Redze

Uztvere ir procesu kopums, ar kura palīdzību cilvēks atpazīst un organizē sajūtas un piešķir jēgu sajūtām, kuras veidojas kā reakcija uz vides stimuliem.^[1] Uztvere ietver sevī gan sajūtas, gan cilvēku agrāko pieredzi priekšstatu un zināšanu veidā, sniedzot vizuālu informāciju par attēlojamā objekta īpašībām – izmēru, formu, utt. Dažādi cilvēki vienu un to pašu priekšmetu uztver citādi.^[2] Mūsu sajūtas ir mūsu informācijas uztveres kanāli. Prātā mēs it kā iedomājamies to, ko esam uztvēruši no ārējās teritorijas caur trim informācijas uztveres kanāliem – redzes, dzirdes un kinestētisko. Tā mēs iekšēji uztveram informāciju. Smadzenes ar vienu un to pašu ķīmisko reakciju palīdzību līdzīgi veido reālus un iedomātus pārdzīvojumus. Uztveres sistēmas ietekmē uzvedību, un ar laiku mēs nosakām prioritātes to pielietošanā. No kinestētiskās sistēmas izdalāmas vēl divas atsevišķas sensorās sistēmas – olfaktorā (oža) un gustatorā (garša).^[3]

 

1. Prioritārā informācijas uztveršanas sistēma – daudz cilvēku domā visās trijās domāšanas sistēmās vienlaicīgi, bet vairums dod priekšroku tikai vienai no tām. Par prioritāro tiek saukta vislabāk attīstītā sistēma, kura ļauj ievērot vissmalkākās atšķirības. Cilvēkiem var būt problēmas zināmu iemaņu apgūšanā tieši to sistēmu dēļ, kuras pielieto retāk kā prioritāro. Piemēram, cilvēks, kuram prioritārā ir audiālā domāšanas sistēma nespēs uzgleznot mākslas darbu tik labi, kā cilvēks, kuram prioritārā ir vizuālā domāšanas sistēma.^[3]
2. Vadošā informācijas uztveršanas sistēma – sistēma, kas tiek izmantota, lai piekļūtu atmiņā noglabātajai pagātnes pieredzei. Visu informācijas apstrādes veidu reprezentatīvās sistēmas atšķiras:

• Vizuālā reprezentatīvā sistēma – vienādi vērsta un vienlaicīga;
• Audiālā reprezentatīvā sistēma – secīgi un pa soļiem;
• Kinētiskā reprezentatīvā sistēma – selektīva un analoģiska.^[3]

Sensorajām reprezentatīvajām sistēmām ir divas puses – ārējā un iekšējā. Ārējā atbild par informācijas ievadi un izvadi. Iekšējās – piedalās informācijas kodēšanā un domāšanas stratēģiju organizēšanā, atmiņas veidošanā.^[3] Kad vadošā sistēma atmiņas ir nogādājusi apziņā, darbu sāk prioritārā sistēma, kura ļauj ievērot smalkas pieredzē noglabātas atšķirības.^[3]

 

Attēls ir informācija, kuru cilvēks uztver un apstrādā, piešķirot tam noteiktu nozīmi atkarībā no sava zināšanu līmeņa. Latviešu valodas vārdnīcā attēlu definē kā “grafisku, fotogrāfisku, kinematogrāfisku u.tml. (priekšmeta, būtnes) atveidojumu, arī reprodukciju”.^[4] Vēl attēlu sauc par objektu, kas attēlo kādu citu fizisku objektu plaknē vai trīs dimensiju formātā. Tas var būt gleznojums, fotogrāfija, zīmējums, rasējums, televīzijas attēls un, protams, arī attēls uz datora ekrāna.

Datora ekrānā attēlu veido mazi fragmentiņi (pikseļi). Vienā attēlā to ir tik daudz, ka cilvēka acs tos nespēj saredzēt kā atsevišķas vienības. Rastrs ir regulāri strukturizēta gaismu izstarojoša virsma, kas sastāv no attēla elementiem sauktiem arī par pikseļiem (pixel – picture element). Katrs rastra elements satur 3 pamatkrāsas (sarkans, zaļš, zils) noteiktos daudzumos. Attēls datorā var būt ļoti aptuvens, salīdzinot ar dabu, informācijas zudumi var būt būtiski.^[5]

Attēlu un objektu noteikšanā, lielākoties neapzinātā subjektīvā izvēle nosaka pieredzes, motivācijas, kā arī personiskās un sociālās situācijas ietekmi uz uztveri.^[6] Faktori, kas ietekmē uzmanību un attēla uztveri:

1) ārējie faktori – tās pazīmes, kas ir ārpus situācijām vai stimuliem, kas vairāk saista mūsu uzmanību. Šīs pazīmes ir:

