Grafiti

 

Žanrs zināms jau no antīkās pasaules laikiem, kur arheologi ir atseguši lielu daudzumu grafiti Senās Grieķijas un Senās Romas pilsētu drupās (vislabāk saglabājušies grafiti paraugi nāk no Pompejām un Herkulānas).

Savu uzplaukumu grafiti piedzīvoja ASV 1970. gados, vispirms melnādaino kvartālos, tad melnādaino un latīņamerikāņu ielu bandu kontrolētajos rajonos, ar grafiti iezīmējot konkrētās bandas kontrolētās teritorijas robežas (Bomb Style, Tunnel Bombing un throw up zīmēšanas stili). Savas vienkāršības un bezsatura dēļ grafiti kļuva daudz populārāka forma, nekā stensili, jo neprasa intelektuālu piepūli vēstījuma sacerēšanā, ne prasmi zīmēt — pietiek vienkārši ar uz sienas uzsmidzinātiem iniciāļiem, lai autors sajustos „grafiti mākslinieks“. Līdz ar to grafiti arī ir izteikti urbāns žanrs, mūsdienās lielākoties izpaužas hiphopa subkultūras vidē, bet tā nav tik grafisks un kodolīgs kā stensils. Līdz ar jaunā viļņa un panku subkultūru parādīšanos, kā arī galeriju mākslas popularitātes pieaugumu, grafiti komercializējās, šo žanru pārņemot tam pusaudžu subkultūras virzienam, kas kopēja ielu bandu vizuālā tēla stilu, tā iztēlojoties sevi par dumpinieciska, pret komercializēto pieaugušo pasauli vērsta pagrīdes pārstāvjiem. Uz jauniešu tirgu vērstās produkcijas reklamētāji veido savai produkcijai atbilstošas grafiti formas un stilus, nosakot un veidojot modi šajā vizuālajā žanrā.

 

 

Lielajās pilsētās bombings sāka izplatīties tik ātri, ka no krāsaino iedzīvotāju geto tas pārgāja arī uz citu pilsētas kvartālu sienām un pat uz transporta līdzekļiem. Skaidrs, ka varas vīriem tas nepatika, jo pārsvarā grafiti nebija māksla, bet gan vandalisms, taču starp smērējumiem atradās arī īstie mākslas šedevri (masterpiece vai saīs. "piece"), ko atzina arī daļa sabiedrības. Žanra attīstību veicināja izteiktā popularizēšanās, t.i., grafiti zīmēja tik daudzi, ka tas kļuva ikdienišķs sienu apķēpāšanas veids. Bija nepieciešams kas jauns, kā pievērst tam uzmanību. Tika izdomāti jauni burtu veidi un kaligrāfiskie paņēmieni, apdares stili. Daudzi no tiem bija tikai ar grafisku nolūku, citiem bija arī saturiska nozīme. Rakstītāji bija atklājuši, ka uzgaļi no citiem aerosola produktiem var veidot lielākas līnijas, sāka arī apvilkt burtus ar citu krāsu, lai palielināt zīmējuma svaru. Konkurences apstākļos sāka attīstīties noteikti stili. TOPCAT 126 (Filadelfija) izveidoja Broadway stilu (lieli burti, slīpi burti). Drīz grafiti sāka parādīties bultas, izliekumi, spirāles, savienojumi. Šie stili kļuva par pamatu Mehāniskajam jeb Wilde Style stilam. Phase un citu stilu meistariem RIFF 140 (viens no agrākajiem Style Wars katalizatoriem) un PEL turpināja attīstību. FLINT 707 un PISTOL deva pamat ieguldījumus 3D (trīsdimensiju — t.i. ēnotiem) burtiem.

Ņujorkas pilsētas koledžas socioloģijas students Hugo Martiness pamanīja šīs paaudzes māksliniecisko potenciālu un nodibināja grupu “United Graffiti Artists”. Tā izvēlējās labākos metro (subway) apzīmētājus un izstādīja viņu darbus modernās mākslas galerijā Razor Gallery, kas bija nozīmīgas Martinesa un viņa reprezentēto autoru (PHASE 2, MICO, COCO 144, PISTOL, FLINT 707, BAMA, SNAKE, UN STICH) sasniegums.

Politiskais rakstītājs un abstraktā sociālā reālisma stila aizsācējs MICO ir bijis pirmais autors, kurš pārdeva savu darbu uz audekla 1973. gadā. 1975.—1977. gadi ir laiks, kad pazemes vilcienu sistēma tika apzīmēta visvairāk, jo Ņujorka cieta finansiālajā krīzē, un metro tika maz aprūpēts. Dominēja Throw Up stils. Grupas sacentās par statusu — kura sazīmēs vairāk metro vagonu. 1977. gadā sekoja jauns bombinga uzplaukuma vilnis, pēdējais, pirms “Tranzīta Pārvalde” publiskoja lēmumu par grafiti likvidēšanu un klasiskās pilsētvides atjaunošanu.

