Dzimumdziņa (arī dzimumtieksme, libido) ir personas tieksme pēc seksuālās aktivitātes. Dzimumdziņa ir universāla cilvēka seksualitātes parādība. Tās izpausmes katram cilvēkam var būt ļoti atšķirīgas un ir atkarīgas arī no laika un apstākļiem. Pastiprinātu dzimumdziņu dēvē par hiperseksualitāti.
Dzimumdziņas konceptu, kam tika dots nosaukums libido, ieviesa vācu psihiatrs Zigmunds Freids. Dzimumtieksmi Freids skaidroja kā instinktīvu enerģiju jeb spēku, kas rodas cilvēka psihes neapzinātajā stāvoklī — zemapziņā. Ietekmējoties no Karla Abrahama, Freids attīstīja idejas par dažādiem posmiem, kā dzimumdziņa rodas cilvēka dzīves laikā dažādās erogēnās zonās (tādējādi tā pastāv visu cilvēka dzīves laiku). Pirmā ir orālā stadija (piemēram, zīdaiņa labpatika no barošanas ar krūti), nākamā ir anālā stadija (tikko staigājoša bērna labpatika par savas gremošanas orgānu sistēmas kontrolēšanu — defekācijas nosacījuma refleksa izveidošanās), tālāk seko falliskā un latentā stadija, kurā seksuālās tieksmes tiek apspiestas ar citām dzīves aktivitātēm līdz tās atkal atjaunojas pubertātes periodā (ģenitālajā stadijā).[1]
Cilvēka dzīves laikā zemapziņas dzimumdziņa bieži nonāk konfliktā ar cilvēka sociāli morāli pārstāvošo stāvokli — superego. Sociālās pakļaušanas gadījumā izveidojās aizsargāšanās mehānisms, kurš dzimumdziņas enerģiju novada citās formās. Pastiprināts aizsargāšanās mehānisma lietojums (dzimumdziņas apspiešana), pēc Freida psihoanalīzes teorijas principiem, cilvēkos var radīt nopietnas psiholoģiskās problēmas un neirozi.