• stimula daba;
• stimula intensitāte un izmērs;
• kontrasts, mainība un dažādība;
• stimula atkārtošana;
• stimula virzība.^[7]

Informāciju par attēlu mums sniedz dziļuma iespaids, lielāku un mazāku formu iespaids, tuvuma un tāluma iespaids – telpas jeb atmosfēras perspektīva. Vēl attēlā būtisks ir reakcijas sliekšņa augstums, kas atkarīgs no paralēli redzētā. Piemēram, haotisks attēls prasa ilgāku ekspozīcijas laiku. Turklāt vispirms strukturētākas un daļēji arī krāsainas aprises iegūst attēla vidusdaļa. Tikai pēc ilgākas ekspozīcijas tiek uztverts viss attēls, turklāt aizvien skaidrāk – tā detaļas.^[6] Kā vienu no būtiskākajiem faktoriem jāmin figūra jeb objekts un tā fons – apkārtējās vides sniegto kairinājumu skaits ir bezgalīgs, un tos visus nav iespējams ievērot. Tādēļ, veicot apzinātu un arī neapzinātu atlasi, tiek izdarīta izvēle un pārējie kairinājumi it kā saplūst ar fonu, tas ir, attēls ilustrē pakāpenisku pāreju no figūras uz fonu.^[6] Michelle R. Greene (2013) pierādīja, ka pastāv objektu vidējo izmēru novirze jeb atšķirība iekštelpu un dabas ainas bildēm, attiecīgi iekštelpu bildēs tas bija mazāks salīdzinot ar dabas ainas bildēm, p<0,001.^[8] Protams, arī attēla krāsas ietekmē cilvēka uztveri – krāsu uztvere ne tikai bagātina pasaules ainu, bet arī sniedz papildus informāciju par formu pasauli, izceļ vielu vielisko dabu labāk nekā formas, palīdz gan nomaskēt, gan arī izcelt objektus, kā arī veido jūtas par priekšmetiem, palīdz vieglāk ielāgot un atcerēties;^[6]

2) iekšējie faktori jeb apstākļi – atkarīgi no cilvēka interesēm, motivācijas, pamatvajadzībām un dzinuļa. Šie apstākļi ir:

• interese un uzmanība;
• motivācija;
• mentālais stāvoklis.^[8]

 

Interese ir uzmanības māte, un uzmanība – zināšanu māte. Kam vāja uzmanība, tam atziņa vai ideja vāji skar atmiņu. Tādēļ viens no galvenajiem atmiņas likumiem un noteikumiem ir – uzmanība.^[9] Redzes uzmanība ir process, kurā cilvēka smadzenes izlemj, kādas detaļas no personas redzes lauka ir svarīgas un uz kurām vajadzētu pievērst uzmanību, un kuras detaļas ignorēt sapludinot fonā.^[10] P.Birkerts (1923) uzskata, ka uzmanībai ir dažādas kvalitātes jeb īpašības. Šīs īpašības nosaka arī dažādus uzmanības veidus, jo vienkāršākie ir tie uzmanības veidi, kas saistīti ar neapzinīgo gribu jeb instinktiem, sarežģītāki tie, kas saistīti ar apzinīgo gribu. Atkarībā no attīstības viedokļa, izdala: instinktīvu uzmanību, bezgribas uzmanību, voluntāru jeb apzinīgās gribas uzmanību. Atkarībā no uzmanības objekta tiek izdalīta: sensora uzmanība, emocionāla uzmanība un intelektuāla jeb prāta uzmanība. Atkarībā no uzmanības apjoma un sadalīšanas izdala: norobežotu uzmanību un dalītu uzmanību. Atkarībā no uzmanības intensitātes jeb uzmanības spara, ar kādu tā darbojas izšķir: intensīvu uzmanību un vāju uzmanību. Ņemot vērā laika elementu, izdala arī: ilgu uzmanību un neilgu uzmanību. Un ņemot vērā uzmanības pretošanās spēju dažādiem traucējumiem, izdala: pastāvīgu uzmanību un nepastāvīgu jeb svārstīgu uzmanību.^[9] Pēdējos 25 gados redzes uzmanība ir bijusi lielā mērā populārs pētniecības lauks eksperimentālajā psiholoģijā. Bieži redzes uzmanība tiek uztverta vienkārši kā mentāls process, kas sastopams redzes smadzenēs.^[11] Okulomotorā sistēma ir lielisks piemērs smadzeņu darbībā, kas ļauj acīm kustēties gandrīz uzreiz no vienas vietas uz citu (lēcienveidīgi), zināms kā sakādes un tad tās paliek stabilas sekundes daļu jaunā fiksācijas pozīcijā. Tīklenes foveola ir vieta ar augstāko redzes izšķiršanas spēju un redzes spēja ievērojami samazinās ārpus foveolas apgabala. Normāla redze sastāv no nepārtrauktas, ātras fiksācijas secības. Acu kustīgums ļauj foveolai būt nepārtraukti novirzītai uz jaunu objekta atrašanās vietu vidē.^[11] Uzmanība ir galvenā īpašība visām uztveres un informācijas apstrādes darbībām. Plašākā līmenī, uzmanības taksonomijā izšķir divas uzmanības formas:

