Gaujas senieleja

Gaujas senieleja jeb senleja ir teritorija abpus Gaujas upei. Tā sākas no Abula ietekas (augšpus Valmieras) un beidzas pie Murjāņiem (iepretim Inčukalnam) un lielākoties ietilpst Gaujas nacionālajā parkā. Gaujas senielejas dabas ainavu un resursu veidošanā galvenā nozīme ir pamatiežiem un sarežģītiem ģeomorfoloģiskajiem procesiem ilgā laika periodā. Senieleja radusies pēdējā ledus laikmeta ledāja kušanas ūdeņu darbības rezultātā. Daudzās vietās pamatiežu atsegumi, bet lielākoties tie atrodas zem kvartāra nogulumu segas. Gaujas ielejas un sāngravu dziļie iegrauzumi pamatiežos radušies no seno ledāju nestajiem ūdeņiem, taču mūsdienās pazemes ūdeņi nodrošina gravu attīstību un baro daudzos avotus, strautus un upes. Šie apstākļi ietekmē ielejas augšņu un augāja segu.

Pēc pamatiežu ietekmes uz ainavām Gaujas senieleju var sadalīt trīs atšķirīgos posmos. No senielejas sākuma pie Valmieras aptuveni līdz Raunas ietekai (Cēsu apkārtnē) tā virzās pa devona smilšakmens un māla izplatības joslu. Ieleja tur maz līkumota, vērsta dienvidu virzienā. Tās platums sasniedz 1—3 km, dziļums pakāpeniski pieaug no 20 līdz 40 m. Apkārtējie līdzenumi Gaujai šajā posmā dod tikai dažas sīkas kreisā krasta pietekas. Ielejas nogāzes ir saposmotas ar īsām, līdz 1 km garām sāngravām. Nogāzes apaugušas ar mētrāja vai damakšņa tipa priežu un priežu-egļu mežu, lēzenākās vietās tās klāj nogāžu zālāji.

Posmos, kur upe paskalo senielejas nogāzes, izveidojušies smilšakmens atsegumi — klintis jeb "ieži". Nelieli atsegumi redzami jau lejpus Valmieras. Sākot ar Līču sanatoriju, lejpus Miegupes ietekas, vairākās vietās atsedzas augstas sarkanā un baltā smilšakmens kraujas, no kurām ievērojamākais ir Liepas iezis Gaujas kreisajā krastā un pazīstamais dabas aizsardzības objekts — Sietiņiezis upes labajā krastā.

Senielejas nogāžu augšmalām piekļaujas apkārtējo fiziski ģeogrāfisko rajonu viļņotie morēnu līdzenumi. Reljefa pazeminājumi un līdzenie posmi šajos apvidos nereti pārklāti ar smilts segu, tāpēc tos aizņem priežu meži vai jauktas mežaudzes. Lēzenajos morēnu pacēlumos, kā arī drenētajās platībās gar ielejām, it īpaši Gaujas kreisajā krastā, plešas tīrumi. Gaujas labajā krastā senielejas attīstās vāji, tur tuvu senielejai atrodas purvi un pārpurvotas mežu platības.

Posmā starp Cēsu apkaimi un Siguldu Gaujas senielejas dabas apstākļus veido citi faktori — karbonātiskie pamatieži un tuvējā Vidzemes augstiene.

Starp Cēsīm un Siguldu stiepjas augšdevona karbonātiežu izplatības robeža; dienvidaustrumos no tās uz Gaujas un Amatas svītas smilšakmens un māla slāņkopām atrodas Pļaviņu svītas dolomīts, kura virsa ir apmēram 80—100 m vjl. Dolomīta mala pie karbonātiežu izplatības robežas paceļas līdz 50 m augstāk par smilšakmens virsu, veidojot kāpi, kas vietām labi saskatāma arī virsas reljefā. Šo dolomīta pacēlumu izrobojusi un saposmojusi ledāja ārdošā darbība un kušanas ūdeņi. Gaujas senieleja, sākot ar Raunas ieteku, pagriežas uz dienvidrietumiem un virzās gar minētās upes piekāji; līkumojot senieleja vietām pienāk tai tuvu, vietām attālinās. Siguldas apkaimē senieleja izlauzusies cauri dolomīta malas ziemeļu atzaram, atstājot labajā krastā izolētu dolomīta pacēlumu — Krimuldas plāksni. Pamatiežu virsas augstums tur pārsniedz 80 m vjl.

