Neirons
Neirons (grieķu: neuron - dzīsla, nervs; dažreiz tiek saukts arī par neirocītu vai nervu šūnu) ir nervu sistēmas pamatvienība, kas sastāv no šūnas ķermeņa un izaugumiem un vada nervu impulsus.[1] Tās ir elektriski kairināmas šūnas, kuras apstrādā un nodod tālāk informāciju. Mugurkaulniekiem neironi ir smadzeņu un muguras smadzeņu galvenā sastāvdaļa.
Neironi ir uzbudinošas nervu sistēmas šūnas. Atšķiribā no glialām šūnām neironi ir spējogi ģenerēt darbības potenciālus (uzbudināt) un sūtīt uzbudinošus signālus. Neironi ir ļoti specializētas šūnas, kas visā savu mūžu gaitā nedalās.[2]
Apraksts
Nervu audi sastāv no nervu šūnām jeb neironiem un neiroglijas šūnām. Neirons veidojas no neiroblastiem. Neiroblastam aug izaugumi un tād tās sak dalīties neironā.[2]
Neironi veido galvas un muguras smadzeņu pelēko vielu un atrodas citos mazākos nervu šūnu sakopojumos — ganglijos. Katrs neirons ir šūna, no kuras atiet viens garš izaugums – mielinizēts aksons, un vairāki mazi – dendrīti. Aksoni var veidoties no dendrītu proksimālās daļas. Šūnas ķermeni jeb centrālo daļu sauc par perikarionu. Neirona diametrs ir 4—135 µm.
Neironu tipi
Visus neironus ir pieņemts iedalīt dažos tipos, pamatojoties uz atzarojumu (dendrītu, aksonu) skaita un formām. Ir trīs neironu tipi:[2]
- unipolāri neironi ir nervu šūnas no kuras ķermeņa atzarojas tikai viens atzarojums. Īstenībā atzarojums izejot no šūna ķermeņa sadalās uz diviem: aksonu un dendrītu. Tā pēt tos sauc arī par pseidounipolāriem neironiem. Tām šūnām ir raksturīga noteikta lokalizācija. Tie pieder pie nespecifiskas sensoriskas modalitātes (sāpju, temperatūras, taktīlas, proprioreceptīvas) un atrodas sensoriskos mezglos (piemēram, spinālos).
- bipolārie neironi ir nervu šūnas, kurām ir viens aksons un viens dendrīts. Tie ir raksturīgi sensorām (redzes, dzirdes, ožas) sistēmām.
- multipolāri neironi ir nervu šūnas, kurām ir viens aksons un vairāki dendrīti. Tādam neironu tipam atbilst vairākums no centrālas nervu sistēmas neironiem. Izejot no šo šūnu formu īpašībām tos iedala vēl dažos subveidos (piemēram, vārpstveida, zvaigžņveidīgos, maisveida, paramidālos u.t.t.). Tikai galvas smadzeņu garozā ir līdz 60 šūnu ķermeņu variantu.
Informācija par neironu formu, to lokalizāciju un izaugumu virzienu ir ļoti svarīga, jo ļauj izprast saišķu kvalitāti un skaitu, kas noiet līdz tām (dendrītu koka struktūra), un punktus, kur tie izaugumi tiek sūtīti.[2]
Atsauces
- ↑ Ināra Logina. Nervu sistēma. Vesels.lv: informē, izglīto un iedvesmo veselīgai dzīvei.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Воронова Н. В., Климова Н. М., Менджерицкий А. М. Анатомия центральной нервной системы. Учебное пособие для студентов вузов. М.: «Аспект-Пресс», 2005. – 128 с. ISBN 5-7567-0388-8
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Neirons |
 | Šis ar anatomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |