Folksšturms
 Folksšturms maršā, 1944. gada novembris | |
| Valsts |
 Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1944. gada 18. oktobris — 1945. gada 8. maijs |
| Daļa no |
 NSDAP |
| Karaspēka veids | Milicija, kājnieki |
| Militārās operācijas | Otrais pasaules karš |
| Komandieri | |
| Komandieri | Jozefs Gebelss |
Folksšturms (vācu: Volkssturm) bija militarizētas vāciešu vienības, kuras Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos (1944. gada oktobris — 1945. gada aprīlis) Trešais reihs saformēja no iepriekš nemobilizētiem vīriešiem vecumā no 16 līdz 60 gadiem. Tā izveides primārais mērķis bija kaut daļēji kompensēt dzīvā spēka trūkumu, kuru armija izjuta ieilgušā un postošā kara rezultātā.
Saknes Folkšturma idejai meklējamas 19. gadsimta sākumā, kad Napoleona karu laikā Prūsijā pastāvēja Landsšturms, kas sastāvēja no apbruņotiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri ar partizānu metodēm cīnījās pret franču un to sabiedroto karaspēku. Par vēsturisko paralēli ar šo perioda liecina arī tas, ka Trešā Reiha vadonis Ādolfs Hitlers pavēli par Folksšturma izdeva 1944. gada 18. oktobrī, kas ir gadadiena Leipcigas kaujai (1813), kurā Prūsija kopā ar citām antinapoleona koalīcijas valstīm sakāva franču karaspēku.
Teorētiski Folksšturms pastāvēja jau kopš 1925. gada, tomēr tikai 1944. gada beigās tas pirmo reizi tika izveidots kā reāli pastāvoša formācija. Iniciatīva par šāda tipa vienību formēšanu Trešā reiha austrumdaļā 1944. gadā pirmais izteica sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieks Heincs Guderians, kurš šo ideju pamatoja ar to, ka austrumos krievu ofensīvas apturēšanai trūkst dzīvā spēka. Turklāt pretinieks nu jau bija šķērsojis vācu apdzīvoto teritoriju robežas, kas deva Folksšturmam arī vietējās pašaizsardzības nozīmi.
Folksšturma formēšana tika uzticēta NSDAP partijas kancelejas vadītājam Martinam Bormanam, bet par tā nominālo vadītāju tika iecelts propagandas ministrs Jozefs Gebelss, kurš kā NSDAP reihsleiters vadīja partijas gauleiterus. Ar cilvēku mobilizāciju un organizēšanu nodarbojās nacistu partijas dažādu līmeņu funkcionāri. Cilvēku ideoloģiskajā mobilizācijā būtiska loma bija propagandai, piemēram, uzsverot pienākumu cīnīties par dzimteni, totālā kara norisi, kā arī liekot uzsvaru uz pretinieka paveiktajām zvērībām pret civiliedzīvotājiem to ieņemtajos reģionos.
Iesaukšanai tika pakļauti vīrieši vecumā no 16 līdz 60 gadiem, kuri neatradās dienestā vai Vērmahta rezervē. Galvenokārt tie bija nacistu jauniešu organizāciju biedri, kas nebija vēl iesaukti aktīvajā militārajā dienestā, strādnieki, kas iepriekš bija atbrīvoti no dienesta, jo bija nodarbināti stratēģiski svarīgās ražošanas nozarēs, vīrieši, kuri invaliditātes vai citu veselības problēmu dēļ iepriekš bija atzīti par nederīgiem dienestam, kā arī vecāko gadagājumu vīrieši, kas iepriekš nebija mobilizēti vecuma dēļ vai arī bija dienesta jau sasnieguši pieļaujamo vecuma cenzu. Tāpat Folksšturmā tika ieskaitīti vīrieši, kas atradās politiskajos amatos, nemilitārās nacistu organizācijās. Lai arī Folksšturmā bija iecerēts savākt ap 6 miljoniem cīnītāju, tomēr laika, ekipējumu trūkuma u.c. apstākļu dēļ izdevās mobilizēt tikai aptuveni pusmiljonu vīriešu, tomēr precīzs folkšturmiešu skaits nav zināms.
