Toradži

Pirms nīderlandiešu kolonizācijas un kristietības ienākšanas, toradžiem, kas dzīvoja kalnainā apgabalā, nebija kopīgas identitātes un viņi neapzinājās sevi kā vienotu tautu, bet identificējās katrs ar savu ciematu. Lai gan kompleksie rituāli radīja saikni starp kalnu ciematiem, pastāvēja atšķirības dialektos, rituālos un starp sociālo hierarhiju dažādos ciemos. "Toradži" (to — cilvēki un riaja — kalni) sākotnēji bija apzīmējums, ko izmantoja ziemeļos zemienē dzīvojošā kaimiņu tauta bugieši.^[2] Šo apzīmējumu parasti izmantoja zemienes iedzīvotāji, nevis paši toradži. Nīderlandes misionāru klātbūtne radīja toradžos apziņu, ka viņi ir vienota etniska grupa un šī kopīgās identitātes apziņa auga līdz ar tūrisma uzplaukumu reģionā.^[3]

17. gadsimtā Nīderlande sāka nostiprināt savu ekonomisko un politisko kontroli pār Sulavesi caur Nīderlandes Austrumindijas kompāniju. Tomēr divus gadsimtus tā nepievērsa uzmanību toradžu apdzīvotajam kalnainajam apgabalam Sulavesi vidienē, jo pieeja tam bija apgrūtināta un tajā bija maz produktīvas lauksaimniecības zemes. Tikai 19. gadsimta beigās, kad islāms sāka strauji izplatīties Sulavesi dienvidos, it īpaši starp toradžiem kaimiņos dzīvojošajām tautām, nīderlandieši saskatīja kalnienēs dzīvojošajos animistos potenciālus kristiešus. 20. gadsimta divdesmitajos gados, ar nīderlandiešu koloniālās valdības atbalstu, reģionā darbību uzsāka Nīderlandes reformātu baznīcas misionāri.^[5] Papildus kristietības ieviešanai nīderlandieši arī atcēla verdzību un noteica vietējos nodokļus. Tika noteiktas toradžu zemes Tanatoradžas robežas, kas tika vilktas, vadoties pēc sadantoradžas valodas izplatības areāla. Sākotnēji toradžu zeme bija daļa no Luvu karalistes, bet laika gaitā administratīvais statuss tika vairākkārt mainīts, un šodien Tanatoradža ir viens no Dienvidsulavesi provinces kabupateniem (reģencijām) ar centru Makalē.^[5]

Pirmie nīderlandiešu misionāri saskārās ar spēcīgu toradžu, it īpaši to elites, pretestību, ko bija nokaitinājusi ienesīgās vergu tirdzniecības atcelšana.^[6] Daži toradži tika piespiedu kārtā pārvietoti uz zemienēm, kur nīderlandiešiem bija vieglāk viņus kontrolēt. Augstie nodokļi grāva toradžu elites labklājību. Tomēr nīderlandiešiem neizdevās apspiest toradžu kultūru un tikai daži toradži pievērsās kristietībai; 1950. gadā tikai 10% toradžu bija kristieši.^[7][6]

20. gadsimta trīsdesmitajos gados toradžiem uzbruka zemienēs dzīvojošie musulmaņi, tādējādi izraisot kristianizācijas vilni starp toradžiem, kas vēlējās izrādīt pretestību musulmaņiem un cerēja uz Nīderlandes aizsardzību. 1951. gadā (pēc Indonēzijas neatkarības iegūšanas) islāma separātisti sāka cīņu par savas valsts izveidi Sulavesi dienvidos. Partizānu karš, kas ilga līdz 1965. gadam, izraisīja masveida pāriešanu kristietībā.^[8]

