Nikolajs I Romanovs

Dzimis 1796. gada 25. jūnijā ķeizara Pāvila I un viņa sievas Marijas ģimenē, viņa vecākajiem brāļiem Aleksandram un Konstantīnam bija 19 un 17 gadi. Apguva franču un vācu valodas, kam sekoja latīņu un grieķu valodu stundas. Viens no skolotājiem, Kurzemes muižnieks un Krievijas Impērijas armijas ģenerālis Gustavs Matiass fon der Venge-Lambsdorfs jauno princi regulāri pēris.

Napoleona karu laikā 1814. gadā viņa vecākais brālis ķeizars Aleksandrs I atļāva Nikolajam sākt armijas dienestu. 1815. gada 4. novembrī Berlīnē Aleksandrs I un Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III paziņoja par Nikolaja saderināšanos ar Prūsijas princesi Šarloti (Friederike Luise Charlotte Wilhelmine Prinzessin von Preußen, pareizticībā kristīta kā Aleksandra Fjodorovna). Kāzas notika 1817. gada 13. jūlijā. Nākamajos gados Nikolajs bieži apmeklēja Prūsiju. 1816. gadā vasarā viņu nosūtīja apceļot Krieviju, kam sekoja vairāki mēneši Lielbritānijā. Dažus mēnešus pēc kāzām Nikolaju iecēla par Krievijas Impērijas armijas inženieru korpusa ģenerālinspektoru.^[1]

1819. gadā Aleksandrs I informēja Nikolaju, ka viņš kļūs par nākamo Krievijas ķeizaru, jo viņu brālis Konstantīns nevēlas kāpt tronī. 1823. gadā Aleksandrs I sagatavoja testamentu, ar kuru par troņmantnieku iecēla Nikolaju. Tā kā to paturēja slepenībā, pēc Aleksandra nāves Nikolajs uzreiz atzina Konstantīnu par imperatoru. Pēc tam atvēra Aleksandra atstātās aploksnes, kurās atklājās Konstantīna 1822. gada 14. janvāra vēstule par atteikšanos no troņmantnieka tiesībām un 1823. gada 16. augusta manifests par Nikolaja iecelšanu par troņmantnieku. Pēc dokumentu izlasīšanas Nikolajs tomēr atteicās pārņemt varu, pirms nebūs sazinājies ar vecāko brāli, kurš Varšavā pildīja Polijas vicekaraļa pienākumus. 12. decembrī Sanktpēterburgā pienāca oficiāls Konstantīna apliecinājums par atteikšanos no troņa un Nikolaju pasludināja par imperatoru. Ieilgusī neskaidrība negatīvi izpaudās 14. decembrī, kad armijai bija jāzvēr uzticība Nikolajam, un Ziemas pils laukumā notika Dekabristu sacelšanās. 1826. gada 22. augustā kronēts Maskavā, 1829. gada 12. maijā kronēts par Polijas karali. 1832. gadā piedzima Nikolaja I pēdējais likumīgais bērns, dēls Mihails. Daudzās dzemdības bija novājinājušas ķeizarienes Aleksandras veselību, ārsti viņai neieteica vairāk dzemdēt. Nikolajam I bija 36 gadi un viņš vairs neslēpa sakarus ar savām mīļākajām.^[1]

Pēc 1840. gada Nikolaja I veselība un izskats strauji pasliktinājās, 1844. gadā nomira viņa meita Aleksandra, 1849. gadā jaunākais brālis Mihails, pie kura nāves gultas Nikolajs pavadīja 16 dienas. Tiek uzskatīts, ka Krimas kara neveiksmju satriektais Nikolajs I apzināti meklēja iespēju nomirt, ziemā dodoties izjādē vieglā uniformā. Miris 1855. gada 18. februārī (2. martā pēc jaunā stila).

•  
  Nikolaja bērnības gadu portrets (1806)
•  
  Nikolaja pusaudža gadu portrets (1814)
•  
  Nikolaja jaunības gadu portrets (ap 1820)
•  
  Nikolaja jaunības gadu portrets
•  
  Nikolajs I pirms kļūšanas par ķeizaru

Bērni:

 

• dēls Aleksandrs, 17.04.1818. - 13.03.1881
• meita Marija, 06.08.1819. - 09.02.1876
• meita Olga, 30.08.1822. - 18.10.1892
• meita Aleksandra, 12.06.1825. - 29.07.1844
• dēls Konstantīns, 09.09.1827. - 13.01.1892
• dēls Nikolajs, 20.07.1831. - 13.04.1891
• dēls Mihails, 25.10.1832.-18.12.1909

•  
  Sieva Aleksandra Fjodorovna
•  
  Kopā ar meitu Mariju
•  
  Nikolajs I (1843)
•  
  Nikolajs I (ap 1850)
•  
  Nikolajs I 1853. gadā
•  
  Pēcnāves portrets (1855)

Staltā auguma un valdonīgās sejas dēļ Nikolaju I uzskatīja par vienu no skaistākajiem Eiropas vīriešiem. Aiz autokrāta staltās ārienes slēpās nervozs raksturs, ko viņš slēpa aiz militāras disciplīnas un precizitātes. Līdzīgi tēvam Pāvilam I viņš mīlēja koncentrēties uz kareivju izskata un uzvedības sīkumiem, pareizu maršēšanu parādēs. Pēc 1837. gada lielā ugunsgrēka Ziemas pilī, Nikolajam sākās bailes no uguns un dūmiem. Viņš baidījās no augstuma un asinīm.

