Jākobs Mihaels Reinholds Lencs

Dzimis 1751. gada 23. janvārī Cesvaines mācītāja un vēlākā Vidzemes superintendanta Kristiāna Dāvida Lenca (1720-1798) ģimenē. Kristiāns Dāvids Lencs citstarp ir vienas no pirmajām sprediķu grāmatām latviešu valodā autors. Tās ievadā viņš atzīst, ka die Letten auch sind die Menschen ("arī latvieši ir cilvēki"). 1760. gadā pārcēlās uz dzīvi Tērbatā, kur tēvs ieguva mācītāja vietu. 1766. gadā publicēja savu pirmo dzejoli. 1768.-1770. gadā studēja teoloģiju Karaļauču Universitātē, tomēr tematam nav pievērsies ar lielu cītību. Daudz labprātāk klausījies loģikas un metafizikas lekcijas, ko lasījis Imanuels Kants, kura ietekmē viņu aizrāvis Žans Žaks Ruso.

1771. gadā viņš pārtrauca studijas Karaļaučos, kā dēļ viņa tēvs pārtrauca attiecības ar dēlu. Iestājās dienestā pie Kurzemes muižniekiem Kleistiem, kuriem devās līdzi uz Strasbūru. Strasbūrā ievadīts intelektuāļu biedrībā Société de philosophie et de belles lettres, kur par viņa draugu un ideālu kļuvis jaunais literāts Johans Volfgangs fon Gēte, viņa paziņu lokā nokļuva arī Johans Gotfrīds Herders un Johans Kaspars Lafaters. 1772. gadā ceļojis kopā ar brāļiem Kleistiem pa Vāciju. 1773. gadā atsācis studijas Strasbūrā. 1774. gadā pārtraucis dienestu pie Kleistiem un sācis pastāvīgu literāta dzīvi.

1776. gadā kopā ar Gēti pārcēlās uz Veimāru un kopā ar viņu kļuvis par vienu no Veimāras hercoga galma dzejniekiem. Tomēr, izcēlies ar galmam neatbilstošu uzvedību un pēc domstarpībām ar hercogu un Gēti, bija spiests Veimāru pamest. . 1777. gadā pārcēlās no vienas vietas uz otru Vācijā un Šveicē. 1778. gadā pasliktinājās Lenca psihiskais stāvoklis. 1779. gadā, pēc vairākkārtējiem Vācijas draugu lūgumiem, viņa tēvs atsūtīja naudu mājupceļam un Lencs ieradās Rīgā. Pēc ierašanās Rīgā bijis biežs viesis tirgotāja Bērensa namā, kas 18.gs. 2. pusē bija ievērojamākā intelektuāļu pulcēšanās vieta pilsētā. 1780. gadā, tēva mudināts, centās kļūt par Rīgas Domskolas vadītāju, bet Rīgas rātei saņemot negatīvu atsauksmi no viņa kādreizējā paziņas Herdera, viņa kandidatūra tika noraidīta. Pēc tam devies uz Pēterburgu, kur dzīvojis no dažu aristokrātu labvēlības, bet pastāvīgu nodarbošanos nav atradis.

1781. gadā pārcēlās uz Maskavu, saņēma lielu atbalstu no brīvmūrnieku aprindām, palīdzēja tulkot brīvmūrnieku tekstus krieviski, bija ložas amatvīrs. Maskavā turpināja pasliktināties Lenca garīgā veselība, ko vēl pasliktināja aizraušanās ar alkoholu. Tas apgrūtināja arī pastāvīgas un stabilas nodarbošanās atrašanu. Viens no tuvākajiem Lenca draugiem Maskavā bija Nikolajs Karamzins, kurš viņa ietekmē sāka padziļināti interesēties par Eiropas kultūru un vēlāk apceļoja Vāciju un Franciju, tiekoties arī ar Lenca kādreizējiem draugiem Veimārā. 1792. gada 4. jūnija rītā atrasts miris uz ielas Maskavā.

Pēc Vācijas atstāšanas Lenca literārā darbība bija fragmentāra, ko ietekmēja viņa tā laika saraustītais dzīvesveids. Šajā laikā iesākti vairāki darbi, kas visi pamesti nepabeigti dažādās stadijās. Latviešu esejists un kultūrvēsturnieks A. Johansons savā J. Lencam veltītajā esejā Vētras un dziņu vidzemnieks par viņu ir teicis: Latvijā ir dzimuši lielāki dzejnieki par Lencu. Bet nav dzimis neviens, kura vārds būtu aizskanējis tik tālu Eiropā.

Gētes, Herdera, Vīlanda draugs, Strasbūras literārās biedrības dibinātājs (1775). Rīgas ložas Zum Schwerdt brālis (1780). Maskavas ložu „Sfinksa” (1783) un „Zu den drei Fahnen“ (1783-1784) brālis. Plānojis dibināt literāro biedrību kā Maskavas ložas „Trīs zobeni“ filiāles organizāciju (1784).

