Baltgalvas zilknābis
| Baltgalvas zilknābis Oxyura leucocephala (Scopoli, 1769) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
 Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Zilknābju apakšdzimta (Oxyurinae) |
| Ģints | Zilknābji (Oxyura) |
| Suga | Baltgalvas zilknābis (Oxyura leucocephala) |
| Izplatība | |
 | |
 Baltgalvas zilknābis Vikikrātuvē | |
Baltgalvas zilknābis jeb baltgalvas pīle[1] (Oxyura leucocephala) ir pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder pie zilknābju apakšdzimtas (Oxyurinae). Tas sastopams Eirāzijā, lielākajai populācijas daļai dzīvojot Āzijā, un nelielā skaitā arī Ziemeļāfrikā.[2] Lielākās populācijas mājo Krievijā un Turcijā.[2] Eiropā baltgalvas zilknābis ir viens no visretāk sastopamamajiem putniem, un viena no lielākajām Eiropas populācijām mājo Spānijā.[3] Latvijā līdz šim bijis viens novērojums (2015. gadā).[4]
Sugas statuss un aizsardzība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēdējos gados sugas populācija ir dramatiski samazinājusies (ik pa 12 gadiem samazinoties par 20%[2]), un sugai ir piešķirts apdraudētas sugas statuss (angļu: endangered). Viens no galvenajiem iemesliem ir ligzdošanai piemērotu vietu samazināšanās. Apmēram 50% no kādreizējām baltgalvas zilknābja apdzīvotām ūdenstilpēm ir nosusinātas.[2] Tomēr par visbīstamāko faktoru tiek uzskatīta baltgalvas zilknābja hibridizēšanās ar no Amerikas ienākušo Jamaikas zilknābi, kas arvien lielākā skaitā sastopams Eiropas savvaļā, tam izbēgot no dekoratīvo putnu dārziem un veiksmīgi iedzīvojoties. Riesta laikā gan Jamaikas zilknābja tēviņi, gan hibrīdi ir aktīvāki un dominējošāki, nekā baltgalvas zilknābja tēviņi.[2] Lai aizsargātu Eiropas zilknābi, notiek aktīva Jamaikas zilknābja izšaušana, pēc iespējas samazinot abu sugu krustošanās iespēju. Speciālisti uzskata, ka, ja Jamaikas zilknābis savairosies Āzijas daļā, hibridizāciju vairs nebūs iespējams kontrolēt.[2]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltgalvas zilknābim ir izkaisītas populācijas Āzijā, sākot ar Tuvajiem Austrumiem un beidzot ar Ķīnas ziemeļrietumiem un Mongoliju. Areāla plašākā daļa atrodas Krievijas dienvidos un Kazahijā. Izolēta zilknābju populācija sastopama arī Spānijā, un neliels skaits putnu mājo arī Ziemeļāfrikas rietumos. Zilknābji ziemo Vidusjūras reģionā, Tuvajos Austrumos, Vidusāzijā un uz dienvidiem līdz Indijas ziemeļrietumiem.[3][4]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltgalvas zilknābis ir vidēji liela pīle ar īsu kaklu, apaļīgu ķerķmeni un garu, stīvu asti, kas putnam atrodoties miera stāvoklī, tiek sacelta stāvus gaisā.[5] Sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tās ķermeņa garums ir 43—48 cm, spārnu izplētums 62—70 cm, svars tēviņam 553—865 g, mātītei 510—900 g.[3][5] Tēviņam ir balta galva ar melnu, platu joslu uz galvas virsas, melns kakls un pelēkbrūns ķermenis ar gaišāku pavēderi. Masīvais knābis koši gaiši zils, pie pamatnes izskatās kā uzpampis. Mātītei ir pelēkbrūns ķermenis, balti vaigi, galvas virsa tumši ūbrna, kā arī pāri acīm stiepjas brūna svītra. Knābis tumši pelēks, šķietamais "uzpampums" mazāks. Abiem dzimumiem ir tumši pelēkas kājas.[3]
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltgalvas zilknābis uzturas gan lielās, plašās ūdenstilpēs, gan nelielos ezeriņos un dīķos. Tās var būt gan saldūdens, gan viegli sāļas tilpes.[5] Ārpus vairošanās sezonas baltgalvas zilknābji ir ļoti sabiedriski un veido lielus barus, kopīgi barojoties.[3] Šajā laikā putni mēdz arī klejot, bieži nonākot daudzus tūkstošus kilometrus uz ziemeļiem no ligzdošanas areāla. Iespējams, šie gadījumi saistīti ar putnu izbēgšanu no dekoratīvo putnu dārziem. Ziemas beigās baltgalvas zilknābji maina apspalvojumu un šajā laikā zaudē spēju lidot. Uzreiz pēc apspalvojuma nomaiņas, februāra beigās, putni, sadaloties nelielās grupās, atgriežas ligzdošanas vietās.[3] Netipiski pīlēm, baltgalvas zilknābji maina apspalvojumu vēl otro reizi, uzreiz pēc ligzdošanas. Nomainījuši apspalvojumu putni dodas uz ziemošanas vietām.[3]
Baltgalvas zilknābis ir lielisks peldētājs. Briesmu gadījumā tas labprātāk slēpjas ienirstot, nekā paceļoties spārnos. Putns ir visēdājs un barību meklē, ienirstot zem ūdens, kur tas spēj uzturēties līdz 40 sekundēm.[3] Baltgalvas zilknābis barojas ar dažādām ūdensaugu daļām, sēklām un kukaiņu kāpuriem.[3][5]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ligzdošanai baltgalvas zilknābis izvēlas biezi aizaugušus nelielu ūdenstilpju krastus, ligzdu sakraujot no niedrēm un izklājot ar dažām dūnām.[2] Tā var atrasties gan uz zemes, gan ūdenī, uz augu saliņām, vai arī ligzdas pamatam tiek izmantotas pamestas lauča vai citu ūdensputnu ligzdas.[2][3] Baltgalvas zilknābis ir poligāms, un par mazuļiem ūprējas tikai mātīte. Dējumā ir 4—9 olas, kuras tiek perētas 22—24 dienas. Uzreiz pēc izšķilšanās pīlēni seko mātei un paši barojas. Jaunie putni sāk lidot 8—9 nedēļu vecumā.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Eiropas Komisijas regula
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 IUCN: Oxyura leucocephala
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 «ARKive: White-headed duck (Oxyura leucocephala)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 26. augustā. Skatīts: 2016. gada 5. septembrī. Arhivēts 2016. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 4,0 4,1 «Ornitofaunistika: Baltgalvas zilknābis Oxyura leucocephala». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 2. septembrī. Arhivēts 2016. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Alive: White-headed Duck (Oxyura leucocephala)