Krustā sišana

Krustā sišana ir vēsturisks soda vai nāvessoda veids, kurā upuris tiek piesiets vai pienaglots pie lielas koka sijas un atstāts karāties, iespējams, vairākas dienas, līdz galīgai nāvei no nespēka un nosmakšanas.^[1]^[2] Romieši to izmantoja kā sodu. Krustā sišana dažās pasaules daļās tika izmantota vēl divdesmitajā gadsimtā.^[3]

Jēzus no Nācaretes krustā sišana ir kristietības centrālais punkts,^[4] un krusts (dažkārt attēlojot pie tā pienagloto Jēzu) ir galvenais reliģiskais simbols daudzām kristiešu baznīcām.

Vēsture

Šāds nāvessoda veids bija zināms Babilonijā, Grieķijā, Palestīnā, Kartāgā u.c. Taču visplašāk tas tika praktizēts senajā Romā, kur šāds nāvessods kļuva par galveno cietsirdīga, apkaunojoša un ciešanu pilna nāvessoda izpildīšanas veidu. Šādi sodīja īpaši bīstamus noziedzniekus (dumpiniekus, nodevējus, gūstekņus, laupītājus, izbēgušus vergus). Pēc Spartaka sacelšanās apspiešanas visi sagūstītie vergi (ap 6 tūkstoši cilvēku) tika sisti krustā gar Apija ceļu no Kapujas līdz Romai. Marks Licīnijs Krass tā arī nedeva pavēli noņemt līķus.

Tika izmantots koka, parasti T-veida krusts (Crux Commissa), kaut arī izmantoja arī citas tā formas:

Crux Simplex — vienkāršs vertikāls stabs.
Сrux Immissa — divas krusteniskas brusas (krusts).
Crux Decussata — X-veida krusts.

19. gadsimta attēlojums, kā kartāgieši krustā sita nemiernieku līderus 238. gadā pirms mūsu ēras.

Ja krustam bija divi elementi, tad katram elementam bija savs nosaukums.

Pirmais elements — stacionārs vertikāli ierakts stabs saucās staticulum.
Otrais elements — patibulum, bija noņemama horizontāla brusa, kuru pēc būtības arī nesa uz nāvi notiesātie. Par krustu (crux) reizēm mēdza saukt ne tikai veselu no diviem elementiem savāktu konstrukciju, bet arī atsevišķu patibulum. Reizēm krusta centrā tika piestiprināts neliels izvirzījums, uz kuru krustā sistais varēja atbalstīt savas kājas.

Pēc tam krustu nostiprināja vertikāli publiskai apskatei. Parasti romieši izmantoja ne plaši pazīstamos Сrux Immissa (krustu mūsdienu izpratnē), bet T-veida krustus (Crux Commissa). Bieži vien pirms krustā sišanas tika veikta apkaunojoša procesija, kuras laikā uz nāvi notiesātais bija spiests nest patibulum, koka brusu (reizēm svēra līdz 30-50 kg), kuru lika uz pleciem un piesēja pie rokām, un kura pēc tam kalpoja kā krusta horizontālais šķērskoks.

Nonākot soda izpildes vietā, no notiesātā novilka drēbes, noguldīja viņu zemē, plaši izpleta viņa rokas un ar naglām (retāk ar koka tapām) pienagloja tās pie šķērskoka galiem, kuru vēlāk ar virvēm pievilka pie iepriekš zemē ieraktā staba. Citos gadījumos pienagloja pie guloša krusta, kuru pēc tam uzstādīja vertikālā stāvoklī. Notiesātajam rokas un kājas pienagloja krusta galiem ar naglām vai koka tapām, vai arī tās nofiksēja ar virvēm. Ja sodāmajam pienagloja plaukstas, tad, lai tas nenolēktu no krusta, upurējot savas plaukstas, viņa apakšdelmus ar virvēm piesēja pie šķērskoka.

Atsevišķos gadījumos, lai paildzinātu sodāmo agoniju, notiesāto kopā ar šķērskoku noņēma no staba, bet, iestājoties rītam, viņu atkal pacēla karāties pie staba. Tā tika atkārtots tik ilgi, kamēr upuris nenomira no sāpju šoka.

Saskaņā ar kristiešu ticību, krustā tika sists Jēzus Kristus, kas padarīja krustu par kristīgās ticības simbolu. Krustā tika sisti arī daudzi citi kristieši (apustuļi Pēteris un Andrejs, moceklis Amasijas Kleoniks u.c.).

Mūsdienas

Teorētiski krustā sišana joprojām ir viens no soda veidiem Irānas Islāma Republikā (Irānas islāma kriminālkodekss 195 pants), kaut arī tā pielietošanas gadījumi nav zināmi. Pēc likuma, ja sodāmais izcieta trīs krustā sišanas dienas, viņam atļāva dzīvot. Sods tiek aprakstīts šādi: "Notiesātais tiek piekārts pie krusta formas brusām ar muguru pret krustu un ar seju pret Meku. Kājām ir jābūt vertikāli un augstu no zemes"

Gabriela fon Maksa 1866. gada gleznā *Martyress* attēlota krustā sista jauna sieviete un jauns vīrietis, kurš pie viņas noliek ziedus.

