivizācijas tempi bija zemi, kolhozu veidošanu stimulēja ar dažādām ekonomiskām (paaugstināti nodokļi individuālajām saimniecībām) un represīvām (turīgo zemnieku izsūtīšana) metodēm. Daudzus, kuri kolhozus neatbalstīja, 1949. gada 25. — 29. martā represēja un deportēja uz Sibīriju. Kolektivizācija pamatā tika pabeigta 1958. gadā.

Kolhozos apstrādājamā zeme bija valsts īpašums, bet pārējie ražošanas līdzekļi, izņemot kolhoznieka sētas sīko inventāru (mājputnus, vienu govi, dažas aitas un cūkas), atradās kopīpašumā. Kolhozus vadīja priekšsēdētājs un valde, ko ievēlēja, saskaņojot ar Komunistiskās partijas rajona komitejas viedokli.

Katram kolhozam bija noteikti plāna uzdevumi lauksaimniecības produktu pārdošanai valstij. Iepirkuma cenas bija noteiktas zemas. Īpaši pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados daudziem produktu veidiem tās bija mazākas pat par ražošanas izmaksām. Tikai pārpalikumu varēja izmantot kolhoznieku patēriņam vai pārdot tirgū.

Pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados tajos bija piespiedu darbs: katram kolhozniekam vajadzēja nostrādāt noteiktu dienu skaitu. Samaksa par darbadienu bija minimāla. Arī iespējas pamest kolhozu tika ierobežotas. Vēlākajos gados kolhozos saimniekošana kļuva patstāvīgāka un darba samaksa tajos uzlabojās. Kolhozos paralēli lauksaimniecībai tika attīstītas arī dažādas pārstrādes un ražošanas nozares. Nereti kolhozi specializējās kādā noteiktā nozarē vai noteiktu produktu ražošanā.

1981. gadā LPSR (bez zvejnieku kolhoziem) bija 320 kolhozi, 119 000 kolhoznieku sētu, gada vidējais nodarbināto kolhoznieku skaits bija 121,8 tūkstoši, sējumu kopplatība bija 832,2 tūkstoši ha (arī zvejnieku k-zos); produktīvo lopu skaits bija šāds: 615 000 liellopu (no tiem 227,2 tūkstoši govju), 766,4 tūkstoši cūku, 31,7 tūkstoši aitu; traktoru bija 17,2 tūkstoši, kombainu — 3,6 tūkstoši, kravas automašīnu — 8,6 tūkstoši.^[3]

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas lielākā daļa kolhozu pārveidojās par paju sabiedrībām.

1982. gadā Latvijas PSR bija šādi kolhozi:

