Pakalnu maina
| Pakalnu maina Gracula religiosa (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Dzimta | Strazdu dzimta (Sturnidae) |
| Ģints | Pakalnu mainas (Gracula) |
| Suga | Pakalnu maina (Gracula religiosa) |
 Pakalnu maina Vikikrātuvē | |
Pakalnu maina (Gracula religiosa) ir strazdu dzimtas (Sturnidae) dziedātājputnu suga, kurai ir 7 pasugas.[1] Tā mājo Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas mežainu pakalnu reģionos, dažu pasugu izplatības areāliem pārklājoties. Pakalnu maina ir pazīstama ar spēju meistarīgi atdarināt dažādas skaņas, cilvēka valodu ieskaitot.
Sistemātikas izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Nesenā pagātnē pakalnu mainu ģintī (Gracula) tika izdalītas tikai divas sugas: pakalnu maina un Šrilankas pakalnu maina (Gracula ptilogenys). Līdz ar jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem trīs pakalnu mainas bijušās pasugas mūsdienās tiek izdalītas kā atsevišķas sugas: Engano pakalnu maina (Gracula enganensis), Indijas pakalnu maina (Gracula indica) un Niasas pakalnu maina (Gracula robusta).[1]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pakalnu mainas lielākajai daļai pasugu populācijas ir nelielas un savstarpēji izolētas. Kopumā tā sastopama divās, savstarpēji izolētās, salīdzinoši nelielās teritorijās Indijas centrālajā daļā, Indijas ziemeļos, Himalaju pakājē līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa, areālam plešoties dienvidaustrumu virzienā cauri Ķīnas dienvidiem un Taizemei, sasniedzot Indonēziju un Palavanu Filipīnās. Mūsdienās pakalnu maina dēļ dabas piesārņotības un dzīves vides degradācijas vairs nedzīvo Bangladešā, kā arī tā ir izmirusi Ziemsvētku Salā.[2]
Toties pakalnu maina ir introducēta Svētās Helēnas Salā Atlantijas okeāna dienvidos, Puertoriko (viena no Lielo Antiļu salām), Havaju salās un ASV dienvidos, kontinentā. Lai putns varētu izdzīvot savvaļā, tam ir nepieciešami silti tropu un subtropu apstākļi.[2] Pakalnu mainas dabīgais izplatības areāls cieši saistīts ar lietus mežiem un augstu mitrumu. Lai arī pakalnu mainas mājo mūžzaļo koku džungļos, tomēr tās uzturas mežmalās un retākās audzēs, apmetas arī kultivēto kokaugu dārzos — kafijas un tējas plantācijās. Visbiežāk šīs sugas putnus var novērot zemos kalnos 300–2000 m virs jūras līmeņa, bet tie sastopami arī jūras līmenī, mangrovju mežos.[3]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pakalnu maina ir masīvs putns. Tās ķermeņa garums ir 27—30 cm,[4] no tiem aste ir apmēram 8 cm.[3] Abi dzimumi izskatās vienādi, tikai tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tēviņš sver apmēram 250 g, mātīte 230 g.[3]
Pakalnu mainai ir melns apspalvojums ar metālisku spīdumu. Galvas, kakla un krūšu apspalvojumam ir metālisks, tumši violets spīdums, bet pārējam ķermenim tas ir tumši zaļš.[4] Knābis samērā masīvs, koši oranžs, bet virzienā uz galiņu tonis plūstoši nomainās uz dzeltenu. Kājas dzeltenes, pēdas lielas un spēcīgas.[3] Pakalnu mainai uz galvas ir koši, dzeltenoranži neapspalvotas ādas laukumi un tādas pašas krāsas gaļainas, košas sekstes, kas atrodas uz vaigiem, uzreiz zem acīm un uz pakauša. Atkarībā no pasugas sekstes forma un krāsa var būt nedaudz atšķirīga. Uz melnajām spārnu lidspalvām ir lieli, balti laukumi, kas redzami tikai lidojumā. Jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem, tikai to apspalvojums un knābis nav tik koši. Sekstes ir mazākas vai arī nav attīstījušās vispār.[2][3]
