Portrets

Portrets (franču: portrait no latīņu: protraho — "precīzi zīmēt") jeb ģīmetne ir viens no tēlotājas mākslas žanriem vai arī atsevišķs mākslas darbs, kurā tiek atveidota individualizēta konkrēta persona vai personu grupa.^[1]

Atkarībā no attēloto personu skaita mākslas darbā, tiek lietoti dažādi termini — portrets, dubultportrets un grupas portrets. Mākslas darbu, kurā autors ir attēlojis jeb portretējis sevi, gleznojot, zīmējot vai skulpturāli veidojot, sauc par pašportretu.^[2] Satīrisku vai humoristisku portretu, kurā pārspīlēti ir uzsvērtas portretētās personas rakstura īpašības un pazīmes, sauc par šaržu.^[3] Blīva papīra lapu grāmatā un žurnālā porteta uzlīmēšanai, kā arī kartona ietvaru portretam, kas veidots akvareļa un grafikas tehnikā, sauc par paspartū.^[4] Mākslinieks, kas strādā portretu žanrā ir portretists.

Reālistisks portrets bija sastopams jau antīkajā mākslā. Etrusku un romiešu tēlnieki, kā arī ēģiptiešu gleznotāji Faijūmā ir radījuši daudz dabisku seju un ķermeņu atveidu. Pirmie portretu mākslas paraugi ir saistīti ar Senās Ēģiptes kanonizētajiem portretiem. Senajā Grieķijā individualizētus portretus tikpat kā nepazina, tēlniecībā bija svarīgi atklāt skaista cilvēka kopējo harmoniju, nevis kāda cilvēka individualitāti. Portretu māksla Senajā Romā sāka attīstīties pēc tam, kad romieši no etruskiem bija iemācījušies noņemt mirušo sejas maskas. Reālistiskajā portretā romiešu tēlnieki attēloja patiesus un reālus imperatorus. Viduslaiku mākslā, ko ietekmēja plaukstošā kristīgā baznīca, kurai bija vajadzīgi ar skatu uz pārpasaulīgo vērsti ticīgie, bija raksturīgi noliegt individualitāti, portreta mākslas tradīcija tika iznīcināta, tā neattīstījās. Tāpēc agrīnās kristietības un agro viduslaiku mākslā nav reālu personu atveidu.

14. un īpaši 15. gadsimtā indivīda vērtības apziņas atdzimšana un pieaugošais naturālisms ļāva parādīties atsevišķiem reālu cilvēku atveidojumiem.^[5] Portretu māksla uzplauka renesanses laikmetā līdz ar humānisma laikmeta vēlmi iepazīt cilvēka personību. Šajā laikā izveidojās arī pašportrets.

Mākslinieki, gleznojot reliģiskus darbus, parasti kompozīcijā iekļāva donatoru jeb to personu atveidi, kas bija finansiāli atbalstījušas darba tapšanu, pie tam ar laiku donatoru vieta kompozīcijā ieņēma ar vien nozīmīgāku lomu, jo viņu siluets un seja pakāpeniski kļuva individualizēti un pazīstami. Šī parādība kļūst biežāka 14. gadsimtā. Parasti darbā galvenais sižets ir izvērsts centrā, bet donatori atrodas sānos, pie tam donatori sievietes labajā, bet vīrieši kreisajā pusē. Atbilstoši minētajam, triptiha altārgleznas gleznošanas gadījumā sieviešu figūras atveide bija uz labā altāra virsotnes ( centrā — galvenais sižets, kas pakārtojas nozīmes ziņā centra altāra galvenajam sižetam), bet vīriešu figūras uz kreisā altāra virsotnes.^[6] Bieži līdzās donatoriem tika attēloti arī viņu pēcnāceji, pat mirušie, kuriem šādā gadījumā tika uzvilkts mazs krustiņš virs galvas. 15. gadsimtā donatoru pulks kļuva arvien lielāks, bet gadsimta beigās biežāki kļuva gadījumi, kad attēlojumā donatori pietuvinās vai pat integrējas svētajos notikumos.^[7]