• Limbažu rajonā: "Brīvais vilnis" (zvejnieku k-zs), "Draudzība", "Komunārs", "Lēdurga", "Ļeņina ceļš", "Ļeņina karogs", "Padomju zeme", L. Paegles k-zs, "Staicele";
• Valmieras rajonā: "Bērzaine", "Cīņa", "Dikļi", "Draudzība", "Gaisma", "Kaugurieši", "Kopsolis", Ļeņina k-zs, "Matīši", "Mazsalaca", "Naukšēni", "Rosme", "Skaņaiskalns", "Straume", I. Sudmaļa k-zs, "Vaidava", "Vārpa", "Zelta druva", "Ziemeļi";
• Valkas rajonā: "Draudzība", "Druva", "Gauja", "Ļeņina ceļš", "Ļeņina dzirkstele", Ļeņina k-zs, "Oktobris", "Palsmane", "Trikāta", "Uzvara", "Vienība";
• Alūksnes rajonā: "Gaujiena", "Igrīve", "Ilzene", "Maliena", "Nākotne", "Padomju Dzimtene", "Pededze", "1. Maijs", "Straume", "Trapene", "Umara", "Veclaicene", "Vireši", "Zarja", "Zeltiņi";
• Balvu rajonā: "Avangards", "Borec", "Cīņa", "Krišjāņi", "Lazdukalns", "Sarkanais partizāns", "Silaine";
• Gulbenes rajonā: "Gaujaslīči", "Gulbene", "Jaungulbene", "Kalniena", Kirova k-zs, "Komunārs", "Kopdarbība", "Ļeņina ceļš", L. Paegles k-zs, "Pilskalns", "Plēsums", J. Raiņa k-zs, "Spars", "Uzvara";
• Cēsu rajonā: "Alauksts", "Gaujaslīči", "Komunisma ceļš", "Mārsnēni", O. Oškalna k-zs, "Piebalga", "Sarkanais karogs", "Sarkanais Oktobris", "Taurene", "Uzvara", E. Veidenbauma k-zs, "Veselava", "Zelta druva";
• Madonas rajonā: "Dzelzava", "Jaunais darbs", "Latgale", "Līdums", "Sarkanais stars", "Vienība", "Zelta druva";
• Rēzeknes rajonā: "Audriņi", "Avangards", "Boļševiks", Čapajeva k-zs, "Gaigalava", Kirova k-zs, "Krasnoje znamja", "Ļeņina karogs", "Ļeņinec", "Mirnij", PSKP 22. kongresa k-zs, Puškina k-zs, "30 ļet Oktjabrja", "Vienība";
• Ludzas rajonā: "Boļševiks", Kaļiņina k-zs, Kirova k-zs, "Līdumnieki", "Liesma", "Progress", "Pušmucova", "Sovetskaja Latvija", "Zarja";
• Krāslavas rajonā: "Brīvība", "Cīņa", "Daugava", Frunzes k-zs, Ļeņina k-zs, "Molodaja gvardija", "Ošupe", "Putj Ļeņina", "Robežnieki", "Skaista", "Sovetskaja Latvija", "Taisnība";
• Daugavpils rajonā: "Avangards", "Dzirkstele", "Iskra", "Kalupe", "Komsomoļec", "Liesma", Mičurina k-zs, PSKP 25. kongresa k-zs, "Udarņik", "Vabole", "Zemgale", "Znamja Oktjabrja", Ždanova k-zs;
• Preiļu rajonā: "Dubna", Dzeržinska k-zs, "Dzintars", M. Gorkija k-zs, Kirova k-zs, "Krasnij Oktjabrj", Ļeņina k-zs, "Nākotne", O. Oškalna k-zs, J. Raiņa k-zs, "Rīts", "Sarkanā ausma", "Sīļukalns", Suvorova k-zs, "Vārkava", "Zelta vārpa";
• Jēkabpils rajonā: "Cīņa", "Dignāja", "Gārsene", K. Marksa k-zs, "Mežgale", J. Raiņa k-zs, "Vienība", "Vīpe", "Zīlāni";
• Stučkas rajonā: "Aizkraukle", "Daudzeva", "Draudzība", "Koknese", "Komjaunietis", "Ļeņina ceļš", "Nākotnes kalējs", O. Oškalna k-zs, "Rīts", "Selga", "Sērene", "Staburags", "Sūnākste", "Valle";
• Ogres rajonā: "Juglas zieds", "Kopdarbs", "Lāčplēsis", "Lēdmane", Ļeņina k-zs, "Meņģele", "Suntaži", "Uzvara";
• Rīgas rajonā: "Ādaži", "Allaži", "Baldone", "Boļševiks", "Carnikava" (zvejnieku k-zs), "Ezerciems", "Ķekava", "Mārupe", "Padomju Latvija", "Ropaži", "Sarkanais strēlnieks", "Sidgunda", "Zvejnieks" (zvejnieku k-zs);
• Rīgā: "9. maijs" (zvejnieku k-zs);
• Jūrmalā: "Uzvara" (zvejnieku k-zs);
• Bauskas rajonā: "Bārbele", "Code", Ļeņina k-zs, "Ozolaine", "Skaistkalne", "Stelpe", "Svitene", "Uzvara", "Vecsaule", "Viesturi";
• Jelgavas rajonā: "Avangards", "Draudzība", "Druva", Kirova k-zs, "Nākotne," "Rosme", "Staļģene", "Vienība", "Ziedkalne";
• Dobeles rajonā: "Auri", "Biksti", "Brīvais ceļš", "Īle", "Lielauce", "Penkule", "Rītausma", "Silaine", Suvorova k-zs, "Tērvete", "Zelta druva", Ždanova k-zs;
• Saldus rajonā: "Draudzība", "Druva", "Ezere", "Gaiķi", "Jaunais komunārs", "Jaunauce", "Komunārs", "Kurzeme", "Pampāļi", "1. Maijs", "Rosme", "Straume", "Zaņa";
• Tukuma rajonā: "Darba spars", "Draudzība", "Dzimtene", "Dzirkstele", Iļjiča k-zs, "Nākotne", "Padomju zvejnieks" (zvejnieku k-zs), "1. Maijs", "Selga" (zvejnieku k-zs), "Vāne", "Zemīte";
• Talsu rajonā: "Banga" (zvejnieku k-zs), "Cīņa", "Draudzība", "Dundaga", "Dzimtene", "Kurzeme", "Lāčplēsis";
• Ventspils rajonā: "Ance", "Blāzma", "Draudzība", "Dzintarkrasts", "Komunisma ceļš", "Liekne", ""Piltene", "Usma", "Uzvara";
• Ventspilī: "Sarkanā bāka" (zvejnieku k-zs);
• Kuldīgas rajonā: "Alsunga", "Cīņa", "Dzintars", "Ēdole", "Kabile", "Komunārs", "Kurzeme", "Leņina ceļš", "Snēpele", "Spartaks", "Uzvara", "Vārme", "Venta", "Ziedonis";
• Liepājas rajonā: "Bārta", "Brīvība", "Bunka", "Centība", "Cīņa", "Druva", "Durbe", "Komunisms", "Kopdarbs", "Kurzeme", "Ļeņina ceļš", Ļeņina k-zs, K. Marksa k-zs, "Pionieris", I. Sudmaļa k-zs, "Uzvara",
• Liepājā: "Boļševiks" (zvejnieku k-zs).^[6]