Piesliešanās Indonēzijas valdībai nedeva toradžiem drošību. 1965. gadā ar prezidenta dekrētu tika noteikts, ka ikvienam Indonēzijas pilsonim jāpieder pie vienas no piecām oficiāli atzītajām reliģijām: islāmam, kristietībai (katolicismam vai protestantismam), hinduismam vai budismam.^[9] Tā kā toradžu tradicionālā reliģija aluka nebija viena no oficiāli atzītajām reliģijām, toradži iebilda pret likumu. Lai atbilstu likumam, alukai bija jātiek pieņemtai kā daļai no kādas oficiālās reliģijas. 1969 gadā tā ar nosaukumu "aluktodolo" (Aluk To Dolo — "senču ceļš") tika legalizēta kā hinduistu sekta.^[5]

Toradžu sabiedrībā pastāv trīs galvenie piederības tipi: dzimtas, šķiras un reliģiskā piederība.

 

Dzimta (vai "paplašinātā ģimene") toradžu sabiedrībā ir primārā sociālā un politiskā grupa. Katrā ciemā parasti dzīvo viena dzimta. Ciema centrālā ēka ir tradicionālā tonkonana. Katrai šādai tonkonanai ir nosaukums, kas kļūst arī par ciemata nosaukumu. Laulības starp attāliem radiniekiem ir ierasta prakse, kas stiprina dzimtas vienotību. Laulības starp tuviem radiniekiem tiek pieļautas tikai dižciltīgo vidū, lai novērstu mantas izkliedēšanos.^[10] Dzimtas locekļi ir cieši saistīti un aktīvi palīdz cits citam saimniecībā, palīdz atmaksāt parādus un kopīgi piedalās rituālos.

Katrs cilvēks pieder gan mātes, gan tēva ģimenēm, tāpēc bērns manto no abiem vecākiem.^[11] Arī bērnu vārdi tiek izvēlēti, pamatojoties uz radniecību — parasti tiek doti mirušu radinieku vārdi.

Pirms Tanatoradžas izveides un oficiālas adminstrācijas ieviešanas, katrs toradžu ciems bija autonoms. Gadījumos, kad dzimta nevarēja viena pati atrisināt kādu jautājumu, vairāki ciemi apvienojās vienā grupā; ciemi mēdza apvienoties pret citiem ciemiem. Saistība starp dzimtām tika nostiprināta ar asinīm, laulībām, dalot dzimtu senču mājas (tonkonanas) un tika apstiprināta rituāli apmainot bifeļus un cūkas. Šādas apmaiņas ne tikai palīdzēja veidot politiskās un kultūras saites starp dzimtām, bet arī noteica indivīda vietu sociālajā hierarhijā: kas salej palmu vīnu, kas ietin līķi līķautā un sagatavo upurdāvanas, kur kurš sēž, kādus ēdienus var un kādus nevar ēst un pat cik liela porcija katram pienākas.^[12]

Agrīnajā toradžu sabiedrībā attiecības dzimtā bija cieši saistītas ar sociālajām šķirām. Pastāvēja trīs slāņi: dižciltīgie, vienkāršie ļaudis un vergi. Šķirisko piederību mantoja pa mātes līniju, tāpēc laulības ar zemākas šķiras sievieti bija tabu, bet, no otras puses, augstākas šķiras sievietes apprecēšana uzlaboja nākamās paaudzes sabiedrisko stāvokli. Dižciltīgie vēl mūsdienās saglabā savu pārākumu.^[4]

Dižciltīgie tika uzskatīti par pirmsenču tiešajiem pēctečiem.^[13] Viņi dzīvoja tonkonanās, kamēr vienkāršie ļaudis dzīvoja bambusa būdās "banua". Vergi dzīvoja būdiņās, kas bija saceltas ap to īpašnieka tonkonanām. Vienkāršie ļaudis varēja precēties ar jebkuru, bet dižciltīgi parasti precējās ar ģimenes locekļiem, lai saglabātu savu statusu. Dažreiz dižciltīgie precējās arī ar kaimiņtautu dižciltīgajiem. Vienkāršajiem ļaudīm un vergiem bija liegts rīkot nāves svētkus. Neskatoties uz tuvo radniecību un statusa pārmantojamību, pastāvēja zināma sociālā mobilitāte, jo laulība vai izmaiņas materiālajā stāvoklī varēja izmainīt indivīda statusu sabiedrībā.^[10] Bagātība tika vērtēta pēc īpašumā esošo ūdensbifeļu skaita.

