Kaza

 

Mājas kaza ir viens no pirmajiem domesticētajiem mājdzīvniekiem.^[3] Ģenētiskie pētījumi pierāda, ka lielākā daļa mūsdienu mājas kazu ir Zāgrosa kalnu savvaļas kazu pēcteces, bet otrs lielais savvaļas kazu resurss bija bezoarkazas (Capra aegagrus aegagrus). Tās ir izplatītas Kaukāzā, Mazāzijā un Tuvajos Austrumos līdz Sindai.^[3]

Mezolīta mednieki bija nomadi un sekoja savam medījumam, pa ceļam vācot dažādus sezonālus augus — sēklas, riekstus, augļus un ogas. Iespējams, ka pirmie kazu bari tika sapulcināti un ganīti jau pirms mednieki bija kļuvuši par īstiem ganiem.^[4] Tomēr īstie mājas kazu selekcionāri bija neolīta iedzīvotāji, kas kazas izmantoja tikpat daudzveidīgi kā mūsdienu cilvēki.^[1] Senākie mājas kazu kauli ir atrasti Gandždarehas neolīta apmetnē Irānas Kurdistānā Zāgrosa kalnos, tie ir apmēram 10 000 gadus veci. Kazas brīvi ganījās kalnos, bet tās uzmanīja gani, kas bieži bija bērni vai pusaudži. Tuvajos Austrumos mājas kazām joprojām ir šāds dzīves veids.

 

Kazas ir vidēji lieli zīdītāji ar kompaktu ķermeņa uzbūvi. Ragi ir abiem dzimumiem, bet tēviņiem tie ir daudz lielāki un varenāki. Forma var būt ļoti dažāda atkarībā no šķirnes. Ragus kaza izmanto, lai aizstāvētos, lai nostiprinātu hierarhiju barā un lai aizstāvētu teritoriju.^[5] Kazas ir atgremotāji, tām ir 4 kameru kuņģis. Pirmo reizi tās barību saplūc un pavirši sakošļā pirms norīšanas, pēc tam mierīgā, drošā vietā tās atguļas un barību atrij, to vēlreiz pārkošļājot.

Kazām acu zīlītēm ir horizontālu taisnstūru forma. Tā kā visbiežāk acīm ir pelēka krāsa, tad acu stūrainās zīlītes ir ļoti labi pamanāmas, salīdzinot ar tumšajām liellopu, briežu, lielāko daļu zirgu un aitu acīm. Mājas kazām abiem dzimumiem var būt bārdas, un dažām šķirnēm uz kakla sāniem ir ādas bārdas.^[6] Apmatojums un ķermeņa lielums kazām var būt ļoti atšķirīgs atkarībā no šķirnes.

Dažu šķirņu kazas un aitas ārēji izskatās ļoti līdzīgas, bet tās var atšķirt pēc astēm. Kazas aste vienmēr ir īsa un pacelta vertikāli uz augšu, turpretī aitas aste ir gara un nokarājas uz leju, lai gan ir šķirnes arī ar īsām astēm un daudzām šķirnēm astes tiek apgrieztas.

Izvēloties piena kazu, vērība jāpiegriež tās tesmenim. Tam ir divas daļas, kuras atdala stipra saistaudu josla, uz kuras guļas tesmeņa smagums. Tesmenis sastāv no dziedzeriem, kas ķekara veidā sakārtoti ap centrālo tukšo telpu, kurā uzkrājas piens. No tās uz āru caur pupiem ved piena izvadkanāli. Tesmeni caurvij asinsvadi, kas gādā par piena veidošanu. Ar gadiem tesmeņiem ir tieksme nokārties. Tas var apgrūtināt slaukšanu un traucēt kazām pārvietoties, kā arī pastāv tesmeņa ievainošanas iespējas. Izvēloties kazu audzēšanai, jāpievērš uzmanību tam, lai tesmenis būtu augstu virs zemes. Tesmeņi, kuriem abas puses ir skaidri atdalītas ar spraugu, arī vecumā reti nokaras.^[7]

Kazas ir ļoti ziņkārīgi un gudri dzīvnieki. Tās var viegli apmācīt dažādiem trikiem un uzdevumiem, pat iemācīt vilkt ratus tāpat kā zirgam. Kazas ir slavenas ar to, ka bieži izbēg no sava nožogojuma, jo tās pārbauda sētu noturību gan tās stumjot, gan spiežot uz leju, vai arī vienkārši pārlec tai pāri, jo to dzīslās rit veiklo kalnu kazu asinis. Ja sētā tiks atklāta "vājā vieta", kazas to izmantos regulāri. Kazai ir ļoti laba līdzsvara izjūta, tā spēj uzrāpties un nostāties visneiedomājamākās vietās, pat uz neliela sētas mietiņa. Tās spēj rāpties arī kokos, bet zariem tādā gadījumā ir jābūt samērā horizontāliem. Kaza vienmēr pārbauda visu jauno un nezināmo. Parasti viss tiek pārbaudīts ar mēli un augšlūpu. Viss tiek aptaustīts un apknibināts, un reizēm apēsts.