Pamatvienība un lielākā iespējamā formācija Folksšturmā bija bataljons. Kopumā līdz kara beigām tika izveidoti aptuveni 700 bataljoni. Bataljons, kurā nomināli bija jābūt 642 folksšturmiešiem, sastāvēja no trīs rotām, kas dalījās trīs vados ar trīs nodaļām katrā. Pastāvēja tikai piecas pakāpes — ierindnieka un nodaļas, vada, rotas, bataljona komandiera.
To bruņojumā bija tikai kājnieku ieroči — šautenes, automāti, ložmetēji un vienkāršākie prettanku ieroči, kā arī rokas granātas. Vienību apbruņošana notikās pēc pārpalikumu principa, proti, tās apgādāja ar to, kas palikās pāri pēc regulārās armijas vajadzību apmierināšanas. Tāpēc folkšturmiešu arsenālā bija ne tikai vācu ražotie ieroči, bet arī ārvalstu ieroči, kurus Trešais reihs bija ieguvis okupētajās teritorijās. Tāpat nereti to rokās nonāca novecojuši ieroči, kurus vācu armija vairs neizmantoja. Paralēli ieroču ražotnes kara noslēguma posmā speciāli masu apbruņošanai sāka ražot primitīvāku konstrukciju ieročus, kas bija vieglāk un īsākā laika posmā izgatavojami. Lielā ieroču modifikāciju, tipu daudzveidība radīja problēmas to lietošanas apmācībā, praktiskajā lietošanā, savietojamībā un apgādē ar nepieciešamo munīciju. Arī pašu munīcijas krājumu daudzums folkšturma gadījumā lielākoties bija ierobežots.
Folksšturmam nepastāvēja sava uniforma un atšķirības zīmes. Galvenā to piederības zīme bija rokas apsēji ar uzrakstu "Volkssturm". Ietērps variēja no privātajām drēbēm līdz armijas uniformām.
Militārā apmācība, kur primāri mācīja apieties ar ieročiem, notika armijas instruktoru vadībā, tomēr laika un profesionālu instruktoru trūkuma dēļ apmācība bija virspusēja un kopumā nepietiekoša. Vāciešu priekšrocība gan šeit bija tajā, ka valstī jau daudzās paaudzēs pastāvēja obligātais militārais dienests, kas nodrošināja elementārākās militārās zināšanas ievērojamai daļai folksšturmiešu. Tomēr kopumā šo vienību cīnītāji tālu atpalika no regulārās armijas sagatavotības.
Folksšturms tika pielietots dažādos veidos, piemēram, aizsargbūvju būvniecībā frontes tuvumā, sardzes dienestā un tamlīdzīgos militārā atbalsta pienākumos. Saasinoties situācijai frontē folksšturmieši tika iesaistīti arī aktīvajā karadarbībā. Šeit folksšturms pakļāvās Vērmahtam. Tie piedalījās kaujās Austrumprūsijā un ielenktajā Dancigā. Tāpat arī divos ielenktajos "cietokšņos" — Breslavā un Pozenē. Folkšturms piedalījās arī kaujās Pomerānijā, pie Oderas upes. Vairāki desmiti tūkstoši Folksšturma cīnītāju bija starp pēdējiem ielenktās Berlīnes aizstāvjiem.
Vājās apmācības un nepietiekošā bruņojuma dēļ frontē folksšturmieši cieta smagus zaudējumus. Kopējais kritušo skaits nav zināms, tomēr var pieļaut, ka no 175 tūkstošiem Folksšturma cīnītājiem, kas tika reģistrēti kā pazudušie, lielākā daļa krita.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|