Heinrihs VII (vācu: Heinrich VII., itāļu: Enrico VII; dzimis ap 1275. gadu, miris 1313. gada 24. augustā) bija Luksemburgas grāfs no 1288. gada, Romiešu karalis no 1308. gada un Svētās Romas impērijas ķeizars no 1312. gada, kā pirmais no Luksemburgu dinastijas.
Pēc strīda par zemju piešķiršanu iepriekšējo karali Albrehtu I 1308. gada 1. maijā nogalināja brāļadēls. Francijas karalis Filips IV atbalstīja sava brāļa Šarla Valuā kandidatūru, kas novestu pie impērijas nonākšanas Kapetingu dinastijas rokās. Frančiem bija izdevies panākt vairāku augstmaņu lojalitāti, taču tikai Ķelnes arhibīskaps no visiem elektoriem atklāti aizstāvēja Šarla kandidatūru. Situāciju izmantoja Francijas galmā uzaugušais Luksemburgas grāfs Heinrihs, kura brālis Trīres arhibīskaps pārliecināja Maincas arhibīskapu atbalstīt Heinrihu. Beidzot ar sešu elektoru balsīm, atturoties tikai Bohēmijas karalim, 1308. gada 27. novembrī Heinrihu ievēlēja par karali un 1309. gada 6. janvārī kronēja Āhenē. Bohēmijas augstmaņi drīz gāza Bohēmijas karali Karintijas Heinrihu, un pēc kāzām ar karaļa Vāclava II meitu Elizabeti par Bohēmijas karali kļuva Heinriha VII dēls Johans. Tādējādi nenozīmīgā Luksemburgu dinastija ieguva Bohēmijas zemes, un pretendēja arī uz Polijas kroni.[1]
Heinrihs VII vēlējās izbeigt Francijas politiskās ambīcijas Itālijā, tāpēc ar karaspēku devās uz Itāliju, lai kļūtu par pirmo Romiešu karali, kas pēc gandrīz 100 gadu pārtraukuma kronēts par imperatoru. Itālijā viņam nācās iesaistīties gvelfu un gibelīnu karos, pakļaujot virkni Ziemeļitālijas pilsētu un sākot nesekmīgas diplomātiskās sarunas ar pāvesta atbalstīto Neapoles karali Roberto Anžū. Itālijas kara laikā epidēmijā mira viņa sieva Margarēta. Politiskā situācija Itālijā bija tik nestabila, ka Heinriha VII karaspēks ieņēma tikai daļu Romas, un pāvesta prombūtnē viņu par imperatoru kronēja divi kardināli. Ar mainīgām sekmēm karojot Ziemeļitālijā, imperators sāka tiesas procesu pret Roberto Anžū, kuru 1313. gada 26. aprīlī aizmuguriski pasludināja par nodevēju, dumpinieku un sodāmu ar nāvi. Vasarā imperators saslima ar malāriju un 24. augustā mira. Viņu apglabāja Pizā.[1] Pieminēts Dantes, kurš bija Heinriha piekritējs, "Dievišķajā komēdijā".
Francija)
Itālija)Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Heinrihs VII Luksemburgs.