 

Kazas ēd gandrīz visu. Protams, kazas neaizraujas ar neēdamu lietu ēšanu, bet, salīdzinot ar liellopiem, tās neganās un neplūc zāli no vietas, bet barību uzlasa un piemeklē šur un tur. Tās visu pagaršo, lai nolemtu, vai to grib ēst vai nē, arī mēģinot pagaršot alus bundžu un finiera kasti.^[8]

Neskatoties uz eksperimentētājas slavu, kazai garšo krūmu un koku zari un jaunie dzinumi, dažādi platlapju augi, bet kopumā tā barojas ar ļoti daudziem augiem, pat dažus indīgus augus ieskaitot.^[9] Tās barošanās veids ir līdzīgāks briežiem nekā aitām, kuras priekšroku dod zālei. Kazai garšo lucernas siens, bet auzenes kaza sagremo vissliktāk. Kazai nav piemērota arī skābbarība un nakteņu dzimtas augi. Ja sienā ir pelējums, tas kazu var padarīt slimu vai pat nogalināt, kā arī pārgatavojušies un bojāties sākuši augļi. Vislabākais kazu barošanas veids ir ļaut tai pašai ganīties un izvēlēties piemērotu barību.

 

Siltā klimatā kazas var pāroties jebkurā gada laikā. Mērenā klimata joslā pārošanās sezona sākas tad, kad dienas kļūst īsākas un beidzas agrā pavasarī. Kazas meklējas ik pēc 21 dienas uz 2—48 stundām. Kad tā meklējas, tā daudz blēj, stāv ar izslietu asti un, ja barā ir āzis, tad āža tuvumā. Tai zūd apetīte un krītas izslauktā piena daudzums. Arvien populārāka starp kazu audzētājiem kļūst mākslīgā apsēklošana.

Grūsnības periods ilgst apmēram 150 dienas. Visbiežāk piedzimst dvīņi, bet var piedzimt arī viens vai trīs kazlēni. Īsi pirms kazlēnu dzimšanas kazai ap asti un gurniem iekrīt miesa. Tās elpa kļūst smaga, skatiens satraukts. Pati kaza ir nervoza. Kazlēnam piedzimstot, kaza bieži apēd placentu, ko vajag ļaut darīt, jo tādā veidā tā uzņem daudzas, nepieciešamas barības vielas. Tas palīdz apturēt asiņošanu un, tāpat kā savvaļas dzīvnieki, kaza likvidē smakas, kas liecina par nevarīgu kazlēnu.^[10]

Līdzko piedzimst kazlēns, kaza sāk dot pienu. Piena daudzums ir atkarīgs no šķirnes, kazas vecuma un barības kvalitātes. Gaļas šķirnes kazas un mājas mīluļus parasti neslauc. Kaza dod tik daudz piena, cik nepieciešams tās kazlēnam. Piena šķirnes kazām laktācija ilgst apmēram 305 dienas, bet var būt arī ilgāk.^[11]

 

 

 

 

 

 

 

Pieradinot kazu, cilvēks ieguva ne tikai gardo kazas gaļu. Cilvēki visā pasaulē izmanto arī kazas pienu, vilnu, ādu, ragus un nagus.^[12] Kazas piens cilvēkam ir ļoti veselīgs un viegli sagremojams. Kazas piena sieri kļuvuši par izsmalcinātām delikatesēm. Kazas vilna ir silta un mīksta, ādas izturīgas un smalkas. No ādas gatavoja ne tikai apģērbu, bet arī šuva vīna un ūdens pudeles, kuras izmantoja pārgājienos un tālos ceļojumos. Šādā veidā vīns tika transportēts pārdošanai. No ragiem un kauliem cilvēki kādreiz izgatavoja darba rīkus, traukus un mūzikas instrumentus. Mūsdienās ragi kalpo kā dekoratīvi priekšmeti, kā arī no tiem joprojām tiek gatavoti mūzikas instrumenti. No nagiem un kauliem tiek vārīta līme. Cilvēki izmanto pat kaltētus kazu ekskrementus, tos lietojot kurināšanai. Kaza ir gudra un atjautīga, tādēļ tā tiek izmantota arī kā triku dzīvnieks cirkū vai citās izrādēs.^[4] 20. gadsimtā tā no lauksaimniecībā izmantota dzīvnieka ir kļuvusi par populāru mājas mīluli.^[13]