Dolomīta atsegumi Gaujas senielejā nav redzami, jo nogāzēs apbērti ar kvartāra nogulumiem. Taču dolomīta un tā dēdēšanas produktu piejaukums augsnes cilmiežiem, kā arī karbonāti pamatiežu ūdeņos, gravu strautos un nogāžu ūdeņos bagātina augsnes un veicina krāšņas augu valsts attīstību. Mežaudzēs nereti aug platlapju koki.

Posmā no Raunas ietekas līdz Siguldai, tāpat kā senielejas sākumā, nogāžu apakšējā daļā upe vairākās vietās atsegusi Gaujas svītas smilšakmeni. Tur, kur izplatīts dolomīts, smilšakmeni klāj bieza šo iežu sega. Smilšakmens atsegumu kraujas ir augstas: parasti tās pārsniedz 10 m augstumu. Šajā posmā mainās senielejas izmēri, nogāžu un apkārtnes raksturs.

No Raunas ietekas aptuveni līdz Raiskuma tiltam senielejai ir asimetriska forma. Tās labais krasts ir vairāk nekā 40 m augsts, iepretim Raiskuma paugurainei — pat augstāks par 50 m. Krastus saposmo šauras un dziļas ielejas un daudz lēzeno sauso sāngravu. Gravu žuburi, kuru galotnes nemanāmi pāriet kēmu paugurainēs, pārklāti ar priežu vai priežu-egļu mežaudzēm.

Senielejas kreisais krasts robežojas ar pazeminājumiem, kas vērojami Cēsu karbonātiežu kāpes piekājē, tāpēc krasts tur zemāks par 30 m. Senielejas malā plešas ar priežu mežu apaugusi smilšainas grants kēmu pauguraine, ko vietām pārtrauc lēzenāki posmi ar tīrumiem. Kēmu paugurainē atrodas Niniera ezers.

Ielejas platums šajā posmā sasniedz ap 2 km. Pazīstamākie devona smilšakmens atsegumi augšpus Cēsīm ir upes kreisajā krastā — Kazu iezis un Ērgļu klintis, labajā krastā — Raiskuma jeb Sarkanās klintis.

Cēsu apkārtnē pie senielejas kreisā krasta pievirzās dolomīta paceltā mala, kas ar pārtraukumiem stiepjas gar ieleju līdz pat Lorupes ietekai lejpus Siguldas. Vietās, kur kāpe saskaras ar ieleju, tās krasti paaugstinās līdz 80 m un ielejas nogāžu mežos parādās platlapju koki.

Starp Cēsīm un Siguldu Gaujas senielejas nogāzes saposmo biezs gravu tīkls un daudzas dziļas un šauras Gaujas pieteku ielejas. Sevišķi izrobots ir ielejas kreisais krasts, kas pakļauts no tuvējās Vidzemes augstienes pieplūstošo ūdeņu darbībai. Iepretim Cēsīm ielejas sāngravas ir īsas, stāvas, lielākoties aprimušas un senieleja nav plata. Sākot ar Amatas ieteku, gravu saposmojums pastiprinās.

Gaujas senielejas nogāzes visvairāk ir izvagotas, sākot ar Līgatni, it sevišķi starp Vildogu un Nurmižiem. Tur kreisajā krastā dziļi iegrauzušās vairākas nelielas pietekas, veidodamas 3—5 km garas, šauras gravveida ielejas ar stāvām nogāzēm un smilšakmens atsegumiem to piekājēs.

Gaujas senieleju un tās pieteku ieleju nogāzēs šajā posmā mijas divas atšķirīgas erozijas formas — ievalki un darbīgās gravas. Ievalki ir senas, aprimušas lēzenu nogāžu gravas, kas aizaugušas ar kokiem un krūmiem, vietām to nogāzes aizņem arī zālāji. Darbīgās gravas ir ar stāvām vai kraujām nogāzēm, ko saposmo nobrukumi un noslīdeņi. Nobrukumos atsedzas ne vien kvartāra nogulumi, bet arī pamatieži. Visbiežāk atsegumos redzams smilšakmens, dažviet gravas sašaurina tā stāvās sienas nelielās aizās. Reizēm virs smilšakmens vērojami arī dolomīta atsegumi.