Nedrošību viņš slāpēja, nepagurstoši pildot savus valdnieka pienākumus. Nikolajs dažreiz no rītiem apmeklēja valsts iestādes, lai pārliecinātos, vai visi ierēdņi jau atrodas darbavietās. Tā kā Nikolajs I pieņēma lēmumus par gandrīz visiem valstī notiekošajiem sīkumiem, viņa darba dienas parasti sākās jau 7 no rīta. No saviem padotajiem un impērijas iedzīvotājiem viņš sagaidīja pilnīgu paklausību un nebija gatavs nevienam neko piedot. Kad fregate "Rafaels" 1828-29. gada kara laikā padevās turkiem, viņš to pavēlēja atgūt, un kā necienīgu turpmāk kuģot zem Krievijas karoga, nodedzināt.

Ģimenes lokā varēja atslābināties un būt silts pret bērniem. Dzīvojis salīdzinoši vienkārši, dzēris maz, nesmēķēja, ēda vienkāršus ēdienus un sālītus gurķus. Bija reliģiozs, mīlēja dievkalpojumus un dažreiz dziedāja baznīcas korī. Nemācēja lasīt notis, bet viegli uztvēra melodiju un mājas koncertos bieži spēlēja kādu pūšamo instrumentu.

 

Nikolajs I aizstāvēja absolūtās monarhijas principu, un savu varu balstīja armijā un valsts birokrātijā. Visas iedzīvotāju aktivitātes tika stingri regulētas.

1826. gadā izdeva Cenzūras nolikumu, kas aizliedza publicēt visu, kas bija saistīts ar politiku. 1828. gada Cenzūras nolikums mazliet mīkstināja noteikumus, taču pēc 1848. gada revolūciju viļņa Eiropā atjaunoja maksimālu cenzūru. Cenzūra īpaši ierobežoja vēstures un filozofijas grāmatu publicēšanu. Filozofijas pasniegšanu augstskolās izbeidza 1850. gadā.

Tika ierobežotas augstākās izglītības iespējas, mācīties ļaujot tikai cilvēkiem ar pietiekamiem līdzekļiem (muižniekiem, virsniekiem). Visādi ierobežoja no zemākajām šķirām nākošu jauniešu iespējas iekļūt ģimnāzijās un augstskolās, uzskatot, ka izglītība viņiem būs bezjēdzīga un nedos nekādu labumu valstij. Pēc poļu Novembra sacelšanās slēgto Viļņas Universitāti aizvietoja, atverot Kijivas Universitāti.

1826. gada 6. decembrī izveidoja slepenu komiteju, kas izstrādāja vairākus valsts pārvaldes modeļa reformu variantus, taču turpmākajos gados pieņēma tikai dažus likumus, kas nedaudz regulēja muižnieku un dzimtcilvēku tiesības. Nikolajs atzina, ka dzimtbūšana ir ļaunums, taču vēl vairāk baidījās no sekām, ko varētu izraisīt tās atcelšana. Šajā laikā uzskatīja, ka atceļot dzimtbūšanu, muižnieki ne tikai bankrotētu, bet visur sāktos brīvību ieguvušo cilvēku dumpji. Baidoties no iekšējām un ārējām revolucionārajām vēsmām, visa valsts dzīve tika stingri regulēta un kontrolēta. Viens no rezultātiem bija 1832. gadā izstrādātais Krievijas Impērijas likumu krājums, kas beidzot apkopoja un sakārtoja valsts likumus. Valsts civiliestādēs iestādēs ieviesa militārajai hierarhijai līdzīgu modeli, kas rada priekšstatu par kontroli un kārtību.

Valsts pārvalde kļuva izteikti konservatīva, virzīta uz varas centralizāciju. Efektīvākai valdības kontrolei izveidoja "Viņa ķeizariskās augstības privāto kanceleju" (Собственная Его Императорского Величества канцелярия), kurā bija 4 departamenti:

• Pirmais departaments atbildēja par ķeizara arhīvu, saraksti, lietvedību utt.
• Otrais departaments uzraudzīja likumdošanu un tiesu sistēmu.
• Trešais departaments - dēvēts arī par "Trešo nodaļu" - slepenais drošības dienests (departamenta priekšnieks bija arī žandarmērijas vadītājs).
• Ceturtais departaments kontrolēja izglītības un reliģijas politiku valstī.
• Piektais departaments atbildēja par lauksaimniecību un zemnieku stāvokli (piemēram, sagatavoja 1861. gada dzimtbūšanas likvidēšanas reformu).
• Sestais departaments pārvaldīja Kaukāza reģionu.

