Hoenštaufenu dinastija

Hoenštaufenu dinastija, zināma arī kā Štauferu dinastija un Švābu dinastija, viduslaiku vācu valdnieku dinastija, kuras pārstāvji laikā no 1079. līdz 1268. gadam valdīja Švābijas hercogistē, Svētajā Romas impērijā, Itālijas karalistē un Sicīlijas karalistē.

Dinastijas nosaukums cēlies no Štaufenas pils Švābijas kalnos, ko uzcēla viens no dinastijas aizsācējiem. Lai to nejauktu ar ielejā esošo Štaufenas ciematu, pili un dinastiju sāka saukt par Hoenštaufeniem (augšas štaufeniem). No 20. gadsimta otrās puses vācu vēsturnieki dinastiju parasti sauc par Štauferiem, bet itāļu avotos dinastija savas izcelsmes dēļ tiek dēvēta par Švābu dinastiju.

Dinastijas vēsture aizsākās 10. gadsimta beigās Švābijā. 1075. mira grāfs Frīdrihs, kura dēls Frīdrihs (1020-1053) apprecēja pāvesta Leona IX radinieci Hildegardi. Viņu dēlu Frīdrihu I 1079. gadā Saliešu dinastijas imperators Heinrihs IV iecēla par Švābijas hercogu. Frīdrihs I bija lojāls imperatora atbalstītājs un apprecēja viņa pusaudzes vecuma meitu Agnesi. 1082. gadā Frīdriha I brālis Oto tika iecelts par Strasbūras bīskapu. Pēc Frīdriha I nāves 1105. gadā par Švābijas hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs II. Viņš saglabāja lojalitāti imperatoram, kurš, dodoties uz Itāliju, iecēla Frīdrihu II un viņa jaunāko brāli Konrādu par atbildīgajiem Vācijā.

1125. gadā mira pēdējais Saliešu dinastijas ķeizars Heinrihs V. Frīdrihs II, kā tuvs viņa radinieks, iesaistījās cīņā par valdnieka kroni, taču zaudēja Saksijas hercogam Lotāram III Zuplinburgam. Frīdrihs II sāka bruņotu dumpi, kuru beidza tikai 1134. gadā, atzīstot Lotāra III varu. 1137. gadā Lotārs III nomira un par jauno Romiešu karali ievēlēja Frīdriha II jaunāko brāli Konrādu III.

1147. gadā Fridrihs II nomira un par Švābijas hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs III, kurš pēc Konrāda III nāves 1152. gadā tika ievēlēts par jauno valdnieku un turpmāk zināms kā Frīdrihs I. Savas valdīšanas laikā viņš centās atjaunot un nostiprināt imperatora varu, kas bija novājinājusies investitūras strīda laikā. Pieaugošā vācu hercogu un Romas baznīcas neatkarība nozīmēja, ka imperatora kasē nonāca mazāk naudas, tāpēc Frīdrihs I devās uz Itālijas karalisti, kur tika kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru. Imperatora plāni nostiprināt savu varu Itālijā izraisīja pāvesta un Ziemeļitālijas pilsētu bruņotu pretestību, sākās gvelfu un gibelīnu kari, kas vēl vairāk iedragāja imperatora varu. Frīdriha I ilgstošie kari Itālijā vairoja vācu hercogu autonomiju, kas aizvien aktīvāk sāka iekarot jaunas zemes austrumos, uz kurām pārceļoja vācu kolonisti. Tika izveidota Pomerānijas hercogiste. Kā alternatīvu reliģiskajiem centriem imperators atbalstīja jaunu tirdzniecības pilsētu veidošanos.

Pēc Frīdriha I nāves krusta kara laikā 1190. gadā troni mantoja viņa dēls Heinrihs VI. Viņš drīz devās uz Romu kronēties par imperatoru. Jau 1186. gadā Heinrihs IV bija apprecējis Sicīlijas karalistes troņmantinieci Konstanci. Pēc kara ar Konstances radinieku Tankredu 1194. gadā Heinrihs VI un Konstance tika kronēti par Sicīlijas karalistes valdniekiem. Lai arī impērija sasniedza savas lielākās robežas, iekšēji tā kļuva aizvien nestabilāka.

