Eduards Berklavs

Eduards Berklavs
	Eduards Berklavs Atmodas laika demonstrācijā
Dzimšanas dati	1914. gada 15. jūnijā; Birznieki, Kurmāles pagasts, Kuldīgas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miršanas dati	2004. gada 25. novembrī (90 gadu vecumā); Rīga, Latvija
Politiskā partija	PSKP; LNNK (1988—1997); TB/LNNK (1997—1999)

Eduards Berklavs (dzimis 1914. gada 15. jūnijā, miris 2004. gada 25. novembrī) bija Latvijas PSR un Latvijas Republikas valstsvīrs, kurš 1950. gados bija viens no nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem, bet 1980. un 1990. gados redzams Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pārstāvis — viens no tās dibinātājiem un pirmais priekšsēdētājs.

Dzīvesgājums

Dzimis 1914. gadā Īvandes pagasta "Birzniekos" (tagad Kurmāles pagastā) lauku amatnieka ģimenē.^[1] Mācījās Ķimales sešklasīgajā skolā, pēc tam strādāja par mācekli Kuldīgas tipogrāfijā, vakaros mācījās Kuldīgas Valsts ģimnāzijā. Strādāja Kuldīgas avīzē "Kurzemnieks", bija sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas biedrs. Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā viņš pazaudēja darbu un iesaistījās komunistiskās pagrīdes grupā. Kādu laiku strādāja dažādus gadījuma darbus fabrikā "Vulkāns", ceļu būvē, mežizstrādē. 1935. gadā E. Berklavs pārcēlās uz dzīvi Rīgā, sāka darbu elektromehāniskajā darbnīcā, bet vakaros turpināja mācības Amatniecības vidusskolā, turpināja darboties kā burtlicis komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā "Spartaks". Par pagrīdes darbību viņš tika arestēts, sodu izcieta Rīgas Centrālcietumā, vēlāk spaidu darbos Kalnciema akmeņlauztuvēs.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Berklavs strādāja Latvijas komjaunatnes centrālkomitejā un Latvijas komunistiskās partijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejā. Otrajā pasaules karā cīnījās Sarkanās armijas rindās, sākumā kā ierindnieks, vēlāk ieguva virsnieka pakāpi. Kara beigās Berklavu Indriķa Pinkša vietā iecēla par Latvijas komjaunatnes sekretāru. No 1948. līdz 1951. gadam viņš mācījās augstākajā partijas skolā Maskavā.^[2]

Pēc tam Berklavs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm LPSR nomenklatūrā līdz pat Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka amatam. Uzskatot PSRS nacionālo politiku par bīstamu latviešu nācijas interesēm, viņš 1950. gadu otrajā pusē, izmantojot savu stāvokli padomju varas struktūrās, kļuva par vienu no nacionālkomunistu kustības (sauktu arī par berklaviešiem) līderiem un galvenajiem oponentiem PSRS nacionālajai politikai Latvijā, kas pēc Berklava domām bija vērsta uz Latvijas pārkrievošanu.

Lai gan Vilis Lācis Berklavu bija iecerējis par savu pēcteci LPSR MP priekšsēdētāja amatā,^[3] šī kustība 1959. gadā tika sagrauta un Eduards Berklavs tika izsūtīts uz Vladimiru Krievijā.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma Berklavs strādāja Rīgas elektromašīnu rūpnīcā un kļuva par Latvijā aktīvas pretpadomju disidentu grupas vadītāju. 1971. gadā organizēja "17 latviešu komunistu vēstules" publicēšanu pasaules plašsaziņas līdzekļos, protestējot pret politiku, kura "nodara lielu ļaunumu komunistiskajai kustībai, marksismam-ļeņinismam",^[4] kas radīja plašu rezonansi ne tikai trimdas latviešu aprindās un ārzemju presē, bet atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Rakstīja vēstules latviešu kultūras darbiniekiem, aicinot "nedarīt neko tādu, kas dara ļaunu mūsu tautai". VDK gatavoja tiesas procesu pret E. Berklavu, veica pratināšanas un sacerēja četru sējumu lietu, tomēr 1980. gadu sākumā Pārbūves procesu dēļ lietu pārtrauca.^[5]