Tikmēr armija, kurā galveno uzmanību pievērsa pareizai parādes stājai, netika modernizēta un atpalika no Rietumvalstīm. No 1825. līdz 1854. gadam armijas un flotes skaitliskais sastāvs pieauga par 40%, bet izdevumi par 70%, patērējot vairāk nekā 40% no valsts budžeta izdevumiem. Valsts izdevumi pieauga no 115 uz 313 miljoniem rubļu gadā, bet ieņēmumi no 110 uz 260 miljoniem rubļu. Deficītu kompensēja ar aizņēmumiem ārzemēs.^[2]

1826. gadā Nikolajs atļāva no izsūtījuma provincē galvaspilsētā atgriezties Aleksandram Puškinam, kam piešķīra galma kamerjunkura pakāpi, algu un atļāva publicēt darbus apejot cenzūru (lai likums nebūtu pārkāpts, ķeizars pats cenzēja Puškina dzeju). Citiem literātiem, kuri atļāvās būt frivoli pret varu, klājās bēdīgāk: dzejnieku Aleksandru Poļežajevu par "amorālu" dzeju rakstīšanu kā apakšvirsnieku uz mūžu ieskaitīja armijā; divas reizes dienēt uz Kaukāzu nosūtīja Mihailu Ļermontovu. Pēc Nikolaja rīkojuma tika aizliegti žurnāli "Eiropietis" (Европеец), "Maskavas telegrāfs" (Московский телеграф), "Teleskops" (Телескоп).

1837. gadā pēc imperatora tieša rīkojuma sāka būvēt pirmos dzelzceļus un lokomotīves (ir leģenda, ka 1816. gadā Nikolajs Lielbritānijas apmeklējuma laikā apmeklējis Džordža Stefensona (George Stephenson) lokomotīves paraugdemonstrējumus un pašrocīgi metis tās kurtuvē ogles).

Ierēdņu skaits pieauga no 15 000 19. gadsimta sākumā līdz 61 500 ierēdņiem 1847. gadā un 86 000 ierēdņu 1857. gadā. Šai ierēdniecībai, kas baudīja savu varu, nebija intereses par konstitucionālas monarhijas izveidošanu. Tā vietā tika īstenots darbs pie likumu kodificēšanas un Krievijas Impērijas likumu krājuma izveidošanas. 1832. gadā tas bija sagatavots un 1835. gada 1. janvārī stājās spēkā. Drīz pēc tam veica valsts zemnieku sistēmas reformu un naudas reformu. Tas viss nostiprināja Nikolaja I varu. Lai arī ķeizars bija apsvēris iespēju atcelt dzimtbūšanu, viņš baidījās no izmaiņām sabiedrībā, ko tas izraisītu. Līdz ar 1848. gada revolūciju vilni Eiropā, jebkādas tālākas izmaiņas impērijā tika apturētas. Krimas karš parādīja Krievijas vājumu un atpalicību no Eiropas lielvarām.^[3]

1829. gada 24. maijā Nikolaju I Varšavā kronēja par Polijas karali. Kopš Polijas karalistes nodibināšanas to pārvaldīja Aleksandra I un Nikolaja I brālis lielkņazs Konstantīns. Viņš bija nelīdzsvarots un despotisks. Okupācijas režīma apspiestajā Polijā vairojās slepenas patriotu biedrības, kas vēlējās atgūt poļu un lietuviešu zemju neatkarību ne tikai no Krievijas, bet arī Austrijas un Prūsijas. Jūlija revolūcija Francijā iedrošināja poļus gatavot sacelšanos krievu okupētajā Polijas daļā. 1830. gada 29. novembrī Varšavā sākās Novembra sacelšanās. Poļi izveidoja Pagaidu valdību, kas aicināja saglabāt mieru un nosūtīja delegāciju pie Konstantīna, lai panāktu 1815. gada liberālās konstitūcijas pilnīgu ievērošanu, kā arī Aleksandra I solīto Lietuvas, Volīnijas un Podolijas pievienošanu Polijas karalistei. Poļi nosūtīja delegāciju uz Sanktpēterburgu, kur Nikolajs I vienīgi piekrita amnestēt dumpiniekus, paliekot nepiekāpīgs citos jautājumos. 1830. gada 24. decembrī Nikolajs izdeva manifestu, kurā nosodīja poļu dumpiniekus. Uz Poliju nosūtīja 110 000 kareivju lielu armiju ģenerāļa Dibiča vadībā. 1831. gada janvārī Sejms paziņoja par Nikolaja I atcelšanu no Polijas troņa un atbrīvoja poļus no uzticības zvēresta imperatoram. 25. februārī notika kauja, kurā poļi atsita krievu uzbrukumu un nosargāja Varšavu. 30. martā poļi atsāka uzbrukumu, smagi sakaujot krievu armiju un padzenot to no Varšavas apkārtnes. Tomēr poļi cieta sakāves pie Ļubļinas un Volīnijā. 26. maijā starp abu pušu galvenajiem spēkiem notika Ostroļenkas kauja, kurā poļi gan uzvarēja, taču cieta tik lielus zaudējumus, ka bija spiesti atkāpties. Paredzot neizbēgamo Varšavas ieņemšanu, Krievijas armijas komandieris deva poļiem iespēju padoties līdz 1831. gada 5. septembrim, taču poļi to noraidīja. 6. septembrī sākās krievu uzbrukums Varšavai. Pēc divu dienu asiņainām cīņām, kurās dominēja krievu artilērija, poļu vienībām deva iespēju evakuēties no pilsētas. Krievu armija turpināja vajāt poļu armijas paliekas, kas bēga uz Austriju un Prūsiju, lai izvairītos no gūsta.

