Ints Cālītis

Ints Cālītis
Ints Cālītis 2013. gadā
Dzimšanas dati	1931. gada 5. martā Rīga,  Latvija
Miršanas dati	2023. gada 1. jūlijā (92 gadu vecumā)
Profesija	elektromontieris

Ints Cālītis (dzimis 1931. gada 5. martā Rīgā, miris 2023. gada 1. jūlijā) bija latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, bijušais politieslodzītais. Bija Latvijas Augstākās padomes deputāts, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Dzimis Rīgā žurnālista Makša Cālīša ģimenē. Viņa vectēvs bija rakstnieks un žurnālists Eduards Cālītis. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņa tēvu par darbību Pērkonkrustā apcietināja, un māte ar trim mazgadīgajiem bērniem pārcēlās uz dzīvi Inčukalnā. 1939. gada rudenī Ints Cālītis uzsāka mācības Inčukalna pamatskolā, pēc Latvijas okupācijas viņa ģimene pārcēlās uz Brocēniem. Tēvabrālis Juris Cālītis tika apcietināts un 1941. gadā Krievijā nošauts par līdzdalību pretpadomju organizācijā.

Vācu okupācijas laikā mācījās Rīgas 49. pamatskolā. Pēc kara beigām 1947. gadā iestājās Rīgas pilsētas 1. vidusskolā, kur vadīja jauniešu pagrīdes organizāciju. Pēc proklamāciju izplatīšanas kopā ar vēl 9 dalībniekiem 1948. gada 18. novembrī viņu arestēja un notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā GULAG soda nometnē. Septiņus gadus strādāja Kolimas zelta un urāna rūdas raktuvēs (Sevvostlagā). Pēc Staļina nāves 1955. gadā ieslodzījumu nomainīja ar mūža nometinājumu, bet 1956. gadā viņam atļāva atgriezties Rīgā. Jau 1958. gadā I. Cālīti arestēja par pretpadomju aģitāciju un propagandu un notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā Mordvijas soda nometnēs. Ieslodzījuma laikā viņš 1960. gadā beidza Sosnovkas vidusskolu, nometnē strādāja kā elektromontieris. 1964. gadā viņš atgriezās Rīgā un apguva rotkaļa amatu, vienlaikus strādāja kā elektromontieris dažādos valsts uzņēmumos. 1977. gadā piedalījās organizācijas “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Nacionālo kustību galvenā komiteja” izveidošanā. 1979. gadā kā viens no 45 baltiešiem parakstīja protesta dokumentu, ko dēvē arī par "Baltijas memorandu" vai "Baltijas hartu".^[1] 1983. gadā viņu arestēja trešo reizi un notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā.

Perestroikas laikā 1986. gadā I. Cālīti atbrīvoja, atstājot nosacīto sodu. 1986. gadā viņš iestājās Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām (ISHR/IGFM) Maskavas nodaļā, vēlāk Vides aizsardzības klubā. 1988. gada rudenī piedalījās Neformālās tautas frontes (NTF) dibināšanā. Pēc Latvijas Tautas Frontes dibināšanas kļuva par LTF Domes valdes locekli, piedalījās dažādu demokrātisko organizāciju dibināšanas pasākumos Maskavā, Ļeņingradā, Vladimirā, Novosibirskā, Čeļabinskā.

1990. gada martā viņu no LTF saraksta ievēlēja Augstākajā padomē, kas 1990. gada 4. maijā pieņēma Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Darbojās kā Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas sekretārs un piedalījās likumprojekta “Par politiskajām partijām” un “Administratīvo pārkāpumu kodeksa” sagatavošanā. 1992. gada janvārī I. Cālītis uzstājās ar runu ANO Cilvēktiesību komisijas 48. sesijā Ženēvā.^[2] Šajā pašā gadā piedalījās Demokrātiskā Centra partijas dibināšanā un kļuva par partijas priekšsēdētāju.

2002. gadā I. Cālītis nesekmīgi kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās no politiskās apvienības "Centrs" saraksta, pārstāvot apvienībā Latvijas Demokrātisko partiju.

2010. gada martā piedalījās partijas "Par prezidentālu republiku" dibināšanā.^[3] un kandidēja 2011. gada 17. septembra Saeimas vēlēšanās, taču 11. Saeimā ievēlēts netika.

Miris 2023. gada 1. jūlijā 92 gadu vecumā.^[4]

I. Cālīša kartīte atrasta publiskotajā VDK savervēto aģentu kartotēkas daļā. Tajā apgalvots, ka viņš kā aģents "Žanis" savervēts 1983. gada decembrī.^[5] Tai pašā gadā padomju tiesa viņam piesprieda sešus gadus cietumā, kurā viņš nosēdēja lielāko daļu piespriestā laika. VDK datu bāzē "Delta" atradās gan aģenta Žaņa ziņojumi, gan ziņojumi par pašu Intu Cālīti. 2002. gada 16. septembrī Rīgas Ziemeļu rajona tiesa atzina, ka Ints Cālītis nav apzināti sadarbojies ar VDK.^[6] Pats Cālītis skaidroja, ka viņu 1983. gadā mēģinājuši vervēt, bet tas nav izdevies un visdrīzāk, vervētājs uzrakstījis viņa kartīti vienkārši plāna izpildes pēc.^[7]

• III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000),
• Lietuvas Republikas Vīta ordeņa Virsnieka krusts (2003),^[8]
• 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme,
• LR Zemessardzes goda zīme.

• Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.