Vergi bija ģimenes īpašums. Dažreiz toradži brīvprātīgi kļuva par vergiem parādu dēļ, tādējādi samaksājot ar savu darbu. Par vergiem kļuva arī kara gūstekņi un vergu tirdzniecība bija plaši izplatīta. Vergi varēja nopirkt sev brīvību, bet viņu bērni vienalga mantoja verga statusu. Vergiem bija aizliegts valkāt bronzu un zeltu, izrotāt savu māju ar kokgrebumiem, ēst no tiem pašiem traukiem, no kuriem ēda īpašnieki un stāties dzimumattiecībās ar brīvajām sievietēm (tas tika uzskatīts par noziegumu, kas sodāms ar nāvi).

Toradžu tradicionālā reliģija ir politeisks animisms, ko sauc aluku ("ceļš", dažreiz tulko arī kā "likums"). Saskaņā ar toradžu mitoloģiju, to senči nokāpa no debesīm, izmantojot kāpnes, kas vēlāk tika izmantotas, lai sazinātos ar radītāju Puanmatua (Puang Matua).^[14] Visums, saskaņā ar aluku, ir sadalīts trīs daļās — debesīs, zemē un pazemē.^[6] Dzīvnieki dzīvo pazemē, kas ir taisnstūrveida telpa, ko norobežo pīlāri; uz zemes dzīvo cilvēki, bet debesu pasaule atrodas virs abām pārējām un to sedz seglu formas jumts. Citi toradžu dievi ir Ponbanadžass di Rante (Pong Bangajas di Rante — Zemes dievs), Indo Onononona (Indo' Ongon-Ongon — dieviete, kas var izraisīt zemestrīces), Ponlalondons (Pong Lalondong — nāves dievs), Indo Belo Tumbana (Indo' Belo Tumbang — ārstniecības dieviete) un vēl vairāki citi.^[15]

Uz zemes vara pieder alukas priesteriem (to minaa), kuriem vārdos un darbos jāizrāda rūpes gan par dzīvi (lauksaimniecību), gan par nāvi (bērēm). Aluka ir ne tikai reliģija, tā ietver arī likumus un paražas. Aluka regulē sabiedrisko dzīvi, lauksaimniecību un rituālus. Veids, kā aluku praktizē, katrā ciemā var būt nedaudz atšķirīgs. Viena kopīga iezīme ir nāves un dzīves rituālu nodalīšana. Toradži uzskata, ka nāves rituāli varētu sagraut viņu mirstīgās atliekas, ja tos apvienotu ar dzīvības rituāliem.^[16] Abu veidu rituāli ir vienlīdz svarīgi. Laikā, kad sludināja Nīderlandes misionāri, kristīgajiem toradžiem tika liegts piedalīties dzīvības rituālos, bet atļauts piedalīties nāves rituālos.^[7] Līdz ar to mūsdienās vairāk tiek praktizēti ar nāvi saistītie rituāli.

 

Tonkonanas ir tradicionālas toradžu dzimtas mājas. Tās celtas uz gariem koka pāļiem, uz kuriem balstās izliekts bambusa jumts un to ārsienas izrotātas ar kokgrebumiem sarkanā, melnā un dzeltenā krāsā. Vārds "tonkonana" cēlies no toradžu tongkon ("sēdēt").

