Unciāļu raksts

Unciāļu raksts ir majuskuļu (versāļu) raksta veids, kam raksturīgas proporcionālas noapaļotas burtu formas.^[1] Plaši lietots no 4. līdz 8. gadsimta latīņu un grieķu alfabētu manuskriptiem. Mūsdienās unciāļu rakstu izmanto koptu rakstībā.

Tiek uzskatīts, ka unciāļu raksts attīstījās no latīņu rustikas majuskuļu kaligrāfiskā raksta, kas no 1. līdz 9. gadsimtam tika izmantots sekulāriem tekstiem. Agrīnās unciāļu formas raksturo plati viena spalvas vilciena burti, izmantojot vienkāršas apaļas formas.^[2] Šādai raksta tehnikai ļāva rasties jaunie gludākie pergamenta un velīna materiāli, pretstatā iepriekš lietotajiem stūrainajiem, ar vairākām līnijām zīmētajiem burtiem, kas ir vairāk piemēroti raupjākām virsmām, piemēram, papirusam.

Vecākajos unciāļu piemēros, piemēram, 1. gadsimta beigu un 2. gadsimta sākuma De bellis macedonicis, visi burti ir atdalīti viens no otra, un atstarpes starp vārdiem parasti netiek izmantotas. Vārdu atdalīšana ar atstarpēm ir raksturīga vēlākam unciāļu lietojumam.

Rakstam attīstoties gadsimtu gaitā, burti kļuva sarežģītāki. Ap mūsu ēras 600. gadu manuskriptos sāka parādīties pamatlīniju sabiezinājumi un izcēlumi. Pakāpeniski parādījās burtu virslīnijas un zemlīnijas elementi un ap 800. gadu unciāļu majuskuļu raksts transformējās par minuskuļu rakstu. Ir saglabājušies vairāk nekā 500 unciāļu manuskriptu — lielākais rokrakstu skaits pirms Karolingu renesanses. Unciāļu raksts Bībeles kopijām ārpus Īrijas tika lietots līdz 10. gadsimtam. Unciāļu insulārais raksta variants līdz pat 20. gadsimta vidum bija standarta rakstība īru valodas rakstīšanai.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Unciāļu raksts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Šis ar rakstību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l