Deviņadatu stagars

Deviņadatu stagars Pungitius pungitius (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Starspures (Actinopteri)
Divīzija	Dzelkņstarzivis (Acanthopterygii)
Kārta	Asarveidīgās (Perciformes)
Dzimta	Stagaru dzimta (Gasterosteidae)
Ģints	Deviņadatu stagari (Pungitius)
Suga	Deviņadatu stagars (Pungitius pungitius)
Deviņadatu stagars Vikikrātuvē

Deviņadatu stagars (Pungitius pungitius) ir viena no stagaru dzimtas (Gasterosteidae) zivju sugām.^[1] Tā ir saldūdens vai jūras zivs. Sastopama Ziemeļu puslodes saldūdens tilpēs un jūru piekrastēs Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.^[2][3]

Kad deviņadatu stagari savairojas un to ir daudz, ar tiem barojas citas zivis un putni. Cilvēki komerciāli stagarus izmanto, lai ražotu zivju eļļu.^[2]

Deviņadatu stagars sastopamas lielākajā daļā Eirāzijas ziemeļu, no Nīderlandes līdz Krievijas ziemeļiem, ietverot Norvēģijas dienvidus, Somiju un Baltijas upju baseinus, ezerus ieskaitot. Areāls austrumu virzienā sasniedz Tālos Austrumus un Japānu. Arī Ziemeļamerikas areāls ir ļoti plašs. Sastopams upju baseinos, kas savienoti ar Atlantijas, Ziemeļu ledus un Kluso okeānu, ietverot Aļasku, Kanādu un Lielo ezeru baseinu.^[2]

Deviņadatu stagars Latvijā sastopams jūras piekrastē un ar jūru savienotos saldūdeņos — upēs, ūdenskrātuvēs un piejūras ezeros, arī meliorācijas grāvjos vairākus kilometrus no to ietekas upē. Mēdz savairoties dīķsaimniecībās, no kurām kopā ar karpām un karūsām var tikt ielaists arī ar jūru nesavienotās ūdens tilpēs.^[3]

Deviņadatu stagars ir neliela, slaida, nedaudz saplacināta zivtiņa. Tas ir mazākais no visiem stagariem, kas sastopami Latvijā. Ārēji atgādina trīsadatu stagaru, bet ir slaidāks par to.^[3][4] Ķermeņa garums līdz 9 cm, svars līdz 3 g, Latvijā līdz 7 cm, svars līdz 3 g.^[3] Astes stumbrs pamazām kļūst arvien šaurāks, noslēdzoties ar vēdekļveida astes spuru. Uz muguras nosacīti divas spuras, no kurām pirmā sastāv no 6—12 (visbiežāk 9) atsevišķiem dzeloņiem (kas ir visdrošākā iezīme, lai sugu atšķirtu no trīsadatu stagara). Katram dzelonim, tā aizmugurē, ir neliela spuras membrāna. Otrajai muguras spurai ir 9—13 mīksti stari. Anālajai spurai viens dzelonis, 8—13 mīksti stari. Astes spurai 12 mīksti stari. Mute ar sīkiem zobiem, vērsta nedaudz uz augšu. Uz astes sānu līnijas 0—15 kaula plātnītes, zvīņu nav.^[2][3][4]

Mugura zaļganbrūna vai pelēcīga ar tumšiem plankumiem, sāni un vēders sudrabaini vai zaļgandzelteni. Pirms nārsta tēviņi kļūst tumši (mugura gaišāka par vēderu un zodu), agresīvi īpatņi absolūti melni, bet to vēdera spuru dzeloņveida stari balti un membrāna bezkrāsaina, gaiša.^[2][3][4] Ziemeļamerikas austrumkrasta populācijās tēviņiem zods attīstās sarkanīgs, bet vēders zaļgans. Arī mātītes kļūst tumšas, bet mazāk intensīvi melnas, salīdzinot ar tēviņiem. Agresīvām mātītēm mugura kļūst ļoti tumša, sāniem saglabājoties gaišākiem.^[2]