Parasti jaunās, darbīgās gravas ir iegrauzušās veco ievalku dibenā un ir īsākas par tiem. Taču nereti jauno gravu galotnes izvirzījušās ārpus lēzeno ievalku posmiem un kilometriem tālu iesniedzas apkārtnes līdzenumos. Vietām darbīgās gravas ir izveidojušās neatkarīgi no ievalkiem. Daudzi novērojumi liecina, ka jaunās gravas ir radušās cilvēka darbības ietekmē — taku un ceļu vietās, stāvās nogāzēs, kur neuzmanīgi izcirsti koki un krūmi vai pa nogāzēm nepareizi novadīti notekūdeņi.

Gaujas senielejas nogāzēs un apkārtnē sānupju ielejas, gravas un ievalki izveidojuši veselu lineārās erozijas formu labirintu, saskaldot apvidu sarežģītā erozijas sīkpaugurainē. Pēc līdzšinējiem datiem, erozijas formu tīkls Vildogas-Nurmižu apkārtnē ir visbiezākais Latvijā — līdz 2,2—2,4 km uz 1 km². Nepārtraukti saposmotā josla senielejas kreisajā krastā ir līdz 2 — 3 km plata. Sakarā ar to stipri paplašinās arī pati senieleja, vietām tā sasniedz 3 km platumu.

Visa Piegaujas erozijas josla ir apaugusi ar mežu, kurā atkarībā no augsnes cilmiežu sastāva mijas dažādi meža tipi: egļu vēri, egļu un priežu damakšņi, egļu un platlapju gāršas, vietām arī priežu mētrāji.

Posmā no Cēsīm līdz Siguldai upes krastos nereti vērojami smilšakmens atsegumi. Galvenie atsegumu rajoni ir Amatas ietekas apkārtnē (Briedīšu iezis, augšpus Amatas ietekas Gaujas kreisajā krastā, Edernieku klintis un Ķūķu klintis — lejpus ietekas labajā krastā), kā arī starp Līgatni un Braslas ieteku (Nāru klintis un Launaga iezis — Gaujas labajā krastā).

Īss, bet ļoti īpatnējs ir Gaujas senielejas posms pie Siguldas, sākot ar Nurmižu apkārtni un beidzot ar Lorupes ieteku. Senieleja tur ir izgrauzusies cauri dolomīta pacēlumam, atstājot labajā pusē Turaidas paliksni. Šajos dolomīta "vārtos" ieleja sašaurinās līdz 1 km un sasniedz lielāko dziļumu — vairāk nekā 85 m. Siguldas apkārtnē senielejas nogāzes ir šauras un stāvas, izrobotas ar īsām sāngravām, apaugušas ar biezu meža klāju, kurās sastopamas dažādu platlapju koku sugas. Nogāžu piekājēs vairākās vietās ir smilšakmens atsegumi ar alām: Gūtmaņa ala un Velna ala, Vējupītes ielejā Kraukļu ala un Pētera ala. Smilšakmens alas radušās pazemes ūdeņu un upju, kā arī cilvēka darbības rezultātā. Senieleja šajā rajonā ir skaidri norobežota — aiz nogāžu augšmalas šķautnes tūlīt sākas apkārtnes paceltie, iekultivētie viļņotie līdzenumi.

Sākot no Lorupes ietekas, apkārtnes dolomīta paaugstinātā mala no Gaujas kreisā krasta attālinās uz dienvidiem, Allažu virzienā. Senielejas malā tur izveidojies ledāja kušanas ūdeņu sanests smiltājs. Labajā krastā, starp Krimuldu un Murjāņiem, stiepjas lēzena kēmu un morēnu pauguraine.