Tūkstošiem dažādu šķiru poļu arestēja, izsūtīja uz Sibīriju vai nosūtīja dienēt tālos armijas garnizonos. Aleksandra I ieviesto konstitūciju 1832. gada februārī aizvietoja ar Organiskajiem statūtiem, kas likvidēja Sejmu, poļu armiju, un atcēla nepieciešamību Krievijas Impērijas ķeizaru Varšavā kronēt par Polijas karali. Tam sekoja krievu naudas un mērvienību ieviešana, Viļņas un Varšavas universitāšu slēgšana. Polijas autonomija beidza pastāvēt.

 

Krievijas Impērija 1801. gadā anektēja Gruzijas caristes centrālos apgabalus, tomēr jauno provinci sasniegt traucēja Kaukāza kalnieši, kas nebija pakļauti Krievijas varai. 1817. gadā sākas Kaukāza karš, taču līdz Aleksandra I nāvei krieviem nebija lielu panākumu. Pēc persiešu un turku karu beigām, atjaunojās iespēja pakļaut Kaukāza kalniešus. Kaukāzu apdzīvoja dažādas tautas un ciltis - lezgīni, abhāzi, čerkesi, adigi, osetīni, čečeni. Daži bija pievērsušies kristietībai, citi islāmam, daudzviet dzīvi regulēja pagāniski ticējumi un paražas. Kubaņas reģionu apdzīvoja čerkesi, kas sīvi un ilgstoši pretojās Krievijai. Čerkesiem bija paraža savas meitas pārdot verdzībā turku harēmiem, jo čerkesietes visā reģionā uzskatīja par izcili skaistām. Pēc reģiona galīgās iekarošanas, Aleksandra II varas laikā čerkesu lielāko daļu padzina uz Osmaņu impērijas teritoriju.

Adrianopoles miera līgums Kaukāza zemes nodeva Krievijas kontrolē, taču impērijai tās vēl bija jāiekaro un jāpakļauj. 1830. gadā par jaunās provinces ģenerālgubernatoru iecēla ģenerāli Paškeviču, kas mēģināja pakļaut Abhāziju. Paškevičs piedāvāja reģionā izveidot cietokšņu un militāro ceļu tīklu, kas ļautu nodrošināt karaspēka ātru pārvietošanos un kontroli pār kalniešiem. 1831. gadā viņu nosūtīja apspiest poļu sacelšanos. Aktīva karadarbība atsākās 1833. gadā, un par pretestības līderi uz gandrīz 25 gadiem kļuva imams Šamils. 1837. gadā Nikolajs I apmeklēja Kaukāzu, vairākas dienas uzturoties reģiona pārvaldes centrā Tiflisā.

1826. gada 19. jūlijā Persija sāka krievu-persiešu karu, lai gūtu revanšu par 1813. gada sakāvi un apkaunojošo Gulistānas miera līgumu. Pēc sīvām kaujām 1826. gada septembrī persiešu uzbrukumu atsita un 1827. gadā Krievijas armija iebruka Persijas teritorijā. Ģenerāļa Paškeviča vadītā Krievijas armija ieņēma nozīmīgo Gendžes pilsētu, 1. oktobrī Erivānu un 1828. gada 10. februārī noslēdza Turkmenčajas miera līgumu, ar kuru Krievija ieguva Armēnijas, Nahčivanas un Tališas hanistes zemes, stabilu robežu nospraužot pa Araksas upi. Persija atļāva kristiešu armēņiem doties uz Krievijas teritoriju, izmaksāja kontribūciju, atļāva Krievijas flotei brīvi kuģot pa Kaspijas jūru un tirgoties Persijā.

Lai nodrošinātu kontroli pār kazahiem, Krievija veica vairākus karagājienus Turkestānā, tuvojoties Kokandas un Hivas hanistēm. Tālajos Austrumos krievi ieņēma zemes pie Amūras upes.

Šajā pašā laikā Osmaņu impērija pārkāpa 1812. gada Bukarestes miera līguma noteikumus, ierobežojot pareizticīgās Valahijas un Moldāvijas autonomiju, kā arī apspiežot Serbijas kņazistes brīvības centienus. Pēc Nikolaja ultimāta, 1826. gada oktobrī osmaņi piekrīt atzīt šo provinču autonomiju, noslēdzot Akermanas konvenciju.

