Igaunijas vēsture

Igaunijas vēsture aptver notikumus Igaunijas teritorijā kopš pirmo mūsdienu cilvēku parādīšanās jaunākā ledus laikmeta beigu posmā līdz mūsdienām.

19. gadsimta arheoloģiskie izrakumi Hīemegi un Lamasmegi pakalnos pie Kundas pilsētas liecina par mezolīta (vidējā akmens laikmeta) kultūru 8.-5. gadu tūkstotī p.m.ē., ko Tērbatas Universitātes ģeoloģijas profesors Konstantīns Grēvinks 1882. gadā nodēvēja par Kundas kultūru.^[1] Līdzīgi arheoloģiskie atradumi vēlāk atrasti arī Latvijā un Lietuvā. Neolīta (jaunākā akmens laikmeta) sākumā (4.-3. gadu tūkstotī p.m.ē.) Igaunijā izveidojās Narvas kultūra kā ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras paveids. Vēlajā neolītā tai piejaucās arī auklas keramikas kultūras elementi, ko parasti saista ar indoeiropiešu pirmvalodās runājošo tautu migrāciju uz Viduseiropu un Ziemeļeiropu.

Pamatraksts: Dāņu Igaunija

Pamatraksts: Livonijas krusta kari

Daudzi vikingu laiku rūnu akmeņi Zviedrijā liecina par vikingu sirojumiem Igaunijā. Zināms, ka rūsu izcelsmes Novgorodas kņaza Vladimira (ap 960—1015) karadraudzē bija no igauņu gūsta izpirktais norvēģu vikingu valdnieka Trigves Olafsona dēls Olafs, vēlākais karalis Olafs I. 1030. gadā Kijivas lielkņazs Jaroslavs Gudrais Ugaunijā nodibināja Tērbatas pilsētu, nosaucot to savā kristītajā vārdā par Jurjevu. 12. gadsimtā pēc Sicīlijas normaņu ķēniņa Rogera II rīkojuma Muhameda el Idrīsī izveidotajā pasaules kartē (Tabula Rogeriana) kā Qlwn iezīmēta Tallina, kas atbilst Novgorodas hronikā lietotajam Tallinas pilskalna nosaukumam Kolivaņa (Колывань).

1203. gadā vācu krustneši jūras kaujā pie Visbijas cīnījās pret igauņu kuģiem, kas pēc sirojuma uz Dāniju bija iebraukuši Visbijas ostā. Iegūto laupījumu krustneši atdeva dāņu Lundas arhbīskapam Andreasam. 1206. gada 13. janvārī dāņu arhibīskaps Andreass saņēma no Romas pāvesta pilnvaru iecelt bīskapus kristījamās pagānu zemēs, tādēļ 1206. gada vasarā notika pirmais dāņu karagājiens uz Sāmsalu, tomēr uz salas krustneši nepalika.

Livonijas krusta karu laikā no 1208. līdz 1227. gadam Igaunijas teritoriju no savām galvenajām militārajām bāzēm Cēsīs un Tallinā ar kristīto līvu un latgaļu vasaļu palīdzību iekaroja Zobenbrāļu ordenis un Dānija. Līvu karavadonis Kaupo piedalījās pret igauņiem vērstajā 1211. gada karagājienā uz Sontaganu un trīs karagājienos Sakalas novadā. 1211. gadā bīskaps Alberts iecēla Teoderihu no Turaidas par Igaunijas bīskapu (Estiensis episcopus). Sakaliešu karaspēks Lembita vadībā 1211. gadā iebruka Tālavā un nodedzināja Imeras baznīcu tagadējā Valmieras novadā, kuras katoļu priesteris bija Latviešu Indriķis. 1212. gadā Lembita karadraudze nogalināja Sakalas pirmo katoļu priesteri Solomonu un nopostīja Pleskavas pilsētu. Pēc Tālivalža nogalināšanas 1215. gada atriebes karagājienā pret ugauņiem Ugauniju līdz Tērbatai pie Ūdeņu mātes nopostīja letgaļu karaspēks. Kaupo krita Svētā Matīsa dienas kaujā pret Lembitu Sakalā 1217. gadā.

