Cunfte

Cunftes (senaugšvācu: zumft, vidusaugšvācu: zunft — 'apvienība', no zusammenkunft) bija amatnieku biedrības, kas radās viduslaiku Eiropā kā aroda biedrības ar reliģisku brālību raksturu un vēlāk pārtapa amatnieku korporācijās. Rīgā cunftes pastāvēja no 13. līdz 20. gadsimtam un vairums no tām bija apvienotas Mazās ģildes sastāvā. Senie cunftu nosaukumi saglabājušies to Vecrīgas ielu nosaukumos, kurās atradās cunftu nami — Audēju iela, Gleznotāju iela, Kalēju iela, Miesnieku iela, Mucenieku iela. Viduslaikos Rīgā jēdziens "cunfte" līdz aptuveni 16. gs. netika izmantots un amatnieku apvienības Rīgā runātajā viduslejasvācu valodā apzīmēja kā 'amatus' (viduslejasvācu: ambt vai amt) vai 'kompānijas' (viduslejasvācu: kumpanie). Jēdziens 'cunfte' tika lietots tikai kopš augšvācu valodas normas ieviešanas 16. gs.beigās.

Kā pirmā amatnieku aroda biedrība Rīgā jau pirms 1280. gada bija Ādmiņu un kurpnieku cunfte. 14. gadsimtā tai pievienojās vēl 6 cunftes — Zeltkaļu cunfte (šrāgu ieguva 1360), Mucenieku cunfte (1375), Kalēju cunfte (1382), Audeklu piegriezēju cunfte (1383), Smalkmaiznieku cunfte (1392), Kažocnieku cunfte (1397). 15. gadsimtā tām pievienojās Mūrnieku cunfte (1459), Drēbnieku cunfte (1492) un vēl citas, kopējais amatu brālību skaits Rīgā sasniedza 13. Vēlāk šrāgas ieguva Stiklinieku cunfte (1541), Galdnieku cunfte (1541), Atslēdznieku, ieroču kalēju un pulksteņmeistaru cunfte (1593), kopējais cunftu skaits 16. gadsimta beigās sasniedza 21. 17. gadsimtā šrāgas ieguva arī Kurpnieku cunfte (1625), Bārddziņu cunfte (1626), Grāmatsējēju cunfte (1630), Ratnieku cunfte (1635), Dreimaņu cunfte (1637), Cepurnieku cunfte (1638), Krāsotāju cunfte (1638), Podnieku cunfte (1641), Kroņlukturu un alvas lējēju cunfte (1645), Tauvu vijēju cunfte (1665), Cimdnieku cunfte (1667), Varkaļu, zvanu lējēju, adatnieku un nažu kalēju cunfte (1668), Skārdnieku cunfte (1682), Pozamentistu cunfte (1683), Melderu cunfte (1685), Maiznieku cunfte (1685), Ziepnieku cunfte (1688), bet kopējais Rīgas cunftu skats 17. gadsimta beigās sasniedza 39.

18. gadsimtā papildus izveidojās Namdaru cunfte (1732), Parūku meistaru cunfte (1738), Skursteņslauķu cunfte (1738), Krēslinieku cunfte (1748) un citas.^[1]

Cunftes priekšgalā bija vēlēts amata vecākais vai "eldermanis" (dažādos variantos — Altermann, Oldermann, Aldermann, Eldermann). Cunfti veidoja amata meistari, zeļļi un mācekļi. Sākotnēji par mācekļiem Rīgas cunftēs drīkstēja piereģistrēt vienīgi brīvus (t.i. brīvā kārtā dzimušus) vīrus, kas dzimuši likumīgā laulībā un runāja vācu valodā, tomēr izņēmuma kārtā no 16. gadsimta cunftēs uzņēma arī zviedrus, poļus, latviešus, līvus, igauņus un citu tautību piederīgos. Mācekļi zeļļa diplomu ieguva pēc vismaz trīs gadu darba meistara darbnīcā, un viņi varēja iestāties cunftes zeļļu biedrībā. Līdz pat 19. gadsimta vidum zellis par meistaru kļuva pēc vismaz trīs gadu "vanderēšanas" (Wanderzeit — 'klejošanas laiks') ārzemēs, "meistarstiķa" (Meisterstück) izgatavošanas un iemaksas cunftes kopējā kasē (amata lādē). Viņa pienākums bija arī bagātīga mielasta rīkošana visiem cunftes meistariem.

Dažu arodu cunftēs jau no paša sākuma vairumā bija latviešu un līvu cilmes Rīgas iedzīvotāji — Alus un sāls nesēju brālība, Kaņepāju paisītāju un vērpēju brālība, Zvejnieku brālība. 18. gadsimtā Rīgā bija 37 vācu un 5 latviešu cunftes.^[2]