Atšķirībā no sava priekšteča Aleksandra I, Nikolajs izlemj aktīvi iesaistīties grieķu neatkarības karā, kas noved pie 1828-1829. gada krievu-turku kara. 1827. gada 7. jūlijā Krievija, Lielbritānija un Francija noslēdz vienošanos, ar kuru pieprasīja Osmaņu impērijai atzīt Grieķiju par autonomu vasaļvalsti. Kad sultāns Mahmuds II prasību noraidīja, trīs lielvalstu karakuģi 20. oktobra Navarīno kaujā iznīcināja turku-ēģiptiešu karafloti. 1828. gada aprīlī 150 000 kareivjus liela Krievijas armija šķērsoja Prutu, sākot krievu-turku karu. Ātri tiek ieņemti Jasi un Bukareste. Krievi šķērso Donavu un 20. jūnijā ieņem Konstancas ostu. Karadarbība notiek arī Kaukāzā, kur 11. jūnijā krievi ieņem Anapas ostu. Krievijas uzbrukums Balkānos apsīka pie Šumlas cietokšņa Bulgārijā. Krievijas kareivjus sāka mocīt dažādas slimības, kas nodarīja lielākus zaudējumus nekā kaujas. 29. septembrī izdodas ieņemt aplenkto Varnas cietoksni, un ziemas tuvošanās dēļ karadarbība apklust.

Kaukāzā Krievijas uzbrukums bija veiksmīgāks. 26 000 kareivjus lielā ģenerāļa Paškeviča armija 1828. gada jūnijā ieņēma Karsas cietoksni un 1829. gada jūnijā reģiona galvaspilsētu Erzerumu.

1829. gadā atsākās karadarbība Balkānos. Krievi iebruka Rumēlijā un ieņēma Adrianopoli. Krievijas panākumi draudēja izjaukt spēku līdzsvaru reģionā, kas noveda pie Austrijas un Lielbritānijas centieniem panākt miera noslēgšanu. 1829. gada 14. septembrī karš beidzās ar Adrianopoles miera līgumu. Sultāns formāli atteicās no vairākām jau iepriekš zaudētām teritorijām Kaukāzā. Līgums nostiprināja Osmaņi impērijas pareizticīgo provinču - Serbijas kņazistes, Grieķijas, Moldāvijas un Valahijas autonomiju. Daudz svarīgākas bija iegūtās tiesības brīvai tirdzniecībai Osmaņu impērijā un netraucēta kuģošana pa Dardaneļiem un Bosforu. Karš demonstrēja politiski un militāri nestabilās Osmaņu impērijas spēju pretoties Krievijai.^[4] Adrianopoles miera līgums nostiprināja Krievijas pārliecību, ka tā ir Balkānu pareizticīgo aizstāve, kā arī deva stimulu Kaukāza karam. No Anapas līdz Poti tiek celtas krievu militārās apmetnes.

Osmaņu sultāns Mahmuds II pēc Adrianopoles miera noslēgšanas turpināja jaunas armijas un karaflotes veidošanu, taču viņa varu apdraudēja Ēģiptes hedīvs Muhameds Alī pašā, kurš 1831. gadā sagrāba Krētu un iebruka Sīrijā. Sākās pirmais turku-ēģiptiešu karš. Ēģiptieši ātri sagrāba Ako, Tripoli, Alepo. 1832. gada novembrī ēģiptieši sagrāba Konju Mazāzijā, un decembrī sakāva lielvezīra vadīto osmaņu armiju. Mahmuds II lūdza palīdzību Lielbritānijai, kas, aizņemta ar politisko nestabilitāti sabiedrotajā Portugāles karalistē, sultānam atteica. Mahmuds II lūdza palīdzību Krievijai. Nikolajs I uzreiz novērtēja vienreizējo iespēju nodibināt kontroli pār seno ienaidnieci.

1833. gada 20. janvārī Krievijas karaflotes eskadra ar 10 kuģiem un 6000 kareivjiem atradās Bosforā. Šajā brīdī ar Francijas starpniecību sākās turku-ēģiptiešu miera sarunas. Kamēr turpinājās neskaidrības par miera līgumu, Bosforā ieradās vēl viena eskadra ar krievu kareivjiem, kas 1832. gada jūnija sākumā izsēdas Mazāzijas krastā, iepretī Konstantinopolei. Tas beidzot izraisīja uztraukumu Lielbritānijā, kuras vēstnieks centās panākt krievu kontingenta izvešanu, bet Nikolajs I to atteicās darīt.

1833. gada 6. maijā Osmaņu impērija un Ēģipte noslēdza mieru, ar kuru sultāns atzina Muhameda Alī varu Jeruzalemes, Tripoles, Alepo, Damaskas un Adanas apgabalos. Tā kā sultānam briesmas vairs nedraudēja, Nikolajs I bija spiests piekrist karaspēka izvešanai, taču panāca Unkjar-Iskelesi līguma noslēgšanu 1833. gada 8. jūlijā. Ar to abas valstis noslēdza militāru savienību uz astoņiem gadiem. Krievija apsolīja kara gadījumā osmaņiem palīdzēt ar savu armiju un karafloti. No savas puses sultāns slēdza Dardaneļus visu valstu karakuģiem, izņemot krievu kuģus. Lai arī neapmierinātas, Lielbritānija un Francija militāri neapstrīdēja Dardaneļu slēgšanu. Abas rietumvalstis drīz iesaistījās reģionālajā konfliktā, Francijai veidojot labas attiecības ar Ēģipti, bet Lielbritānijai ar osmaņu sultānu, panākot līgumu, kas Dardaneļus atvēra britu tirdzniecības kuģiem.

