Neiroglija

Neiroglija jeb vienkārši glija ir nervu audu struktūrelements, kas aptver neironus un nespēj dot nervu impulsus. Neiroglija piešķir smadzenēm formu un blīvumu, tai ir saistaudu nozīme. Tā izpilda dažas funkcijas, kuras veicina neironu normālu darbību. Neiroglijā izšķir makrogliju, mikrogliju un oligodendrogliju.^[1]

Makroglijā ietilpst astroglija, oligodendroglija un ependīma. Astroglija sastāv no zvaigžņveidīgām šūnām - astrocītiem, kuras izpilda trofisko un balsta funkcijas. To izaugumi veido tīklu, kuru mezglos atrodas neironi.^[1]

Dažās nervu sistēmas daļās neiroglijas šūnu ir gandrīz 10 reizes vairāk, nekā neironu.^[2]

Neiroglijas funkcijas ir daudzveidīgas.

• Balsta un robežfunkcija - tā balsta nervu šūnas un to izaugumus. Starp pelēko un balto vielu, kā arī ap asinsvadiem veidojas glijas robežmembrāna. Dažas vielas no asinīm nenokļūst smadzenēs, jo tās aiztur glijas barjera, kurai piemīt noteikta caurlaidība. Glijas šūnas nepiedalās impulsu pārvadē. Tomēr glijas šūnas izolē nervu elementus, veidojot apvalkus ap šūnu izaugumiem un nosedzot sinapses. Smadzenēs ir ļoti šaura šūnstarpa. Impulsu rašanās laikā no nervu šūnām šūnstarpā izdalās kālija joni, kas izraisa glijas šūnu plazmolemmas depolarizāciju. Rezultātā glijas šūnās nonāk ūdens un elektrolīti, palielinās glijas šūnu apjoms, un šūnstarpa vēl vairāk samazinās. Tādējādi glijas šūnas regulē smadzeņu šūnstarpas platumu.

• Sekrēcija - neiroglija var izdalīt sekrētu, tā piedalās smadzeņu likvora sekrēcijā.

• Fagocitoze, struktūru atjaunošana - neiroglija var fagocitēt bojāgājušās nervu šūnas un to izaugumus.

• Trofiskā jeb barošanas funkcija - barības vielas no asinīm nokļūst glijas šūnās, bet no tām — nervu šūnās.^[3][4]

Šis ar anatomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l