Film noir

Film noir (IPA: [film ˈnwaʀ]; no franču valodas — ‘melnā filma’) ir novirziens amerikāņu kinematogrāfijā. 1946. gadā pirmo reizi šo jēdzienu lietoja kinokritiķi Nino Franks un Žans Pjērs Šartjē. Film noir ir retrospektīvi radīts jēdziens, kas ir franču kinokritiķu analizēts skatījums uz amerikāņu kinoprocesa noteiktu laika posmu (1941—1946). Ilgu laiku par film noir sākuma posmu tika uzskatīta Džona Hjūstona filma "Maltas vanags" (1941).

Žanra iezīmes

• Deformētas neirotiskas kadru kompozīcijas
• Eksperimenti ar apgaismojumu, plašs ēnu izmantojums
• Intensīvs sapņu elementu izmantojums

Film noir žanrs ir saistāms ar pesimisma, depresīvisma, neuzticības, vilšanos un cinisma atmosfēru, kas bija raksturīga amerikāņu sabiedrībai Otrā pasaules kara laikā un pēckara gados (1939—1945), kas saistāms ar Amerikas ekonomisko krīzi, atomkaru, sabiedrības bailēm un neziņu.^[1]

Zināmākie film noir aktieri un aktrises ir Hamfrijs Bogarts, Bārbara Stenvika, Lorēna Bekola, Glorija Greiema, Roberts Mičums, Rita Heivorta, Marlēna Dītriha un Ričards Vidmarks.

• Detektīvu birojs, neatrisināti noziegumi, kā arī valdzinošas sievietes.
• Iezīmē Amerikas gangsterstilu, kā arī attēlo sabiedrības sociālās problēmas.
• Mīlestības sižeta līnijas iezīmēšana.
• Policijas korumpētība.
• Psiholoģiski sarežģīti tēli.
• Tēli fatāliska izskata un norobežojušies no sabiedrības.
• Subjektīvs un nosodošs pasaules skatījums.
• Dažādu valsts iestāžu korumpētība un bezspēcība^[2]

Film noir žanrs tiecās provocēt sabiedrību, attēlojot sievieti kā stipru un patstāvīgu personību. Policijas formālisms un bezspēcība, iekļaujot amerikāņu detektīva žanra filmas iezīmes. Film noir žanra filmās varoņi bija emocionāli nestabili un atsvešināti, kā arī bija apmāti ar konkrētu lietu vai problēmu, tāpat var vilkt paralēlas ar eksistenciālisma žanra filmām. Nereti film noir žanrs sevī apvieno ne tikai nozieguma un detektīva filmas iezīmes, bet gan arī romances, vesterna un drāmas žanru apvienojumus.

Režisora Žana Lika Godāra filma "Līdz pēdējam elpas vilcienam" (1960) ir veltījums film noir kino žanra novirzienam.

• Kontrastu iezīmes, dziļi plāni, kas aizgūts no vācu ekspresionisma.
• Vizuālas konvecijas, ikoniskas zīmju sistēmas.
• Ekspresīvs vizuālais stils.
• Melnbalts filmas noformējums.
• Nelineārs stāstījums, retrospekcijas.
• Privāto detektīvu kabineti ar žalūzijām pie logiem, kas rada specifiski krītošas ēnas.

Ar kameru gaismu un ēnu palīdzību tika uzsvērti raksturota varoņu būtība — filmējot un izgaismojot tikai seju uz pilnīgi tumša fona.

40. un 50. gadi parasti tiek uzskatīti par klasisko amerikāņu film noir laikmetu. Pirmās film noir iezīmes sāk jau parādīties vairākās pirms Otrā pasaules kara laika melodrāmās kā City Lights (1931) vai Frica Langa filmās "Niknums" (Fury, 1936) un "Tu dzīvo tikai vienreiz" (You Only Live Once, 1937).

Filma, kas mūsdienās tiek visbiežāk minēta kā pirmā "īstā" film noir ir "Svešinieks trešajā stāvā" (Stranger on the Third Floor, 1940), kuras režisors ir Rīgā dzimušais Boriss Ingsters.^[3] Ilgu laiku par pirmo film noir uzskatīja arī Džons Hjūstona filmu "Maltas vanags" (1941), kurā galveno privātdetektīva lomu atveidoja Hamfrijs Bogarts. Šajā filmā, parādās arī femme fatale, noslēpumaina un vīriešus valdzinoša sieviete. Femme fatale ir attēlojušas tādas aktrises kā Rita Heivorta ("Gilda", 1946), Lana Tērnere (The Postman Always Rings Twice (1946)), Eiva Gārdnere (The Killers (1946)) un Džeina Grīra (Out of the Past (1947)).

