Hibīni

Hibīni
Skats uz Hibīnu dienvidu nogāzēm pār blakusesošās Apatītu pilsētas panorāmu.
Kontinents	Eiropa
Novietojums	Kolas pussala
Valstis	Krievija Murmanskas apgabals
Platums	43 km km
Platība	1327 km2 km2
Vidējais augstums	1116 m
Augstākais kalns	Judivčomčurrs
Augstums	1200,6 m
Pilsētas	Kirovska, Apatiti
Koordinātas	67°41′11″N 33°43′11″E / 67.68639°N 33.71972°E / 67.68639; 33.71972Koordinātas: 67°41′11″N 33°43′11″E / 67.68639°N 33.71972°E / 67.68639; 33.71972
Hibīni Rādīt kartē "Krievijas Eiropas daļa" Hibīni Rādīt kartē "Murmanskas apgabals"
Hibīni Vikikrātuvē

Hibīni (krievu: Хиби́ны, ziemeļsāmu: Umptek) ir ģeoloģiska struktūra, platības un augstuma ziņā lielākie kalni Kolas pussalā Krievijā. Tie izvietojušies Kolas pussalas rietumu daļā starp Imandras ezeru, Umbas ezeru un Imandras HES ūdenskrātuvi. Hibīnus veido divas viena otrai pieguļošas uz austrumiem atvērtas pakava formas kalnu grēdas. Hibīnu platība ir aptuveni 1327 km², struktūras forma ir ieapaļa, kupolveidīga, tās vidējais diametrs aptuveni 43 km.^[1] Hibīnu augstākās virsotnes ir Judivčomčurrs 1200,6 m v.j.l. un Časnačorrs 1189 m v.j.l. Abas augstākās virsotnes atrodas Hibīnu rietumos esošajā pusloka kalnu grēdā.

Hibīnu reljefam raksturīgi plato formas kalni, cirki, dziļi kanjoni un upju ielejas. Atšķirībā no lielākās daļas pasaules kalnu Hibīni ir veidojušies magmatisma, nevis oroģenēzes jeb kalnu veidošanās rezultātā. Hibīnu veidošanās laiks un apstākļi ir saistīti ar blakus uz austrumiem esošo mazāko Lovozera masīvu un Kurgas intrūziju.

Salīdzinot ar kalnu absolūto augstumu, to relatīvais augstums ir ievērojams — kalni paceļas 900 līdz 1000 m virs apkārtējā līdzenuma. Reljefu veido divas galvenās kalnu grēdas, kuras atdala Kukisvuma ieleja. Abu blakusesošo grēdu kalnu nogāzes nolaidenākas virzienā uz Hibīnu perimetru, stāvākas virzienā uz Hibīnu centrālo daļu. Kalnu virsotnes plato veida, to nogāzes stāvas un nogāžu slīpuma izmaiņas straujas. Kalnu nogāzēs erozijas ietekmē izveidojušās ielejas, kanjoni, cirka ielejas.^[2] Hibīnu tiešā tuvumā ainavā dominē klinšainas augstienes un pārmitri purvāji zemienēs.

Zemienēs pie Hibīnu nogāzēm izplatītas kūdrainas glejaugsnes, sausākās vietās podzolētas glejaugsnes.^[3] Kūdras veidošanās procesi šeit ir salīdzinoši ātrāki, nekā citur līdzīgos platuma grādos. Hibīnu kalnos sastopams glejotais kriosols jeb augsnes, kuru virskārta pārsedz mūžīgo sasaluma slāni.^[3] Citos avotos gan norādīts, ka šai teritorijā mūžīgais sasalums un līdz ar to kriosols sastopams vien sporādiski vai izolētu plankumu veidā.^[4] Kalnu ielejās izplatītas podzolaugsnes, masīvu tiešā tuvumā arī klasiskais podzols. Upju ielejās un pie ezeriem izplatīts fluvisols (relatīvi auglīgas mitras augsnes upju palienēs un ezeru krastos), kā arī atsevišķos pazeminājumos histosols jeb purva augsne.^[3]

