Baltijas klints

Baltijas klints jeb glints (igauņu: Balti klint, krievu: Балтийско-Ладожский уступ, Глинт) ir erodēta kaļķakmens klints jeb stāva nogāze aptuveni 1200 km garumā, kas sākas no Zviedrijas Ēlandes salas, šķērso Baltijas jūru, veido Igaunijas ziemeļu piekrasti un sniedzas Ļeņingradas apgabalā Krievijā līdz Lādogas ezeram. Augstākajā vietā Ontikā Kohtlas pagastā Igaunijas ziemeļu piekrastē klints sasniedz 55,6 m vlj. Nogāzi šķērso daudzas upes (tai skaitā Narva, Luga, Ižora, Tosna), vairums no kurām veido ūdenskritumus un krāces. Valastes ūdenskritums (Kohtlas pagastā) ir augstākais no tiem (25 m).

Igaunijā Baltijas klints tiek uzskatīta par nacionālo simbolu.^[1] Ir piedāvāts iekļaut to UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Klinti veido ediakara, kembrija un ordovika nogulumi. Baltijas klints izveidošanās nav īsti noskaidrota, eksistē dažādas hipotēzes,^[2] vairums no kurām atbalsta ūdens erozijas ietekmi. Baltijas klints varētu būt bijusi pēcleduslaikmeta jūras dienvidu krasts, bet tās piekājē nav atrasti pēcordovika nogulumu pierādījumi un nav zināmas šādas jūras ziemeļu krasta robežas.^[3] Pēc Pra-Ņevas hipotēzes ir eksistējusi Pra-Ņevas upe, kas iztecējusi no Baltās jūras reģiona un tecējusi uz rietumiem pa robežu starp magmatisko iežu Baltijas vairogu un mīkstāku nogulumiežu klātu Krievijas plāksni. Tā kā kreisajā krastā bijuši mīkstāki ieži, tā pamazām tos izgrauzusi un nobīdījusies uz dienvidiem.^[2] Pēc gigantiska nosēdumu kompleksa (100 000 km²) atklāšanas Ziemeļjūrā, Pra-Ņevas hipotēze tiek saistīta ar milzīgu Eridanas upi, kurā Pra-Ņeva varētu būt bijusi tās austrumu pieteka. Pra-Ņevas izskalotie ieži tad būtu nosēdušies Eridanas deltā.

• Pangas klints

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltijas klints.
• Ziemeļigaunijas klints (angliski) [1] (igauniski)