Pirmajos portretos — gleznās bija redzami valdnieki, tie bija portreti bez kāda cita sižeta, bieži vien imitējot antīkās medaļas, kuros bija attēloti seja un pleci profilā. Šie portreti konfrontē ar skatītāju. Šāds portretu tips dominēja 15. gadsimtā Itālijā, kur bija raksturīgi idealizēt tēlu, neatsakoties no portretiskās līdzības. Kvatročento mākslinieku radītajos portretos jau sāk parādīties fona motīvi — iegleznotas ainavas gaišos toņos vai dekoratīvi motīvi.^[8] Savukārt, šī laika flāmu portreti pārstāv citu tradīciju — modeļi tiek attēloti trīsceturtdaļpagriezienā, parasti portretā ir redzamas kādu priekšmetu turošas vai lūgšanā saliktas rokas, kā arī atspoguļoti dažādi ādas defekti, bet, gleznojot dzerokļus, tika uztriepts mazs balts laukumiņš, rezultātā izveidojot it kā atspīdumu, dzīvību acīs. Šajos portretos portretētie ir ar pārsteidzošu realitātes sajūtu, vēršot skatu kaut kur gleznas stūrī, šķiet, ka raugās acīs. 15. gadsimta beigās flāmu portretu mākslā sākotnējā ievirze tika saglabāta, taču kļuva daudzveidīgāks fons — ja sākotnēji tas bija monohroms un tumšs, tad gadsimta beigās fonā bieži bija redzams interjers ar atvērtu logu. Mainījās arī figūras traktējums, attēlojot ķermeni līdz jostasvietai.

Portreti pretskatā bija īpaši raksturīgi kristietības pirmajos gadsimtos un viduslaikos, kad pretskatā attēloja tikai svētos — Dievu, Dievmāti, svētās vēstures varoņus vai ļoti augsta ranga personas — imperatoru, pāvestu un karaļus. Portretā redzamās figūras bija nekustīgas, tronī sēdošas vai kājās stāvošas lielākas bijības ieviešanai ticīgajiem. Portretu un reliģisko glezniecību vēl ilgu laiku ietekmēja šāda majestātiska atveide.^[9]

16. gadsimtā žanra priekšplānā atrodas atkal Itālijas mākslinieki kā Rafaēls, Ticiāns un Leonardo da Vinči, izmantojot lielākus formātus cilvēku pusfigūru attēlošanai atturīgos kostīmos un mierīgās pozās. Cilvēka ideālu šajā laika periodā portretos atspoguļo apvaldīta poza, vienkāršs apģērbs un atturīgas krāsas.^[8] Viens no šo laiku Itālijas meistarus raksturojošiem portretiem ir slavenā Leonardo da Vinči radītais portrets "Džokonda" jeb "Mona Liza", kurā redzama uz terases izgājusi ļoti atturīga jauna sieviete, kuras rokas, atbilstoši uzvedībai, saliktas viena otrai pāri, gērbusies vienkāršā un neizkrītošā kleitā. Redzamas ir sievietes skaistā krūšu forma un ar viņas smaidu izteiktie slēptie iekšējie pārdzīvojumi. Portreta fonā ir redzamas augstas klintis un dziļas ielejas. Krāsu paletē dominē maigie zaļi brūnie un pelēkie toņi.^[10] Šī gadsimta gaitā portreta žanrs sasniedz savu briedumu, jo dažādojās formāti un aizvien lielāks skaits cilvēku vēlas tikt iemūžināti visā augumā vai līdz jostas vietai gleznās, tāpēc mainījās tehnika un formālās detaļas. Atbistoši gleznas mērķim un portretējamās personas sabiedriskajam stāvoklim portretistam radās iespējas divējādi gleznot portretus — kā parādes portretus, kas bija paredzēti publiskai apskatei, tāpēc tiem vajadzēja būt liela formāta, attēlotiem greznos tērpos ar sociālam stāvoklim atbilstošiem atribūtiem un simboliem vai kā psiholoģiskos portretus, kas bija intīmi. Starp šiem portretu veidiem parādījās visbūtiskākās atšķirības un abi veidi ļoti uzskatāmi izpaudās 16. gadsimtā Francijā.

Pašportreta iedīgļi meklējami jau viduslaikos, taču īpaši 16. gadsimtu var apzīmēt par pašportreta uzplaukuma un attīstīšanās laiku, kad šajā žanrā kā portreta žanra attīstībā kopumā ir vērojamas tās pašas tendences, rādot pieļauto attēloto presonu loku mākslas darbā ārpus vareno loka. Pašportretistam ir divi, bet atšķirīgi mērķi — pierādīt savas mākslinieciskās spējas un pamatot ieceri, kā arī, laikam ritot, palielinošais ar gadiem nemiers par sejā un ķermenī atstātajam pēdām.^[11] Savā ziņā pašportrets ir līdzīgs psiholoģiskajam portretam. Intīmā un psiholoģiskā pašportretā neparādās nekādas pazīmes, kas liecinātu par personas profesiju, tāpēc tos varētu saukt par personiskiem pašportretiem atšķirībā no profesionāļu pašportretiem, kas atbilst parādes portretiem, kuros ir attēloti atribūti vai process darbā (gleznojot), kas norāda uz profesiju. Profesionāļu portreti parasti ir lielāka formāta un gleznoti eļļas tehnikā.^[12]

17. gadsimta psiholoģiskie portreti ir līdzīgi, nereti neliela formāta darbi, uzmanību pievēršot tikai sejai un attēlojot tikai galvu vai bisti. Psiholoģisko portretu radīšanā nebija noteicoša nozīme tehnikai — varēja būt izpildīti kā eļļas tehnikā, tā arī uzzīmēti ar zīmuli.^[13]

