Parastā apšubeka
| Parastā apšubeka Leccinum aurantiacum ((Bull.) Gray) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Lācīši (Leccinum) |
| Suga | Parastā apšubeka (L. aurantiacum) |
| Sinonīmi | |
| Boletus rufus (Schaeff.) Quél. | |
 Parastā apšubeka Vikikrātuvē | |
Parastā apšubeka jeb apšu kundziņš (Leccinum aurantiacum) ir Latvijā vidēji bieža beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Pēdējā laikā no šīs sugas bieži nošķir baltkāta apšubeku (Leccinum albostipitatum),[1] kas atšķiras ar baltām zvīņām uz kātiņa, un par parastās apšubekas formu bieži atzīst ārēji ļoti līdzīgo ozolu lācīti (Leccinum quercinum).
Sēnes apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: krāsa parasti ķieģeļsarkani brūngana vai oranžsarkana. Forma jaunām sēnēm lodveida, ar kātiņam cieši pieguļošu apmali, izaugušām plakani līdz spilvenveidīgi izliekta, platums līdz 30 cm. Virsmiziņa parasti gluda, sausa, daivaini pārkaras pār malu. Mīkstums balts, griezumu un sēņodiņu bojājumu vietās nomelnē, ar patīkamu smaržu un garšu.
- Stobriņi: Bālgani vai krējuma krāsā, vecumā tumši pelēki, no kātiņa krasi nodalīti. Sākumā cieti, vecumā mīksti, viegli atdalāmi no cepurītes. Atveres sākumā bālganas, vēlāk pelēkas līdz brūnganām.
- Kātiņš: jaunām sēnēm bumbuļveida, vēlāk cilindrisks, bieži ar zilganiem plankumiem, reizēm paresnināts uz leju. Blīvs, bālgans, ar sākumā baltām, vēlāk sarkanbrūnām līdz melnām sīkām gareniskām zvīņām. Iespiedumu vietās kļūst zilpelēks. Garums līdz 22 cm, resnums līdz 6 cm.
- Sporas: brūnganas, masā zaļganbrūnas, gludas, elipsoīdas-vārpstveida, 13-17/4-5 µm, katra no tām satur vienu vai vairākus eļļas pilienus.
- Bazīdijas: 25-40/10-12,5 µm, ar 2 vai 4 sporām.
- Cistīdas: vārpstveida, bezkrāsainas, 30-50/9-12 µm.[2] [3]
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mikorizas sēne. Aug no jūlija līdz septembrim, labvēlīgos laika apstākļos no jūnija līdz oktobrim, retos mežos, ceļmalās un mežmalās. Parasti aug zem apsēm, taču spējīga veidot mikorizu arī ar citām koku sugām.[4]
Izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas. Gatavojot mīkstums kļūst melnpelēks.
Līdzīgās sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdzīga zem priedēm augošajam sila lācītim, zem ozoliem atrodamajam ozolu lācītim un bērzu un egļu audzēs augošajai dzeltenbrūnajai apšubekai. Drošākā atšķiršana ir pēc mikorizu veidojošajiem kokiem, bet kļūdai identifikācijā nav kulināras nozīmes. Visas tās ir labas ēdamās sēnes.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Parastā un baltkāta apšubeka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 18. septembrī. Skatīts: 2017. gada 22. septembrī.
- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 57. lpp.
- ↑ M.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003. 56. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ “Грибы СССР”, Мысль, 1980. 158. lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parastā apšubeka.