Deviņadatu stagars vislabprātāk mājo ar barības vielām bagātās ūdenstilpēs ar sekliem, ūdensaugiem aizaugušiem krastiem. Tie ir dīķi, ezeri, lēnas upes, arī lielāki atklāti ūdeņi ar smilšainu grunti. Jūras populācijas uzturas seklajās piekrastēs un nārstot dodas uz saldūdens tilpēm.^[2][4] Labi piecieš zemu skābekļa daudzumu ūdenī. Ārpus vairošanās sezonas uzturas nelielos baros, saldūdeņos arī pa vienam.^[3][4] Jūras populāciju deviņadatu stagaram raksturīga sezonāla migrācija. Pavasarī tas dodas uz seklākiem iekšzemes ūdeņiem, lai nārstotu, rudenī uz atklātu jūru, uz dziļākām vietām.^[2]

Deviņadatu stagars barojas ar planktonu un nelieliem bezmugurkaulniekiem (tārpiem, kukaiņiem, to kāpuriem un olām), kas mājo uz grunts.^[2][3][4]

Dzimumgatavība deviņadatu stagaram iestājas viena gada vecumā, sasniedzot 2—3 cm garumu, Latvijā 3—4 cm. Nārsto no aprīļa līdz augustam, Latvijā no maija līdz jūlijam, kad ūdens temperatūra ir 12—21 °C, seklās, zāļainas piekrastēs 10—15 cm un lielākā dziļumā. Tēviņš kļūst teritoriāls un ļoti agresīvs. No augu gabaliņiem, kurus salipina kopā ar savu nieru sekrētu, veido tuneļveida ligzdu, kas atrodas 8—15 cm virs grunts un kurai ir divas izejas.^[2][3][4]

Kad ligzda gatava, tad ar riesta dejas palīdzību tēviņš tajā aicina mātīti. Ja mātīte ir ar deju ierosināta, tā iepeld ligzdā, iznērš 50—80 ikrus un pa otru izeju atstāj ligzdu. Pēc tam ligzdā iepeld tēviņš un ikrus apaugļo. Reizēm ligzdā tiek aicināta vēl kāda mātīte. Pēc nēršanas paiet vairākas dienas, līdz mātīte, aktīvi barojoties, var atkal nērst jaunus ikrus.^[2][4] Reizēm ligzda sabrūk pāri iznērstajiem ikriem. Tad tēviņš būvē jaunu ligzdu netālu no vecās un ikrus pārvieto uz jauno vietu.^[2]

Tēviņš ligzdu agresīvi apsargā, ja nepieciešams ar astes palīdzību pievada ar skābekli bagātāku ūdeni. Kad no ikriem šķiļas kāpuri, tēviņš iepeld ligzdā un to atbrīvo no ikru apvalkiem. Arī pēc kāpuru izšķilšanās tas turpina sargāt ligzdu, līdz mazuļiem uzsūcas ikru dzeltenuma maiss un tie kļūst kustīgi un spējīgi paši slēpties un bēgt no ienaidniekiem.^[2][4] Pēc izšķilšanās kāpuri parasti uzturas tieši virs ligzdas, tad tēviņš var uzbūvēt arī šai vietai pārsegumu, veidojot "bērnistabu". Paaugoties kāpuri kļūst arvien aktīvāki, tad tēviņš tos mēdz uzlasīt savā mutē un iespļaut atpakaļ ligzdā vai bērnistabā.^[2] Kad mazuļi sāk brīvi peldēt, tēviņš zaudē par tiem interesi un var sākt veidot jaunu ligzdu, aicinot atkal pie sevis mātīti.^[2]

Deviņadatu stagaram raksturīgs porciju nārsts, kas ilgst apmēram mēnesi. Mātītes auglība 80—960 ikru. Ikru attīstība, atkarībā no ūdens siltuma, ilgst 4—20 dienas.^[3] Mātītes aug ātrāk un dzīvo ilgāk, nekā tēviņi. Deviņadatu stagara tēviņš ļoti reti pārsniedz 3 gadu vecumu, tā kā patērē ļoti daudz enerģijas nārstošanas laikā. Mātīte var sasniegt 5 gadu vecumu.^[2]

• Deviņadatu stagars Usmas ezerā Arhivēts 2020. gada 11. augustā, Wayback Machine vietnē.
• IUCN: Ninespine Stickleback
• USGS: Pungitius pungitius (Linnaeus, 1758)