Stoicisms

 

Hellēnisma periodā Atēnās ap 301. gadu p.m.ē. stoicisma idejas pirmais sāka izplatīt filozofs Zēnons no Kitijas (dzimis ap 334. p.m.ē., miris ap 262. p.m.ē.). Viņš mācīja no stoas (slēgts portiks vai kolonāde sengrieķu arhitektūrā) stoa poikile (sengrieķu: ή ποικίλη στοά, krāsotais lievenis) Atēnās, no kuras viņa filozofija ieguva nosaukumu. Centrālā vieta viņa mācībā bija, ka morāles likums ir tas pats, kas dabas likums. Sākotnēji stoicismu uzskatīja par kustību, virzītu atpakaļ uz dabu, kura ir kritiska pret māņticību un dažādiem aizliegumiem. Filozofijas lauks aptvēra arī jautājumus par sāpēm un nelaimēm, labajiem un sliktajiem notikumiem dzīvē, kā arī jautājumu par dzīvību un nāvi. Zēnons bieži izaicināja aizliegumus, tradīcijas un paražas. Pastāvēja mācība, kura lika uzsvaru uz mīlestību pret visām citām būtnēm. Viņa idejas attīstījās no kiniķu skolas idejām. Zēnona visietekmīgākais sekotājs bija Hrīsips no Solas, kurš Zēnona filozofiskās idejas attīstīja par to, ko mēs tagad saucam par stoicismu.

Zinātnieki stoicisma vēsturi sadala trijos periodos:

• Senā Stoa, no skolas rašanās līdz Antipateram no Tarsas (Ἀντίπατρος, ap 200—129 p.m.ē.);
• Vidējā Stoa, ieskaitot Panaitiju no Rodas (Παναίτιος, ap 185—ap 110 p.m.ē.) un Poseidoniju no Apamejas (Ποσειδώνιος, ap 135 - 51 gadi p.m.ē.);
• Vēlā Stoa, ieskaitot Gaju Musoniju Rufu (Gaius Musonius Rufus), Seneku Jaunāko (Lucius Annaeus Seneca), Epiktētu (Ἐπίκτητος) un Marku Aurēliju (Marcus Aurelius).

No pirmajiem diviem periodiem nav saglabājies neviens pilns stoiķu filozofu darbs (grāmata). Saglabājušies tikai Vēlās Stoas laika romiešu teksti.^[2]

Šī filozofijas skola māca paškontroli, gara spēku un distancēšanos no novērsošām emocijām (ko dažkārt interpretē kā vienaldzību pret baudām vai sāpēm), kas dod cilvēkam iespēju kļūt par brīvu, nosvērtu un bez aizspriedumainu domātāju. Stoicisms pirmkārt pievēršas indivīda garīgajai labklājībai. Tikums, saprāts un dabiskais likums ir pamata direktīvas. Stoiķi uzskatīja, ka, iemācoties kontrolēt savas kaisles un emocijas, var tikt pāri apkārtējās pasaules juceklim un atrast sevī mieru. Stoicisms uzskata, ka kaisle izkropļo patiesību un ka tiekšanās pēc patiesības ir tikums.

Ar stoicismu tiek saistīti tādi filozofi kā Zēnons no Kitijas, Hrīsips no Solas, Kleants, Cicerons (kaut arī piekrita daudzām stoicisma morāles doktrīnām, viņš nebija stoiķis, bet eklektiķis), Marks Aurēlijs un Epiktēts. Stoiķu filozofija parasti tiek pretstatīta epikūrismam.

Stoiķi deva vienotu pasaules skatu, kas sastāvēja no formālas loģikas, materiālistiskās fizikas un naturālistiskās ētikas. No tā visa stoiķi uzsvēra ētiku kā svarīgāko no cilvēka zināšanām, kaut arī daudziem vēlākajiem filozofiem viņu loģikas teorijas izrādījās interesantākas. Vēlīnie Romas stoiķi lika uzsvaru uz dzīvošanu harmonijā universā, pār kuru cilvēkam nav tiešas kontroles. Modernā filozofija, pretēji sākotnējam stoicismam, bieži saista stoicismu ar nolemtību.

