Kabuki
Kabuki (japāņu: 歌舞伎 — 'dziesmas un dejas māksla') ir tradicionālā japāņu teātra forma, kas apvieno dziedāšanu, mūziku, deju un drāmu.[1] Tas ir pazīstams ar ļoti stilizētiem priekšnesumiem, kā arī krāšņajiem tērpiem un ar sarežģītu kumadori grimu, kam ir simboliska nozīme.[2]
Līdz ar no un bunraku teātriem kabuki ir atzīts par vienu no Japānas trim galvenajām klasiskā teātra formām un tas 2008. gadā tika iekļauts UNESCO Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kabuki radās Edo perioda sākumā, 1603. gadā, kad Japānā oficiāli valdīja imperators, tomēr reāli vara piederēja Tokugavas sjogunātam un Tokugavam Iejasu.[3][4] Par kabuki pamatlicēju uzskata Izumo-no Okuņi,[4] kura iespējams bija Izumo-taisha svētvietas kalpotāja (miko). Viņa kopā ar sieviešu deju trupu sāka uzstāties ar jaunu teātra veidu izsīkušās Kamo upes krastā, Kioto.[5][6]
Agrākajās kabuki formās aktrises atveidoja gan vīriešu, gan sieviešu lomas, un izrāžu tematika galvenokārt bija saistīta ar sadzīviskām tēmām, vēsturiskiem notikumiem un morāli ētisko problēmu risināšanu.[1][4] Nepagāja ilgs laiks, līdz jaunais teātra veids kļuva populārs, un Okuņi tika ielūgta uzstāties Imperatora tiesā. Pēc šādu panākumu gūšanas, izveidojās konkurējošas trupas, un kabuki kļuva pazīstams kā deja un dramatiski uzvedumi sieviešu izpildījumā.
Daļēji kabuki popularitāti veicināja arī fakts, ka daudzas trupas bieži apspēlēja rupjas un suģestējošas tēmas. Popularitāti vēl vairāk veicināja fakts, ka daudzas aktrises bija iesaistītas arī prostitūcijā,[7] tādēļ kabuki mēdza dēvēt par "dziedošo un dejojošo kurtizāņu teātri".[4]
Neskatoties uz to popularitāti, šogunātam bija negatīva attieksme pret kabuki teātri, jo kabuki apmeklēja un savstarpēji brāļojās dažādas sociālās šķiras. Tika uzskatīts, ka kabuki uzvedumi deva tirgotāju šķirai, kas tajā laikā kontrolēja lielu Japānas ekonomikas daļu, iespēju politiski un finansiāli iesakņoties samuraju šķirā. Cenšoties ierobežot kabuki popularitāti, sieviešu kabuki, kas ir pazīstams kā onna-kabuki, tika aizliegts 1629. gadā pārlieku erotiskā satura dēļ.[8] Pēc šī aizlieguma jauni zēni sāka spēlēt sieviešu lomas (pazīstams kā wakashū-kabuki), kas arī drīz tika aizliegts.[8] Pēc tam 17. gadsimta vidū kabuki teātrī drīkstēja uzstāties tikai pieaugušu vīriešu kārtas aktieri (pazīstams kā yaro-kabuki),[2] kuri turpināja spēlēt gan sieviešu, gan vīriešu tēlus. Pēc tam kabuki priekšnesumi kļuva izsmalcinātāki, pievēršot lielāku lomu dramatismam.[4] Par spīti šīm izmaiņām, kabuki nezaudēja savu popularitāti un palika par nozīmīgu Edo perioda pilsētu kultūras stūrakmeni.[2]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Trīs galvenās kabuki kategorijas ir jidaimono (aizvēsturiski un leģendāri stāsti), sewamono (laikmetīgas lugas (sākot ar 1600. gadu)) un shosagoto (deju drāmas).[9]
Viena no centrālajām tēmām kabuki teātrī ir sadursme starp Japānas morāles ideāliem, kas mēdz uzsvērt tādas īpašības kā uzticība vecākajiem un kopienai, un cilvēka emocijām. Piemēram, daļu lugu centrālais konflikts ir par to, kā atriebība un mīlestība traucē ģimenes un citu pienākumu veikšanai; tas bieži beidzas ar traģēdiju.[9]
Kabuki uzvedumi dažkārt ietver izglītojošus elementus vai mēģinājumus veicināt pārdomas, bet galvenais uzsvars tomēr ir uzveduma bagātīgajam vizuālajam un skaņu aspektam, kas ņem virsroku pār reālismu.[9]
Aktiermāksla
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aktierus, kuri ir specializējušies sieviešu lomu attēlošanā, sauc par onnagata. Kabuki teātrī sieviešu lomu mērķis nav imitēt īstas sievietes, bet gan atveidot gadsimtu laikā izkoptas mākslinieciskās konvencijas. Šī iemesla dēļ aktieri gadiem ilgi mācās, kā atveidot onnagata.[10]
Kabuki aktiermākslas veidi parasti iedalās aragoto (asajā) stilā and wagoto (maigajā) stilā.[11] Wagoto ir kabuki aktiermāsklas veids, kurā uzsvars ir reālistiskākai un maigākai runas manierei un žestiem, kā arī aktieriem parasti nav pārspīlēta grimma. Wagoto stils parasti tiek izmantots, lai attēlotu jaunus, romantiskus un iemīlējušos jauniešus, kuri bieži vien ir bagātu dzimtu mantinieki.[12] Aragoto stilu raksturo pārspīlētas, dinamiskas formas, kustības un runas manieres, šis stils tiek izmantots, lai atveidotu karotājus, biedējošus dievus un dēmonus. Aragoto lomām raksturīgs dramatisks sarkanais vai zilais grims (dēvēts par kumadori), kā arī lieli un polsterēti kostīmi.[13]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Kabuki 歌舞伎. Japānas 19. gadsimta ukijo-e - Mākslas muzeji». www.lnmm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-11-22.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Ernst, E. (1956). The Kabuki Theatre. New York: Oxford University Press.
- ↑ «Invitation to Kabuki | Birth of Saruwaka-machi». web.archive.org. 2013-01-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-01-20. Skatīts: 2022-11-22.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 «Populārās kultūras aizsākumi Japānā jeb "ukijo-e"». nra.lv (latviešu). Skatīts: 2022-11-22.
- ↑ Haar, Francils (1971). Japanese Theatre in Highlight: A Pictorial Commentary. Westport: Greenwood p.p. 83.
- ↑ «Okuni | Kabuki dancer | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2022-11-22.
- ↑ Louis-Frédéric. Japan encyclopedia. Cambridge, Mass. : Belknap Press of Harvard University Press, 2002. ISBN 0-674-00770-0. OCLC 48943301.
- ↑ 8,0 8,1 «Kabuki: A History». www.theatrehistory.com. Skatīts: 2022-11-22.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 «What is Kabuki? 8 Things to Know About Kabuki Theater». Japan Objects (en-US). Skatīts: 2022-11-26.
- ↑ «Remarkable features unique in Kabuki|Guide to Kabuki». KABUKI WEB. Skatīts: 2022-11-26.
- ↑ «UNESCO - Kabuki theatre». ich.unesco.org (angļu). Skatīts: 2022-11-26.
- ↑ «KABUKI GLOSSARY (U~Z)». www.kabuki21.com. Skatīts: 2022-11-26.
- ↑ «KABUKI GLOSSARY (A~C)». www.kabuki21.com. Skatīts: 2022-11-26.