Viedokļi dalās par film noir statusa piešķiršanu vairākiem Alfreda Hičkoka trilleriem. Par Hičkoka film noir filmām uzskata "Šaubu ēna" (1943), "Sliktā slava" (1946), "Svešinieki vilcienā" (1951) un "Nepareizais vīrs" (The Wrong Man, 1956). No Holivudas klasiskā laikmeta slavenākajiem režisoriem, iespējams, neviens nestrādāja film noir žanrā biežāk kā Oto Premingers. Viņš ir veidojis tādas filmas kā Laura (1944), Fallen Angel (1945), Whirlpool (1950), Where the Sidewalk Ends (1950) un Angel Face (1953).

Nozīmīgs film noir veidotājs bija Billijs Vailders. Viņa filmā "Dubultā apdrošināšana" (1944) Bārbara Stenvika attēloja vienu no zināmākajiem femme fatale tēliem. Veidojis arī filmu "Zaudētā nedēļas nogale" (1945). Vaildera filmas "Sanseta bulvāris" (1945) un Ace in the Hole (1951) nebija tik daudz krimināldrāmas, cik satīras par Holivudu un medijiem. "Vientuļā vietā" (1950) bija Nikolasa Reja izrāviens. Papildus tai, veidojis arī citas film noir filmas, kā They Live by Night (1948) un "Uz bīstamās zemes" (1951), kas izceļas ar neparasti simpātisku attieksmi pret personāžiem, kuri ir atsvešināti no galvenās sociālās plūsmas.

Frics Langs veidojis tādas film noir kā "Sieviete logā" (The Woman in the Window, 1945), "Sārtā iela" (1945), kas bija viens no nedaudzajiem klasiskajiem film noir, kas, erotisku mājienu dēļ, tika oficiāli cenzēts vairākos ASV štatos, un "Lielais drudzis" (1953). Arī Orsons Velss veidojis film noir filmas, kā "Svešinieks" (The Stranger, 1946), "Lēdija no Šanhajas" (The Lady from Shanghai, 1948) un "Ļaunuma pieskāriens" (1958).

Jāizceļ ir arī aktrise Aida Lupino, kas, ar filmu "Stopotājs" (1953), kļuva par pirmo sievieti, kura ir režisējusi film noir.

Lielākā daļa Holivudas filmu, kas tiek uzskatītas par klasiskajiem film noir, ietilpst "B klases filmu" kategorijā. Šīs filmas ir veidojuši tādi pazīstami režisori kā Roberts Vaizs (Born to Kill (1947), The Set-Up (1949)) un Entonijs Manns (T-Men (1947), Raw Deal (1948)). Citas nozīmīgas "B klases" film noir ir Detour (1944), D.O.A. (1950), Gun Crazy (1950), The Big Combo (1955), "Skūpsti mani nāvējoši" (1955), "Slepkavība" (1956).

Orsona Velsa veidotais "Ļaunuma pieskāriens" (1958) bieži tiek minēts kā pēdējais klasiskā perioda film noir.

60. gados attīstās neo-noir filmu žanrs. Šis jaunais žanrs ieviesa jauninājumus, kas nebija pieejami iepriekšējās noir filmās. Neo-noir filmās vardarbība bija izteiktāka. Varētu pamatoti uzskatīt Žanu Liku Godāru kā galveno neo-noir priekšteci. Viņa radikālās, revizionistiskās kriminālfilmas — "Līdz pēdējam elpas vilcienam" (1960), "Autsaideru banda" (Bande à part, 1964) un "Alfavila" (1965) — pavēra ceļu jaunākajai Holivudas filmu veidotāju paaudzei, lai iedvestu jaunu dzīvi novecojušam žanram. Nozīmīgs solis neo-noir attīstībā bija Heisa kodeksa atcelšana 1968. gadā, kas ļāva režisoriem strādāt ar krietni mazāku cenzūru un pievērstiem krietni tumšākām tēmām nekā tas tika atļauts film noir laikmetā.^[4] Par pirmajām amerikāņu filmām, kurās parādās neo-noir iezīmes, varētu dēvēt Artura Penna Mickey One (1965), Džona Būrmena Point Blank (1968) un Roberta Oltmena The Long Goodbye (1973).