Senielejas beigu posmā ieleja nav krasi norobežota no apkārtnes; tās platums — 1,5—2 km. Lejpus Lorupes ietekas senielejas dziļums ir ap 50 m, pie Murjāņiem — 20—25 m. Gravām izvagota ir galvenokārt senielejas labā krasta nogāze. Upes krastos vietām pavīd nelielas smilšakmens kraujas.

Dabas apstākļiem upes ielejas dibenā — upes gultnē, palienē un terasēs — visā senielejas garumā ir daudz kopēja. Upes gultne ir līkumaina, to veido irdenas smilts un grants saneši, kas lielā daudzumā pārvietojas līdzi straumei. Tāpēc Gaujas dziļums ir nevienmērīgs un laika gaitā ātri mainās. Upē ir daudz atvaru, it sevišķi posmā starp Cēsīm un Siguldu. Gultnes dibenā un krastos bieži vien izplūst pazemes ūdeņi, kas vasarā upē rada lielu temperatūras nevienmērību. Dažās vietās virs spēcīgiem avotiem smilts nogulumi ir ļoti irdeni — tur veidojas t. s. grimstošās smiltis.

Gaujas palienē pārsvarā smilts nogulumi, šur tur ir arī smalkāki — putekļaini vai mālaini nogulumi. Palienes veģetācijai raksturīgi kārkli un vītoli, kuri vietām veido biezas audzes, bet citur virknējas rindās gar krastmalu. Palienē sastopamas arī jaunas priežu audzes un zālāju klajumi. Krastmalās augu segu dažkārt pārtrauc vēl neapaugušu smilšu saneši.

Visā Gaujas senielejas posmā labi saskatāmas trīs virspalu terases. Dažus metrus virs palienes paceļas pirmā terase. Pēc nogulumu rakstura tā daudz neatšķiras no palienes. Šajā terasē augsnes ir labāk izveidotas, augu segums ciešs. Priežu mežu puduri un baltalkšņu vai kārklu krūmāji tur mijas ar pļavu joslām un nelieliem tīrumiem.

Otrā virspalu terase senielejas augšgalā paceļas vairāk nekā 40 m, lejasgalā — ap 15 m vjl. Ap 4 — 5 m augstāk par to stiepjas trešā virspalu terase. Abas šīs terases sastāv no putekļainas vai smalkas smilts, arī no rupjas smilts un grants nogulumiem. Smilšainās vietās labi izveidotās velēnu podzolētās augsnēs aug priežu mētrāja vai priežu un egļu damakšņa audzes. Vietās, kur smalkāki nogulumi, plešas pļavas un tīrumi.

Augstāk par minētajām terasēm, apmēram 50 — 80 m vjl., senielejas nogāžu malās saskatāmi atsevišķi vecāku terasu laukumi. Šīs terases jau radījuši ledāja kušanas ūdeņi.

Upes izveidoto reljefa formu izvietojums Gaujas senielejas dibenā ir ļoti daudzveidīgs — palienes joslas tur mijas ar dažāda augstuma terasu nogriežņiem, kurus saposmo līkumainā upes gultne un daudzās attekas. Daļa atteku vēl ir saistītas ar upi, citas — pilnīgi atdalījušās un pārvērtušās par vecupju ezeriņiem, kas atgādina pusmēnesi. Šiem ezeriņiem aizaugot, rodas šauras zemo purvu un pļavu strēmeles. Raibo ainu vēl vairāk sarežģī daudzie gravu iznesu vēdekļi, kas klāj terases senieleju nogāžu piekājē, kā arī terasēs iegrauztās strautu vagas.

Senielejas nogāzes ar smilšakmens atsegumiem un gravām, upes gultne, palienes un terasu joslas kopumā raksturo Gaujas senielejas un apkārtnes fiziski ģeogrāfiskā rajona galveno sastāvdaļu — plašu senieleju. Bez tam minētajā rajonā jāietver arī citi ar senieleju cieši saistīti dabas kompleksi.

