Kārlis Goppers

Dzimis Plāņu pagasta Maskatos zemnieka Jāņa Goppera un viņa sievas Marijas, dzimušas Mežules, ģimenē. Mācījās Trikātas draudzes skolā. 1893. gadā kā savvaļnieks iestājās Krievijas Impērijas armijas dienestā Pleskavas kadetu korpusā, tad Kauņas cietokšņa bataljonā. 1894. gadā iestājās Viļņas junkurskolā, kuru viņš pabeidza 1896. gada jūlijā.^[1] Pēc tam pārcelts uz 97. Vidzemes kājnieku pulku, kurš bija dislocēts Daugavpilī, bet pēc tam, no 1896. gada, pārcelts uz 189. Belgorajas kājnieku pulku (paaugstināts par podporučiku). Kopš 1900. gada poručiks, bet no 1904. gada štābskapitāna pakāpē. No 1905. gada dienēja 183. Pultuskas kājnieku pulkā. 1912. gadā paaugstināts par kapteini.

Piedalījies Pirmajā pasaules karā. No 1914. gada cīnījies frontē pret Austroungārijas spēkiem. Piedalījās kaujās pie Holmas (Sanajas upes rajonā), uzbrukumā Krakovai, kā arī citās kaujās. 1916. gada jūnijā triecienā pie Baranovičiem pārrāva četrkārtīgu pretinieka nocietinājumu līniju. 1915. gadā paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1915. gada martā par pulkvedi. 1916. gada maijā iecelts par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri. Šajā amatā stājās 1916. gada augustā, kad bija izārstējis ievainojumu. Decembrī tika iecelts par 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieri. No 1917. gada bija 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieris. Par vācu frontes pārraušanu Ziemassvētku kaujās tika apbalvots ar III šķiras Sv. Jura ordeni. Kopā Pirmajā pasaules karā šo apbalvojumu ieguva 53 cilvēki, bet Goppers starp viņiem bija vienīgais latvietis. Oktobrī netika paaugstināts par ģenerālmajoru sakarā ar Oktobra revolūciju.

1917. gada decembrī Goppers atstāja dienestu. Pēc dienesta dzīvojis Petrogradā un Maskavā. Kopā ar Frīdrihu Briedi bija "Latviešu karavīru nacionālās savienības" izveides iniciators. Iesaistījās Borisa Savinkova "Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā". Sākotnēji bija organizācijas štāba dežūrējošais pulkvedis, bet pēc tam mobilizācijas nodaļas vadītājs. 1918. gadā jūlijā bija viens no Jaroslavļas sacelšanās vadītājiem. Pēc sacelšanās izgāšanās Samarā iestājās Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā. Bija armijas virspavēlnieka un valdības mītnes apsardzības bataljona komandieris, bet 1919. gada sākumā tika ieskaitīts Kolčaka armijā. Komandēja 21. Jaickas divīziju Urālu frontē. Darbojās arī Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālajā padomē. Sekmējis Imantas pulka izveidi, ieskaitījis to savas divīzijas sastāvā.

1919. gada novembra sākumā Vladivostokā ieskaitīts Imantas pulkā kā pulkvedis. Nākamā gada jūnijā kopā ar pulku atgriezies Latvijā. 1920. gada 5. jūnijā tika iecelts par Apsardzības ministrijas (vēlākā Kara ministrija) Padomes locekli. 1920. gada augustā tika paaugstināts par ģenerāli (skaitot no 1917. gada 13. augusta). Oktobrī apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras). Kopš 1924. gada komandēja 2. Vidzemes kājnieku divīziju un reizē izpildīja Rīgas garnizona priekšnieka pienākumus. 1927. gada 25. februārī apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (II šķiras). 1930. gadā pabeidza Kara akadēmiskos 8 mēnešu kursus. 1934. gada aprīlī tika atvaļināts no dienesta, jo bija sasniedzis maksimālo dienesta vecumu.

Ņēma aktīvu dalību sabiedriskajā dzīvē. Bija Latvijas skautu centrālās padomes prezidents, Latvijas aizsardzības biedrības priekšnieks, Latviešu veco strēlnieku biedrības biedrs, Pulkveža Brieža biedrības biedrs (no 1924.), kā arī citu organizāciju biedrs. Sarakstījis arī vairākas grāmatas, kas bija saistītas ar viņa cīņu gaitām, kā arī ar militāro teoriju.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām tieši Kārlis Goppers bija viens no tiem cilvēkiem, kas ziedojuši milzum daudz laika un darba, lai Latvijas Skautu kustība ar patiesu lepnumu varētu skatīties uz savas organizācijas darbību.

K.Goppers par skautismu bija sācis interesēties jau pirms kara un apmācījis savas rotas kareivjus izlūkošanā pēc BP paraugiem. K. Goppers ir teicis: “Skauts gan nav kara izlūks, bet miera izlūks; dzīves izlūks, kas prot atrast sev pareizo dzīves ceļu un tādu rādīt arī citiem”. Viņa runas vienmēr bija nopietnu pārdomu pārbagātas, kurās klausījās aizturētu elpu, un ikviena šāda uzruna modināja arvien lielāku un lielāku cieņu pret sirmo ģenerāli.