Hibīni atrodas aiz polārā loka, subarktiskajā klimata zonā^[3], Karēlijas — Kolas Rietumeiropas taigas apgabalā. Šai Eirāzijas taigas apakšklasei raksturīgs maigāks klimats dēļ tās uz rietumiem esošā novietojuma un Baltās jūras klimatiskās ietekmes. Hibīnu reģionā janvāra vidējā temperatūra ir -10 līdz -13^oC, gada vidējā temperatūra 12 līdz 14^oC^[5] (-5 līdz 0^oC pēc^[2]). Gada nokrišņu summa 350 — 400 mm^[3], mitruma indekss teritorijā mitra līdz ļoti mitra vērtējuma robežās.^[4] Taigā Hibīnu tiešā tuvumā koku stāvā dominē priede Pinus Sylvestris, purvainākās vietās purva bērzi Betula pubescens. Hibīnu nogāzēs novērojama vertikālā zonalitāte, kur augšanas apstākļu joslas nomainās līdz ar absolūtā augstuma izmaiņām. Līdz 300—470 m v.j.l. sastopami meži, kuru koku stāvu aizpilda egle Picea abies, priedes Lapzemes pasuga Pinus silvestris Lapponica un purva bērza ziemeļu pasuga Betula pubescens tortuosa. Līdz 450 — 600 m v.j.l. sastopami tikai bērzi skrajmežā kopā ar krūmaugiem. Līdz 700 m augstumam v.j.l. biotopus, kuros sastopami kokaugi un krūmaugi, nomaina augstkalnu tundra.^[6]

Teritorijas tradicionālie iedzīvotāji ir sāmi. Mūsdienās lielākā daļa iedzīvotāju ir krievi (89 %), arī vietējie sāmu tautības iedzīvotāji pārsvarā runā krievu valodā.^[7] No sāmu valodām teritorijā tiek izmantotas Skoltu un Kildinu sāmu valodas. Mūsdienās sāmu skaits Kolas pussalā ir ap 1600, Krievijas federācijā — ap 1900.^[8] Hibīnos un to apkārtnē daudzi vietvārdi, to skaitā Hibīnu virsotņu nosaukumi, ir sāmu valodā. Tā, piemēram, Puteļičorra jeb atnācēju kalna vārds, iespējams, norāda uz kādu pētnieku ekspedīciju kalnā.^[9]

Hibīnu kalnrūpniecībai ir liela nozīme. Visplašākā un senākā derīgo izrakteņu ieguve šeit saistīta ar nefelīna sienītu. Tajā esošo fosforu saturošo minerālu apatītu izmanto minerālmēslu ražošanā, bet nefelīnu — alumīnija ieguvē.

Hibīni atrodas Baltijas vairoga ziemeļaustrumu daļā, tā Kolas — Karēlijas provincē. Sīkāk šo provinci iedala Kolas apakšprovincē, kuru bez citiem veido arī Kolas — Norvēģijas un Baltās jūras garozas bloki. Starp šiem blokiem atrodas dziļas lūzumu līnijas un Imandras — Varzugas strukturālā zona. Kolas — Norvēģijas bloks Hibīnus apliec no ziemeļiem un austrumiem, Imandras — Varzugas zona — no dienvidrietumiem.^[10]. Imandras — Varzugas zona ir joslveida, stiepjas gar lūzuma līniju, tā sākusi veidoties vulkāniski pirms 2,5 miljardiem gadu Paleoproterozojā, visticamāk, tai abpus esošo garozas bloku diverģences rezultātā. Vēlāk, pirms 2,2 miljardiem gadu, joslā esošos iežus augstas temperatūras un zema spiediena apstākļos metamorfozes procesi pārveidoja par zaļajiem amfiboliem un granulītiem.^[11] Kolas — Norvēģijas bloks veidojies agrāk un to veido vidēji augsta spiediena apstākļos metamorfizēti Arhaja ieži.

Hibīniem raksturīgs komplekss iežu sastāvs. Hibīnu plutona jeb kalnus veidojošo iežu kopējā ķermeņa forma ir kupolveida virszemē un koniska zem zemes līdz 12,5 km dziļumam. Dziļumā starp 5 un 11 km pirms tam slīpās kontaktvirsmas starp plutona magmatiskajiem iežiem un apkārtesošajiem blīvajiem metamorfajiem iežiem kļūst horizontālas. Plutona izmēri šinī dziļumā strauji samazinās, dziļāk pārejot senajā magmas pievadkanālā. Plutona centrs dziļumā virzās uz austrumiem no plutona centra virszemē. Līdz 12,5 m dziļumam Hibīnu plutona uzbūvi raksturo dažādas uzbūves un vecuma iežu slāņi, kuri izkārtoti koncentrisku apļu veidā. Šie slāņi lielākoties ir atsegti virszemē, kur iežu atšķirīgās īpašības atspoguļojas virsmas reljefā un koncentriskas kalnu grēdas mijas ar ielejām.