Senie stoiķi ir bieži pārprasti, jo viņu pagātnē izmantotie termini mūsdienās attiecās uz citiem jēdzieniem. Vārds stoicisks mūsdienās nozīmē “bezemocionāls” vai “vienaldzīgs pret sāpēm”, jo stoiķu ētika mācīja brīvību no kaislēm, sekojot saprātam. Tomēr stoiķi necentās iznīdēt emocijas, bet vienīgi izvairīties no emocionālām problēmām, attīstot tīru spriestspēju un iekšēju mieru caur rūpīgu loģikas, spriešanas un koncentrēšanās treniņu. Sekojot kiniķiiem, stoicisma ētikas pamatā ir, ka labais atrodas pašā dvēselē, gudrībā un paškontrolē. Stoiķu ētika uzsvēra likumu “Seko, kurp ved saprāts”. Ideja bija kļūt brīvam no ciešanām caur apātiju (apatheia, grieķiski: απαθεια), kas jāsaprot antīkajā nozīmē — “objektīvs” vai “tīrs spriedums”, nevis mūsdienu nozīmē “vienaldzīgs”.

Stoiķu kaisles un apātijas jēdzieni ir līdzīgi budisma cēlajām patiesībām. Visās dzīvēs ir ciešanas (Dukka), ciešanas sakņojas kaislēs un velmēs (Samudaya), meditācija un tikums var atbrīvot cilvēku no ciešanām (Nirodha un Marga). Tie ir arī analogi hinduistu svētās grāmatas Bhagavadgītā rakstiem, kuri uzsver pacelšanos pāri dualitātēm, tādiem kā bauda — sāpes, uzvara — zaudējums, lai paveiktu savu cilvēka pienākumu. Stoiķiem jēdziens saprāts nozīmēja ne tikai loģikas izmantošanu, bet arī dabas procesu jeb logos (universāls saprāts, kurš ir piemītošs visām lietām) saprašanu. Viņi uzskatīja, ka dzīvot saskaņā ar saprātu un tikumu nozīmē dzīvot harmonijā ar universa dievišķo kārtību, atzīstot veselo saprātu un cilvēka pamata tikumus.

Četri galvenie tikumi stoicisma filozofijā ir gudrība (sophia), drosme (andreia), taisnīgums (dikaiosyne) un paškontrole (sophrosyne); klasifikācija aizgūta no Platona mācības.

Sekojot Sokratam, stoiķi uzskatīja, ka skumjas un ļaunums ir nezināšanas rezultāts. Ja kāds ir nelaimīgs, tad tāpēc, ka viņš aizmirsis to, kā daba patiesībā darbojas. Tātad risinājums ļaunumam un skumjām ir katram savu spriedumu un uzvedību pārbaudīšana, lai noteiktu, kur viņi nomaldījušies no dabas universālā saprāta.

Stoiķu filozofija nebija tikai uzskatu un ētisku uzskatu kopums, bet tas bija dzīves stils, iesaistot nepārtrauktus treniņus (askesis). Treniņi iekļāva loģiku, Sokrata dialogu un pašdialogu, nāves aptveršanu, uzmanības treniņu, lai paliktu esošajā mirklī, ikdienas problēmu un to risinājumu apdomāšanu un citas lietas. Filozofija stoiķiem ir aktīvs process ar nepārtrauktu treniņu un pašatgādināšanu.

Stoicisms īpaši ir iezīmīgs ar uzskatu, ka visi cilvēki ir viena universāla gara izpausme, un cilvēkiem vajadzētu dzīvot brālīgā mīlestībā, būdami gatavi palīdzēt viens otram. Ārējām atšķirībām, kā sociālajam stāvoklim vai bagātībai nav nekādas nozīmes savstarpējās attiecībās.

Zēnons no Kitijas (Ζήνων ὁ Κιτιεύς, Zēnōn ho Kitieŭs) (333. p.m.ē.—264. p.m.ē.), iespējams, bijis tirgotāja dēls, kā arī kiniķu virziena students. Līdz 42 gadu vecumam bijis tirgotājs, tad uzsāka stoicisma filozofijas skolu. Viņu raksturoja kā izmocītu personu, kas dzīvojis atturīgu, askētisku dzīvi. Neviens no Zēnona darbiem nav saglabājies, bet viņa mācības ir nodotas tālāk, ieskaitot viņa galveno uzskatu, ka mieru vislabāk var sasniegt kļūstot vienaldzīgam pret sāpēm un baudām. Viņš sludināja, ka cilvēks iekaro pasauli pats. Tikai apņemoties kontrolēt savas emocijas un fiziskās vēlmes, cilvēks var sevī attīstīt gudrību un spēju to pielietot.

