Andoras vēsture

Andoras vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Andoras teritorijā.

Tradicionāli Andoras neatkarības iegūšanu piedēvē Kārļā Lielā nopelniem, kurš atbrīvoja zemi no mauru valdnieka 803. gadā.^[1] Pats senākais no zināmajiem valsts dokumentiem, kas saistās ar Andoru, attiecas uz Kārļa Lielā mazdēla Kārļa II valdīšanas laiku. Šis senais dokuments ir 843. gada pavēle, kas nodod Andoru (Valls d'Andorra) Spānijas pilsētas „Seo de Urgel” grāfa pārvaldībā.

Pirmie valsts konstitūciju dokumenti attiecas uz 1278. un 1288. gadiem, kas tika izdoti, lai noregulētu konfliktu starp spāņu katolisko arhibīskapu un franču grāfu. Šis līgums palīdzēja radīt mūsdienu Andoras valsts varas pamatu — konstitūciju, kas ir viens no visvecākajiem dokumentiem, kurš vēl darbojas mūsdienās. Šis politiskais kompromiss glāba Andoru no iespējas tikt izdzēstai no politiskās kartes, ņemot vērā savus varenos kaimiņus.

Pēc Lielās franču revolūcijas grāfa mantiniece atcēla visas feodālas privilēģijas, to skaitā arī tiesību pārvaldīt Andoras valsts lietas, bet pēc Andoras iedzīvotāju lūguma šīs tiesības tika atjaunotas ar Napoleona atļauju 1806. gadā.

1993. gada martā Andoras iedzīvotāji nobalsoja par to, lai padarītu valsti par neatkarīgu demokrātisku parlamentāru monarhiju ar divkāršu pārvaldi, pie tam valsts saņēma pilnu suverenitāti.