Sēļi

Sēļu apdzīvotā teritorija vēsturiski dēvēta ne tikai par Sēliju, bet arī par Augšzemi vai Augškurzemi. Pats sēļu nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (t.i., ļaudis).^[1] Valodnieks Vladimirs Toporovs uzskatīja, ka sēļu nosaukumam ir hidronīmiska izcelsme, no tāda upes nosaukuma kā Sėliupis un tālāk no lietuviešu selėti “plūst”.^[2] Šo nosaukumu vēlāk lietošanā pārņēma vācu ieceļotāji.

Pēc arheoloģiskā materiāla sēļus var izsekot jau 1. gadu tūkstoša, kad tie bija ieņēmuši samērā plašu teritoriju abpus Daugavai (Augšzemes augstienes, Aknīstes nolaidenuma, Sēlijas paugurvaļņa un Austrumlatvijas zemienes apvidus) un daļēji Lietuvas ziemeļaustrumu daļu. Vēlajā dzelzs laikmetā (10.—12. gadsimts) sēļi dzīvoja galvenokārt tikai Daugavas kreisajā krastā, jo ar 7. gadsimtu labajā krastā par dominējošo etnisko elementu kļuva latgaļi.

Sēļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi atrasti tagadējā Salakā, Tauragņos, Utenā, Svēdasos, Subačū, Palēvenē, Pasvalē un Saločos. Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās 20. gadsimta lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga. Citi zinātnieki ir mēģinājuši nospraust sēļu senās apdzīvotās teritorijas robežas pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Par to, ka sēļi dzīvojuši apvidos uz D no Latvijas teritorijas, liecina gan valodniecības dati, gan arī antropoloģiskie materiāli, tomēr jautājums par sēļu etnoģēnēzi un apdzīvoto teritoriju vēl nav pilnībā izpētīts.

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls s d l

Sēļi līdz 15. gadsimtam apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumus un Lietuvas ziemeļaustrumus, galvenokārt Daugavas kreisajā krastā uz dienvidiem no Aizkraukles un Kokneses. Taču ir arī ziņas par sēļiem pie Rīgas, Oliņkalnā un Koknesē. 1. g.t. pirmajā pusē sēļi acīmredzot apdzīvojuši arī Daugavas labo krastu Austrumvidzemē, bet sākot ar 6.—7. gadsimtu viņus pakāpeniski atspieduši un asimilējuši latgaļi.^[3]

Vēstures avotos sēļi pirmoreiz minēti Latviešu Indriķa sarakstītajā Livonijas hronikā, kur tie nosaukti par lietuviešu sabiedrotajiem. No šīs hronikas sniegtajām norādēm var secināt, ka sēļu zemes atradušās Jersikas (Dignāja), Kokneses un lietuviešu kunigaišu pakļautībā.

Pamatraksts: Sēlija (zeme)

10. — 13. gadsimtā Sēlijas teritorijā izveidojās vairāki teritoriāli novadi, ar apmēram 30 pilskalniem un sēļu centru Sēlpilī. Par sēļu apdzīvoto zemju jeb pilsnovadu nosaukumiem saglabājušās visai fragmentāras ziņas no dažādiem 13. un 14. gadsimta dokumentiem.

Indriķa hronikas 1208. gada notikumu aprakstā pieminēta Sēlpils ieņemšana.^[4] Otro reizi sēļi kopā ar letgaļiem šajā hronikā pieminēti sakarā ar Kokneses nodedzināšanu kā Kokneses iedzīvotāji.

1218. gadā dibinātās Sēlijas bīskapijas (episcopatus Seloniensis) teritorija sākotnēji ietvēra katoļu ticībai pievērstās zemes gar Daugavu — daļu no tagadējā Aizkraukles novada un Jēkabpils novada līdz Dignājas pilskalnam.^[5]

1219. gada vasarā Sēlijas bīskapijai pievienoja daļu no Upmales ar Mežotni.

1254. gada maijā Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa īpašuma tiesības uz šādām agrāk kristītajām sēļu pilīm un to ciemiem^[6] (latīņu: castra seu municiones et eorum villas):

• • Allecten (Alektene),
  • Calve (Kalves zeme),
  • Medene,
  • Nitzegale (varianti: Nitcegale, Nicxegale) — Nīcgales pilij pakļautā zeme Daugavas kreisajā krastā.

1255. gada oktobrī, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvināja ordeņa Livonijas mestram un brāļiem viņam līdz tam pakļauto zemi, ko sauc par Sēlenes zemi (latīņu: terram, que Selen dicitur) ar šādiem pilsnovadiem:

• • Meddene (Medene),
  • Pelone (Pelone),
  • Maleysine (Maleisine),
  • Thovraxe (Tovrakste).

Šie vietu vārdi atrodami arī pāvesta Aleksandra IV apstiprinājumā 1257. gadā.

1261. gada 7. augustā karalis Mindaugs it kā noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju robežas šādi:

• • ziemeļu robeža gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senās Daugavpils) līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas.
  • dienvidu robeža gāja no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lavenas upi, Mūsas upi.
  • rietumu robeža pa Lielupi līdz Babītes ezeram.

Dokuments var arī būt Livonijas ordeņa viltojums, lai leģitimizētu iekarotās vai iekārotās zemes, jo tajā iezīmētā teritorija ietver arī Rīgas bīskapam 1251. gadā pielemto agrākās Zemgales bīskapijas daļu.

Sēlijas robežas minētas arī kādā 1392. gada dokumentā, bet tās ir grūti identificējamas.

