[go: up one dir, main page]
Pāriet uz saturu

Maija auzene

Vikipēdijas lapa
Maija auzene
Calocybe gambosa
Maija auzene (Calocybe gambosa)
Maija auzene (Calocybe gambosa)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
ApakšklaseAgaricomycetidae
RindaAtmateņu rinda (Agaricales)
ApakšrindaPūkaiņu apakšrinda (Tricholomatineae)
DzimtaČemurpūkaiņu dzimta (Lyophyllaceae)
ĢintsSkaistgalves (Calocybe)
SugaMaija auzene (C. gambosa)
Maija auzene Vikikrātuvē

Maija auzene, reizēm vienkārši auzene (Calocybe gambosa) ir Latvijā bieža vidēji liela skaistgalvju ģints pavasara sēne un ģints tipiskā suga, kuras augļķermeņi ir ēdami.

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Eliass Magnuss Frīss to savā 1821. gada darbā Systema Mycologicum aprakstīja ar nosaukumu Agaricus gambosus.[1] Vēlāk Pauls Kummers 1871. gadā to nosauca par Tricholoma gambosum,[2] tādējādi pievienojot pūkaiņu ģintij, pirms Marinuss Antons Donks 1962. gadā to pārklasificēja par Calocybe gambosa. Pēc skaistgalvju ģints izveidošanas suga vēl palika pūkaiņu dzimtā, līdz no tās tika atdalīta īpaša čemurpūkaiņu dzimta.

Daudzās Eiropas valodās sēnes vietējais nosaukums atvasināts no tās augšanas laika sākuma, kas ir no marta Dienvideiropā līdz maijam Ziemeļeiropā.[3]

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Maija auzenes nereti ir saaugušas kopā
Sausumā maija auzenes bieži saplaisā
Īpaši biezs puduris Igaunijā
Sēnes sporas
Lapiņas mikroskopā
  • Cepurīte: sākumā no puslodes līdz izliektai,[4] bieži ne pilnīgi simetriska, vecumā nelīdzeni plakana, krējuma līdz iedzeltenas ādas krāsā, vecākām bāli dzeltenīga līdz dzeltenbrūnai,[5] gluda vai nedaudz pārslaini šķiedraina, kaila, gaļīga, sausa. Platums 4—10 (17) cm. Maliņa jaunībā ieritināta, vecumā viļņaina.
  • Lapiņas: baltas, ciešas, plānas, jomainas, dažāda garuma, pieaugušas pie kātiņa.
  • Kātiņš: balts, šķiedraini svītrots, sākumā blīvs, uz vecumu porains. Garums 5—8 cm, resnums 0,5—2 cm.
  • Mīkstums: balts, stingrs, ar spēcīgu miltu vai svaigu gurķu smaržu, kas vājinās vārot,[6] un maigu garšu. Reaģējot ar ķimikālijām, maina krāsu: ar fenolu vispirms nokrāsojas sārts un tad lēni nobrūnē, ar kālija hidroksīdu nokrāsojas okera krāsā, ar gvajatinktūru zilzaļā krāsā.[7]
  • Sporas: eliptiskas, gludas, bezkrāsainas, nobirums masā balts līdz iesārti baltam. Izmēri 4—6/2—3,5 µm.[8][9][10]
  • Bazīdijas: parasti četrsporu, retāk divsporu, šauri vālesveida, ar skavu pamatnē, 15—20/4—6 µm.[11]
  • Cistīdas: nav.[11]

Augšanas apstākļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saprotrofa sēne, aug uz augsnes. Parasti sastopama grupās,[5] reizēm apļos, izspiežot zāli,[12] lapu koku un jauktos mežos, gaišās vietās, bieži zālainās mežmalās un ceļmalās, vecos parkos un dārzos,[13] Latvijā parasti no maija līdz jūnijam.[9][6] Mīl auglīgas kaļķainas augsnes,[6] novērots, ka tās var parādīties pēc augsnes kaļķošanas,[14] tomēr var augt arī vidēji skābās vietās.[3] Sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā, visvairāk Eiropas mērenajā un subtropu joslā.[15] Ziemeļu reģionos atzīmēts, ka sēne atrodama pilsētvidē un līdzās siltumtrasēm sāk augt jau aprīlī,[11] bet vēsākās Ziemeļu vietās aug jūnijā un jūlijā.[3] Dienvideiropā spēj dot otro vilni novembrī.[16] Arī Latvijā sēne bieži atrasta Rīgas zaļajā zonā.[17][18]

Barības vērtība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laba ēdamā sēne, cepama bez novārīšanas.[4][9] Padomju laikā Latvijā tika ieteikta cepšanai un zupām.[7] Dienvidrietumu Eiropā to sautē ar olām vai gaļu, arī cep sviestā. Derīga žāvēšanai un marinēšanai.[19] Arī ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija to iekļāvusi savā plaši pārtikā lietojamo sēņu sarakstā.[20] Vecas auzenes bieži kļūst par sēņodiņu kāpuru dzīvesvietu.[3] Lieto diabēta slimnieku pārtikā, jo maz termiski apstrādātas maija auzenes pazemina cukura līmeni asinīs.[16]

Līdzīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi avoti norāda uz sēnes līdzību jaunībā ar stipri indīgo Patujāra šķiedrgalvīti, kurai ir smailāka un redzamāk šķiedraina cepurīte, saldena alkohola smarža un mīkstums nogriežot vai iespiežot sārtojas (galvenā atšķirība).[8][18] Uz vecumu šķiedrgalvītes krāsa kļūst ķieģeļsarkana līdz pat sarkanbrūnai un sajaukšana vairs nav ticama. Bieži sastopamā Patujāra šķiedrgalvīte aug līdzīgās vietās kā maija auzene no maija līdz augustam.[8]

Ir brīdinājumi arī par jaunu sēņu līdzību ar stipri indīgo milzu sārtlapīti (Entoloma sinuatum), kuras lapiņas platas, sākumā gaiši dzeltenas (galvenā atšķirība), vēlāk krēma dzeltenas līdz sārtas, kātiņš dobs, mīkstums arī ar miltu smaržu. Vecumā tās cepurīte okerpelēka vai okerbrūna.[21] Aug galvenokārt platlapju (ozolu un dižskābaržu) mežos mālainās augsnēs, bieži klajumos un mežmalās.[6]

Pasugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Domā, ka sugai ir varietātes vai formas Calocybe gambosa var. flavida (Dienvideiropā) un Calocybe gambosa var. palumbina (Igaunijā).[22] Taču pašlaik tas nav pietiekami pētīts. Lietuvā 1986. gadā izdotā sēņu noteicējā apgalvots, ka šai pašai sugai ir otrā forma Calocybe lutea,[23] taču mūsdienās šādu nosaukumu nelieto.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Elias Fries. Systema mycologicum : sistens fungorum ordines, genera et species, huc usque cognitas, quas ad normam methodi naturalis determinavit 1. Lundae : Ex Officina Berlingiana.
  2. ↑ Paul Kummer. Der Führer in die Pilzkunde : Anleitung zum methodischen, leichten und sichern Bestimmen der in Deutschland vorkommenden Pilze : mit Ausnahme der Schimmel- und allzu winzigen Schleim- und Kern-Pilzchen. Zerbst : Verlag von E. Luppe's Buchhandlung, 1871.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Calocybe gambosa, St George's Mushroom, identification». www.first-nature.com. Skatīts: 2023-05-18.
  4. ↑ 4,0 4,1 E.Vimba, "Sēņu avīze", SIA "Lauku avīze", Rīga, 1999., 14. lpp.
  5. ↑ 5,0 5,1 «Latvijas sēnes - maija auzene». www.senes.lv. Skatīts: 2023-05-18.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 22.-23. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  7. ↑ 7,0 7,1 V.Lūkins, “Pūkaines”, Avots, 1984., 120. lpp.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 170. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Sugu enciklopēdija: Maija auzene
  10. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 171. lpp.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 «Рядовка майская (Calocybe gambosa) – Грибы Сибири». mycology.su (krievu). Skatīts: 2023-05-18.
  12. ↑ «Майский (Георгиев) гриб, Calocybe gambosa - Грибы Средней Полосы». https://toadstool.ru/ (ru-RU). Skatīts: 2023-05-18.
  13. ↑ «Ceļvedis dabā „10 pavasara sēnes”». www.dabasmuzejs.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2023-05-18.
  14. ↑ German Josef Krieglsteiner (Hrsg.), Andreas Gminder: Die Großpilze Baden-Württembergs. Band 3: Ständerpilze. Blätterpilze I. Ulmer, Stuttgart 2001, ISBN 3-8001-3536-1, S. 141—142.
  15. ↑ GBIF atradņu karte un foto
  16. ↑ 16,0 16,1 «Fichas Micológicas » Calocybe gambosa». www.fichasmicologicas.com. Skatīts: 2023-05-18.
  17. ↑ Dabasdati lv-dabas novērojumi. «Maija auzene - Novērojuma dati». dabasdati.lv (latviešu). Skatīts: 2023-05-18.
  18. ↑ 18,0 18,1 «Klimata izmaiņas pagarina sēņu lasīšanas sezonu». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-05-18.
  19. ↑ «Вячеслав Степанов: Грибы Калужской области - Калоцибе майский (Calocybe gambosa )». www.mycoweb.narod.ru. Skatīts: 2023-05-18.
  20. ↑ Eric Boa: Wild edible fungi : A global overview of their use and importance to people. Annex 3. FAO, 2004, seria: Non-wood Forest Products 17. ISBN 92-5-105157-7.
  21. ↑ «milzu sārtlapīte - Entoloma sinuatum (Bull.: Fr.) P.Kumm. - Sēnes - Latvijas daba». www.latvijasdaba.lv. Skatīts: 2023-05-18.
  22. ↑ GBIF pasugu saraksts
  23. ↑ Vincentas Urbonas, Grybai. Vilnius: Mokslas, 1986. p. 161.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Maija_auzene&oldid=3850768"