Pakalnu mainas lidojums ir spēcīgs un ātrs, sasniedzot 30 km/h un vairāk.[3] Mainas parasti lido pa viļnveida trajektoriju. Tā kā spārnu baltais laukums redzams tikai lidojumā, ir izvirzīta hipotēze, ka tas palīdz putniem komunicēt lidojuma laikā. Šo hipotēzi stiprina arī ieradums, pirms lidojuma uzsākšanas izstaipīt spārnus visos virzienos, demonstrējot spārnu baltos laukumus, it kā uzaicinot arī pārējos barā lidot.[3]
Voalizācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pakalnu maina ir ļoti vokāls putns ar attīstītu dziedāšanas prasmi. Visbiežāk tā dzied rītausmā un vakarā pēc saulrieta.[2] Turklāt spēja savirknēt dažāda veida skaņas ir abiem dzimumiem. Tie var būt dažāda veida kliedzieni, svilpieni, treļļi, kas var būt savienoti gan melodiski, gan arī kā vienkāršu skaņu virkne. Katram indivīdam ir šādi 3—13 kliedzienu veidi. Pakalnu maina spēj lieliski atdarināt cilvēku balsis un valodu. Jaunie putni iespaidojas no pieaugušajiem un no tiem pārņem dažādos vokalizēšanas paņēmienus, tādēļ katrai vietai veidojas savs lokālais vokalizācijas dialekts, kas samērā ātri nomainās. Jau 15 km attālumā mainām galvenie skaņu akcenti var būt ļoti atšķirīgi. Tas, kas vienā populācijā ir dialekta galvenais elements, otrā var nebūt ietverts vispār, pat kā viens no elementiem garākā virknē.[2]
Pakalnu maina nemēdz atdarināt citus savvaļas putnus, lai gan šis pieņēmums ir plaši nostiprinājies dažādos informācijas avotos. Tomēr nebrīves apstākļos pakalnu mainas ir gandrīz nepārspējamas atdarinātājas. Iespējams, par tām talantīgāks ir tikai sarkanastes žako. Pakalnu maina atdarina skaņas un valodu ar pārsteidzošu precizitāti un skaidru dikciju.[5]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pakalna mainas ir izteikti kokos dzīvojoši putni. Tās ir sabiedriskas un ārpus vairošanās sezonas veido lielus, skaļus barus, kuros ir 10—12 indivīdi, bet reizēm līdz 50 putniem.[3] Tomēr pāris visu laiku uzturas kopā. Bars kopīgi pārvietojas pa meža lapotni, galvenokārt uzturoties koku galotnēs un mežmalās. Pa koku zariem putns pārvietojas, lecot sāniski. Pakalnu mainām patīk sēdēt augstu, nokaltušu zaru galotnēs.[4] Lai arī pakalnu mainas ir nometnieces, tomēr katru gadu tām var novērot sezoniālus klejojumus, īpaši ziemas periodā. Pārlidojumi saistīti ar barības resursu iespējām.[3] Lietus sezonas laikā var novērot pakalnu mainas mazgājoties starp slapjām lapām vai zem lietus straumēm. Pāris mēdz rūpēties arī viens par otru, tīrot partnerim spalvas grūti aizsniedzamās vietās.[3]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdzīgi kā visi strazdu dzimtas putni, arī pakalnu maina ir visēdāja un barojas ar augļiem, kukaiņiem un ziedu nektāru, reizēm nomedī kādu ķirzaku.[2][4] Iecienīti augļi ir vīģes, kuriem seko dažādas ogas un sēklas. Kukaiņi galvenokārt tiek uzlasīti no koku stumbru mizas un lapu virsmām, bet pakalnu mainas var novērot, ķeram gaisā lidojušos termītus un skudras.[3][4] Ekoloģiski pakalnu mainas ir svarīgi koku sēklu izplatītāji, kā arī ziedu apputeksnētāji.