1839. gada jūnijā osmaņi sāka otro turku-ēģiptiešu karu, kurā ātri cieta sakāvi. Mahmuds II mira drīz pēc kara sākuma, un mieru slēgt vajadzēja viņa nepilngadīgajam dēlam Abdulmedžidam I. Osmaņu vājums un alianse ar Krieviju pārliecināja Lielbritāniju, ka šo impēriju turpmāk ir jāaizstāv pret Krieviju, un jānodrošina tās pastāvēšana.^[2] Arī Austrijas Impērijai, kas tradicionāli Balkānus uzskatīja par savu interešu zonu, nepatika Krievijas pieaugošā ietekme. Lielbritānija, Francija un Austrija šoreiz aktīvi iejaucās konfliktā, lai nepieļautu atkārtotu Krievijas desantu Mazāzijā, un Osmaņu impērijas sabrukumu. Francija turpināja aizstāvēt Ēģipti. Britu karaflote pieprasīja Ēģiptei pamest Sīriju, un 1840. gada augustā deviņas dienas apšaudīja ēģiptiešu garnizonu Beirūtā. Britu armija ieņēma Sidonu, Tripoli, Tartūsu, Lādikīju un Ako. Sīrijas bruņotās vienības pārgāja osmaņu pusē un 1840. gada decembrī Ēģipte piekrita slēgt mieru, pametot Sīriju un Krētu.

Tā kā sultāns 1839. gadā neizmantoja militārās savienības doto iespēju lūgt Krievijas militāro palīdzību, Unkjar-Iskelesi līgumu uzskatīja par spēku zaudējušu. 1841. gada 13. jūlijā Lielbritānija, Francija, Austrija, Prūsija, Krievija un Osmaņu impērija noslēdza Londonas konvenciju, ar kuru apstiprināja aizliegumu karakuģiem ieiet Bosforā un Dardaneļos, taču atveros šaurumus tirdzniecības kuģiem. To varēja uzskatīt par Lielbritānijas uzvaru, jo tagad arī Krievijas flote nevarēja izmantot šaurumus, lai ieietu Vidusjūrā. Lai risinātu šo situāciju, 1844. gadā Nikolajs I apmeklēja Lielbritāniju.^[4]

Ārpolitikā Nikolajs turējās pie Svētās Savienības pamatprincipiem un Krievijas Impēriju sāka dēvēt par "Eiropas žandarmu". Neņemot vērā ciešās radniecības saites ar Prūsijas karaļnamu, Nikolajs politiski vienmēr vairāk atbalstīja Austriju, kurai apsolīja palīdzību Itālijas nemieru apspiešanā. Nikolajs pretojās Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma IV plāniem izveidot konstitucionālu monarhiju. Nikolajs demonstratīvi atteicās atzīt Luiju Filipu par Francijas leģitīmo karali un priecājās, kad 1848. gadā "uzurpators" zaudēja troni.

Nikolajs I bija gatavs nosūtīt armiju, lai apspiestu 1830. gada Jūlija revolūciju Francijā un Beļģijas revolūciju. Šo plānu izjauca poļu Novembra sacelšanās. 1830. gada Novembra sacelšanās Polijā iezīmē Aleksandra I iedvesmoto reformu perioda beigas. Nikolajs kļuva par pārliecinātu konservatīvo. 1833. gadā Krievija, Prūsija un Austrija noslēdza vienošanos, kas paredzēja valstu tiesības veikt militāru intervenci iekšējo nemieru un revolūciju gadījumos. Attiecības ar Lielbritāniju un Franciju pasliktinājās, jo Nikolajs tās uzskatīja par poļu dumpinieku un revolūciju atbalstītājām.

Nikolaja I vēlmi apspiest Beļģijas revolūciju diktēja arī tas, ka viņa māsa Anna Paulovna bija Nīderlandes troņmantnieka sieva. 1830. gada decembrī viņš tomēr piekrita neatkarīgas Beļģijas izveidošanai, un 1831. gada novembrī Krievija paraksta vienošanos, ar kuru radās neitrāla Beļģija. Eiropas lielvalstis garantēja Beļģijas robežu neaizskaramību.

1815. gadā Vīnes kongresā izveidotajā Krakovas republikā 1846. gada februārī notika revolucionāra sacelšanās. Ņemot vērā jau iepriekš noslēgtu vienošanos, Nikolajs I atļāva Krakovu iekļaut Austrijas Impērijā. Lielbritānija un Francija protestēja pret šādu Vīnes līguma pārkāpumu, kas varētu novest pie visas Vīnes sistēmas sabrukuma. 1847. gadā, atsaucoties uz Vīnes līgumu, Krievija, Prūsija un Austrija centās iejaukties Šveices pilsoņu karā starp katoļu un protestantu kantoniem. Šveice šo iejaukšanos noraidīja, un 1848. gadā pieņēma jaunu federālo konstitūciju.