Pie šādiem dabas kompleksiem pieder paaugstinātie morēnas viļņoto līdzenumu posmi, kas pārtrauktā virknē stiepjas gar senielejas kreiso krastu Siguldas, Nurmižu, Augšlīgatnes un Cēsu apkārtnē, tāpat arī Krimuldas pacēlums Gaujas senielejas labajā krastā. Šajos apvidos, it sevišķi dolomītu kāpes tuvumā, pamatiežu virsa klāta ar plānu kvartāra nogulumu segu, tāpēc augsnes cilmieži tur ir bagāti ar karbonātiem, vairākās vietās izplatītas velēnu karbonātu augsnes. Seklais, ūdenscaurlaidīgais dolomīts, kā arī Gaujas senielejas tuvums un izveidotais erozijas tīkls šajos līdzenumos radījuši ļoti labus dabiskās drenāžas apstākļus. Minēto izdevīgo dabas faktoru ietekmē, kā arī Gaujas senielejas lielās vēsturiskās nozīmes dēļ pacēlumu apvidi tika apgūti jau tālā pagātnē. Šajos apvidos ir plaši aramzemju masīvi ar auglīgām, labi iekultivētām augsnēm. Uz viļņotajiem līdzenumiem vietām uzguldīti lēzeni kēmu, retāk morēnu pauguri. Nelieli tīrumi tur mijas ar mežu puduriem un nogāžu zālājiem. Tālāk no Gaujas vai tās pieteku ielejām noteces apstākļi pasliktinās, vietām sastopamas pārmitru zemju platības.

Izcila nozīme Gaujas senielejas apkārtnes dabas kompleksu vidū ir Gaujas pieteku lejas posmos izgrauztajām dziļajām ielejām, no kurām vairākas tiek uzskatītas par senielejām. Senās ielejas sevišķi izteiktas Cēsu apkārtnē, kur tās saistās kopējā ieleju tīklā, kas sašķeļ dolomīta masīva viļņotos līdzenumus atsevišķos pacēlumos. Cēsu apkārtnē seno ieleju žuburs ziemeļos sākas ar Raunas lejteces dziļo iegrauzumu. Šajā ielejā, apmēram 4 km no Raunas ietekas Gaujā, izbeidzas 1,5 — 2 km platā Vaives ieleja, kas stiepjas apmēram 7 km garumā dienvidu dienvidrietumu virzienā. Diezgan tuvu pie ietekas Raunā no Vaives ielejas savukārt atzarojas labi izteikta sena ieleja — Lībānu—Jaunzemju jeb Kazu ieleja. Minētais ieleju loks no visām pusēm norobežo Kāķu pacēlumu, no kura uz dienvidaustrumiem, starp Vaives senieleju un šaurajām Veives augšteces (Rīdzenes) un Rauņa ielejām, atrodas Kunču pacēlums. No Vaives senielejas dienvidu gala uz rietumiem stiepjas sausa ielejas forma — Zīparu leja, ko Rakšupītes ieleja saista ar Gauju. Šīs ielejas kopā ar Gaujas senielejas posmu visapkārt norobežo apmēram 8 km garo un 6 km plato Cēsu platformu. Gaujas senielejā izbeidzas Amatas senieleja un Braslas senieleja, kuras nav saistītas ar minēto ieleju tīklu.

Varenākā no minētajām ielejām ir Amatas senieleja. Tā sākas nedaudz augšpus Rīgas—Pleskavas šosejas tilta un, mezdama vairākus asus līkumus, strauji padziļinās. Posmā starp šosejas tiltu un Kārļiem ieleja šaurā spraugā izlauzusies cauri Pļaviņu svītas dolomītiem, kas abās upes pusēs veido stāvas kraujas. Lejpus Kārļiem senieleja jau iegrauzusies Amatas svītas smilšakmens slāņkopās. Ieleja tur vietām platāka par kilometru, bet tās dziļums pārsniedz 50 m. Starp Kārļiem un Līgatnes ceļu ielejas krastus nožogo vairākus desmitus metru augstas smilšakmens atsegumu sienas, no kurām pazīstamākā ir Zvārtes iezis. Lejteces posmā ielejas dziļums ir apmēram 20 m, atsegumu kraujas kļūst zemākas. Amatas senielejas un sāngravu joslas klāj nepārtraukti meži.

• Ojārs Āboltiņš un Guntis Eniņš. Stāsti par dabu: Gaujas senieleja. Rīga: Liesma, 1979.