Heinriha VI nāve Mesīnā 1197. gada 28. septembrī varu atstāja trīsgadīgā Frīdriha II rokās. Viņš jau bija ievēlēts par karali un bija ceļā uz kronēšanu Āhenē, kad viņu izlēma sūtīt atpakaļ uz galmu Sicīlijā. Iesākās Hoenštaufenu un Velfu pārstāvju cīņa par varu. Hoenštaufeniem bija atbalsts impērijas aristokrātos, kamēr Velfus atbalstīja ekonomiski attīstītā Reinzeme, kurā dominēja Ķelne, kurai bija svarīgas tirdzniecības attiecības ar Angliju. Ķelnes arhibīskaps Ādolfs, sens Heinriha VI pretinieks, drīz pēc imperatora nāves sāka meklēt jaunu troņa kandidātu. Ar Anglijas karaļa Ričarda I atbalstu arhibīskaps izvēlējās Oto IV, hercoga Heinriha Lauvas dēlu, kurš bija uzaudzis pie sava vectēva Anglijā. Ādolfs ievēlēja un kronēja Oto IV par karali 1198. gada vasarā. Hoenštaufeni tikmēr panāca Švābijas Filipa ievēlēšanu par karali. Abu troņa pretendentu starpā izvērsās cīņa par varu.^[1] Hoenštaufenu ievēlētais Heinriha VI brālis Švābijas Filips tika nogalināts 1208. gadā. Oto IV 1208. gadā kļuva par Itālijas un Burgundijas karali, bet 1209. gadā arī par Svētās Romas impērijas imperatoru.

Heinriha VI dēls Frīdrihs II bērnību pavadīja Sicīlijas karalistē. Oto IV sabojāja attiecības ar pāvestu, kurš 1210. gada 18. novembrī viņu izslēdza no baznīcas. Francijas karalis Filips II Augusts pāvestam ieteica atbalstīt Frīdrihu II, kuru atbalstīja arī ietekmīgi vācu augstmaņi un garīdznieki. 1211. gada 31. martā pāvests atbrīvoja Oto IV vasaļus no uzticības zvēresta imperatoram, tam sekoja slepena Frīdriha II ievēlēšana par karali. Gan Oto IV, gan Frīdrihs II šajā laikā atradās Itālijā, kur karoja viens pret otru. Abi karaļi steidzās uz vācu zemēm, pie saviem atbalstītājiem. Frīdrihs II ar pāvesta un franču atbalstu cīņā uzvarēja, un līdz 1215. gadam Oto IV pretestība bija pilnībā sagrauta. Frīdrihs II atzina Oto IV brāļa Frīdriha tiesības uz Velfu zemēm un pats palika vācu zemēs līdz 1220. gadam, kad atgriezās Itālijā un pievērsās Krusta kariem. Lai nodrošinātu Hoenštaufenu dinastijas varu, Frīdrihs II savu mazgadīgo dēlu Heinrihu VII kronēja par Sicīlijas karali, kā arī par Švābijas un Burgundijas valdnieku. 1220. gadā Frankfurtē Heinrihu ievēlēja arī par karali. Impērijas un Sicīlijas kroņu apvienošana personālūnijā iesāka konfliktu ar pāvestu Honoriju III, kas gan netraucēja Frīdriha kronēšanai par imperatoru 1220. gada 22. novembrī.^[1] Tā kā 1220. gadā Heinriham VII bija tikai deviņi gadi, pirms atgriešanās Sicīlijā, Frīdrihs II izveidoja reģentu padomi Ķelnes arhibīskapa vadībā, kas nodarbojās ar ikdienas valsts pārvades jautājumiem vācu zemēs. Daļa reģentu vēlējās Heinrihu VII apprecināt ar Anglijas princesi, kamēr citi atbalstīja Otokāra I meitas kandidatūru. Frīdrihs II izlēma par labu Austrijas hercoga Leopolda VI meitai. Pēc Ķelnes arhibīskapa nogalināšanas 1225. gadā, par nākamo reģentu iecēla Bavārijas hercogu Ludvigu I Vitelsbahu. Frīdrihs II lielāko daļu dzīves pavadīja Itālijas dienvidos, varu Vācijā deleģējot vietējiem augstmaņiem un baznīcas bīskapiem. 1232. gadā viņš oficiāli nostiprināja augstmaņu autonomijas privilēģijas, tādējādi vēl vairāk novājinot centrālo varu. Turpinājās imperatora konflikts ar Romas imperatoriem, kas 1227. un 1239. gadā noveda pie Frīdriha II izslēgšanas no baznīcas.

Heinriham VII pieaugot, viņš vācu zemēs valdīja aizvien neatkarīgāk no tēva, kas neizbēgami noveda pie konfliktiem. Frīdrihs II par troņmantinieku sāka uzskatīt savu dēlu Konrādu. 1234. gadā imperators paziņoja, ka pēc 15 gadu prombūtnes atgriezīsies Vācijā. Heinrihs VII meklēja sabiedrotos Milānā un Lombardijas līgā, cerot, ka Ziemeļitālijas pilsētas bloķēs imperatora ceļu uz Vāciju. Taču 1235. gada pavasarī Heinrihs II kopā ar Konrādu ieradās Vācijā. Viņš ieradās bez armijas, un vācu augstmaņi ātri apliecināja viņam savu lojalitāti. Jūlijā Heinrihs VII krita pie tēva kājām, cerot uz piedošanu. Taču imperators dēlu notiesāja, atņēma karaļa titulu, un ieslodzīja sākumā Vācijā, vēlāk Dienviditālijā, kur 1242. gadā Heinrihs VII mira. 1235. gadā Frīdrihs II izbeidza konfliktu ar Velfiem, piešķirot tiem jaunus titulus. Viņš arī atzina vācu ziemeļrietumu zemju un Velfu ciešās saites ar Angliju, apprecot Anglijas karaļa Henrija III meitu Izabellu.