 

1. iekšējā uzmanība (internal attention) – saistīta ar iekšēji veidotas informācijas atlasi, pārveidošanu un saglabāšanu, piemēram, ar atbildes īslaicīgās atmiņas, vai darba atmiņas palīdzību;
2. ārējā uzmanība (external attention) – saistīta ar sensorās informācijas atlasi un pārveidošanu un ar objekta atrašanās vietu telpā un laikā, vai ar darbības veidu.^[12]

Uzmanība nedarbojās viena pati, tā ir atkarīga no jūtām, domām un apzinīgās gribas. Griba piespiež uzmanību palikt un strādāt, kaut gan tā tiecās projām. Tā pat arī domai piemīt sava loma uzmanības darbībā, tā piegādā uzmanībai jaunas un interesantas asociācijas, pārmaiņas. Uzmanība ir svarīga atmiņas darbībā, tā palīdz atmiņai fiksēt iespaidus.^[9] Mūsdienās ir būtiski, lai laba uzmanība būtu automašīnu vadītājiem, jo tas ir viens no lielākajiem avāriju cēloņiem – slikta uzmanība. Stayer, Johnston (2001) izmantojot simulētu braukšanas uzdevumu, pētīja mobilā telefona lietošanas bīstamību, braucot ar mašīnu. Dalībnieku uzdevums bija nobremzēt pie sarkanās gaismas cik vien ātri iespējams. Viņi tika sadalīti trīs grupās: vieni, kas nerunāja pa telefonu, otri runāja, turot to rokā un trešie runāja, izmantojot brīvroku sistēmu. Rezultātā gan tiem, kas runāja pa telefonu, turot rokās, gan arī tiem, kas izmantoja brīvroku sistēmu, bremzēšanas reakcijas laiks neatšķīrās. 7% dalībnieku, kas runāja pa telefonu, sarkano gaismu nemaz nepamanīja, kā arī reakcijas laiks uz sarkano gaismu šiem dalībniekiem bija par 50 ms ilgāks, kas nozīmē par 1,5 metriem garāku bremzēšanas ceļu.^[13]

Redzes nogurumu var radīt akomodācijas un verģences nesaskaņota darbība, tā var arī ietekmēt redzes funkcijas. Ja ir dots uzdevums ar vienāda lieluma rindām, tad redzes nogurums būs novērojams mazāk nekā tad, ja rindas būs dažāda lieluma.^[14] Astenopija ir simptomu komplekss, kas rodas acs muskuļu pārmērīgas piepūles ilgstoša un tuva vizuālā darba laikā. Simptomi var ietvert: redzes miglošanās un dubultošanās, pēc-attēlu (after-images) rašanās, pārejoša miopija un acu nogurums.^[15] Noguruma līmeni var vērtēt mērot kļūdu skaitu, kurš ar laiku palielinās veicot vizuālu uzdevumu. Tomēr jāatzīmē, ka šādi novērojumus ietekmē arī vispārīgais nogurums gan garīgā sasprindzinājuma, gan paša darba veikšanas rezultātā.^[15]

Mentāls nogurums, citiem vārdiem garīgs vai uztveres nogurums (komplekss stāvoklis, kas ietver sevī izmaiņas motivācijā un noskaņojumā). Turklāt garīgais noskaņojums tiek asociēts ar grūtībām noturēt fokusētu uzmanību uzdevumam^[16] rodas nepārtrauktu uzdevumu izpildes un veikšanas rezultātā. Mentāli nogurušiem cilvēkiem zūd koncentrēšanās spējas kā arī viņiem ir viegli novērst uzmanību. Mentālais nogurums ietekmē arī acu kustības, kas izpaužas, kad cilvēks redzot attēlu vai lasot tekstu ir aizdomājies un nespēj atcerēties, ko tikko redzēja vai izlasīja. Faber (2012) izpētīja, ka mentālais nogurums ietekmē uzmanību, samazinot spējas bloķēt nevajadzīgo informāciju. Dalībnieku rezultāti parāda, ka koncentrēšanās traucējumi rodas, ja viņus ietekmē ar lieku informāciju, kā rezultātā samazinās atbildes precizitāte.^[17]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Redze.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)