Kazu šķirnēm ir ļoti liela daudzveidība. Tās ir selekcionētas dažādām vajadzībām, kā gaļas ieguvei, piena ieguvei un vilnas ieguvei. Kazlēna gaļa pēc garšas atgādina jēra gaļu.^[14] Dažās valodās Pakistānā un Indijā jēra gaļai un kazlēna gaļai lieto vienu un to pašu nosaukumu. Kazas gaļu salīdzina arī ar vērša gaļu vai brieža gaļu. To mēdz sagatavot ļoti dažādos veidos. Tā kā kazas gaļa nav taukaina, tad augstās temperatūrās, nelietojot papildus mitrināšanu, tā var palikt sausa un cieta. Populārākās gaļas kazu šķirnes ir Dienvidāfrikas būru kazas un Jaunzēlandes kiko kazas.

Lai arī Latvijā kazas gaļu izmanto maz, pasaulē tā ir visplašāk patērētā gaļa.^[15] Tā ir viens no pamatēdieniem Ziemeļāfrikā, Centrālāzijā, Dienvidaustrumāzijā, Dienvidamerikā un Karību jūras baseinā. Kazas gaļu neaizliedz neviena reliģija, turklāt hinduistu un musulmaņu reliģiskajās tradīcijās kazas gaļai ir nozīmīga loma. Eiropā kazas gaļa ir populāra Vidusjūras un Balkānu reģionu valstīs. Kopumā Eiropas valstīs kazas gaļa tiek uzskatīta par delikatesi un tai nav intensīvs pielietojums.^[15]

Lielākie kazas gaļas ražotāji ir Ķīna, Indija un Pakistāna, bet lielākā eksportētājvalsts ir Austrālija. Savukārt, ASV kazas gaļa pēdējos gados kļūst par arvien pieprasītāku produktu, jo pieaug pieprasījums pēc veselīgākas un liesākas sarkanās gaļas kā alternatīvas liellopu gaļai un cūkgaļai.^[15]

Kazas saražo apmēram 2% no visa pasaulē izdzertā piena.^[16] Ir daudzas piena kazu šķirnes, kas tiek audzētas visā pasaulē. Ja no kazu bara netiek nošķirts āzis, kuram raksturīga spēcīga, specifiska smaka, tad piens var ost pēc āža.

Kazas pienam ir raksturīgas ļoti mazas un sīkas tauku lodītes, kas nozīmē, ka krējums nepaceļas virs piena un nenostājas virspusē, bet paliek sajaucies ar pienu. Piena kaza savā trešajā vai ceturtajā laktācijā katru dienu saražo 2,7—3,6 kg (apmēram 2,7—3,6 litrus) piena dienā. Laktācija ilgst apmēram 10 mēnešus. Piena vidējais tauku saturs ir 3,5%, bet pirmpienā tas var būt 14%.^[7] Vistreknāko un lielāko piena daudzumu kaza ražo trešajā un ceturtajā laktācijā.^[17] No kazas piena ražo sieru, sviestu, saldējumu, jogurtu un citus produktus. Kazas piens atšķirībā no govs piena nesatur karotīnu, kas ir A vitamīna priekšpakāpe, līdz ar to sviests ir pilnīgi balts. Toties tas satur vairāk pašu A vitamīnu.^[7]

Kazas piens bagāts ar kazeīnu, turklāt kazeīns un albumīns nav tik blīvi kā govs pienā, tādēļ to ir viegli pārstrādāt. Cilvēki, kuriem ir alerģija pret govs pienu, droši var lietot kazas pienu, jo tas nesatur laktozi.^[7][18] Tas satur arī daudz kaprīnskābes, kurai piemīt uzmundrinošas īpašības, tas labvēlīgi ietekmē bērnu, vecu un slimu cilvēku organismus. Kazu pienā esošās omega 3 taukskābes ir neaizvietojamas un veicina sirds un asinsvadu veselību. Pienā esošie vitamīni un minerālvielas labvēlīgi iedarbojas uz redzi un ādu.^[7]

Kazas sieru var iedalīt divās grupās: nenogatavinātais jeb svaigais siers un nogatavinātais siers. Pēc struktūras to var iedalīt kā mīkstais siers, vidēji mīkstais, stingrais un cietais, norādot mitruma līmeni saturā. Tomēr tas var būt arī maldinoši. Nenogatavinātiem kazas sieriem var atšķirties mitruma līmenis, tāpēc viens var būt viegli smērējams, cits sagriežams ar nazi. Sieri ar mazāku mitruma līmeni ir ar asāku un pikantāku aromātu un garšu.^[18]

Kazas siera lielākie ražotāji un patērētāji ir ASV, Francija, Spānija, Portugāle, Itālija, Norvēģija, Lielbritānija, Grieķija, Kipra, Bulgārija un Ķīna.^[15]