Tonkonana ir centrālā vieta toradžu sabiedriskajā dzīvē. Ar tonkonanu saistītie rituāli ir svarīga toradžu garīgās dzīves daļa, jo tonkonana simbolizē saikni ar senčiem, dzīvajiem un nākotnes pēctečiem.^[12] Saskaņā ar toradžu mītu, pirmā tonkonana tika uzcelta debesīs uz četriem stabiem un tās jumts bija no Indijas auduma. Kad pirmais toradžu sencis nokāpa uz zemes, viņš uzcēla šīs ēkas repliku un noturēja lielu ceremoniju.^[17]

Tonkonanas celtniecība ir smags darbs un parasti tajā iesaistās visa dzimta. Ir trīs veidu tonkonanas: tonkonanlajuka (tongkonan layuk), kas ir ciema garīgais centrs un ciema vadības mītne, tonkonanpekamberana (tongkonan pekamberan) pieder dzimtas locekļiem, kas atbild par tradīciju ievērošanu un tonkonanbatu (tongkonan Batu), kas ir pārējo dzimtas locekļu mītnes. Mūsdienās tonkonanu ekskluzivitāte mazinās, jo vienkāršās šķiras pārstāvji tagad strādā ienesīgos darbos citur Indonēzijā un viņu ģimenes var atļauties uzcelt tonkonanas.

Toradži kokgrebumos izsaka sabiedriski un reliģiski nozīmīgas idejas. Katrs kokgrebums tiek nosaukts savā vārdā. Bieži sastopami motīvi ir dzīvnieki un augi, kas katrs kaut ko simbolizē. Piemēram, tādi ūdens augi un dzīvnieki, kā krabji, kurkulis un elodejas simbolizē auglību. Attēlā redzams toradžu kokgrebums, kas sastāv no 15 kvadrātveida paneļiem. Apakšējā paneļa centrā redzams bifelis, kas simbolizē bagātību. Centrālajā panelī attēlots mezgls un lāde, kas pauž cerību, ka visi ģimenes pēcnācēji būs laimīgi un dzīvos harmonijā, gluži kā mantas, kas droši noglabātas lādē. Augšējos stūros attēloti ūdensdzīvnieki, kas norāda, ka jāstrādā cītīgi un tik ātri, kā ņirb ūdens virsma. Tas arī parāda, ka vajadzīgs prasmīgums, lai iegūtu labus darba rezultātus.

Regularitāte un kārtība, tāpat kā abstrakti ģeometriski raksti, ir viena no toradžu kokgrebumiem raksturīgajām iezīmēm (skatīt tabulu zemāk). Toradžu ornamenti atspoguļo kārtību, regularitāti, ģeometriskās un abstraktās formas, kas sastopamas dabā.^[18] Toradžu ornamenti ir pētīti etnomatemātikā, lai atklātu to matemātisko struktūru, tomēr paši toradži savā mākslā balstās uz izjūtu, nevis precīziem aprēķiniem un izmanto bambusa nūjas, lai izveidotu ģeometriskas formas.^[18]

Daži toradžu raksti
Attēli no[19]

 

Toradžu sabiedrībā apbedīšanas rituāls ir viens no komplicētākajiem un dārgākajiem pasākumiem. Jo bagātāks un ietekmīgāks aizgājējs, jo dārgākas ir bēres. Saskaņā ar aluku, tikai dižciltīgajiem ir tiesības uz plašām bērēm.^[20] Augstmaņa bēres tipiski apmeklē vairāki tūkstoši un tās ilgst vairākas dienas. Ceremoniju vieta (rante) parasti tiek sagatavota lielā, zālainā laukā, kur mirušā ģimene uzceļ nojumes apmeklētājiem, rīsu šķūni un citas bērēm nepieciešamās celtnes. Bērēs sēras parasti tiek izteiktas ar flautu spēlēšanu, bēru dziesmām un dzeju, kā arī žēlabainām raudām. Izņēmums ir mazu bērnu un nabadzīgu, zema statusa pieaugušo bēres.^[21]

Ceremonijas bieži turpinājās nedēļas, mēnešus vai pat gadus pēc nāves, ļaujot mirušā ģimenei savākt līdzekļus, kas vajadzīgi, lai segtu bēru izdevumus.^[22] Toradži tradicionāli uzskata, ka nāve nav kas pēkšņs, bet gan pakāpenisks ceļš uz Puju (Puya) — mirušo valstību. Pēc nāves mirušo ietin vairākos līķautos un novieto tonkonanā. Tiek uzskatīts, ka mirušā dvēsele uzkavējas ciemā līdz bēru ceremonijas beigām un tikai tad dodas uz Puju.^[23]