[3]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairošanās sezona pakalnu mainām atkarībā no izplatības areāla ir nedaudz atšķirīgs, bet kopumā tas ir laikā no aprīļa līdz jūlijam. Tās veido monogāmus pārus uz mūžu.[3] Pāris kopīgi vij ligzdu kādā koku dobumā, vismaz 10 metru augstumā. Putniem ligzdas būvēšana aizņem apmēram 7—11 dienas. Reizēm vienā kokā ir vairākas ligzdas, putniem draudzīgi sadzīvojot. Ir novērots, ka, ja kokā ir vairāki pāri, kaimiņi viens otru aizlido apciemot vismaz vienu reizi sezonā.[3] Tomēr parasti ligzdas atrodas apmēram 1 km attālumā viena no otras.[4] Ligzdas būvniecībai tiek izmantoti dažādi smalki zariņi, lapas un spalvas.[4] Materiālus nes un ligzdu būvē abi dzimumi. Ja viens no tiem ir dobumā, otrs ar materiāliem knābī pacietīgi ārpusē gaida, kad partneris atbrīvos vietu.[3]
Dējumā parasti ir 2—3 gaiši zilas olas ar brūniem raibumiņiem.[2] Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki, lai gan lielāko daļu perēšanas veic mātīte. Nakts laikā viens no vecākiem sēž uz olām, otrs nakšņo turpat blakus zarā. Dienas laikā reizēm abi vecāki pamet ligzdu, bieži atgriežoties ar svaigām, zaļām lapām, iespējams, lai olām nodrošinātu nepieciešamo mitruma daudzumu.[3] Sasniedzot mēneša vecumu, jaunie putni izlido. Drīz pēc tam seko nākamais dējums. Kopumā gadā ir 2—3 dējumi.[4] Jaunie putni tiek baroti galvenokārt ar kukaiņiem un ķirzakām. Pirms ķirzaka tiek izbarota mazuļiem, maina to purina, ar mērķi to nosist pret koka zaru.[3]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pakalnu mainai ir 7 pasugas:
- Gracula religiosa andamanensis — sastopama Andamanu un Nikobaru Salās;
- Gracula religiosa batuensis — sastopama Batu un Mentavai salās;
- Gracula religiosa intermedia — sastopama Indoķīnas ziemeļrietumos, Indijas ziemeļaustrumos un Ķīnas dienvidos;
- Gracula religiosa palawanensis — sastopama Palavanā un Filipīnās;
- Gracula religiosa peninsularis — sastopama Indijas centrālajā daļā;
- Gracula religiosa religiosa — nominālpasuga, sastopama Lielajās Zunda salās, izņemot Sulavesi, un Malakas pussalā;
- Gracula religiosa venerata — sastopama Mazo Zunda salu rietumos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 IOC World Bird List: Nuthatches, Wallcreeper, treecreepers, mockingbirds, starlings & oxpeckers, 2018
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 Ali, Salim & Sidney Dillon Ripley (1983): Bird Numbers 1015-1017 [Hill mynas]. In: Handbook of the Birds of India and Pakistan (2nd ed., vol. 5): 191-194. Oxford University Press, New Delhi.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 3,15 3,16 «Common Hill Myna». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 16. novembrī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 ADW: Gracula religiosa
- ↑ Klatt, Dennis H. & Stefanski, Raymond A. (1974): How does a mynah bird imitate human speech? J. Acoust. Soc. Am. 55(4): 822-832. doi:10.1121/1.1914607
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pakalnu maina.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Beauty of Birds: Hill Mynas
- The Natural History and Captive Care of the Hill Myna
- BirdLife: Hill Myna Gracula religiosa Arhivēts 2012. gada 14. martā, Wayback Machine vietnē.
- Avibase: Hill Myna Gracula religiosa Linnaeus, 1758
|