Ir šķirnes, kuras audzē, lai iegūtu smalku un mīkstu vilnu. Populāra šķirne ir angoras kazas, no kuras iegūst mohēras vilnu. Angoras kazas kažokam nav akotmatu, tikai mīkstā pavilna. Tā ir gara, vijīga un ļoti mīksta. Apmatojums nepārtraukti aug, tādēļ kazas cērp 2 reizes gadā. No vienas kazas vienā cirpšanas reizē iegūst apmēram 4 kg vilnas. Mohēras vilnas apjomi pēdējo 30 gadu laikā samazinājušies no 24 000 t līdz apmēram 5000 t. Pusi no šī apjoma saražo Dienvidāfrika. Galvenie mohēras vilnas patērētāji ir Japāna un Itālija.^[15]

Pirmšķirīgu vilnu — kašmiru — iegūst no kašmira kazām. Tā ir ļoti smalka un mīksta. Kazas cērp vienreiz gadā, iegūstot apmēram 200 gramus no viena dzīvnieka. Dienvidāzijā kašmiru sauc par pašminu. Eiropa kašmira vilnas šalles iepazina 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, kad Parīzē tika ievestas Tibetas kašmira šalles. Pasaulē mūsdienās saražo 15 000—20 000 t gadā. Lielākā kašmira ražotāja ir Ķīna, saražojot 10 000 t vilnas gadā. Mongolija saražo pāri par 3000 t. Pārējie nozīmīgākie ražotāji ir Indija, Pakistāna, Irāna, Afganistāna, Turcija un Centrālāzijas valstis. Attīrot visu nocirpto vilnas apjomu, iegūst apmēram 6500 t vilnas. Lielākie vilnas pircēji apģērbu ražošanai ir Itālija, Skotija, Anglija un Japāna.^[15]

Lielākajai daļai kazu ir ne tikai pavilna, bet arī akotmati, kurus vilnas iegūšanai neizmanto, jo tie ir pārāk raupji.

No kazas piena ražo arī kosmētikas līdzekļus. Ļoti kvalitatīvs produkts ir kazas piena ziepes, kuru pamatā ir kazas piens. Jau kopš senseniem laikiem kazas piens ieņem pienācīgu vietu starp dabiskajiem kosmētiskajiem līdzekļiem.^[19]

Kazas piens ziepēs nodrošina ādai papildu mitrināšanu un barošanu. Kazas pienā ir ļoti daudz vērtīgu vielu, kas caur porām viegli un ātri iesūcas ādas dziļākajos slāņos. Piena olbaltumvielas īpaši rūpējas par ādu, padarot to elastīgāku. Vitamīni un minerālvielas veicina vielmaiņu, pienskābe uzlabo ādas vispārējo stāvokli.^[19]

Latvijā ir selekcionēta piena kazu šķirne — Latvijas vietējā kaza, kura Latvijā sastāda ap 70% no visām audzētām kazām.^[2] Šķirni sāka veidot 19. gadsimta beigās, uzlabojot vietējās kazas ar Krievijas un Megrelas šķirnes vaislas āžiem. Simts gadu ilgajā pastāvēšanas laikā šķirnei ir bijuši vairāki pilnveidošanas periodi, izmantojot selekcijas darbā citas piena kazu šķirnes, kā Zānes kazu, Krievijas kazu, Gorkijas kazu, Megrelas kazu, Togenburgas kazu, Tīringas kazu un Alpu kazu vaislas dzīvniekus.

Galvenā Latvijas vietējās kazas šķirnes priekšrocība, ka, audzējot to Latvijā jau vairāk nekā 100 gadus, tā ir pielāgojusies vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Tā ir piemērojusies ēdināšanas un turēšanas veidam. Latvijas vietējā kaza ir ražīga, izturīga un samērā pieticīga. Tā dod samērā daudz piena, ar pietiekamu tauku un augstu olbaltumvielu saturu tajā. Latvijas vietējām kazām ir ļoti labas atražošanas spējas. Tām ir izturīgas kājas, nagi, un tās praktiski neslimo. Šīs šķirnes dzīvnieki sasniedz lielāku ilgmūžību nekā citu šķirņu dzīvnieki.^[2]

• Goat information
• Self-Sufficiency in Style
• No vienas kazas līdz padsmit siera šķirnēm
• Kazkopība ES tiek atzīta. Latvijā - arī
• Veclaicenes pagastā ar “zaļo” kazu pienu gūs peļņu Arhivēts 2012. gada 18. decembrī, Wayback Machine vietnē.
• Latvijas piena ceļi
• Zāļu vietā kazas piens Arhivēts 2012. gada 19. janvārī, Wayback Machine vietnē.