Sēļu materiālajā un garīgajā kultūrā daudz kopīgu pazīmju ar latgaļiem (mirušo apbedīšanas virzieni, kapu inventārs u.c.) un aukštaišiem. Tipiskas sēļu kultūras iezīmes ir ilgā kolektīvo uzkalniņkapu saglabāšanās, ziedojumi kapa kājgalī^[7] un no latgaļiem atšķirīgs antropoloģiskais tips.

Pētītajos agrā feodālisma perioda līdzenajos kapulaukos (Dignājas Strautmaļos, Skrudalienas Vitanišķos) un uzkalniņu kapulaukos (Lejasdopeļu kapulaukā, Ābeļu Priedniekos) atrastās senlietas raksturīgas ne vien sēļu, bet arī latgaļu materiālajai kultūrai, piemēram, sievietēm — lentveidīgais spirāļu vainags, kaklariņķi ar noplacinātiem galiem, cilpu vai seglu-kāšveida galiem, lociņa važturis, zvērgalvu aproces, villaine un vīriešiem tādas lietas kā karavīra aproce un griezumā puslodveida aproces, ar bronzu apkaltas jostas, cirvis un šķēpi, dažreiz arī zobens.^[8]

Kopīga ar latgaļiem ir arī vīriešu un sieviešu apbedījumu pretējā (A-R un R-A) orientācija. Atšķirībā no latgaļiem sēļiem bijis paradums darba rīkus novietot kapa kājgalī, kur dažreiz nolikti arī ziedojumi mirušajam (Lejasdopelēs sievietes kapa kājgalī konstatētas dzirkles, nazis, rauknis, īlens; citā sievietes kapā — dzirkles, rauknis, sarene; kādā vīrieša kapā — sieviešu rotu komplekts).

Lejasdopeļu kapulaukā novērojama kolektīvo kapu uzkalniņu (kas vairākumā reprezentē atsevišķu ģimeņu kapsētiņas) saglabāšanās vēl agrā feodālisma periodā, turpretī latgaļu apdzīvotajā teritorijā tas nav novērots. Sēļus atšķir no latgaļiem arī antropoloģiskie dati.

 

 

Sēļu sievietes nēsāja kaklariņķus, aproces, gredzenus, saktas vainagus. Sieviešu vidū plaši bija izplatīti piekariņi. To forma varēja būt visdažādākā — zirdziņi, krustiņi, medaljoni. Vīriešu kapos atrastas karavīru aproces, saktas, ar kurām sasprauda svārkus un apmetni. Sēļu vīrieši nēsāja gredzenus un apkaltas ādas jostas.

Sēļu un latgaļu apbedīšanas kultūra bija ļoti līdzīgas — netika veidoti uguns kapi un vīriešu un sieviešu kārtas mirušos guldīja kapu bedrēs pretējos virzienos. Taču sēļu vīriešu apbedījumos ir sastaptas vairākas īpatnības. Atrasti ir apbedījumi, kuros mirušajiem bija savstarpēji savienotas plecu jostas un pie kājām novietota vācele ar sieviešu rotu komplektu (kaklariņķi, aproces, saktas). Viens no lielākajiem sēļu kapulaukiem, kas arheoloģiski pētīts ir Lejaspdopeļu kapulauks. Arheoloģiskie izrakumi šeit ir veikti 20. gadsimta 60. gadu sākumā. Kapulaukā atrodas 63 uzkalniņi, no kuriem izpētīti ir 10 uzkalniņi un 42 apbedījumi. Interesanti, ka apbedījuma kājgalī noliktas ne tikai rotaslietas, bet arī darbarīku komplekti. Atrasti arī gleznojumi uz koka. Tie ir gan melnbalti, gan daudzkrāsaini (sarkanā, baltā un melnā krāsā). Atrastie gleznojuma fragmenti liecina, ka apbedījumā varēja būt bijuši apgleznoti vairogi, kā arī melnā un baltā krāsā tonēti šķirsti.^{[nepieciešama atsauce]}

Pamatraksts: Sēļu valoda

Sēļi runāja sēļu valodā, kas pašlaik ir izmirusi.^[9]

Sēļu valoda pieder pie Indoeiropiešu valodu saimes Baltu valodu grupas. Valodas pēdas ir saglabājušās bijušo sēļu apdzīvoto teritoriju izloksnēs gan Sēlijā, gan arī Vidzemes dienvidaustrumu daļā (Aiviekstes upes baseinā).

Livonijas krusta karu perioda sākumā krustneši ātri pakļāva sēļu apdzīvotās teritorijas abos Daugavas krastos. 1208. gadā tika ieņemta galvenā sēļu pils — Sēlpils pils. Tomēr cīņas Sēlijas dienvidu daļā pret Nalsenes zemes pierobežā dzīvojošajiem sēļiem ieilga uz vairākiem gadu desmitiem, postošo karagājienu dēļ vairums iedzīvotāju bija spiesti šo teritoriju pamest. 1261. gadā Daugavas kreisā krasta sēļu zemes tika iekļautas Livonijas ordeņa valsts sastāvā, tomēr kari ar Lietuvas dižkunigaitiju par šo zemju piederību turpinājās vēl līdz 15. gadsimtam. Pēdējās ziņas par sēļiem kā par tautu ir sastopamas 14.—15. gadsimtā.^[10]

• Pēteris Šmits „Par zemgaliešu un sēļu tautību”. — Filologu biedrības raksti, Rīgā 1927. (1. sējums)
• Ilze Melne „Pētījumi sēļu senatnē”. — Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Rīga 2006. ISBN 9984747085
• Arturs Pormals „Pūķu laiks”. — Rīga 2010. (Sēlijas ļaudis laiku lokos) ISBN 9984395936