1848. gadā revolūcijas uzliesmoja visā Eiropā. Francijā februārī gāza Luiju Filipu un izveidojās Francijas Otrā republika. Revolūcijas izcēlās Austrijas Impērijas itāļu, vācu un ungāru zemēs. Kancleru Meternihu beidzot gāza no amata un imperators apstiprināja liberālu konstitūciju. Ungārijas karalistē sākās sacelšanās pret Hābsburgu varu, lai atjaunotu karalistes pilnīgu neatkarību. Ungāru patrioti paziņoja, ka Hābsburgi savas varas trīs gadsimtos nav aizstāvējuši Ungāriju pret turkiem, un pat turkiem padotā ungāru Transilvānija atrodas labākā stāvokli. Ungāru delegācija Vīnē, kuru plosīja revolūcija, saņēma tiesības lielākai autonomijai un ungāru valdības izveidošanai. Par tās redzamāko ministru kļuva Lajošs Košuts. Drīz sākās ungāriem padoto serbu, slovāku un horvātu dumpji un kari ar ungāriem.

1848. gada 14. martā Nikolajs I izplatīja manifestu, kurā solīja, ka Dievam uzticīgie krievi stāsies pretī un iznīcinās jebkādus revolucionāros nemierus. Krievijas Ārlietu ministram nācās paskaidrot, ka Krievija neplāno nevienam uzbrukt. Tas gan izrādījās nepatiesi, jo Krievijas Impērijas armija 1849. gadā iebruka Austrijas Impērijā, lai apspiestu ungāru revolūciju. Krievija slēdza robežas, iedzīvotājiem aizliedzot izbraukt, un maksimāli ierobežoja ārzemnieku iebraukšanu.

1848. gada decembrī Austrijas tronī kāpa Francis Jozefs, kurš lūdza militāru palīdzību Nikolajam I. 1849. gada jūnijā feldmaršala Paškeviča vadīta 90 000 kareivju liela Krievijas armija iegāja Ungārijā, bet vēl 60 000 krievu kareivji devās uz Transilvāniju. Kopā ar austriešu un horvātu armijām tas veidoja 300 000 kareivjus lielu spēku, kas devās pret ungāriem. Košuts pameta valsti, un 1849. gada 17. augustā 24 000 lielā ungāru armija ar 150 lielgabaliem padevās. Daudzi ungāru dumpinieki bēga uz osmaņu teritoriju. Ungārijas revolūcijas apspiešana atjaunoja Nikolaja I ambīcijas Balkānos, un radīja pretestību visās Eiropas lielvalstīs, tai skaitā Austrijā.

Lai arī Nikolajs centās nodrošināt varas stabilitāti Eiropā, viņa mēģinājumi iejaukties un kontrolēt Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu politiku izraisīja pretreakciju, kas izpaudās Krimas kara laikā. Piecdesmito gadu sākumā Nikolajs nolēma dot Osmaņu impērijai izšķirošu triecienu, pārņemot Balkānus savā kontrolē, taču šādas Krievijas Impērijas aktivitātes nesaskanēja ar Eiropas lielvalstu priekšstatu par spēka līdzsvaru reģionā - Krievijas Impērija nonāca politiskā izolācijā. Krievija vēlējās sagrābt Bosforu, Dardaneļus un Konstantinopoli, ko krievi sauca par "Cargradu". Lai arī Krievija pareizticīgo iedzīvotāju drošības nodrošināšanai 19. gadsimta laikā vairākkārt iebruka Balkānos, militārie panākumi nenoveda pie politiskās ietekmes. Rietumvalstis vienmēr panāca, ka jauno Balkānu kņazu un karaļu troņos (izņemot Serbiju) kāpj vācu dinastiju pārstāvji.

1844. gada jūnijā Nikolajs I devās vizītē uz Lielbritāniju, kur tikās ar karalieni Viktoriju, apmeklēja Askotas zirgu sacīkstes un balles. Nikolajs izteicās, ka spēj saprast republikānismu, un spēj saprast absolūto monarhiju, taču nespēj saprast britu parlamentāro monarhiju, kurā vara tiek īstenota ar intrigu palīdzību. Viens no vizītes mērķiem bija vienoties par kopīgu attieksmi pret Osmaņu impēriju. Krievija un Lielbritānija vienojās, ka Osmaņu impērijas tālāka pastāvēšana ir nepieciešama, taču turkus ir jāpiespiež ievērot visus iepriekš noslēgtos līgumus, kā arī jānodrošina kristiešu tiesību un dzīvību aizstāvība. Osmaņu impērijas sabrukuma gadījumā jaunā kārtība reģionā jāizveido Eiropas lielvalstu sarunās.^[4] Ja Nikolajs I uzskatīja, ka panākta reāla vienošanās, britu valdības to neņēma vērā, un kopīga politika Tuvajos Austrumos neveidojās.

