• IPA: ['aːbele]
• ààbele ^{nestieptā intonācija}

Latviešu valodas siev. 5. deklinācijas lietvārds

1. Augļu koks ar kuplu lapotni, baltsārtiem ziediem, sulīgiem apaļiem vai ieapaļiem augļiem - āboliem.

   Stādīt, kopt ābeles.

   Ābele ziedos. Ābelei augļu pilni zari.

   Galva balta kā ābele.

Pamazināmā forma: ābelīte

Tai ciemiņa sētmalē,
Daiļ' ābele, skaist' āboli;
Tur būs vērte iekšā iet,
Tur būs daiļas mātes meitas.
(Latviešu tautasdziesma)

Dendrologi ābeles raksturo kā vidēji lielus, 18 – 20 metrus augstus kokus ar ieapaļu vainagu vai lielus krūmus, kam mēdz būt arī ērkšķi. Ziedēšanas laikā koki tinas baltos, rožainos vai karmīnsarkanos ziedlapu mākoņos, bet rudeņos zari līkst no ābolu smaguma.

• Protoindoeiropiešu valodas h₂ebl-o

• mežābele
• vilkābele

Vikipēdijā ir raksts:

Ābele