• Die Landplagen, eposs, 1769
• Der Hofmeister, oder Vorteile der Privaterziehung. Eine Komödie drāma, 1774
• Der neue Menoza, drāma, 1774
• Anmerkungen übers Theater, 1774
• Meinungen eines Laien, den Geistlichen zugeeignet, 1775
• Pandaemonium Germanicum, drāma, 1775, publicēta 1819
• Die Soldaten. Eine Komödie, drāma, 1776 (vēlāk Albana Berga opera Voceks, vēl vēlāk Bernda Aloiza Cimmermaņa opera)
• Die Freunde machen den Philosophen, drāma, 1776
• Zerbin vai Die neuere Philosophie, novele, 1776
• Der Landprediger, stāsts, 1777
• Der Waldbruder, nepagbeigts romāns, publicēts 1882.
• Piezīmes par teātri. Aumeistars jeb Mājaudzināšanas priekšrocības , izdevums publicēts 2013. gadā. No vācu valodas tulkojuši B.Paškevica un V. Bisenieks. Zinātniskie redaktori un komentāru autori G.Grīnuma un J.Zālītis. Ievadraksta autors H.Bose ( Freiburgas Universitāte, Vācija). Māksliniece K.Šulce. Izdevējs Cesvaines mākslinieku biedrība.

• Werke und Briefe. Drei Bände, hrsg. von Sigrid Damm, Insel Verlag, Leipzig; Hanser Verlag, München/Wien 1987, ISBN 3-446-14665-2
• Werke. Ausgewählt und kommentiert von Karin Lauer, Hanser Verlag, München/Wien 1992, ISBN 3-446-16338-7
• Werke. Ausgewählt und hrsg. von Friedrich Voit, Reclam Verlag, Stuttgart 1997, ISBN 3-15-008755-4
• Werke. Hrsg. von Christoph Weiß. Zwölf Bände, Röhrig Verlag, St. Ingbert 2001, ISBN 3-86110-071-1
• Moskauer Schriften und Briefe. Hrsg. und kommentiert von Heribert Tommek, zwei Bände, Weidler-Verlag, Berlin 2007, ISBN 978-3-89693-486-4
• Als Sr. Hochedelgebohrnen der Herr Professor Kant den 21sten August 1770 für die Professor-Würde disputierte. Faksimile des Erstdrucks, Königsberg 1770, hrsg. von Christoph Weiß, Wehrhahn Verlag, Laatzen 2003, ISBN 3-932324-68-4

• Andrejs Johansons: Vētras un dziņu vidzemnieks; Dūmainie spīdekļi, Daugava, 1953, 17 lpp.
• Mathias Bertram: Jakob Michael Reinhold Lenz als Lyriker. Röhrig Verlag, St. Ingbert 1994
• Sigrid Damm: Vögel, die verkünden Land. Das Leben des Jakob Michael Reinhold Lenz. Aufbau-Verlag, Berlin und Weimar 1985 (Nachdruck: Insel Verlag, Frankfurt am Main 1992, ISBN 3-458-33099-2)
• Gert Hofmann: Die Rückkehr des verlorenen Michael Reinhold Lenz nach Riga. 1981
• Curt Hohoff: J. M. R. Lenz. Rowohlt, Reinbek bei Hamburg 1977, ISBN 3-499-50259-3 (Biografie, nicht auf dem neuesten Forschungsstand)
• Matthias Luserke: Jakob Michael Reinhold Lenz: Der Hofmeister - Der neue Menoza - Die Soldaten. W. Fink, München 1993, ISBN 3-8252-1728-0
• Andreas Meier: Jakob Michael Reinhold Lenz: Vom Sturm und Drang zur Moderne. Universitätsverlag C. Winter, Heidelberg 2001, ISBN 3-8253-1238-0
• Peter Schneider: Lenz. Eine Erzählung. (= Rotbuch; 104). Rotbuch, Berlin 1973 u.ö.
• Hans-Gerd Winter: Jakob Michael Reinhold Lenz. (= Sammlung Metzler; Bd. 233). 2., überarb. und aktualisierte Auflage. Metzler, Stuttgart und Weimar 2000, ISBN 3-476-12233-6
• Lenz-Jahrbuch. Sturm-und-Drang-Studien. Röhrig Verlag, St. Ingbert
• Johannes Schnurr: Begehren und lyrische Potentialität. Eine Untersuchung des „Konkupiscenz“-Begriffs in J. M. R. Lenz’ „Philosophischen Vorlesungen für empfindsame Seelen“ in Hinsicht auf seine Lyrik. Exemplarisch vorgenommen an dem Gedicht „An den Geist“, Würzburg: Königshausen & Neumann, 2001 ISBN 3-826-02140-1

• Georgs Moorze: Lenz (BRD 1969-71) Michael König kā kā J.M.R. Lencs
• Egons Ginters: Lenz (BRD 1992). Jörg Schüttauf kā J.M.R. Lencs un Christian Kuchenbuch kā Gēte

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jākobs Mihaels Reinholds Lencs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Māra Grudule. Dūmainais spīdeklis Lencs. Studija, 2003.
• Forschungsstelle J.M.R. Lenz an der Universität Mannheim mit Digitalisaten
• Lenz-Forum
• Kurzeinführung zu Lenz