1237. gada februārī imperators Frīdrihs II panāca deviņus gadus vecā Konrāda IV ievēlēšanu par karali, tā nodrošinot viņam troņa mantošanu. Tika izveidota reģentu padome, šoreiz Maincas arhibīskapa vadībā. Austrijas, Bavārijas un Bohēmijas valdnieki izmantoja nepārtrauktos imperatora un pāvesta konfliktus, kuru laikā Frīdrihu II 1239. gadā atkal izslēdza no baznīcas, lai nostiprinātu savu varu, un plānotu antikaraļa ievēlēšanu. Taču mongoļu iebrukuma draudi lika viņiem samierināties ar imperatoru. Pēc pāvesta Inocenta IV ievēlēšanas 1243. gadā, Frīdrihs II sāka zaudēt kontroli Vācijā, daļai garīdznieku un augstmaņu pārejot pāvesta pusē. Konrāda IV reģents Tīringenes landgrāfs Heinrihs Raspe 1244. gadā pārgāja pāvesta pusē un 1246. gadā viņu ievēlēja par karali. Tikmēr Bavārijas hercogs Oto II saglabāja lojalitāti un izprecināja savu meitu Konrādam IV. Heinrihs Raspe pēc pāris uzvarām pār Konrāda IV spēkiem mira 1247. gada februārī. Pusgadu vēlāk Reinzemes arhibīskapi, sadarbībā ar Brabantes hercogu Heinrihu II par karali ievēlēja Holandes un Zēlandes grāfu Vilhelmu II. Tikai ar bruņotu spēku viņam izdevās ielauzties Āhenē, un kronēties. Arī citas Reinzemes pilsētas viņam bija jāiekaro vairāku gadu laikā. 1250. gada 13. decembrī mira imperators Frīdrihs II. 1251. gada oktobrī Konrāds IV devās uz Sicīliju, par reģentu vācu zemēs atstājot savu sievastēvu, Bavārijas hercogu Oto II. Hoenštaufenus līdz šim atbalstījušie valdnieki un pilsētas sāka novērsties no Konrāda IV. Oto II un viņa dēlam Ludvigam II, kurš 1253. gadā mantoja varu Bavārijā un bija Konrāda IV dēla Konrādina aizgādnis, nespēja nosargāt Hoenštaufenu varu. Vilhelms II tikmēr apprecēja Braunšveigas hercoga meitu, un ieguva Saksijas un Brandenburgas valdnieku atbalstu. Ar elektoru vairākuma atbalstu viņu atkārtoti ievēlēja par karali. Pēc Konrāda IV nāves 1254. gadā lielākā daļa Hoenštaufenus atbalstījušo zemju un pilsētu atzina Vilhelma II varu, taču tā bija nestabila un 1256. gadā viņš krita Frīzijas karagājiena laikā.^[1] Pēc Konrāda IV nāves 1254. gadā aizsākās bezvaras periods, kad impērijā nav viena atzīta valdnieka un tā vairs nekad neatgūst sākotnējo varenību.

Konrāda IV mazgadīgais dēls Konrādins mantoja Švābijas hercoga titulu, bet mēģinājums 1261. gadā viņu ievēlēt par karali izgāzās. Romas pāvesti izmantoja bezvaras laiku, lai atbrīvotos no Hoenštaufeniem, un Sicīlijas troni piedāvāja Francijas karaļa brālim Šarlam I, kurš 1266. gada 26. februārī Benevento kaujā sakāva Konrāda IV brāli, Sicīlijas karali Manfrēdu, kurš krita kaujas laikā. Konrādina mēģinājums atgūt karalisti 1268. gadā beidzās ar sakāvi un nāvessodu. Tādējādi izbeidzās Hoenštaufenu dinastijas tiešā vīriešu līnija.

• Konrāds III, Itālijas karalis 1128-1135, Romiešu karalis 1138-1152.
• Frīdrihs I, Romiešu karalis no 1152., Itālijas karalis no 1154., imperators 1155-1190.
• Heinrihs VI, Romiešu karalis no 1190., Itālijas karalis no 1191., imperators 1191-1197, Sicīlijas karalis no 1194.
• Švābijas Filips, Romiešu karalis 1198-1208.
• Frīdrihs II, Sicīlijas karalis no 1198., Romiešu karalis no 1212., imperators 1220-1250.
• Heinrihs VII, Sicīlijas karalis 1212-1217, Romiešu karalis 1220-1235, mira tēva varas laikā.
• Konrāds IV, Romiešu karalis 1237-1254, Sicīlijas karalis 1250-1254.
• Konrādins, Sicīlijas karalis 1254-1258/1268.
• Manfrēds, Sicīlijas karalis 1258-1266.