Konflikts, kas noveda pie Krimas kara, sākās Jeruzalemē. Par galveno kristiešu svētvietu kontroli šeit konfliktēja latīņu un grieķu rita baznīcas, kā arī senās Tuvo Austrumu kristiešu konfesijas. 1851. gadā Francijas prezidents Luijs Napoleons nosūtīja vēstnieku uz Konstantinopoli, pieprasot katoļiem lielākas privilēģijas Jeruzalemē, prasību neizpildes gadījumā draudot nosūtīt franču karafloti uz Dardaneļiem. Sultāns franču prasības apmierināja. Katoļiem piešķirtās privilēģijas satrauca pareizticības aizstāvi Nikolaju I. 1853. gada 28. februārī Krievijas īpašais sūtnis Konstantinopolē pauda imperatora neapmierinātību ar notikumiem svētvietās, un pieprasīja noslēgt slepenu līgumu par savstarpējām attiecībām. Sultāns par to informēja Lielbritāniju un Franciju. Krievija piekāpās un aprīļa beigās konfliktu uzskatīja par atrisinātu. Taču jau 5. maijā Krievija pieprasīja protektorāta tiesības pār visiem Osmaņu impērijā dzīvojošajiem pareizticīgajiem (to bija ap 12 miljoniem). Atbilde uz šo prasību bija jāsniedz piecu dienu laikā. Sultāns prasību noraidīja, jo tā nozīmētu impērijas neatkarības beigas. Krievija to uzskaitīja par smagu apvainojumu un paziņoja, ka sāks karu.

1853. gada 3. jūlijā Krievijas armija šķērsoja Prutu, ātri ieņemot Moldāviju un Valahiju. Sarunās ar Lielbritānijas vēstnieku Nikolajs I jau iepriekš bija izteicies, ka "slimās" Osmaņu impērijas sabrukuma gadījumā ne tikai Moldāvija ar Valahiju kļūtu par neatkarīgām valstīm, bet arī Serbija ar Bulgāriju iegūtu neatkarību Krievijas protektorātā, tikmēr Ēģipte un Krēta varētu kļūt par Lielbritānijas kolonijām. Sākoties Krievijas uzbrukumam Balkānos, Francija paziņoja, ka ir gatava sadarboties ar Lielbritāniju, lai aizsargātu Osmaņu impēriju. Austrija, kas bija pateicību parādā Krievijai par revolūcijas apspiešanu, uzaicināja Lielbritāniju, Franciju un Prūsiju uz sarunām Vīnē. Tika sagatavots konflikta atrisinājums, kuru pieņēma Nikolajs I, bet noraidīja sultāns. 1853. gada 26. septembrī Osmaņu impērija oficiāli pieteica karu Krievijai. Nikolajs pieprasīja, lai Austrija un Prūsija šajā karā saglabā neitralitāti. 1853. gada 30. novembrī Krievijas karaflote admirāļa Nahimova vadībā iznīcināja Sinopes ostā esošos osmaņu karakuģus.^[4]

1853. gada beigās angļu un franču karaflotes ieradās Melnajā jūrā. Uz Napoleona III piedāvājumu atvilkt karaspēku un noslēgt mieru Nikolajs atbildēja, ka Krievija 1854. gadā būs tādi pati kā 1812. gadā. 1854. gada martā abas Eiropas lielvalstis pieteica Krievijai karu. Austrija un Prūsija noslēdza vienošanos, ka kopīgi uzbruks Krievijai, ja tās karaspēks šķērsos Donavu. 1854. septembrī, kad britu-franču karaspēks izsēdās Krimā, krievu karaspēks pameta Balkānus.^[2]

Karš atklāja visu Nikolaja I sistēmas vājumu un liekulību. Ieroči bija novecojuši, koka karakuģus nācās nogremdēt, jo tie nespēja sacensties ar tvaikoņiem. Visur atklājās korupcija un valsts apzagšana. 1856. gadā parakstīja Parīzes miera līgumu, saskaņā ar to Krievija nedrīkstēja turēt Melnajā jūrā kara floti, būvēt tās piekrastē cietokšņus un izvietot karaspēku - Melnā jūra tika pasludināta par demilitarizētu zonu.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikolajs I Romanovs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• НИКОЛАЙ I ПАВЛОВИЧ
• Основные события в период правления Императора Николая I Павловича
• ИМПЕРАТОР НИКОЛАЙ I И ЕГО ЦАРСТВОВАНИЕ, 1
• ИМПЕРАТОР НИКОЛАЙ I И ЕГО ЦАРСТВОВАНИЕ, 2
• ИМПЕРАТОР НИКОЛАЙ I И ЕГО ЦАРСТВОВАНИЕ, 3
• Николай I / Большой Энциклопедический словарь / Брокгауз Ф. А. Ефрон И. А.

Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Aleksandrs I	Krievijas Impērijas ķeizars 1825.-1855.	Pēctecis: Aleksandrs II

Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l