1219. gada jūnijā notika arī dāņu karaļa Valdemāra II karagājiens uz Rēveli, lai kristītu šo zemi un pakļautu to Lundas arhibīskapijai. Tagadējā Tallinas Domkalnā (Toompea) krusta karotāji vecās igauņu pils vietā sāka celt jaunu pili, kas vēlāk tika dēvēta par "dāņu pili" (Tallinu). 1220. gadā Lundas arhibīskaps paziņoja, ka visa Igaunija piederot Dānijas karalim, pret ko iebilda Livonijas bīskaps Alberts. Dānijas karalis Valdemārs II (1170-1241) dusmās pavēlēja nobloķēt Rīgas tirdzniecību. Nesaņēmis Romas pāvesta Honorija III (1216-1227) un ķeizara Frīdriha atbalstu, bīskaps Alberts piekāpās un 1221. gadā gan Igaunija, gan Livonija tika pakļautas Dānijas karaļa virskundzībai, taču ar noteikumu, ka viņa konventu prelāti, viņa vīri un visi rīdzinieki ar līviem un letiem šim nolīgumam dotu savu piekrišanu.^[2] 1222. gadā bīskaps Alberts Sāmsalas tikšanās laikā pārliecināja Dānijas karali dot Livonijai suverenitāti.

Izmantojot brīdi, kad Dānijas karalis 1223. gadā krita vācu gūstā, bīskaps Alberts 1224. gada Tērbatas kaujā uzvarēja pēdējo Tērbatas ķēniņu Vetseki (Vjačko) un Livonijas pakļautībā tika nodibināta Tērbatas bīskapija, kurai pievienoja pusi no Vaigas zemes. Zobenbrāļu ordenis saņēma savā īpašumā Sakalas, Normegundes un Mehu zemes, kā arī pusi no Vaigas zemes un nocietināja Vīlandes pili kā savu galveno cietoksni igauņu zemēs. Pēc Sāmsalas iekarošanas un apvienošanas ar Leales bīskapiju 1228. gada 1. oktobrī izveidoja apvienoto Sāmsalas-Vīkas bīskapiju ar bīskapa rezidenci Leālē. Romas pāvests iekaroto zemi pasludināja par "Māras zemi" (Terra Mariana). Ziemeļigaunijas zemju piederība vēlāk bija galvenais domstarpību cēlonis starp Zobenbrāļu ordeni un Dānijas ķēniņu Valdemāru II. Izlīgums tika panākts tikai 1238. gadā pēc Saules kaujas, kad ordenis tika apvienots ar Vācu ordeni. Pāvesta legāts Modenas Viļums panāca izlīgumu starp abām pusēm Stensbijas līgumā, kuru noslēdza Valdemārs II un Livonijas ordeņa mestrs Hermanis Balke. Dānijai tika nodota Rēveles, Harijas un Virijas, bet ordenis paturēja Jervas zemi. 1242. gadā Tērbatas bīskapa Hermaņa vadītos vācu krustnešu un ugauņu apvienotos spēkus uz Peipusa ezera ledus sakāva Novgorodas kņaza Aleksandra Ņevska karaspēks (Ledus kauja).

1248. gadā Dāņu Igaunijas Rēvele pieņēma uz Lībekas likuma balstītu pašpārvaldi un ieguva pilsētas tiesības, bet gadu vēlāk tika uzņemta Hanzas savienībā. 1268. gadā apvienotais Tērbatas bīskapijas, Dāņu Igaunijas, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Livonijas ordeņa karaspēks Rakveres kaujā apturēja Novgorodas organizētā krievu kņazu karaspēka iebrukumu Dāņu Igaunijā. 1280. gadā arī Tērbata iestājās Hanzas savienībā.

1343. gadā igauņi uzsāka Jurģa nakts sacelšanos pret vācu un dāņu virskundzību,^[3] atsakoties no kristietības un cīnoties pret dzimtbūšanu. Pēc diviem gadiem Vācu ordenis, kas valdīja Livonijā, apspieda nemierus un nopirka no Dānijas tai piederošās Igaunijas teritorijas.

Pamatraksts: Livonijas karš

Pamatraksts: Zviedru Igaunija

Livonijas kara sākumā 1559. gadā Krievijas cariste, izmantojot Vācu ordeņa novājināšanos cīņā ar Poliju-Lietuvu dienvidos, iebruka Livonijā, uzskatot, ka Tērbatas bīskapija nav maksājusi meslus, kas krieviem pienācās. Krievu un viņiem pakļauto tatāru karaspēks sākumā iekaroja Tērbatas bīskapiju, vēlāk gandrīz visu Igaunijas teritoriju, tās dienvidu daļā Krievijas protektorātā nodibināja Livonijas karalisti. Tallinas rāte 1561. gadā padevās Zviedrijas karalim, pēc Krievijas sakāves Igaunijas ziemeļu daļā izveidojās Zviedru Igaunija, dienvidu daļā Pārdaugavas Livonijas hercogiste, bet Sāmsala piederēja Dānijai.

