Mākslīgais pavadonis

Mākslīgie pavadoņi tiek klasificēti pēc debess ķermeņa ap kuru riņķo, pēc veicamā uzdevuma un to orbītas. Tie var riņķot gan ap Zemi, gan citiem Saules sistēmas objektiem, piemēram, planētām, planētu pavadoņiem, asteroīdiem un komētām. Šeit ir apskatīti galvenie mākslīgo pavadoņu veidi.

Pamatraksts: Zemes mākslīgais pavadonis

 

Zemes mākslīgie pavadoņi (ZMP) tiek izvietoti dažādās orbītās atkarībā no to uzdevumiem un funkcijām. Tos var iedalīt vairākās kategorijās:

• ģeostacionārie pavadoņi, kas atrodas aptuveni 35 786 km augstumā virs ekvatora un riņķo tādā pašā leņķiskajā ātrumā kā notiek Zemes rotācija, kas ļauj tiem "stāvēt" virs viena Zemes punkta, un to bieži izmanto komunikācijai, piemēram, telekomunikāciju un televīzijas signālu pārraidei;
• zemās Zemes orbītas pavadoņi (LEO), kas atrodas aptuveni 160–2000 km augstumā virs Zemes, un tos izmanto klimata novērošanai, Zemes kartēšanai, spiegošanai, kā arī Starptautiskās kosmosa stacijas darbībai;
• vidējās Zemes orbītas pavadoņi (MEO), kas atrodas aptuveni 2000–35 786 km augstumā un galvenokārt tiek izmantoti navigācijai, piemēram, GPS sistēmās;
• eliptiskās orbītas pavadoņi, kuriem ir elipsveida orbītas, kas ļauj tiem tuvoties un attālināties no Zemes noteiktos ciklos, un tos bieži izmanto, lai novērotu polāro reģionu apstākļus.

Mākslīgie pavadoņi tiek izvietoti arī ap citiem debess ķermeņiem, lai izpētītu to īpašības un sagatavotu pamatu starpplanētu misijām. Šos pavadoņus sauc arī par starpplanētu zondēm.

Ap Mēnesi ir palaists Lunar Reconnaissance Orbiter (LRO), kura mērķis ir izpētīt Mēness virsmu ar augstu izšķirtspēju, lai palīdzētu noteikt nākotnes astronautu nolaišanās vietas, kā arī analizēt Mēness klimatu un ģeoloģiju.

Ap Marsu riņķo divi pavadoņi — Mars Odyssey, kura misija uzsākta 2001. gadā, un tas nodrošina informāciju par Marsa klimatu un ģeoloģiju, kā arī kalpo kā saziņas bāze starp Zemi un uz Marsa virsmas esošajām misijām, un Mars Express, kura mērķis ir izpētīt Marsa atmosfēru un ģeoloģiju, kā arī meklēt ūdens pēdas un iespējamo dzīvību.

Akatsuki ir Veneras pavadonis, kas analizē Veneras atmosfēru, lai labāk izprastu tās klimata un vētru sistēmas, savukārt MESSENGER ir Merkura pavadonis, kas pētīja planētas virsmu, magnētisko lauku un ķīmisko sastāvu, atklājot daudz informācijas par šo maz izpētīto planētu.

Uz Jupiteru nosūtītā pavadoņa Galileo misija bija sniegt plašu informāciju par Jupiteru un tā pavadoņiem, īpaši par Eiropu, kur, iespējams, ir zemledus okeāns. Savukārt Cassini tika izmantots, lai izpētītu Saturnu un tā pavadoņus, īpaši Titānu, kā arī analizētu planētas gredzenus un magnētisko lauku.

Ir organizētas misijas arī uz komētām. Rosetta misijas laikā pētīja Čurjumova—Gerasimenko komētu. Tā sniedza detalizētu informāciju par komētas ķīmisko sastāvu un tās uzvedību, tuvojoties Saulei. Mākslīgie pavadoņi ir izvietoti arī ap mazākiem objektiem, piemēram, asteroīdiem, lai izpētītu to sastāvu un dinamiku. Šādas misijas, piemēram, Hayabusa un OSIRIS-APEX, pēta asteroīdu virsmas un iegūst paraugus, lai labāk izprastu Saules sistēmas izcelsmi un attīstību.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mākslīgais pavadonis.

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Šis ar Zemes mākslīgajiem pavadoņiem saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l