 

Vēl viena rituāla daļa ir ūdens bifeļu upurēšana. Jo ievērojamāks mirušais, jo vairāk bifeļu tiek nokauts. Bifeļu līķus sarindo uz lauka, kur tie gaida savu īpašnieku, kurš atrodas "miega posmā". Toradži uzskatu, ka mirušajam ir nepieciešami bifeļi, lai veiktu ceļu uz Puju un ceļš būs ātrāks, ja viņam būs daudz bifeļu. Desmitiem ūdens bifeļu un simtiem cūku nokaušana ar mačeti ir bēru kulminācija, kuru pavada dejas un mūzika. Upurēšanas laikā mazi zēni cenšas uztvert asinis ar garām bambusa caurulēm. Dažus no dzīvniekiem atved viesi kā "dāvanas", taču vēlāk tos uzskata par mirušā ģimenes parādiem.^[24]

Ir trīs apbedījumu veidi: zārku var novietot alā, klintī izcirstās kapenēs vai arī pakārt pie klints. Zārkā ievieto arī mirušajam pēcnāves dzīvē nepieciešamās lietas. Bagātniekus parasti apbedī klintīs izcirstās kapenēs. Šādas kapenes parasti ir dārgas un to izveide prasa vairākus mēnešus. Dažos apgabalos šādās kapenēs apglabā vairākus ģimenes locekļus. Kapenēs parasti novieto no koka izgrebtus mirušo tēlus tautau (tau tau).^[25] Zīdaiņu un bērnu zārkus mēdz ar virvēm pakārt pie klints vai kokā. Šādi piekārti, tie var saglabāties vairākus gadus, līdz virves sapūst un zārks nokrīt zemē.

 

Toradži izpilda dejas dažādu rituālu laikā, visbiežāk bēru ceremonijās. Šīs dejas domātas, lai izteiktu skumjas, izrādītu godu un pat uzmundrinātu aizgājēju, jo viņam būs jāveic ilgs ceļš, lai nonāktu mirušo valstībā. Vispirms grupa vīriešu izveido apli un monotoni dzied visu nakti, godinot mirušo (šo rituālu sauc Ma'badong).^[24][26] Daudziem toradžiem šī ir vissvarīgākā bēru ceremonijas daļa.^[21] Otrajā bēru dienā tiek izpildīta kareivju deja Ma'randing, lai slavinātu nelaiķa drosmi dzīves laikā. Deju izpilda vīrieši ar zobeniem, lieliem bifeļādas vairogiem un ķiverēm, kurām piestiprināti bifeļu ragi, kā arī citiem atribūtiem. Šī deja ievada procesiju, kurā mirušais no rīsu šķūņa tiek pārnests uz bēru norises vietu. Bēru laikā vecākās sievietes, tērpušās no putnu spalvām darinātos kostīmos un dziedādamas poētisku dziesmu, dejo deju Ma'katia, atgādinot par to cik dāsns un uzticams bijis aizgājējs. Pēc bifeļu un cūku nokaušanas asiņainā ceremonijā, grupa zēnu un meiteņu, plaukšķinot, veic jautru deju Ma'dondan.

Tāpat kā citās zemnieku kultūrās, toradži dejo un dzied arī ražas novākšanas laikā. Ma'bugi deju izpilda, pateicoties par ražu, savukārt Ma'gandangi dejo rīsu kulšanas laikā.^[27] Ir arī vairākas kara dejas, piemēram, Manimbong, ko izpilda vīrieši, kam seko sieviešu izpildītā Ma'dandan. Aluka nosaka, kā un kad toradžiem jādejo. Piemēram, Ma'bua deju drīkst izpildīt tikai reizi 12 gados. Tā ir nozīmīga ceremonija, kuras laikā priesteri, uzvilkuši bifeļa galvu, dejo ap svēto koku.