Poļu-zviedru kara (1600-1629) laikā Polijas-Lietuvas kopvalsts armija lielhetmaņa Jana Zamoiska vadībā 1601. gada 16. maijā ieņēma Vīlandes un pēc četru mēnešu aplenkuma arī Paides cietoksni. 1602. gadā beigās zviedru rokās bija palikušas tikai Rēvele, Pērnava, Hāpsala un Tērbata, pēdējā no kurām padevās pēc aplenkuma. 1608. gadā zviedriem izdevās ieņemt Vīlandi, tomēr 1609. gadā poļi un lietuvieši ieņēma Pērnavu, sakāva zviedru floti pie Salacgrīvas un sakāva arī Mansfelda karaspēku netālu no Gaujas. 1617. gadā zviedriem karaļa Gustava Ādolfa vadībā izdevās ieņemt Pērnavu un 1618. gadā tika noslēgts pamiers. Zviedru iekarotajās Livonijas hercogistes zemēs izveidoja Zviedru Vidzemes provinci. Pēc kara beigām 1632. gadā ar karaļa Gustava II rīkojumu atvēra Tērbatas Gustava akadēmiju (Academia Gustaviana).^[4] 1645. gadā Dānija zaudēja Sāmsalas-Vīkas bīskapiju Zviedrijai^[5] un zviedri pilnībā kontrolēja Igaunijas teritoriju.

Otrā Ziemeļu kara laikā Zviedru Vidzemē 1656. gadā iebruka Krievijas caristes karaspēks, kam izdevās ieņemt Alūksnes pili, 12. oktobrī pēc aplenkuma padevās Tērbatas cietoksnis. Krievu okupētajā daļā īslaicīgi pastāvēja Dmitrijevas vaivadija ar pārvaldes centru Kokneses pilī. 1657. gadā zviedru karaspēks pārgāja uzbrukumā un Magnus Delagardijs (Magnus Gabriel de la Gardie) ieņēma Pečoru klosteri, bet cieta sakāvi pie Gdovas. Krievi devās pretuzbrukumā, tomēr kaujā pie Valkas 1657. gada 9. jūnijā zviedru karaspēks uzvarēja 8000 vīru stipro krievu armiju un saņēma gūstā tās karavadoni Matveju Šeremetjevu. 1657. gada rudenī Lietuvas lielkņazistes karaspēks hetmaņa Vincenta Goševska vadībā iebruka Zviedru Vidzemē, bet cieta sakāvi pie Pērnavas.

Pēc kara Zviedrijas aizjūras provincēs veica zemes reformu (t.s. "arklu revīziju").^[6] 1690. gadā pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XI rīkojuma Tērbatas augstskola atjaunoja darbību kā Academia Gustavo-Carolina, 1695. gadā to pārcēla uz Pērnavu.

Lielo Ziemeļu kara sākumā zviedru karaspēks Kārļa XII vadībā kuģos šķērsoja Baltijas jūru un izcēlās Pērnavā, šķērsoja Igauniju, 1700. gada 20. novembrī uzvarēja krievus Narvas kaujā un ierīkoja karaspēka ziemas nometni pie Tērbatas. 1701. gada rudenī krievu dragūnu pulki Šeremetjeva vadībā iebruka Zviedru Vidzemē un sakāva zviedru karaspēka vienību 1701. gada decembrī pie Tērbatas un 1702. gada 18. jūlijā pie Omuļiem, pamatīgi izpostot Vidzemi un Igauniju. Krievi atkāpjoties uzspridzināja visas pilis, saglabājās vienīgi Pērnavas un Rēveles cietokšņi. 1704. gada vasarā krievu armija atkārtoti iebruka Zviedru Vidzemē, ieņēma Tērbatas un Narvas cietokšņus. Kaut līgums ar Polijas karali Augustu II noteica, ka pēc kara Pēteris I iegūs Ingriju un Zviedru Igauniju, bet Augusts II Vidzemi, tūlīt pēc uzvaras Poltavas kaujā Pēteris I virzīja savus galvenos spēkus uz Zviedru Vidzemi. Pēc Rīgas kapitulācijas 1710. gada militārās kampaņas laikā krievu armijai līdz oktobrim izdevās ieņemt Pērnavu un Tallinu. Igaunijas bruņniecība parakstīja padošanās līgumus, kas lielā mērā sakrita ar 1561. gada Viļņas ūnijas principiem. 1721. gadā tika parakstīts miera līgums, kā rezultātā Zviedrija atteicās no Zviedru Vidzemes, Zviedru Igaunijas, Sāmsalas un Dagdas salas. Igauņu apdzīvotā teritorija 18. un 19. gadsimtā bija sadalīta: ziemeļu daļā atradās Igaunijas guberņa un dienvidu daļā Vidzemes guberņa.