Skautu saime bija pamatoti lepna, kad 1921. gada 23. maijā ģenerāli Kārli Gopperu pirmajā Latvijas Skautu centrālās organizācijas biedru pilnsapulcē ievēlēja par Centrālās pārvaldes priekšnieku. Šajā amatā viņš palika līdz mūža galam, un Kārlis Goppers ir vienīgais, kas bija šīs organizācijas virsvadoņa amatā.

Pateicoties K. Goppera izcilās personības popularitātei un ļoti aktīvai skautisma idejas daudzināšanai latviešu sabiedrībā, kā arī rakstiem presē skautu kustība no dažiem zēnu pulciņiem, par kuriem neviens neko īsti nezināja, bija pārvērtusies par visā valstī labi atpazīstamu, ļoti populāru un visas sabiedrības un valdības atzītu jaunatnes organizāciju, kurā dalībnieku skaits iesniedzās jau tūkstošos.

Ģenerālis ļoti interesējās par visiem skautu kustības un organizācijas jautājumiem, apmeklēja skautu sarīkojumus, piedalījās ar uzrunām vadītāju un skautu sanāksmēs un rakstīja rakstus skautu žurnālos, priekšvārdus skautu grāmatām un pats rakstīja grāmatas par skautiem. Viņa tiešā vadībā organizācijas vadības sēdes notika gandrīz divdesmit gadus.

Par ieguldījumu latviešu skautisma attīstībā 1939. gadā K. Goppers saņēmis Sudraba Vilka ordeni no paša skautisma dibinātāja R. Beiden – Paula.

Sevišķi aktīvu darbību skautu gaitās K. Goppers varēja parādīt pēc pensionēšanās no armijas, bet to pārtrauca sarkanarmijas iebrukums 1940. gada vasarā. Latvijas Skautu organizāciju likvidēja kā pastāvošajai iekārtai nelabvēlīgu. Lieki pieminēt, ka Latvijas okupācija nozīmēja ģenerālim K. Gopperam visnopietnākos draudus – Latvijas brīvības un pretkomunistisko cīņu dēļ K. Gopperam bija skaidra nojauta, kas ar viņu notiks.

Pēc Latvijas Skautu centrālās organizācijas slēgšanas viņš vadītājiem teicis: ”Es esmu pavisam mierīgs, esiet tādi arī jūs, droši vien man būs jāpazūd, varbūt arī vienam otram no jums, taču pāri paliks vēl citi – mūsu audzēkņi un tie iesākto darbu turpinās mūsu dzimtenes un tautas labā”.

1990. gadā, apvienojoties Latvijas skautu un gaidu kustībām, tika izveidota Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija – LSGCO.

 

Pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gada septembrī tika arestēts. Apsūdzība sākotnēji izvirzīta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-13 panta, arests pamatots ar KK 146. pantu. Cietumā apsūdzētais ievietots 1. oktobrī. Goppera Kārļa Jāņa dēla krimināllieta atrodas VVA fondā Nr1986 (LPSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas), lietas Nr7516, kopā 83 lapas. Izmeklētāja (leitn. Gruševojs) 17. septembra ziņojumā/lēmumā par aresta nepieciešamību (20. septembrī to apstiprinājis LPSR Iekšlietu tautas komisārs) minēti divi Goppera pretvalstisko darbību apliecinoši fakti:

• Antons Zandovskis Roberta dēls 16. augustā liecina, ka atvaļinātais ģenerālis esot izveidojis un vadījis skautu organizāciju (izmeklētājs pasvītrojis organizācijas nosaukuma tulkojumu: "razvedčiki");
• Pāvels Ņedumovs Nikolaja dēls 10. septembrī liecinājis, ka Kārlis Goppers Krievijas pilsoņu kara laikā vadījis pretlielinieciso sacelšanos Jaroslavļā.

Goppera paraksts, ka ar lēmumu iepazinies, liecina, ka viņš arestēts jau 15. septembrī, savukārt aresta orderis (bez prokurora sankcijas) izsniegts 20. septembrī.

1941. gada 25. martā, 64 gadu vecumā, tika nošauts Stūra mājā Rīgā, Brīvības ielā 61 un pēc tam kopā ar citiem nošaušanā bojā gājušajiem aprakts Ulbrokā masu kapā. 1944. gada maijā tika pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos, bet sirds apglabāta dzimtajā Trikātā (Trikātas kapos).

1991. gada 12. jūnijā Ulbrokas mežā ģenerāļu K. Goppera un K. Praula un citu NKVD apcietināto cilvēku nošaušanas vietā izveidoja piemiņas vietu "Krievijas impērisma upuriem 1941".^[2]

• Latvijas armijas augstākie virsnieki :1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

• Ēriks Jēkabsons, «100 Latvijas personības» — Konservatīvais ģenerālis^{[novecojusi saite]}, «Latvijas Avīze»
• Kārļa Goppera L.k.o.k. biogrāfija
• Biogrāfija (krieviski)