Visvairāk atzītā un pazīstamākā laikmeta neo-noir bija Romana Polaņska "Ķīniešu kvartāls" (1974), ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā un kuras darbība norisinās 30. gadu Losandželosā. Nozīmīga ir arī Mārtina Skorsēzes režisētā un Pola Šreidera sarakstītā filma "Taksists" (1976), kurā ir attēlotas laikmeta sociālās problēmas.

80. gados Skorsēze radīja melnbalto neo-noir filmu "Satrakotais vērsis" (1980), ko Amerikas Kinoinstitūts nodēvēja par 80. gadu labāko filmu. Ridlijs Skots radīja vienu no zināmākajām neo-noir zinātniskās fantastikas filmām "Pa asmeni skrejošais" (1982). 1986. gadā Deivids Linčs rada vienu no atzītākajiem neo-noir darbiem — "Zilais samts" — kurā parādās lieli kontrasti, piemēram, mierīga amerikāņu mazpilsētas dzīve un tās noziedzīgā un tumšā būtība. Vēlāk veidojis arī sirreālās neo-noir filmas "Ceļš uz nekurieni" (1997) un "Malholanda ceļš" (2001). Nozīmīgs neo-noir režisors 80. gados bija Braiens De Palma, kurš radījis tādas filmas kā Dressed to Kill (1980), Blow Out (1981), Body Double (1984). Viņa filmas ir pazīstamas ar savu vardarbīgo un erotisko saturu. Strādājot ar maziem budžetiem, 80. un 90. gados brāļi Koeni radījuši tādas neo-noir filmas kā "Vienkārši asinis" (1984), "Millera krustceles" (1990) un "Fārgo" (1994). Finansiāli veiksmīga izvērtās Pola Verhovena erotiskais trilleris neo-noir žanrā "Pamatinstinkts" (1992) un Maikla Manna kriminālfilma "Sadursme" (1995). 90. gados neo-noir žanrā strādājis Deivids Finčers, kurš radīja komerciāli veiksmīgo "Septiņi" (1995) un kulta filmas statusu iemantojušo "Cīņas klubs" (1999).

21. gadsimta pazīstamākās neo-noir filmas ir Kristofera Nolana "Memento" (2000) un "Bezmiegs" (2002), Linča "Malholanda ceļš" (2001), brāļu Koenu "Cilvēks, kura nebija" (2001), Sema Mendesa "Ceļš uz pekli" (2002), Klints Īstvuda "Noslēpumu upe" (2003), Manna "Līdzzinātājs" (2004), Roberta Rodrigesa "Grēku pilsēta" (2005), Raiana Džonsona "Ķieģelis" (2005), Skorsēzes "Slēgtā sala" (2010), Nikolasa Vindinga Refna "Draivs" (2011), Dena Gilroja "Nakts reportieris" (2014), Čada Stahelska "Džons Viks" (2014), Pola Tomasa Andersona "Iedzimtais netikums" (2014) un Giljermo del Toro "Murgu aleja" (2021).

Filma "Līdz pēdējam elpas vilcienam" savā ziņā imitē Holivudas 1940. gadu kino modes tendences film noir. Film noir žanra kino filmas atklāj problemātiskus personāžus, proti, smaga rakstura detektīvus, gangsterus vai pavisam parastus ikdienišķus vīriešus, kas pakļāvušies nozieguma izdarīšanai. Bieži film noir parādās vīriešus valdzinoša un noslēpumaina sieviete (femme fatale), kura galvenos varoņus spēj savaldzināt un apburt, lūdz vīriešiem palīdzību atrisināt kādu noslēpumu vai sarežģītu noziegumu, netaisnības lietu vai problēmu (Maltas vanags, Dubultā apdrošināšana). Līdz pēdējam elpas vilcienam filmas sižets iezīmē vienu no galvenajām film noir rakstura iezīmēm — galvenā varoņa bēguļošanu un pakaļ dzīšanos viņam — gangsterfilmas detaļas. Film noir filmas bija veidotas lielās studijās, kur selektīvās gaismas veidoja tādu atmosfēru, kurā varēja apspiest galveno varoņu raksturus un būtību, bet savukārt filmā "Līdz pēdējam elpas vilcienam" tika izmantots dabiskais apgaismojums, kas radīja lielāku realitātes sajūtu. Filma "Līdz pēdējam elpas vilcienam" sevī ietver simbolismu un dekonstruktīvisma iezīmes.

• Filmsnoir.net

Šis ar kino saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l