Pamatraksts: Igaunijas brīvības cīņas

19. gadsimtā izveidojās igauņu nācija. Pēc 1880. gada Tērbatas studentu korporācija Vironia sāka lietot krāsas, kas vēlāk tika pieņemtas par Igaunijas karoga krāsām. Pēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība 1917. gadā Vidzemes guberņas Pērnavas un Tērbatas apriņķus pievienoja autonomajai Igaunijas guberņai.

Brestļitovskas miera sarunās Krievija 1918. gada sākumā atteicās no Baltijas provincēm. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība. 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II pasludināja Baltiju par brīvu un patstāvīgu apgabalu. Savukārt vācbaltieši 1918. gadā mēģināja izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti Vācijas Impērijas protektorātā. Pēc Novembra revolūcijas un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas jaunajai Igaunijas valstij 1919. gadā nācās izcīnīt smagas brīvības cīņas pret Sarkano armiju, Padomju Latvijas armiju (Kauja pie Paju) un Baltijas landesvēru, kas beidzās ar uzvaru Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā.

Pirmajos 22 neatkarības gados Igaunijas Republika piedzīvoja nestabilitāti politiskajā dzīvē ar politisko partiju likvidāciju, un pirmais Igaunijas prezidents tika ievēlēts tikai 1938. gadā.^[7] Savukārt šajā laikā uzplauka kultūras dzīve. Tika izveidotas daudzas skolas, kurās mācīja igauņu valodā, tāpat kā Latvijā bija nodrošināta arī mazākumtautību kultūras autonomija.

Pamatraksts: Igaunijas PSR

Saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu, Igauniju 1940. gada 17. jūnijā okupēja Sarkanā armija un augustā tā tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā kā Igaunijas PSR. 1941. gadā Nacistiskā Vācija uzsāka karu ar Padomju Savienību un iebruka arī Igaunijas teritorijā. Sākotnēji igauņi uzskatīja vāciešus par atbrīvotājiem, jo uzskatīja, ka Igaunija atgūs neatkarību no PSRS, bet faktiski vienu okupācijas varu nomainīja cita.

1944. gada janvāra beigās Sarkanā armija sasniedza Igaunijas robežu un pie Narvas izvērsās sīvas aizsardzības cīņas, pēdējais likumīgi ievēlētais Igaunijas premjerministrs Uluotss piekrita 7. februārī pa radio uzrunāt tautu, lai aicinātu 1904.–1923. gadā dzimušos vīriešus stāties vācu armijā un aizstāvēt dzimteni. 38 000 vīriešu ieradās mobilizācijas punktos, arī pāris tūkstoši igauņu, kas pret PSRS bija karojuši Somijas armijas rindās, atgriezās Igaunijā.^[8] 1944. gada 20. aprīlī Igaunijas Nacionālā komiteja izveidoja Elektoru komiteju, kas, atbilstoši konstitūcijai, 1940. gadā izveidoto padomju marionešu valdību atzina par nelikumīgu un nolēma, ka par prezidenta pienākumu izpildītāju no 1941. gada 21. jūnija jāuzskata pēdējais likumīgais Igaunijas premjerministrs Uluotss. 1944. gada 20. septembrī tika pasludināta Igaunijas neatkarības atjaunošana, igauņu bruņotās vienības padzina vāciešus no valdības ēkām Tallinā. 22. septembrī Tallinu okupēja Sarkanā armija, un igauņu valdībai atkal nācās slēpties pagrīdē. Pēckara gados Igaunijā darbojās nacionālo partizānu vienības, pazīstamākā bija Metsavennad (Meža brāļi), bet tās pamazām tika apspiestas.

1988. gada 16. novembrī ar Igaunijas PSR Suverenitātes deklarāciju (Deklaratsioon Eesti NSV suveräänsusest) tika pasludināts Igaunijas likumu pārākums pār PSRS likumiem, 1990. gada 8. maijā Igaunijas PSR tika likvidēta, bet pilnīga neatkarība no PSRS tika pasludināta 1991. gada 20. augustā. Pāris nedēļas vēlāk PSRS atzina Igaunijas neatkarību, bet PSRS karaspēks tika pakāpeniski izvests līdz 1994. gada 31. augustam. Par pirmo prezidentu pēc neatkarības atgūšanas kļuva Lenarts Meri.

1994. gada 24. septembrī Baltijas jūrā nogrima prāmis "Estonia", bojā gāja 852 cilvēki.

1998. gadā Igaunijas valdība sāka sarunas par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, kas sekmīgi noslēdzās 2004. gada 1. maijā. 2004. gada 29. martā Igaunija kļuva par NATO locekli. Neatkarības gados Igaunijas ekonomika nostiprinājās un 2011. gadā tā pievienojās eiro zonai.