Sākoties latviešu tautas trešajai Atmodai, Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Viņu ievēlēja Augstākajā padomē un 5. Saeimā. 1990. gadu vidū, veselības problēmu un vilšanās partijas biedros nomākts, Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, bet nezaudēja interesi par to līdz pat savam nāves brīdim 2004. gada novembrī. Eduards Berklavs bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica biedrs.

Piemiņa

Par Eduarda Berklava dzīvi un politiskajiem uzskatiem 2007. gadā uzņemta dokumentālā filma "Berklavisms".

Apbalvojumi

Sarkanā Karoga ordenis (1942),^[6]
1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme,
Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (1995),
Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (2000).

Bibliogrāfija

"Zināt un neaizmirst"^[7] (1998.) — Eduarda Berklava skatījums uz padomju laiku Latvijas politiskajiem notikumiem
"Zināt un neaizmirst II" (2006.) — Eduarda Berklava skatījums uz Atmodas un pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem
"Uldis Ģērmanis, Eduards Berklavs 'Dialogi. Vēstules un publikācijas. 1989—1997'" (2008.) — Eduarda Berklava un Ulda Ģērmaņa skatījums uz pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem savstarpējās vēstulēs

Literatūra

Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Piezīmes un atsauces

↑ Īvandes pagasts. Novadnieki
↑ Eduardu Berklavu simtgadē pieminot Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. laikraksts "Kurzemnieks" 2014. gada 12. jūnijā
↑ Egīls Zirnis. «Latviskā sociālisma gals». SestDiena, 2009. gada 4. jūlijā. Gan Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kurš sirga ar cukurslimību, gan LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ap 1959. gadu gribēja atstāt amatu. Lācis par mantinieku bija iecerējis Berklavu. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=
↑ 17 latviešu komunistu vēstule^{[novecojusi saite]}
↑ Saruna ar Eduardu Berklavu 2000. gada 7. aprīlī "Latvijas Vēstneša" redakcijā
↑ Jermacāne I. Latvijas iedzīvotāji Sarkanajā armijā (1941. gada 22. jūnijs — 1942. gada 5. oktobris) karavīru rakstītajās vēstulēs. Latvijas Arhīvi, Nr 3., 2006. — 112. lpp.
↑ Zināt un neaizmirst — eraksti.lv

Ārējās saites

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Eduarda Berklava biogrāfija (virtuālā enciklopēdija "Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa")
"Kā nīdēja nacionālkomunistus" — raksts par nacionālkomunistu kustību (Daina Bleiere, laikraksts "Latvijas Avīze", 2004.08.07.)

[1] Īvandes pagasts. Novadnieki

[2] Eduardu Berklavu simtgadē pieminot Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. laikraksts "Kurzemnieks" 2014. gada 12. jūnijā

[3] Egīls Zirnis. «Latviskā sociālisma gals». SestDiena, 2009. gada 4. jūlijā. Gan Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kurš sirga ar cukurslimību, gan LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ap 1959. gadu gribēja atstāt amatu. Lācis par mantinieku bija iecerējis Berklavu. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=

[4] 17 latviešu komunistu vēstule^{[novecojusi saite]}

[5] Saruna ar Eduardu Berklavu 2000. gada 7. aprīlī "Latvijas Vēstneša" redakcijā

[6] Jermacāne I. Latvijas iedzīvotāji Sarkanajā armijā (1941. gada 22. jūnijs — 1942. gada 5. oktobris) karavīru rakstītajās vēstulēs. Latvijas Arhīvi, Nr 3., 2006. — 112. lpp.

[7] Zināt un neaizmirst — eraksti.lv

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]