Fagots (itāļu: fagotto) ir koka pūšamais mūzikas instruments. Mūsdienās tā korpuss parasti tiek gatavots no kļavas. Korpusā tiek iekonstruēta vārpstu sistēma; gaiss tiek pievadīts caur dubultmēlīti, kas savukārt ir tikusi piestiprināta pie metāla pievadcaurulītes.[1] Pastāv parastais fagots un kontrfagots, kura skanējums ir zemāks.[2]
Fagota priekšteči bijuši pommers un bombarda. Pirmoreiz ticis uzkonstruēts Itālijā 16. gadsimta pirmajā pusē. Pēc instrumenta pilnveidošanas instrumenta skaņa kļuva maiga. Tā arī cēlies nosaukums dolčiāns (itāļu: dolcian, cēlies no dolce — ‘maigs’), 19. gadsimta beigās radās fagota nosaukums. Simfonisko orķestru sastāvā tas tiek regulāri iekļauts kopš 17. gadsimta beigām.[1]
Mūsdienās plašāk lietotās fagota versijas autori ir Johans Ādams Hekels (Johann Adam Heckel) un Kārlis Almenrēders (Carl Almenräder), kas mūsdienās pazīstamo fagotu izveidojuši 1834. gadā. Vairāki komponisti ir rakstījuši solokoncertus fagotam ar orķestri, tai skaitā Antonio Vivaldi, Volfgangs Amadejs Mocarts, Kārlis Marija fon Vēbers (Carl Maria von Weber).[1]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Fagots.