Tradicionāls mūzikas instruments toradžiem ir bambusa flauta pasulina (Pa'suling). Šis instruments tiek izmantots daudzu deju pavadīšanai, piemēram, pateicības dejā Ma'bondensan flauta pavada puskailus dejotājus ar gariem nagiem. Tikai toradžiem raksturīgi instrumenti ir papelle (Pa'pelle), ko gatavo no palmu lapām un pakarombi (Pa'karombi; līdzīgs vargānam). Papelli spēlē ražas novākšanas laikā un mājas iesvētīšanas ceremonijās.^[28]

Etniskā toradžu valoda ir plaši izplatīta toradžu apdzīvotajā apvidū. Tai ir vairāki paveidi, no kurām izplatītākais ir sadantoradža. Lai gan valsts oficiālā valoda ir indonēziešu, kas tiek lietota arī toradžu vidū, visās Tanatoradžas pamatskolās tiek mācīta toradžu valoda.^[1]

Toradžu valoda pieder pie austronēziešu saimes malajiešu-polinēziešu valodām.^[29] Sākotnēji kalnainā toradžu zemes daba veicināja vairāku valodas paveidu un starpdialektu izveidošanos. Pēc centralizētas administrācijas ieviešanas un valdības politikas pārvietot iedzīvotājus uz mazapdzīvotiem apgabaliem par nozīmīgu faktoru toradžu valodas attīstībā kļuva citu valodu ietekme.^[26]

Ar nāvi saistīto rituālu nozīmīgums atspoguļojas arī toradžu valodā — tajā ir vairāki apzīmējumi dažādām sēru un skumju pakāpēm, nomāktībai, bēdām, ilgām un garīgām sāpēm.^[21]

Pirms prezidenta Suharto nākšanas pie varas 1965. gadā, toradžu ekonomika balstījās uz lauksaimniecību. Tika kultivēti rīsi, manioka un kukurūza. Daudz laika un enerģijas tika veltīts ūdens bifeļu, cūku un vistu audzēšanai, kas galvenokārt tika izmantoti pašu pārtikā un rituālos.^[8] Industralizētā lauksaimniecības ražošana notika vienīgi japāņu kafijas fabrikā Kopi Toraja.

Pēc Suharto nākšanas pie varas Indonēzijas ekonomika piedzīvoja izaugsmi un atvērās ārvalstu investīcijām. Starptautiskie naftas un kalnrūpniecības uzņēmumi atklāja jaunas ražotnes Indonēzijā. Toradži, īpaši gados jaunākie, pārcēlās, lai varētu strādāt ārvalstu uzņēmumos. Uz Kalimantānu, lai strādātu mežrūpniecībā un naftas rūpniecībā, uz Papua, lai strādātu kalnrūpniecībā, kā arī uz pilsētām Sulavesi un Javā. Toradžu izceļošana stabili turpinājās līdz pat 1985. gadam.^[5]

Sākot no 1984. gada, toradžu ekonomika pakāpeniski pārorientējās uz tūrismu. No 1984. līdz 1997. gadam daudzi toradži guva ienākumus no tūrisma, strādājot par gidiem, viesnīcās vai pārdodot suvenīrus. Līdz ar politiskās un ekonomiskās stabilitātes kritumu deviņdesmito gadu beigās, kas izraisīja arī dažādu reliģiju piekritēju sadursmes citur Sulavesi, tūristu pieplūdums toradžu zemē ir dramatiski samazinājies. Toradži joprojām ir pazīstami Indonēzijas kafijas audzētāji — šo arabica šķirnes kafiju galvenokārt audzē mazie uzņēmēji.