Lielāko daļu no Hibīniem veido intruzīvi, plutoniski, bāziski ieži. 70% no Hibīnu kopējās virszemes teritorijas veido nefelīna sienīts. Tas nepārtraukti sastopams abās galvenajās Hibīnu kalnu pakava formas grēdās. Uz A esošo kalnu grēdu un tās centrālo ieleju veido masīva nefelīna sienīta gaišākā variācija fojaīts, šīs grēdas virsotnēs sastopamais fojaīts graudaināks, sastopams arī poikilītisks nefelīna sienīts ar augstu kālija laukšpata daudzumu — rišorīts. Rietumu kalnu grēdu veido fojaītam gandrīz identiskais hibinīts. Abas kalnu grēdas atdalošo pakavveida joslu veido rišorīts, foidolīta gaišākais paveids urtīts, vidēji tumšais paveids ijolīts, kā arī fojaīta vidēji tumšais paveids malignīts. Hibīnu centrālajā un austrumu daļā sastopamas daikas, kas pārsvarā sastāv no masīvu veidojošo intruzīvo iežu hipabisāliem ekvivalentiem — melanefelīna, fonolīta. Hibīnu virsotnēs, kuras mazākā mērā skārusi erozija, sastopami iežu iekļāvumi ksenolīti, kurus veido daļēji metamorfizēti efuzīvi ieži.^[12] ksenolītu izmērs svārstās no pusmetra līdz vairākiem kilometriem diametrā.

Hibīnu kalni, tāpat kā blakusesošais Lovozera masīvs, veidojušies kā plutons kontinentālā magmatisma procesos Paleozoja ēras Vēlā Devona periodā. Tāpat kā Hibīnu uzbūvei, arī to veidošanās gaitai 20. gadsimtā izveidoti vairāki scenāriji. Pēdējie izstrādātie veidošanās modeļi balstās uz informāciju, kura iegūta par Hibīnu iežu vecumu un to uzbūves izmaiņām masīva horizontālā un vertikālā griezumā.^[1] Pēc vulkāniskās aktivitātes iesākšanās, kuru izraisījušas izmaiņas Zemes mantijas sastāvā jeb tās metasomatisms, teritorijā pirmie ar Hibīnu izveidi saistītie procesi bija Hibīnu kalderas jeb liela vulkāniskā krātera izveide vietā, kur mūsdienās atrodas Hibīnu masīvs. Kaldera veidojusies, zemes garozai iebrūkot pa apļveida lūzumu līnijām Zemes garozā. Sekojot šiem notikumiem, kalderas vietā vairākās fāzēs norisinājās intruzīva magmas atdzišana. Pēc katras fāzes daļa no senākajiem iežiem aizvietota ar jaunākiem. Skatoties virsskatā, senāk veidojušies ieži sastopami masīva perimetrā, iežu noteiktais vecums samazinās virzienā uz masīva centru. Senākā Hibīnu daļa ir kalnu galotnēs sastopamie vulkāniskie ieži un no hibinīta veidotā rietumu grēda. Vecuma ziņā nākamā ir no rišorīta, urtīta un citiem iežiem veidotā abas grēdas atdalošā pakavveida josla- Kukisvuma ieleja. Visvēlāk izveidojusies mazākā, nefelīna sienītu saturošā, austrumu grēda. Hibīnu plutona veidošanās beigu posmos to šķērsojis jaunizveidojies daiku komplekss. Pēc šiem notikumiem magmatiskā aktivitāte Hibīnu un blakusesošajā Lovozera kompleksā samazinājusies. Datējumi liecina, ka galvenā intruzīvo ķermeņu veidošanās notikusi laikposmā pirms 387 — 347 miljoniem gadu.^[12]

Turpmākos 345 miljonus gadu dominējošie Hibīnus veidojošie procesi bija erozija. Hibīnu iežu veidošanās apstākļi liecina, ka visstiprākie erozijas procesi notika vienlaikus ar Hibīnu veidošanos. Laikposmā pirms 400 — 360 miljoniem gadu denudēti starp 4 un 6 km no zemes garozas Hibīnu tolaik vēl pārsedzošo iežu. Pēcdevona periodā erozijas procesi stipri palēninājušies, Zemes garoza denudēta aptuveni 2,4 km dziļumā. Hibīnu plutona ieži erodēti mazākā apmērā, nekā apkārtējie pirmkembrija ieži, tādēļ veidojies mūsdienu kalnu masīva reljefs.^[13]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hibīni.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)