80. gadu sākumā Ņujorkā grafiti darbus sāka izstādīt modernās mākslas izstāžu zālēs (pirms tam ir bijušas pagrīdes izstādes). Tai pat laikā tika uzrakstītas pirmās grāmatas par graffiti (“Subway Art” Marta Kāpere, Henrijs Čālftons) un, beidzot, grafiti mākslā tika saskatīta subkultūra. 1978.—1982. gadā grafiti darbus varēja atrast izsolēs, kur dažu eksemplāru cena pārsniedza 18 000 $ (viens no visdārgāk pārdotajiem darbu autoriem ir, piemēram, COCO 144).^{[nepieciešama atsauce]}

Ārpus lielajām pilsētām grafiti tika zīmēts pārsvarā uz kravas vilcieniem. Ņujorkā kravas vilcienu aprakstītāji ir bijuši CAVS, SEIN 5, SENTO, CAVS, CASE2, ZEPHYR un MONE. Grafiti pamazām sāka legalizēties, taču tomēr ne pilnīgi un ne visur, tieši otrādi, tas sāka kļūt par pilnīgi aizliegto.

1980.—1985. gadi žanra piekopējiem bija vissmagākie. Tika pasludināts aizliegums par krāsas aerosolu pārdošanu nepilngadīgajiem, likums par obligāto krāsas aerosolu ievietošanu slēgtās kastēs (kas padarīja veikalu apzagšanu grūtāku), likumdošana ieviesa bargākus sodus par sveša īpašuma bojāšanu. “Metropolitan Transit Authority” (Metro tranzīta pārvalde) pieņēma īpašu pretgrafiti budžetu. Vagonu parki tika labāk apsargāti, nožogojumi kļuva kvalitatīvāki un, ja tie tika uzlauzti, tos ātrāk salaboja. Grafiti darbu notīrīšana kļuva aktīvāka. Tas viss piespieda daudzus rakstītājus pamest šo nodarbi. Daži rakstīja arī uz vilcieniem, kurus aizsūtīja metāllūžņos, citi zīmēja uz automaģistrālēm, Metro tranzīta pārvaldes aizliegumu dēļ zīmēja arī uz ēku ārsienu augšpusēm, kas bija redzamas no paceltajām (virszemes) metro līnijām (šo kustību iesāka OE un P13). Tie, kas nepadevās, resursu trūkuma dēļ kļuva agresīvi, tie cīnījās viens ar otru, pretendējot uz kādu teritoriju — neapbruņotu grafiti rakstītāju tolaik noteikti apzagtu, piekautu konkurenti, kad tas ietu uz vagonu parku. Krāsu trūkuma dēļ daudzi izmantoja marķierus.

1989. gadā 12. maijā Ņujorkā tika izsludināts jauns pašvaldības karš pret grafiti. Visi apzīmētie vilcieni tika noņemti no aprites un nodoti remontā. Tika pasludināta Clean Train (Tīro vilcienu) politika. Lielākā daļa grafiti rakstītāju uzskatīja, ka īstais grafiti ir tikai uz vilcieniem, bet sienas un audekla grafiti ir otršķirīga vide. Viņi turpināja cīņu, kaut arī sastapās ar kolēģu opozīciju, kas uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi zīmēt darbu, kas netiks izrādīts. 1993. gadā, Ņujorkas mērs Džuliani īpaši nopietni ķērās pie grafiti apkarošanas. Kā daļa no mēra dzīves kvalitātes uzlabošanos politikas, grafiti apkarošana kļuva par īpašu pilsētas un vietējo pašvaldību prioritāti: "Grafiti romantizēšana nozīmē necieņu pret līdzcilvēku īpašumtiesībām, grafiti rada nekārtības un haosa iespaidu, turklāt pēdējā laikā grafiti paraksti ir bandu un narkotiku dīleru sazināšanās veids," paziņoja Džuljani.^{[nepieciešama atsauce]} 1995. gadā mērs izveidoja īpašu pretgrafiti vienību.

Bija arī mēģinājumi rast kompromisu ar varas iestādēm un grafiti kaut daļēji legalizēt. Ņujorkā Patriks Dilillo saprata, ka aizliegumi nespēs iznīdēt grafiti kā tādu, tikai iedzīs to dziļāk pagrīdē, tāpēc nepieciešama jauniešu organizācija un koordinēšanas sistēma. Tika izveidota grafiti galerija Pfun Factory. Taču tur darbus izstādīja tikai talantīgākie grafiteri, kuru darbiem bija lielāka mākslinieciska vērtība, t.i. mazākums.

Pirmais grafiti veltītais preses izdevums, ko veidoja paši grafiti rakstītāji, bija "International Graffiti Times". Pirmais pašu grafiteru veidotais video bija "VideoGraf" sērijas no San 2 aka Carl Weston (NYC) 1980. gadu otrajā pusē.^{[nepieciešama atsauce]} Pirmā tīmekļa vietne par grafiti ir 1994. gadā izveidotais Art Crimes.

• Latvijas graffiti forums
• 1. Baltijas Graffiti Mākslas festivāls Latvijā
• 3. Starptautiskais Graffiti Mākslas festivāls Latvijā
• 4. Starptautiskais Graffiti Mākslas festivāls Latvijā
• Urbānā māksla — tribine.lv
• Andris Tiļļa. Ķeizargrieziens pilsētvidei? // Latvijas Avīze. 13.01.2007.^{[novecojusi saite]}