Ainava (žanrs)

Ainava jeb peizāža (no franču: paysage — 'ainava') ir tēlotājmākslas žanrs vai atsevišķs darbs, kas atveido dabas tēlu.^[1]

Ainava, kas atkarībā no vietas, kas ir darbā attēlota, var būt lauku, meža ainava, pilsētas jeb urbānā ainava, rūpnieciskā ainava un jūras ainava, kurai tiek lietots apzīmējums marīna, kas tiek izdalīts kā patstāvīgs žanrs. Mākslinieks, kas strādā ainavu žanrā ir ainavists jeb peizāžists. Ainavas teorētiski mēdz arī iedalīt pēc to poētikas: heroiskās, traģiskās ainavas un pastorāles jeb lauku ainavas.

Liela loma ainavai bija jau viduslaikos ķīniešu glezniecībā un grafikā,^[1] kad mākslinieki darbos sāka vairāk izmantot ainavas elementu. Iesākumā to atspoguļošanai tika lietotas arhetipiskās zīmes — viļņainas līnijas ūdens attēlošanai, vītnes — mākoņu veidošanai darbos. 13. — 15. gadsimtā mākslinieki ir pakāpeniski tuvojušies reālistiskam ainavas tēlojumam. Taču šajā laikā dabas elementi tika izmantoti kā rotājums, nevis kā darba pamatmotīvs.

Ainava kā pastāvīgs žanrs Eiropā sāka attīstīties 15. — 16. gadsimtā,^[2] tā laika zināmākie mākslinieki ir Džordžone, Albrehts Dīrers un Albrehts Altdorfers. Par ainavas kā žanra rašanās vietu tiek uzskatīta Venēcija, kurā parādījās pirmie Džovanni Bellīni, Vitores Karpačo un Džordžones darbi ar iekšzemes lauku un lagūnas skatiem, kas iesākumā bija kā ietvars citiem sižetiem. Līdzīgi rīkojās arī citi tā laika pazīstamie mākslinieki Itālijā.

Ainavas kā žanra uzplaukums saistās ar 16. gadsimta Eiropas ziemeļos atrodošajiem vācu reģioniem, īpaši Donavas baseinu. Šīs zemes makslinieku Albrehta Altdorfera un Krānaha Jaunākā darbi, kas attēloja biezus mežus ar milzīgiem kokiem un starp tiem grūti pamanāmus mazus personāžus, izteica cilvēka neskartu dabu un ģermāņu dvēseli ar tās kaislību uz zemi. Šajā laikā ainavu glezniecībā ir saskatāmas reģionālas atšķirības — Centrāleiropā darinātas iespaidīgu izmēru diženas, pat kosmiskas ainavas, kurās cilvēks jūtas pazudis, attēlojot stāvas nogāzes un augstus kalnus, aiz kurām paveras milzīgi lapotņu un debesu plašumi (Ādams Elsheimers, Albrehts Dīrers). Arī flāmu mākslinieki pievēršas plašiem apvāršņiem, kalniem un klintīm, taču darbos redzamas arī dažas mājas un vientuļi ceļinieki, kas rada iespaidu par apdzīvotu pasauli (Pīters Brēgels Vecākais). Atšķirīgas ainavas tapušas šajā laikā Itālijā, kur tapušos darbos redzamas drupas, villas, mazas pilsētiņas vai lauku saimniecības — cilvēka darbības pēdas.

Nākamajā, 17. gadsimtā joprojām saglabājas reģionālās atšķirības. Ainava kā žanrs visstraujāk attīstās Holandē, izcilāko 17. gadsimta ainavistu vidū ir minami holandiešu gleznotāji Jakobs van Reisdāls, Jans van Goiens un Salomons van Reisdāls, kuri tolaik mākslīgi izdomātās ainavas aizstāja ar dzimtās Holandes pelēcīgi sudrabotajiem pļavu un upju skatiem, jūru attēlojumiem, kā arī pilsētas skatiem. Šajā zemē arvien vairāk parādās "tīras ainavas".

19. gadsimta otrajā pusē, pateicoties Barbizonas skolai Francijā, izveidojās reālistiskā ainava, kuras tradīcijas vēlāk turpināja Krievijā peredvižņiki — to vidū bija mākslinieki Ivans Šiškins, Aleksejs Savrasovs un Arhips Kuindži. Ainava kā žanrs arī dominēja impresionistu daiļradē , kur mināmi nozīmīgākie ainavisti Kamils Pisaro, Klods Monē, Alfreds Sislē un postimpresionistu daiļradē (Pols Sezans).^[1]

Laika dažādība un mākslinieku dzīves vieta ainavām ļāva kļūt arvien daudzveidīgākām. Žanra evolūciju ietekmējusi arī tehnikas, tūrisma un ekonomikas vēsture.^[3]

Ainava kā žanrs ieņem ievērojamu vietu latviešu glezniecībā. Pirmais nozīmīgākais latviešu ainavists bija latviešu ainavu glezniecības iedibinātājs ir Jūlijs Feders, bet par izcilāko ainavistu latviešu glezniecībā ir uzskatāms Vilhelms Purvītis, latviešu nacionālās ainavu glezniecības izveidotājs, kā arī viņa skolnieki Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze, Ārijs Skride un Ansis Artums. Nozīmīgāko ainavistu vidū minami arī Jūlijs Madernieks, Kārlis Sūniņš, Kārlis Miesnieks, Kārlis Veidemanis, Nikolajs Breikšs, Indulis Zariņš, Jānis Gailis, kā arī jaunākās paaudzes gleznotāji Aivars Kleins un Jurģis Skulme.

• Blūma, Daina. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga:Zvaigzne ABC. ISBN 9984-36-962-5
• Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. ISBN 9984-05-732-1

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ainava.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)