Sudānas kriminālkodekss, kas balstīts uz šariata valdības interpretāciju, ietver nāvessodu pakarot ar vēlāku sodītā līķa krustā sišanu kā soda izpildes veidu. Sudānas kriminālajā tiesā šādam sodam tiek pakļautas personas, kas ir notiesātas par Dieva zaimošanu. Kad 2002. gadā 88 cilvēkiem tika piespriests nāvessods, Amnesty International uzskatīja, ka tie varētu tikt sodīti pakarot vai krustā sitot. Apsūdzētie tika notiesāti par slepkavībām, bruņotu laupīšanu un piedalīšanos etniskās sadursmēs Darfūras dienvidos, kur gāja bojā vismaz 10 tūkstoši cilvēku. Taču Amnesty International uzskata, ka notiesātie tika pakļauti spīdzināšanai un netika saņēmuši taisnīgu spriedumu un adekvātu juridisko pārstāvniecību.

2009. gada 23. novembrī Saūda Arābijā 22 gadus vecam vīrietim tika piespriests nāvessods ar galvas nociršanu un pēcnāves krustā sišanu tā, ka viņa ķermenis bez galvas būtu piesiets pie koka brusām un izstādīts publiskai apskatei. Šis cilvēks atzinās un bija notiesāts par piecu 3—7 gadus vecu bērnu nolaupīšanu un izvarošanu, kurus pēc tam viņš atstāja tuksnesī mirt.

Medicīniskais aspekts

Nāvessods ilga no dažām stundām līdz vairākām dienām, atkarībā no krustā sišanas veida, sodāmā veselības stāvokļa un apkārtējās vides apstākļiem. Zinātniskās literatūras apskatā tiek norādīti šādi krustā sišanas nāves cēloņi: infarkts, sirds apstāšanās, hipovolemiskais šoks, acidoze, asfiksija, aritmija un plaušu embolija. Nāve var iestāties no jebkura šī faktora vai arī vairāku faktoru kombinācijas, kā arī no citiem iemesliem, ieskaitot sepsi no naglu vai sišanas brūču infekcijas, no organisma atūdeņošanās vai plēsīgiem dzīvniekiem.

Pēc Pjēra Barbē teorijas nāve krustā sišanas laikā iestājās galvenokārt no asfiksijas, ko izraisa apstāklis, ka pakārtā stāvoklī ar izplestām rokām ir grūti ieelpot krūšu muskuļu pārstiepuma dēļ. Krustā sistais tādēļ ir spiests pievilkties aiz rokām, lai ieelpotu (vai arī ar kājām atbalstīties uz īpašu izcilni), un, kad iestājas pārgurums, viņš noslāpst. Taču eksperimentā tādā veidā piekārti cilvēki nejuta grūtības ar elpošanu, bet par to izjuta ātri pieaugošas sāpes rokās, kas saskan ar romiešu priekšstatiem par krustā sišanu kā īpaši mokošu nāvi.

Atsauces

↑ Edwards, William D. (March 21, 1986). "On the Physical Death of Jesus Christ". JAMA 255 (11): 1455–63. doi:10.1001/jama.1986.03370110077025. PMID 3512867.
↑ Byard, Roger W. (March 5, 2016). "Forensic and historical aspects of crucifixion". Forensic Science, Medicine, and Pathology 12 (2): 206–208. doi:10.1007/s12024-016-9758-0. PMID 26945744.
↑ Roger Bourke, Prisoners of the Japanese: Literary imagination and the prisoner-of-war experience (St Lucia: University of Queensland Press, 2006), Chapter 2 "A Town Like Alice and the prisoner of war as Christ-figure", pp. 30—65.
↑ John Granger Cook. «Cross/Crucifixion». In David G. Hunter, Paul J. J. van Geest, Bert Jan Lietaert Peerbolte. Brill Encyclopedia of Early Christianity Online. Leiden and Boston : Brill Publishers, 2018. ISSN 2589-7993. doi:10.1163/2589-7993_EECO_SIM_00000808.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krustā sišana.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[1] Edwards, William D. (March 21, 1986). "On the Physical Death of Jesus Christ". JAMA 255 (11): 1455–63. doi:10.1001/jama.1986.03370110077025. PMID 3512867.

[2] Byard, Roger W. (March 5, 2016). "Forensic and historical aspects of crucifixion". Forensic Science, Medicine, and Pathology 12 (2): 206–208. doi:10.1007/s12024-016-9758-0. PMID 26945744.

[3] Roger Bourke, Prisoners of the Japanese: Literary imagination and the prisoner-of-war experience (St Lucia: University of Queensland Press, 2006), Chapter 2 "A Town Like Alice and the prisoner of war as Christ-figure", pp. 30—65.

[EECO_2018-4] John Granger Cook. «Cross/Crucifixion». In David G. Hunter, Paul J. J. van Geest, Bert Jan Lietaert Peerbolte. Brill Encyclopedia of Early Christianity Online. Leiden and Boston : Brill Publishers, 2018. ISSN 2589-7993. doi:10.1163/2589-7993_EECO_SIM_00000808.

[1]

[2]

[3]

[4]