 

Pirms 1970. gada toradži bija gandrīz nezināmi Rietumu tūristiem. 1971. gadā aptuveni 50 eiropieši apmeklēja toradžu zemi. 1972. gadā National Geographic dokumentēja augstākā ranga toradžu augstmaņa, kas tika uzskatīts par pēdējo tīrasiņu dižciltīgo, apbedīšanas rituālu. Filma tika pārraidīta vairākās Eiropas valstīs.^[5] Jau 1976. gadā toradžu zemi apmeklēja 12 000 tūristu.^[30]

1984. gadā Indonēzijas Tūrisma ministrija pasludināja toradžu zemi par Dienvidsulavesi "primadonnu" un reklamēja to kā "otro pieturu pēc Bali".^[4] Tūristu skaits pieauga dramatiski: no 1985. līdz 1990. gadam reģionu kopumā apmeklēja 150 000 ārzemnieku un 80 000 indonēziešu, bet ārzemju tūristu skaits 1989. gadā vien sasniedza 40 000.^[3][5] Rezultātā reģionā sākās tūrisma industrijas attīstība — parādījās suvenīru stendi, tika nodrošināti ceļi uz visvairāk apmeklētajiem tūrisma objektiem, tika atvērtas jaunas viesnīcas un restorāni un 1981. gadā tika uzbūvēta lidosta.^[12]

Tūrisma attīstītāji reklamēja toradžu zemi kā eksotisku piedzīvojumu — vietu ar bagātīgu kultūru nomaļus no pārējās pasaules, liekot Rietumu tūristiem noticēt, ka viņi redzēs akmens laikmeta ciematus un pagānu bēres, taču tā vietā viņi sastapa rietumnieciski tērptus kristiešus.^[5] Tūristiem likās, ka tonkonani un toradžu rituāli ir radīti tikai, lai gūtu peļņu un sūdzējās par pārlieku komercializāciju. Tā rezultātā izraisījās vairāki konflikti starp toradžiem un tūrisma attīstītājiem, kurus toradži uztvēra kā svešiniekus.^[3]

Piemēram, 1985. gadā izcēlās konflikts starp Dienvidsulavesi provinces valdību (kā tūrisma attīstītāju) un vietējiem toradžu līderiem. Valdība nodalīja 18 toradžu ciemus un apbedījumu vietas kā tūrisma objektu. Līdz ar šāda zonējuma piešķiršanu tika noteikti dažādi ierobežojumi, kuru rezultātā toradžiem tika liegts mainīt savus tonkonanus un apbedījumu vietas. Pret to iebilda daži toradžu līderi, kas uzskatīja, ka viņu rituālos un tradīcijās iejaucas nepiederošas personas. Tā rezultātā 1987. gadā toradžu ciems Ketekesu (Kété Kesú) un vairāki citi "tūrisma objekti" slēdza savas durvis tūristiem. Tomēr ciematnieki secināja, ka bez ienākumiem no suvenīru tirdzniecības būs grūti izdzīvot un pēc dažām dienām atsāka tūristu apkalpošanu.^[3]

Tūrisms ir pārveidojis toradžu sabiedrību. Piemēram, senāk toradžiem bija īpašs rituāls, kas ļāva vienkāršajiem ļaudīm precēties ar augstdzimušajiem, nodrošinot dižciltīgo statusu saviem bērniem. Tomēr tēls, kas par toradžu sabiedrību radīts tūristiem (gidi bieži pieder pie zemākās kārtas) ir sagrāvis tradicionāli stingro hierarhiju.^[4] Augsts statuss sabiedrībā vairs netiek novērtēts tā kā agrāk un daudzi vīrieši kļūst par dižciltīgajiem, nopelnot naudu darbā ārpus reģiona un tad apprecot dižciltīgu sievieti.

• Parinding, Samban C. and Achjadi, Judi. Toraja: Indonesia's Mountain Eden. Singapore : Time Edition, 1988. ISBN 981-204-016-1.
• Douglas W. Hollan and Jane C. Wellenkamp. The Thread of Life: Toraja Reflections on the Life Cycle. Honolulu : University of Hawaii Press, 1996. ISBN 0-82481-839-3.
• Buijs, Kees, Powers of blessing from the wilderness and from heaven. Structure and transformations in the religion of the Toraja in the Mamasa area of South Sulawesi, Leiden 2006 KITLV

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Toradži.
• batusura.de Toradžu mūzika un fotogrāfijas