 

Hrīsips no Solas (Χρύσιππος ὁ Σολεύς, ap 280. p.m.ē.—ap 207. p.m.ē.), bija Kleanta (Κλέανθης) skolnieks un vēlāk galvenais stoicisma filozofijas attīstītājs. Viņš tiek godināts kā otrais stoicisma dibinātājs, kurš aizsāka stoicismu kā visietekmīgākās filozofijas kustību grieķu un romiešu pasaulē. Jaunībā, pēc lielu mantotu īpašumu zaudēšanas, viņš pārcēlās uz Atēnām, lai mācītos filozofiju. Hrīsips daudz rakstīja (saka, ka viņš reti kad ir nodzīvojis dienu, neuzrakstot 500 teksta rindiņas) un debatēja. Debatējot viņš bieži pieņēma abas jautājuma puses. No 700 viņa darbiem neviens nav pilnībā saglabājies, tikai fragmenti citu autoru darbos. Stāstot, ka viņš ir devis vīnu savam ēzelim, un pēc tam nomiris no smiekliem, kad ēzelis mēģināja ēst vīģes, kaut arī šis stāsts ir šaubīgs. Hrīsips uzskatīja tikumu par dvēseles vērtību un ka tikums kopā ar dvēseli un ķermeni ir saistīti. Viņš mācīja, ka ir nepieciešama harmonija, lai visi trīs eksistētu veselīgā stāvoklī. Viņš arī uzstāja, ka dižciltība nav iedzimta un ka tā ir jāsasniedz ievērojot tikumīgu dzīvesveidu. Jātiecas pēc vērtībām, kas atšķir mūs no dzīvniekiem: paškontroles, zināšanām, drosmes un godīguma. Hrīsips arī saskatīja ļaunuma nepieciešamību tā saistītā pretstata, labestības dēļ. “Nevarētu būt godīguma, ja nebūtu negodīguma; drosmes, ja nebūtu gļēvums; patiesība, ja nebūtu melu”.

Epiktēts (Ἐπίκτητος, ap 55. - ap 135.) jaunību pavadīja kā vergs, tomēr arī tad studēja stoicisma filozofiju. Vēlāk viņš tika atbrīvots un dzīvoja grūtu dzīvi Romā. Ir zināms, ka viņš kļuva sakropļots. Atbilstoši stoicismam viņš dzīvoja dzīvi lielā vienkāršībā mācot. Vispirms viņš mācīja, ka jāapgūst patiesā lietu daba, kura ir nemainīga un patiesa visiem cilvēkiem, bez izņēmuma. “Lietu daba” iedalās divās kategorijās: lietas, kuras ir pakļautas mūsu gribai (prohairetic lietas) un lietas, kuras nav pakļautas mūsu gribai (aprohairetic lietas jeb adiaphora). Pirmajā kategorijā ietilpst mūsu vēlmes, impulsi, lēmumi u.c. Otrajā kategorijā ietilpst lietas, kā bagātība, slava, veselība un citas. Epiktēts iepazīstināja skolniekus ar jēdzieniem prohairesis un prohairesis un nekad ārējās jeb aprohairetic lietās.

Zēnons no Kitijas:

• “Seko, kurp saprāts ved.”
• “Mums ir divas ausis un viena mute, tātad mums vajadzētu vairāk klausīties nekā teikt.”

Epiktēts:

• “Vispirms izlem, kas tu gribi būt. Tad dari, kas tev jādara.”
• “Brīvība tiek nodrošināta nevis piepildot vēlmes, bet iznīcinot tās no sevis.”
• “Kur ir labais? Gribā. Kur ir ļaunais? Gribā. Kur nav ne viena, ne otra? Lietās, kuras nav atkarīgas no gribas.”
• “Kurš tad ir neuzveicams? Tas, kuru netraucē neviena lieta, kura ir neatkarīga no gribas.”
• “Tas ir gudrs vīrs, kurš neskums par lietām, kuras viņam nav, bet priecājas par tām, kuras viņam ir.”

Marks Aurēlijs:

• “Ar nevienu nenotiek nekas tāds, ko daba nebūtu viņu sagatavojusi panest.”
• “Ārējas lietas nevar aizskart dvēseli pat ne vismazākajā mērā.”

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stoicisms.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Renesanses filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• [1] Stenfordas Universitātes Filozofijas enciklopēdija - Stoicisms (angliski)

Šis ar filozofiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l