Rīgā (ar filiālēm citās LPSR pilsētās) darbojās Kolhozu projektēšanas institūts (dibināts 1965. gadā), kurš izstrādāja jaunceļamo un atjaunojamo objektu (lauku rūpniecības uzņēmumu, lauksaimniecības ražošanas un civilbūvniecības objekti) projektus LPSR kolhoziem un sovhoziem.

• bulgāru: ТКЗС, BTR
• serbu: Seljačka radna zadruga (SRZ), Dienvidslāvija
• poļu: Rolnicza Spółdzielnia Produkcyjna (RSP), PTR
• rumāņu: Cooperativă Agricolă de Producție (CAP), RSR
• ungāru: Termelőszövetkezet (TSZ), UTR
• vācu: Landwirtschaftliche Produktionsgenossenschaft (LPG), VDR

Pēc PSRS sabrukuma kolhozi lielākoties pārstāja pastāvēt — mūsdienās daudzi kolhozi ir pamesti, daļā no tiem izveidotas gan atsevišķas zemnieku saimniecības, gan lauksaimniecības kooperatīvi (kas arī ir kopsaimniecības). Dažādās pasaules valstīs pastāv šādas kopsaimniecības (ražošanas kooperatīvi),^[7] taču no padomju laiku kolhoziem tās atšķiras ar savu nelielo skaitu un apjomu. Jēdziens 'kolhozs' dažkārt tiek lietots bijušajās Padomju Savienības republikās, kurās kolhozu vairs nav, piemēram, Krievijas 1995. gada likumā "Par lauksaimniecisko kooperāciju" tiek lietots kolhoza jēdziens.^[8] Vienīgā valsts, kurā mūsdienās pastāv un ir diezgan plaši izplatīti kolhozi, ir Baltkrievija,^[9][10] kur tie tā arī tiek saukti.^[11]

• Kibucs
• Padomju saimniecība