Kārls Gustafs Vērners fon Heidenstams (zviedru: Carl Gustaf Verner von Heidenstam; dzimis 1859. gada 6. jūlijā, miris 1940. gada 20. maijā) bija zviedru rakstnieks, rakstījis dzeju un romānus. Saņēmis Nobela prēmiju literatūrā (1916). No 1912. gada — Zviedru akadēmijas loceklis.
Veselības stāvokļa dēļ viņam nācās lielāko daļu jaunības gadu pavadīt Vidusjūras valstīs. Pirmais krājums "Svētceļojums un klejojuma gadi" (Vallfart och vandringsår, 1888) sastāvēja no dienvidu tautu fabulām, bija iekļauta arī austrumu filozofija. Darbs guva atzinību Zviedrijā. 1889. gada eseja "Renesanse" kļuva par zviedru neoromantiķu manifestu.[1] Dzeja apkopota vēl divos krājumos: "Dzeja" (Dikter, 1895) un "Jaunā dzeja" (Nya dikter, 1915). Heidenstama darbi ietekmēja zviedru dzejas attīstību.[1] Sarakstījis arī romānus, stāstus, noveles.[1] Vairāki darbi ir tikuši izdoti arī latviski.[1]
|
|---|
| | 1901—1925 | |
|---|
| | 1926—1950 | |
|---|
| | 1951—1975 | |
|---|
| | 1976—2000 | |
|---|
| | 2001—pašlaik | |
|---|
|
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vērners fon Heidenstams.