Grupas portreti uzplaukst 17. gadsimtā un kļūst par pastāvīgu žanru. Pirmo grupas portretistu vidū minami Franss Halss un Rembrants, kura grupas portretos redzama tuvināšanās vēsturiskajam žanram.^[11]

18. gadsimta portretos jau sāk portretēt vienkāršus cilvēkus ikdienišķās situācijās, kas gan neatbilst tā laika portreta žanra definīcijai. Šie portreti ir daudz spēcīgāki un patiesāki, jo gleznotājs ir spējis tvert anonīmu personu intimitāti tās raksturojošā vidē. Gadsimta beigās sāk gleznot arī anonīmus modeļus, kuros mākslinieks necenšas radīt priekšstatu par portretējamā stāvokli sabiedrībā vai biogrāfiju, bet gan pievēršas viņu dzīves degsmei, lai tādā veidā portretējamais piesaistītu uzmanību savai eksistencei.^[14] Šajā gadsimtā portretus sāk darināt pasteļa tehnikā.

Parādes portretiem Itālijā no manierisma peroida (1520 — 1600) līdz klsaicisma laikam 19. gadsimta sākumā ir raksturīgs nevainojams zīmējums, gluda faktūra, kā arī bieži izmantoti lieli formāti, kas ļauj portretējamo attēlot pat visā augumā. Modeļu pozas ir samākslotas, tajās nav manāma kustība, to vaibsti ir stilizēti, pat idealizēti, sejā neatspoguļojot emocijas. Portretējamo kostīmi ir grezni, portretā radzamajiem priekšmetiem ir simboliska nozīme.^[14] Iepriekš minētajam vispārliecinošāk kalpo valdnieku portreti. 18. gadsimtā radās atsevišķi mākslinieki, kas centās atbrīvoties no parādes portretu gleznošanas kanoniem.^[15]

19. gadsimtā attīstās ģimenes portreti kā žanrs.^[16] Šajā gadsimtā, tāpat kā mūsdienās turpina gleznot portretus, taču no šī laika portreti, tāpat kā citi žanri tiek lietoti tikai vēsturiskā kontekstā, runājot par laika periodu, bet pats termins "žanrs" liecina par nepārprotamu sižeta dominanti.^[17]

• 
  Hiacints Rigo, "Francijas karalis Luīzs XV" (1730), portrets, eļļa, audekls, 271 x 194 cm.
• 
  Žans Ogists Dominiks Engrs. "Rivjēras kundzes portrets" (1805), tondo, portrets, eļļa, audekls, 116 x 90 cm, Parīze, Luvra.
• 
  Djego Velaskess , "Filipa III portrets uz zirga" (1628), portrets, eļļa, audekls, Madride, Prado muzejs.
• 
  Rozalba Karjera , "Itāļu gleznotājas Rocalbas Karjeras pašportrets",(1715), pašportrets, pastelis, papīrs, Florence, Ufici galerija
• 
  Rembrants , "Doktora Nikolasa Tulpa anatomijas stunda" (1632), grupas portrets, eļla, audekls, 169,5 x 216,5 cm, Hāga, Mauritsheisa
• 
  Džoto di Bandono , "Pastarā tiesa", 14. gadsimts, grupas portrets, freska, Paduja, Arēnas kapela
• 
  Džoto di Bandono , "Pastarā tiesa", 14. gadsimts, grupas portreta fragments — redzams donators, freska, Paduja, Arēnas kapela

Daudzu izcilu portretistu vidū minami Leonardo da Vinči, Rafaēls, Pjēro della Frančeska, Hiacints Rigo, Žans Ogists Dominiks Engrs, Djego Velaskess, Fransuā un Žans Kluē, Antoniss van Deiks, Jans van Eiks, Pols Sezans Nikolā Pusēns, Rembrants, Francisko Goja un daudzi citi.

Pirmais ievērojamākais latviešu portretists Jānis Staņislavs Roze, minami arī Aleksandra Beļcova, Valdemārs Tone, Roberts Stārosta, Oto Bērtiņš, Janis Rozentāls, Oto Skulme, Leo Kokle, Gustavs Šķilters, Jānis Tilbergs, Jānis Tīdemanis, Indulis Zariņš, Sigismunds Vidbergs.

• Blūma, Daina. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga:Zvaigzne ABC. ISBN 9984-36-962-5
• Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. ISBN 9984-05-732-1

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Portrets.

• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Maskavas Nacionālā portretu galerija; krievu v.
• Londonas Nacionālā portretu galerija; angļu v.
• Anglijas karaliskā portretistu biedrība; angļu v.
• Portreta zīmēšana; krievu v.
• Portrets kā tēlotājas mākslas žanrs krievu v.