Sikuli

Sikuli (latīņu: Siculī jeb Sicelī) bija indoeiropiešu cilts, kas dzelzs laikmetā apdzīvoja Sicīlijas salas austrumu daļu, un kuru vārdā ir nosaukta arī pati sala. Tie runāja sikulu valodā. Pēc sikulu sakāves Nomas kaujā 450. gadā pr.Kr. un sikulu vadoņa Duketija nāves 440. gadā pr.Kr. sikulu valsts sabruka, bet sikulu kultūra iekļāvās Lielās Grieķijas sastāvā.

Arheoloģiskie izrakumi parādīja zināmu mikēnu kultūras iespaidu uz Sicīlijas bronzas laikmetu. Pati senākā vēstures avotu atsauce par sikuliem ir sastopama "Odisejā". Homērs piemin Sikāniju, bet neprecizē atšķirības: "viņi bija (no) tālas zemes un tālas tautas, un, acīmredzot, tie bija viens un tas pats" Homēram, atzīmē Robins Leins Fokss.^[1]

Iespējams, dzelzs laikmeta sikuli un sikāni pārstāvēja ilīriešu iedzīvotājus, kuri (līdzīgi mesapiem) uzspieda sevi vietējiem pirmsindoeiropiešu ("vidusjūras") iedzīvotājiem. Tukidīds^[2] un citi klasiskie autori zināja par tradīcijām, saskaņā ar kurām sikuli kādreiz dzīvoja Centrālajā Itālijā, austrumos vai pat ziemeļos no Romas. No turienes viņus izspieda umbru un sabīnu ciltis un, visbeidzot, tie pārcēlās uz Sicīliju. Viņiem, acīmredzot, bija cilts sociālā organizācija gan ekonomiski, gan lauksaimnieciski. Sasakņā ar Sicīlijas Diodoru, pēc konfliktu sērijas ar sikāniem Salso upe tika pasludināta par robežu starp viņu teritorijām.

Ir izplatīts uzskats, ka sikuli bija vēlāk ieradušies salā, un ieviesa bronzas laikmeta Sicīlijā dzelzi un atveda uz šejieni pieradinātus zirgus. Viņu ierašanās salā tiek datēta ar 1. gadu tūkstoti pr.Kr. Taču ir vairākas liecības tam, ka etnonīms varētu pastāvēt pirms dzelzs laikmeta, balstoties uz vārdu Šekeleš, kas bija dots kādai jūras tautai Lielajā Karnakas uzrakstā Merneptaha piektajā valdīšanas gadā (ap 1207. gadu pr.Kr.). Vārds Šekeleš tiek pieminēts arī Medinet-Abu sienas reljefā (Ramzesa III apbedījuma templis), ar attēlu un uzrakstiem, kas apraksta "jūras tautu" otro iebrukumu 30 gadu periodā, astotajā Ramzesa III valdīšanas gadā (1177. gadā pr.Kr. vai 1186. gadā pr.Kr., vēsturnieki dalās viedokļos par šiem diviem gadiem). Ēriks Klains cieši saista šos abus uzrakstus Ēģiptē ar vēlā bronzas lakmeta kraha sākumu. Arheoloģiskās liecības norāda uz sikulu ierašanos salā starp 13. un 11. gadsimtu pr.Kr.

Sikulu nekropole Pantalikā, netālu no Sirakūzām, ir pati pazīstamākā, bet otra lielākā ir Kassibiles nekropole, netālu no Noto. Viņu elitārajām a forno jeb krāsnveidīgajām kapenēm ir stropa forma.

Galvenās sikulu pilsētas bija Agiruma (mūsdienu Adžira), Centuripa (mūsdienu Centuripe), Henna (mūsdienu Enna) un trīs vietas ar nosaukumu Hibla: Lielā Hibla (pie Simetas upes), Mazā Hibla (austrumu piekrastē, ziemeļos no Sirakūzām) un Herejas Hibla (Sicīlijas dienvidos).

Ar grieķu kolonistu ierašanos, kā halkidiešu, kuri uzturēja labas attiecības ar sikuliem, tā arī doriešu, kas to nedarīja, un grieķu civilizācijas ietekmes pieaugumu, sikuli tika izspiesti no daudzām izdevīgām piekrastes vietām un pakāpeniski atkāpās iekšējos rajonos. Sešdesmit kilometrus no Jonijas jūras piekrastes Morgantīnā sikuli un grieķi dzīvoja plecu pie pleca, un vēsturnieki diskutē, tā bija grieķu polisa vai sikulu pilsēta. Grieķu preces, īpaši keramika, tika transportēti pa dabiskiem maršrutiem, un gala rezultātā hellēņu ietekmi var redzēt rūpīgajā sikulu pilsētas plānojumā. Taču 5. gadsimta pr.Kr. vidū sikulu vadonis Duketijs spēja izveidot kā unitāru īpašumu organizētu sikulu valsti pretstatā grieķu Sirakūzām, ieskaitot dažas pilsētas salas centrālajā un dienvidu daļā. Pēc vairākiem neatkarības gadiem 450. gadā pr.Kr. viņa armiju grieķi sakāva Nomas kaujā, bet viņš pats mira desmit gadus vēlāk. Bez viņa harizmas kustība sabruka, un aizvien hellenizētāka sikulu kultūra pazaudēja savu specifisko raksturu. Taču 426/425. gada pr.Kr. ziemā Tukidīds starp atēniešu sabiedrotajiem Sirakūzu aplenkuma laikā atzīmēja arī sikulus, kuri pirms tam bija Sirakūzu sabiedrotie, bet bija pakļauti nežēlīgai pārvaldei no sirakūziešu puses un tagad viņi sacēlās. (Tukidīds 3.103.1). Bez Tukidīda, grieķu vēstures avotos par sikuliem un citām pirmshellēņu Sicīlijas tautām var atrast vienīgi fragmentāros citātos no Lezbas Hellanika un Sirakūzu Antioha pazaudētā materiāla.

Ir atsevišķas liecības, ka sikuliem bija dažas matriarhāta tradīcijas, kuras nav konstatētas citās šī reģiona indoeiropiešu grupās.